literatūra

— Sirdsnots

Rasa Jansone

21/07/2022

Mans kaimiņš raudot un smejoties norunāja visu ceļu līdz Jēkabpilij, viņš neizkāpa ne Aizkrauklē, ne Koknesē, ne Pļaviņās.

Bija pagājuši divi mēneši, kopš Jēkabpils mākslas galerijā tika atklāta manu gleznu izstāde. Viss bija sasalis, plosījās aprīļa gripa, un man zvanīja galerijas īpašnieks. Mēs salīdzinājām dažādos gripas pārslimošanas veidus un norunājām, ka ieradīšos uz izstādes slēgšanu. Tā kā nevienu paziņu neizdevās pierunāt kopīgam braucienam mašīnā, nolēmu braukt ar autobusu. Tur būs silti, ērti un varēs palasīt. 

Autobusā patiešām likās silti, jo biju atskrējusi uz autoostu kurpēs. Nospriedu, ka vieta aiz šofera ir pati neuzkrītošākā, ka brauciens būs īss un arī tāds kā mistisks. Galu galā Jēkabpilī ir dzimis dzejnieks Viguls – ja nu pēkšņi pilsētā patiešām ir kaut kas tāds? Izņēmu no somas Latvju Tekstu pavasara numuru, uzmanīgi pie kājām novietoju Vīna studijas maisiņā ielikto spāņu dzirkstošā vīna pudeli. Šoferis pārdeva biļetes pēdējiem pasažieriem, nosalušās kājās tūlīt, tūlīt sāks sasilt. Pēkšņi kāds iemeta man klēpī somu, ko biju nolikusi blakus sēdvietā. Ar aizsmakušu “možno?” blakusvietu ieņēma melnā ģērbies jauneklis, atkrizdams sēdvietā ar niknu sparu. Viņam bija ļoti gaiši mati un tikai viena kāja. Starp mums viņš iespieda kruķu pāri. Es neblenzu uz viņu, protams ne, tomēr visu pamanīju uzreiz, tāpat kā viņa smaržu – ne īsti tabaka, ne īsti putekļi uz sakarsušas datorkastes, sviedri, kopmītnes. Diez vai studenti vēl kopmītnēs cep kartupeļus tirgū pirktā eļļā? Kaimiņš izņēma telefonu, mudžināja austiņu vadu murskuli, dīdījās un gatavojās pārlaist braucienu tāpat kā es. Nu labi. Neizdosies vientulība. Bet lasīt taču es varu. Un ir silts. Autobuss uzsāka ceļu prom no Rīgas. Bija piektdiena, nomācies. Vēl nebija pat pusdienlaiks.

Viņš klausījās mūziku un sēdēja man pavisam tuvu. Kaut kāds reps, vai? Nespēju saklausīt, jo šoferis atskaņoja Latvijas Radio 2. Latvju Teksti aizvērti gulēja man klēpī. Mans kaimiņš klausījās savu mūziku ļoti nopietni un arvien skaļāk. Kruķi šūpojās un vibrēja. Vienlaikus viņš kaut ko kaismīgi rakstīja telefonā. Es skatījos aizsnigušajā ainavā uz stārķi, kas staigāja pa sniega virsu – uzlika sarkano kāju uz sniega un iegrima, uzlika otru kāju un atkal iegrima. Vai viņš tiešām nekad nepaklūp? Nē, es nespēju neko palasīt.

Kaut kur pēc Ogres blakussēdētājam iezvanījās telefons. Viņš uzsāka niknu sarunu, uzreiz bija skaidrs, ka ar meiteni. Viņš pārmeta, ka viņa pārkāpj noteikumus, ka viņu ceļi ir šķīrušies. Ka katram tagad ir sava dzīve un vispār, Ņina! Lielākoties runāja viņš un tad cīnījās, lai tiktu atpakaļ pie vārda. Sarunas tonis un skaļums kāpa. Viņš kļuva pavisam nervozs, drīz smējās, drīz bija tuvu asarām un tikai runāja un runāja – ka noņemtā kāja sagādā mokas, ka zāles ir tik stipras, ka viņš ir kļuvis par īstu narkomānu, Ņin, tu vispār apjēdz? Pat māte mani nesaprot un ienīst, un tagad arī tu izmanto mani, bet es esmu stiprs un neviens mani nepiespiedīs sēdēt četrās sienās, es taču tev visus rasējumus pa naktīm uztaisīju un sacerējumus sarakstīju, atceries, Ņin? Bet tu man pārmet, ka esmu kļuvis neciešams, un telefonu necel vai pacel tikai tad, kad tev kaut ko no manis vajag, bet man taču neviena cita nav, tikai tu un māte, un tu nekas nebūtu bez manis, nekad, un tu, tu – un fonā skanēja Latvijas Radio šlāgera stieptais ritms.

No Latvju Tekstu vāka raudzījās smaidīgs, izspūris Semjons Haņins. Kruķi nu jau sāpīgi spiedās man sānos, spāņu cava bija apgāzusies, turēju to ar pēdu piespiestu pie grīdas. Un klausījos.

Mans kaimiņš raudot un smejoties norunāja visu ceļu līdz Jēkabpilij, viņš neizkāpa ne Aizkrauklē, ne Koknesē, ne Pļaviņās. Apdullusi izrāpos Jēkabpils autoostā. Pie kases noskaidroju, kur jāmeklē galerija, un pāri samīdīta sniega putrai devos cauri parkam. Kurpes izmirka, man atkal sala, es atskatījos. Kaimiņš pliku galvu sēdēja uz soliņa autoostas priekšā, tina smēķi. Vienā pusē kruķi, otrā – mugursoma, kāja melnajos džinsos nostiepta kā stīga.

Galerists stāvēja pie galerijas stūra un smēķēja. Kā viņam nesalst bez mēteļa? Mēs paspiedām viens otram roku un devāmies iekšā.

Galerija bija kā labirints. No šaura, gara gaiteņa uz visām pusēm veda daudz mazu istabiņu. Baltas sienas, gaiši pelēka grīda – bet cik te bija auksts! Tikpat auksts, cik ārā. Galerijas īpašnieks veda mani no istabiņas istabiņā. Nekur nebija logu. Viņš tumsā pastiepa roku, noklikšķēja elektrības slēdzis. Gleznas izgaismojās. Atskanēja murrājoša skaņa – nemanot bija ieslēgts apaļš sildītājs istabiņas stūrī. Es raudzījos uz gleznu, sildītājs dūca. No blakus istabiņas tumsas iznira klusējošs kalsns jauneklis. Vai tiešām blakussēdētājs no autobusa? Taču tas izrādījās asistents. Galerijas īpašnieks ar rokas mājienu lika viņam izslēgt vispirms sildītāju, pēc tam apgaismojumu.

Mēs atsākām aplūkot istabiņas, soļiem atbalsojoties gaiteņa klusumā. Es tīstījos mētelī, gribējās uzvilkt dūraiņus. Cava pudele maisiņā neveikli sitās gar kāju. Ne somu, ne pudeli tā arī nebiju attapusies kaut kur nolikt. Galerists stāstīja par skolas bērniem, kas te regulāri tiekot vesti veselām klasēm, un cik grūti šoreiz esot gājis ar manām gleznām. Tāpēc ka neko nevar saprast. Iedomājos skolas bērnus, kas mēteļos, bariņā un sildītāja dūkoņā skatās uz maniem darbiem. Radio ziņās dzirdēju, ka gripa Jēkabpilī šogad plosījusies sevišķi smagi. Mēs klīdām uz riņķi, un rituāls atkārtojās no jauna – katrā istabiņā atskanēja klikšķis, glezna izgaismojās, sildītājs ierūcās, padūca, tad apklusa, un gaisma nodzisa, tumsa, klusums.

Mēs atsākām sarunu. Par krāsām un audekliem, un elektrības dārdzību, par to, cik grūti būt māksliniekam, kur nu vēl uzturēt galeriju. Tik grūti un sarežģīti, ka “kauns pat runāt”. Galerista brūnās acis izbrīnā nozibēja, kad es apstiprināju, ka man nav darbnīcas, ka patiešām gleznoju starp gultu un grāmatplauktu. – Bet šie lielie audekli! Tur taču vajag atkāpties, citādi taču nevar! – viņš satraukti žestikulēja, ap rokas locītavām šķindot masīvām sudraba rokassprādzēm. Protams, ka nevar. Un arvien biežāk nevar. Un viss ir uzgleznots, bērnam rāpojot turpat kaut kur zemē ap audekliem. – Bet mīļā, to nu gan nevienam nesakiet! Padomās, ka jums kaut kas nav kārtībā!

Man gribējās viņam ieķerties elkonī un pastāstīt vēl kaut ko, pastāstīt daudz, visu. To, ka draudzeņu diplomdarbi mākslas akadēmijā tika veltīti Prusta izpratnei par laiku, bet tagad vēl drusku, drusku jāpaciešas, jāsagaida, kad bērni izaugs un tad nu gan. Bet domas maldījās, man sala, un es attapos uz kāpnēm, kas veda kaut kur augstāk.

Te bija silts. Pēkšņi bija silts. Es atvieglojumā iesmējos, kaut kur skanēja sarunu murdoņa, nez no kurienes parādījās smaidīga meitene, tad vēl viena, kāds izņēma man no rokām cava pudeli un klusi teica: – Labdien, mēs tā priecājamies, ka jūs beidzot atbraucāt. Galerijas īpašnieks saberzēja rokas: – Tā, te nu mēs palīdzam jūsu mākslai izdzīvot! Viss galerijas otrais stāvs bija dzīvības pilns – apgleznots zīds, izšūti galdauti, gaumīga keramika, vietējo meistaru kokgrebumi, bižutērija “nekādas plastmasas, stingra atlase, tieši no Francijas” un smaržas. Smaržas te bija visur. Stikla vitrīnās, spožās neona gaismās saliktas pudelītes un kastītes rindojās no mazākās uz lielāko, slavenie parfimēru vārdi laistījās visās iespējamās laimes nojausmās. Un galerists stāstīja un rādīja, un stāstot smidzināja smaržas uz visām pusēm  – vispirms uz logotipiem rotātām papīra strēmelītēm, pēc tam uz manu delnu augšpusēm, apakšpusēm, tad pie kakla, tad aiz ausīm, matos, uz mēteļa apkakles, uz šalles. Viņš stāstīja par jaunumiem tirgū, par modernākajām aromātu kombinācijām, par sirdsnoti. Pār mani lija smalks smaržu lietus, un mēs smējāmies.

Kaut kur atvērās zemas durtiņas, maigi tiku iestumta mazā telpā. Te bija logs, galds, divi dīvāni un uz galda apaļvēderainās glāzēs saliets dzirkstošs dzēriens, laikam jau manis atvestā cava. Galerists galanti palīdzēja man izkļūt no sasmaržinātā mēteļa, un es atsēdos dīvānā – tas bija neparasti zems un ērts, izskatījās krietni lietots un mierinošs. Grīdas pleķītis bija izklāts ar triju veidu paklājiem, tie slāpēja skaņas. Biju nonākusi galerijas ofisā, pašā sirdī. Un sirds bija karsta. Telpa bija pārkurināta, tieši aiz dīvāna karsa podiņu krāsns ar nolupušu krāsu slāņiem. – Gleznieciski, vai ne? Bija silti, ļoti silti. Es pacēlu acis, un te nu viņi visi bija – Helēna Heinrihsone un Paco Rabanne, Maija Tabaka un Paloma Picasso, Andris Vītoliņš un Versace, Kristaps Zariņš un Giorgio Armani. Ofisa sienas krustu šķērsu bija nolīmētas ar galerijas izstāžu plakātiem un smaržu reklāmām.

Mēs saskandinājām. Cava bija labi atdzesējusies galerijas pirmajā stāvā.

Ofisa durvis ik pa brīdim vērās vaļā un ciet, cilvēki nāca un gāja – abas smaidīgās meitenes, kalsnais asistents, kāda sieviete ieradās nopirkt smaržas radinieces trīspadsmitajai dzimšanas dienai. Visiem atkal salēja, brīžiem galerijas īpašnieks kaut kur nozuda, man uz ceļiem parādījās smagi albumi ar fotogrāfijām, galerijas dzīves lieciniecēm. Visi priecīgi mēļoja, ka vairs nav tie baisie mīnusi, ka šodien ap pusdienlaiku termometrs rādījis nulli grādu! Galerists pajautāja, vai man nebūs pretenziju, ja viņš uzsmēķēs? Protams, ka nebūs. Pavēris logu, viņš izbužināja izfilēto matu šķipsnu, kas krita pār vienu aci. – Jums, pārbraucot mājās, ir jāsmaržo pēc vīrieša, mīļā! – viņš noteica un lēni ievilka cigaretes dūmus. Šķipsnas gali bija izbalināti. Viņš vērīgi lūkojās manī. Es jutu, kā smagie fotoalbumi mani spiež arvien tuvāk grīdai, arvien dziļāk iekšā jau tā zemajā dīvānā. Laikam iedarbojās cava. Telpā kaut kas izmainījās – proporcijas, sajūta. Viss pēkšņi kļuva lielāks un klusāks. Likās, ka esmu uz grīdas. Viena. Un tad es kaut ko ieraudzīju. Mazu, akurāti uzvilktu peļu slazdiņu. Aicinošu metāla mežģīni, kas viegli trīsēja no sprieguma. Slazds bija noslēpts aiz galda kājas, tumsā un siltumā. Kaut kur ļoti augstu virs manis vijās cilvēku vēlīgās balsis un to atspulgi.

Pēkšņi viss pagaisa. Es biju atpakaļ. Viesi ieinteresēti klausījās, kā galerijas īpašnieks kavējas atmiņās par Laimas Vaikules koncertu tepat, vienā no kaimiņu mazpilsētām. Vai tas var būt, es nodomāju. Laima Vaikule Ikšķilē? Vai varbūt Priekulē? – Viena pati! Bez pavadošās deju grupas! Un taču tika galā meitene, iedomājieties?

Man gribējās ēst un uz tualeti. Pēdējais autobuss uz Rīgu startēs pēc pusstundas, četros un divdesmit minūtēs. Man bija jādodas. Galerijas īpašnieks turpmākai sadarbībai iedāvināja krūzīti, pastkaršu komplektu un baltu sveci ar pilsētas jauno logotipu. Jēkabpils – labo pārmaiņu pilsēta.

Starppilsētu reiss bija pārbāzts, biju atskrējusi pēdējā brīdī, nekāda sēdēšana nesanāks.  Viņa klātbūtni es pamanīju pēc smaržas, tikai šoreiz tai pāri klājās spēcīga alkohola deva. Viņš sēdēja turpat, kur šurpbraucot, izspūris un piesarcis. Ceļot somu, lai novietotu to plauktā virs viņa galvas, es nejauši aizķēru kruķa malu, tie sašūpojās, atskanēja slāpēts lamuvārds. Tad vēl viens. Kaut kas par pelēcību, kaut kas par uzmācību. Es atvainojos. Blīvajā pasažieru pūlī spēju vien uzgriezt muguru, bet projām tikt nebija iespējams. Nožēloju, ka nevaru vērot aizsalušo Daugavu. Tā bija palikusi kaimiņa pusē.

Autobuss brauca caur Ķegumu, kad sajutu asu spērienu tieši zem ceļa locītavas. Strauji pavēros atpakaļ. Viņš gulēja, nebija ne mūzikas, ne telefonsarunu. Un nekādi nebija iespējams, ka viņš būtu man spēris. Krampis, nodomāju un atkārtoju to visu ceļu; tas noteikti bija parasts muskuļu krampis. Nekas īpašs. Parastās spazmas. Noguruma transs.

Pēc pāris dienām no galerijas ieradās kravas taksis ar sapakotām gleznām. Burbuļplēvei čaukstot, uznesu tās dzīvoklī un izkārtoju gar sienām. Kā gleznas smaržoja! Tik intensīvi un piesātināti, tik dārgi – kā no labākas pasaules nākušas. Pārbrauciens bija pārlaists labi, darbiem nebija ne acīmredzamu plīsumu, ne skrambu. Vienīgi pie kāda apakšrāmja rēgojās pielipis paliels plēves murskulis. Atsvabināju to no gleznas un sajutu, ka murskuļa vidū kaut kas ir – kaut kas mīksts un dzīvs. Mirklī, pirms to nometu uz grīdas, pamanīju gaišu vēderiņu, zīdainu, maigu, tur lielā ātrumā sitās sirds. Pēkšņi atcerējos kaimiņienes brīdinājumu, lai uzmanot bērnu, mājas pagalmu esot apsēdušas žurkas. Varbūt tā bija pusaugu žurka! Riebīgā tumsas radība pie manām sasmaržotajām gleznām! Bet kā gan pagalma žurka varēja sapīties burbuļplēvē īsajā pārgājienā no kravas takša līdz mājas durvīm? Meklēju kādu smagumu, vienalga ko; kaut vai kasti ar krāsām, lai uzmestu murskulim virsū. Bet uz grīdas nosviestais murskulis sakustējās. Tā bija pele – satvērusi burbuļplēves stūrīti, tā kārtu pa kārtai sāka tīties no sava iepakojuma ārā. Viņai bija miniatūras cilvēka plaukstas, rozīgas, ar spožiem nadziņiem un smalku asinsvadu tīklojumu. Beidzot atsvabinājusies, pele nošķaudījās, uzrāpās uz kaudzītē sakritušās burbuļplēves, pastiepās pirkstgalos un pavērās manī melnām, mirdzošām acīm.

2013–2022