Šodien aprit trīs mēneši kopš pēdējās reizes, kad man kāds jautājis, ko esmu mācījusies un kur strādājusi. Pirmoreiz tas notika Ukrainas bēgļu atbalsta centrā Rīgā, piesakoties vīzai, kuru uz gadu piešķir kara bēgļiem. Latvijā iepriekš nebiju bijusi. Vienīgais latvietis, kuru zināju – ja tā to var nosaukt –, bija kādreizējais prezidents Valdis Zatlers. 2016. gadā, mācoties Tartu Universitātes rīkotajos politoloģijas vasaras kursos, biju nopirkusi viņa autobiogrāfiju. Latviju un tās iedzīvotājus viņš aprakstījis tā, ka manī modās interese šo zemi iepazīt pašai.
2022. gadā, kad Ukrainā sākās karš, es biju Kijivā. 24. februāra rītā pamodos savā dzīvoklī. Trīs pirmās kara dienas pavadījusi patvertnē Kijivā, devos uz Lucku – pilsētu Ukrainas rietumdaļā. Kad Luckā biju nodzīvojusi divus mēnešus, jutu, ka pasaule pie kara Ukrainā sāk pierast. Tādēļ pieņēmu grūtu lēmumu: doties uz Eiropu, lai parādītu šo karu savā mākslā.
Šis ir mans otrais karš. Pirmais notika pirms astoņiem gadiem.
Esmu dzimusi Luhanskā, Ukrainas vistālākā austrumu apgabala galvaspilsētā. 2014. gadā to okupēja krievi. Kopš tā laika neesmu bijusi mājās.
Okupācija bija reakcija uz Eiromaidana revolūciju Ukrainā. Es biju viena no šīs kustības aizsācējām savā dzimtajā pilsētā. Būdama aktīva protestētāja, piesaistīju nozīmīgu mediju uzmanību, un viena no Ukrainas lielākajām politiskajām partijām uzaicināja mani piedalīties parlamenta vēlēšanās, kas notika 2014. gada rudenī. Parlamentā neiekļuvu, taču piecus gadus biju padomniece parlamenta deputātam un informācijas politikas ministram.
2019. gadā, kad man apritēja 30 un biju pagurusi no politikas, gadu paņēmu brīvu, lai aizvērtu dažus geštaltus un saprastu, ko vēlos panākt turpmākajā dzīvē. Izlasījusi Pītera Frankopana grāmatu The Silk Roads: A New History of the World, devos uz Ķīnu, pēc tam šķērsoju Centrālāziju, izbraukdama cauri Kirgizstānai, Uzbekistānai, Kazahstānai un Turcijai, pabeigdama ceļojumu Vidusāzijas otrā galā – Barselonā.
Var likties, ka ir grūti pēc 30 gadu vecuma uzsākt pilnīgi citu karjeru, manā gadījumā – aiziet no politikas un pievērsties mākslai. Tomēr tas ļāva man pārvarēt visas citas dzīves grūtības, kā arī kovida pandēmiju un pašreizējo karu Ukrainā.
Zīmēju kopš četru gadu vecuma – atceros, ka Luhanskas mākslas skolā savā klasē biju visjaunākā. Mākslu tālāk mācīties toreiz neaizgāju, taču 2018. gadā vispēdīgi pabeidzu studijas klasiskās mākslas un arhitektūras vēsturē. Mācoties atskārtu, ka visaugstāk vērtēju māksliniekus, kuri konkretizē savas mākslinieciskās ieceres vai izklāsta nolūkus manifestos – kā to darīja, piemēram, Andrē Bretona vadītās sirreālistu kustības dalībnieki –, vai arī pamato savu mākslu zinātniski kā, piemēram, Vasilijs Kandinskis. Ņemot to vērā, manā mākslā pašsaprotami apvienojas rakstīšana un gleznošana. Rakstot vēlos parādīt dzīvi caur literatūras prizmu, runāt par pirmajā mirklī šķietami nesaistītiem notikumiem, kuri savirknējušies izveido ornamentu, kas līdzīgi ietvaram apņem mūsu dzīvi.
Taču man ir sajūta, ka rakstot un gleznojot es parādu savu agrāko “es”, nevis tā pašreizējo veidolu. Turpretī manā otrā mākslas jomā – performances mākslā – daudz ir atkarīgs no gaisotnes tieši tapšanas brīdī. Es to salīdzinu ar trauslu dialogu, kurā piedalos es, mans ķermenis un skatītāji. Mana performances māksla sakņojas pieredzē, ko guvu sportā, izpaužot emocijas ar ķermeņa valodu.
Savā iepriekšējā dzīvē biju valsts jaunatnes izlases dalībniece un trenējos, lai piedalītos 2008. gada Olimpiskajās spēlēs Pekinā. Traumas dēļ olimpiskajā izlasē neiekļuvu, taču sportistes gados pieradu, ka mani dēvē par “Kalašņikova Ukraina”.
Manuprāt, tiem, kas Latvijā tiecas veidot karjeru mākslā, laimīgā kārtā ir lielisks paraugs – Mihails Eizenšteins (viņš, starp citu, ir dzimis Ukrainā). Eizenšteins nebija profesionāls arhitekts, taču viņam pietika drosmes izpaust savas idejas akmenī. 20. gs. sākumā ēku fasāžu izrotāšana ar 3 metrus augstām sejām tika uztverta ļoti pretrunīgi, taču šajā gadsimtā tas ir iemesls apmeklēt Rīgu. Domājot par Eizenšteina drosmi, man ir bijis vieglāk īstenot arī pašas ideju par ķermeni kā mediju, kas izsaka to, ko vēlos pateikt.
Kā performances māksliniece tagad īstenoju performanci Cik ilgi tas viss var turpināties?. Dzīves notikumus es lielākoties aptveru, tos izjūtot fiziski. Tāpēc izlēmu kara šausmas parādīt ar ķermeņa kustībām, kas notiek uz fizisko spēju robežas. Pirmoreiz šo ieceri parādīju Rīgas Performances festivālā 2022. gada jūnijā. Manas uzstāšanās beigās skatītāji raudāja un sauca: “Slava Ukraini!”
Darja Kalašņikova
Žurnāla lasītājiem piedāvājam iepazīties ar visām trim Darjas Kalašņikovas mākslas formām: fragmentu no performances “Cik ilgi tas viss var turpināties?”, stāstu “Smilšu graudiņi” un gleznu ar tādu pašu nosaukumu.
Smilšu graudiņi
Nakts. Ieelpa; viņa alkaini rij gaisu, gluži kā iznirusi no ūdens. Viscaur slapja; vēl viena ieelpa, dziļāka. Briesmas ir cauri. Var aizvērt acis un uzelpot, no jauna aizmigt. Taču doma par drošību ir stiprāka par snaudu. Kas es esmu? Kur esmu? Kur ir manas kājas? Gribu pieskarties mammai, taču nespēju. Man nav ar ko. Arī pakliegt nevaru, tomēr mani dzird.
– Kur es esmu?
– Te ir jūras krasts, tu neesi viena, mūsu ir miljardi. Neviens par mums neliekas zinis, un tātad esam drošībā. Guli, no rīta paskaidrošu.
– Mammu, kur es esmu?
– Jūras krastā. Visi cilvēki sapņo šeit dzīvot. Būt vienatnē ar savām domām, dzirdot sevi, dzirdot savus sapņus.
– Viņi sapņo redzēt sapņus? Vai tad nevar uzreiz sākt sapņot, nevis sapņot par to, lai kaut kur redzētu sapņus?
– Labs jautājums – manuprāt, cilvēkiem būtu vērts sev to uzdot. Taču šimbrīžam daudzi no viņiem tikai sapņo nokļūt pie jūras. Daži jau ir pabijuši, un es dzirdēju viņu sapņus.
– Vai to ir daudz?
– Ļoti daudz. Skumdina tikai viens, tie ir pārāk līdzīgi. Mēs, smilšu graudiņi, gan esam pavisam atšķirīgi. Nekur nav divu vienādu, turpretī cilvēku sapņi ir ļoti līdzīgi, kaut arī cilvēki paši tādi nav. Vecmāmiņa teica, ka tas esot betona dēļ.
– Kāpēc betona dēļ?
– Garš stāsts.
– Tomēr pastāsti!
– Kad vecmāmiņa bija maza, viņu kopā ar draugiem izraudzījās ļoti atbildīgam uzdevumam – sargāt baznīcu no vēja un negaisiem.
– Oho!
– Jā, ne katram dzīvē tā laimējas, tāpēc viņa ļoti centās.
Sākumā viņu glāstīja arhitekta saudzīgās rokas – viņš ticēja, ka no tāda smilšu graudiņa iznāks skaists stikls. Vecmāmiņu šis mīļums sildīja, taču, lai sasildītu citus cilvēkus, viņai vispirms bija jāpārdzimst. Tika uzcelta milzīga krāsns, tajā sabēra daudz ogļu, lai nākamos cilvēku labklājības sargus pārņemtu mīlestības kvēle. Pēc tam stikla meistars izņēma viņu no krāsns un iepūta viņā jaunu dzīvi. Tā vecmāmuļa pirmoreiz sastapās ar cilvēku gaidām.
– Kādas tās bija, mammu?
– Stikla meistars gribēja, lai viņa kopā ar draugiem sakustu vienlaidu stiklā, taču daudzi jaunie kaimiņi, starp citu, nebija viņas draugi, viņa tos nemaz nepazina – kur nu, viņi runāja katrs savā valodā.
– Un kā viņa to paveica?
– Ticēdama. Atcerēdamās arhitekta saudzīgās rokas: glāstīdams smilšu graudiņus jūras krastā, tas viņai bija stāstījis par savu sapni. Viņš, protams, aizmirsa pieminēt grūtības ceļā uz to, taču šī noklusēšana raksturīga visiem cilvēkiem, kā esmu pamanījusi. Laikam pie viņiem nav pieņemts runāt par posmiem, kas vajadzīgi ceļā uz mērķi, viņi sapņo uzreiz par rezultātiem.
Vēl stikla meistars vēlējās, lai vecmāmuļa spīdētu, lai viņā atstarotos saule.
– Man ļoti patīk šie saules zaķīši!
– Tu neesi vienīgā, mums visiem tie patīk, un, pateicoties atspulgiem stiklā un ūdenī, to kļūst vēl vairāk. Laikam tāpēc visi grib uz jūru.
– Viņa sakusa, spīdēja – ko vēl stikla meistars vēlējās?
– Lai viņa vairs nebūtu trausla.
– Un kā, izdevās?
– Nē. Viņš, protams, mēģināja, taču viņa eksperimenta rezultātā stikls kļuva tik biezs, ka vairs nelaida cauri saules gaismu. Stikla meistars saprata, ka pārvarēt trauslumu varēs, tikai zaudējot visu stikla burvību, un tāpēc nolēma: lai trauslums paliek, viņš labāk iemācīs cilvēkiem būt saudzīgiem, nevis paliks bez gaismas baznīcā.
Kad vecmāmiņa bija saradusi ar jaunajiem apstākļiem, viņa sastapa skaistu cilvēku.
– Kā var zināt, ka cilvēks ir skaists?
– Tas redzams pēc acīm. Vecmāmiņa tās sauca par “debesu lauskām”. Zilas. Tajās atspīdēja drūmi mākoņi, spožas zvaigznes un saules zaķīši. To dēļ viņam nācās strādāt piemiegtām acīm, kā jau cilvēkiem gadās, taču viņš cītīgi turpināja apgleznot vitrāžas baznīcas logos. Vitrāžas no tā paša stikla, kurā bija pārtapusi vecmāmiņa.
– Ko viņš gleznoja?
– Ak, kā jau visi – savu dzīvi. No pasaules radīšanas līdz vislielākajām briesmām, kas draud nevainīgai dvēselei.
– Kāpēc vispār jāglezno, ja visi to jau tāpat zina?
– Cilvēki aizmirst, pievēršas kaut kam citam. Šajos laikos viņiem ir citas vitrāžas.
– Instagram?
– Arī tas. Un vēl sadzīve. Sadzīve ir spīva lieta. Izklausās tik līdzīgi dzīvei, bet prasa tik daudz upuru. Labi, ka mums, smilšu graudiņiem, tās nav, droši vien tāpēc mēs spējam dzirdēt sevi un pat noklausīties citu sapņus.
– Kas bija uzgleznots uz vecmāmiņas?
– Ornaments, kas ieskāva sižetu.
– Tik vien?
– Tik vien. Tikai ornaments. Ir vēstījuma ass, uz kuras viss turas, tās atzarojumi rada varoņus, bet ornaments pats turpina savu ceļu.
– Gribas redzēt šo ornamentu.
– Tu vari to sajust. Tev nemaz nav jāredz, tu taču esi smilšu graudiņš, tātad vērīgāka nekā cilvēki.
Viņa atplauka priekšnojautās, bet mamma stāstīja tālāk.
– Vecmāmiņa teica, ka baznīcā bija redzējusi daudz asiņu. Laulāšanās prieku, kristības noslēpumu, sēras par aiziešanu. Taču visbiežāk viņa tur redzēja mazdūšības tukšumu, kļūdu sāpes un bailes no pārbaudījumiem. Pēdējās viņai derdzās jo īpaši. Tev no visa spēka jācenšas raidīt krāsainu saules zaķīti cilvēkiem, kuri ļāvušies bailēm.
– Kāpēc?
– Bailes cilvēkus aprij dzīvus. Nemanāmi. Visu acu priekšā. Un vēl tāpēc, ka tieši baiļu dēļ baznīca tika nopostīta.
Reiz cilvēks, kuram nebija dvēseles, nolēma nevis meklēt savējo, bet nolaupīt dvēseles visiem apkārtējiem.
– Kas īsti ir dvēsele?
– Dvēsele ir trauslums, kuru stikla meistars nolēma atstāt tavai vecmāmuļai, atceries? Lai viņai cauri varētu redzēt saules zaķīšus.
– Jā, man tie ļoti patīk.
– Starp citu, kā tev veicas ar ornamentu? Sajuti?
– Vēl ne.
– Un tā cilvēks, kuram nebija dvēseles, nolēma nopostīt visas baznīcas. Lai nebūtu, kur atbrīvoties no mazdūšības un bailēm.
– Kā viņš to varēja?
– Trausluma dēļ. Ļaudis baidās no trausluma sevī un cenšas paglābties stabilitātes betona mūros. Bet cilvēks, kuram nebija dvēseles, pārliecināja visus, ka spēks ir betonā – pelēkā, funkcionālā masā, kas ieņem iepriekš norādītu formu. Nav nekādu pārsteigumu, nekādu nepilnību.
– Bet tieši tajās taču ir viss skaistums, tāpat kā krunciņās ap acīm.
– Tu to zini – bet cilvēki aizmirst. Atceries tās cilvēciskās vēlmes, ar kurām sastapās vecmāmuļa: sakust, spīdēt un nebūt trauslai.
– Betons taču nespīd kā saule caur vitrāžām.
– Tās aizstāšanai cilvēki izdomāja zeltu. Zelts spīd – falši, ja salīdzina ar sauli, toties bez pārsteigumiem, ko rada laikapstākļu maiņas, un tas cilvēkiem nozīmē: bez nepilnībām.
– Un viņi noticēja?
– Jā.
– Un nopostīja baznīcu?
– Gandrīz. Uz baznīcu neviens vairs nenāca. Vairs nemeklēja vietu, kur liet asaras, kur kronēt mīlestību, pārvarēt bailes un aizpildīt tukšumu.
– Un tukšuma vairs nav?
– Ir, protams, bet to aizpilda ar mākslīgām vitrāžām.
– Jā, instagramā daudz smaida, taču tas nesilda.
– Un saules zaķīšu arī nav, tādā vidē tie nedzīvo.
– Kas notika ar baznīcu?
– Baznīcu mierina vēji, kārtu pēc kārtas aizslaukot smilšu graudiņus, šad tad sadauzot sīkās drumslās vitrāžas.
– Ui!
– Nebaidies. Tikai liels pārbaudījums sniedz iespēju pārtapt. Vecmāmuļa izturēja krāsns svelmi, lai kļūtu par visu ieskaujošu ornamentu, un saplīsa sīkās drumslās, lai mēs ar tevi varētu dzīvot pie jūras, saules tuvumā, saules zaķīšu pasargātas.
– Kā īsti mēs šeit nokļuvām?
– Mūs atpūta vējš. Tas izkaisīja smilšu graudiņus visā pasaulē, lai cilvēki, aizmirsuši ceļu uz baznīcu, kur iespējams būt godīgiem, varētu ar mums dalīties savās cerībās un izmisumā. Kaut vienreiz mūžā, taču viņiem tā kļūst vieglāk, bet mums – priecīgāk.
– Vai cilvēki zina, ka mēs te esam?
– Nē. Viņi spēj sajust tikai vieglumu – un arī to vienīgi piemērotos laikapstākļos. Saule taču nav zelts, un saules zaķīšiem, kā tu atceries, vajadzīga atbilstoša dzīves vide.
– Ak tad tāpēc cilvēkiem tā gribas uz jūru.
– Vai arī uz kalniem – mēs esam visur. Taču saules zaķīši biežāk ir pie jūras, ūdens virsma jau ir kā vitrāžu stikls: trausla, pietiek pieskarties – un noņirbēs, un gaisma izslīdēs cauri. Viss tieši tā, kā saules zaķīšiem patīk.
– Mammu, slapjums.
– Kāds slapjums?
– Man kaut kas uzpilēja. Lietus?
– Nē. Diena ir saulaina.
– Vēlreiz uzpilēja.
– Ieklausies – tas ir cilvēks. Viņš raud.
– Un ko lai es daru?
– Es taču saku: ieklausies!
Viņš vieglītiņām pārlaida plaukstu pār smiltīm un dalījās ar savu sapni – kļūt par arhitektu.
– Mammu, es sajutu ornamentu.
No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova
Foto: Kalvis Kalsers