raksti

— Homo Oblivious

Viktorija Ameļina

18/08/2022

Pēc visa, ko Hannas paaudze bija izturējusi, tā gandrīz vairs nepazina bailes.

“Es braucu mājās,” vecīte saka. Viņai trīc rokas, un kaut ko iebilst nav jēgas. Viņa pēdējā laikā visu aizmirst un atceras vienīgi to, ko prātīgāk būtu aizmirst: mājas. Par spīti tam, ka viss viņas mūžs pagājis padomju impērijā, viņa tā arī nav iemācījusies, cik pragmatiski vērtīga ir aizmiršana.

Hanna ir 82 gadus veca ukrainiete no Donbasa. Viņa ir mana radiniece, taču es nekādi nevaru izpildīt viņas vēlēšanos. Viņas kaimiņi ir man pastāstījuši, ka Hannas dārzā esot tanks.

Tanku Hanna spēj iztēloties. Vai būtu spējusi, tad, kad atmiņa vēl nebija sākusi zust. Vēl ne tik sen viņa būtu atcerējusies, kā izskatās vecie labie T-34, kurus viņa bija redzējusi bērnībā, kad notika Otrais pasaules karš. Taču par tiem laikiem viņa nemēdza runāt – ne par dzīvi nacistu okupācijā, ne par to, kā viņa bija palikusi bez tēva, ukraiņu karavīra padomju armijā. Varbūt tagad, 2014. gadā, viņas dārzā sēž viens no tiem pašiem pagātnes tankiem, pamatīgs metāla nezvērs starp viņas trauslajiem ērkšķogu krūmiem.

Laimīgā kārtā mēs bijām paspējuši atvest Hannu uz Ukrainas mierīgo rietumu daļu, paspējuši tieši laikā, lai viņai tas viss nebūtu jāredz savām acīm. Taču viņa visu laiku lūdza, lai vedam viņu mājās. Kurš no mums vēlētos Hannai pavēstīt par tanku viņas dārzā?

Tomēr mēs nolēmām, ka tas ir jāpasaka. Ja viņa sapratīs, ka nekādu māju vairs nav, tad varbūt vairs neilgosies.

Mēs izstāstījām visu: par tanku dārzā, par tranšejām, kas stiepās no viena lauka gala līdz otram, par kājnieku mīnām, par artilērijas šāviņu zibeņiem gaisā, un kā viens no tiem bija izrāvis caurumu sarkanajā kārniņu jumtā, kuru bija uzlicis Hannas vīrs. Neko neslēpām, lai gan viņa bija veca un kaimiņi varēja arī kļūdīties: varbūt tanks bija nevis tieši Hannas dārzā, bet kādu gabaliņu tālāk.

2014. gadā ukraiņiem bija pārpārēm iemeslu ļauties panikai un kļūdīties. Mēs pie kara vēl nebijām pieraduši. Laika gaitā daudzi no mums iemācījās vienkārši dzīvot nost. Citi tagad pēc skaņas vien spēj noteikt ieroča veidu un kalibru. Taču 2014. gadā mēs bijām tik tikko sākuši atklāt, ko nozīmē karš.

Hannas ciema ļaudis bija nokļuvuši ne tikai starp ugunslīnijām šā vārda vistiešākajā nozīmē, bet arī starp krievu propagandu no vienas puses un pilnīgu informācijas trūkumu – no otras. Katru notikumu apņēma pretrunīgas baumas. Pat ziņas par kāda mazdārziņu bija pretišķīgas – it kā cieminieki nepaļautos uz to, ko paši dzird un redz. Ukraina atšķirībā no Krievijas nebija karojusi kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Līdz 2014. gadam krievu šāviņi bija krituši tikai uz čečeniem vai gruzīniem, un daži no mums joprojām nebija īsti droši, vai šie pēdējie to kaut kādā mērā nebija pelnījuši. Atceros, kā pati bērnībā ticēju katram vārdam, kad Krievijas TV kanāli stāstīja par Pirmo Čečenijas karu. Daudzi ticēja Kremļa pasaciņām. Tagad bija pienākusi ukraiņu kārta uz savas ādas izjust šos melus, tomēr dezinformācijas kariem mēs bijām tikpat nesagatavoti kā apšaudēm.

Es darīju, ko varēju: esmu rakstniece, un rakstīt patiesību varbūt ir labākais veids, kā spēju aizsargāt Hannas dārzu. No krievu artilērijas es nevienu nespēju nosargāt, tāpēc mēģināju uzsākt karu pret viņu meliem.

Kad Hannai vēl nebija sākusi zust atmiņa, viņa bija viena no tiem, kam šis Krievijas–Ukrainas hibrīdkarš nebija jāizskaidro. Vecīte, kura agrāk bija strādājusi vienā no Donbasa rūpnīcām par celtņa vadītāju, notiekošo aptvēra labāk nekā daudzi no viņas jaunākajiem un labāk izglītotajiem kaimiņiem.

Četras ģimenes paaudzes bija izklīdušas pa visu Ukrainu. Daži – viena no viņiem esmu es – dzīvoja mierīgajos rietumos. Citi – pie frontes līnijām austrumos. Daži bija palikuši okupētajās pilsētās. Bija tādi, kas jau ilgi pirms kara bija pārcēlušies uz Krieviju. Mēs visi paļāvāmies uz dažādiem informācijas avotiem un ticējām dažādiem faktiem. Tie, kas dzīvoja Krievijā, tagad meklēja aizbildinājumus, lai attaisnotu iebrukumu viņu dzimtajā Ukrainā; Krievijas mediji viņiem čakli palīdzēja. Mēs centāmies nestrīdēties telefona sarunās un pie pusdienu galda.

Es nezinu, varbūt Hannas piepešais atmiņas zudums bija kaut kā saistīts ar to, ka viņas bērni par viņas mājām runāja kā par bezcerīgu gadījumu. Jo vairāk mēs mudinājām viņu aizmirst, jo vairāk viņa ne par ko citu vairs nerunāja. “Es braucu mājās,” viņa ukrainiski atkārtoja (ar mums viņa runāja tikai ukrainiski). “Jā, protams,” Hannas vecākais dēls viņu mierināja, krieviski.

Ukraiņu valodā viņš nebija runājis kopš tiem laikiem, kad, atvadījies no mājas ar sarkano kārniņu jumtu, devās studēt kādreizējās Padomju Ukrainas galvaspilsētā. Atšķirībā no Hannas visi viņas bērni runāja krieviski. Nebija nekas neparasts atteikties no ukraiņu valodas un pilnībā pāriet uz krievu jeb “nacionālās vienotības” valodu, kā to dēvēja Padomju Savienībā. Hannas bērni pie savas dzimtās valodas neatgriezās arī tad, kad Ukraina bija atguvusi neatkarību. Aizmiršana bija kļuvusi par veidu, kā izdzīvot Padomju Savienībā, izdzīvot un pat dzīvot labi; bieži tas notika ar pat pārāk lieliem panākumiem. Taču man dažas reizes gadījās dzirdēt, kā viens no Hannas dēliem pēc konjaka glāzes pēkšņi ideāli runā ukrainiski. Varētu secināt, ka šis konjaks viņam bija vajadzīgs drosmei – it kā režīms joprojām apšautu ukraiņu māksliniekus un zinātniekus. It kā režīms joprojām mērdētu miljoniem ukraiņu badā.

Līdz Hannas pēdējai stundiņai vecīte un viņas dēls sarunājās katrs savā valodā. Mājās Hanna tā arī neatgriezās. Kādā aukstā dienā mēs viņu apglabājām vienā no Ļvivas nomales kapsētām. Pavadīt viņu pēdējā gaitā nebija ieradies neviens no Krievijā dzīvojošajiem radiem, kaut arī mēs bijām viņiem apliecinājuši, ka tas ir droši. Krievijas mediji viņiem bija iegalvojuši pretējo.

Pēc Hannas nāves es sāku braukāt uz kara plosītajiem apgabaliem, uzstājos tur ar lasījumiem un iepazinu cilvēkus. Daudzi ukraiņu mākslinieki un rakstnieki ļoti centās atbalstīt tos, kas dzīvoja nemitīgās briesmās, un vēlējās graut stereotipus, kuri Ukrainas dvēseli rādīja sašķeltu starp austrumiem un rietumiem. Es esmu no pilsētas, kas atrodas tūkstoš kilometru no Donbasa. Lai lasījumos atrastu kontaktu ar klausītājiem, dažkārt vispirms stāstīju viņiem par Hannu. Hanna bija tik parasta, bet tik svarīga. Šajā vienā mūžā iemiesotu varēja redzēt visu Ukrainas vēsturi – tā ir tāda standarta fantāzija, kas rakstnieku bieži aizvedina līdz romānam. It kā kurā katrā dzīvē kā rasas lāsē varētu atspoguļoties viss šis asiņainais stāsts.

Homo Sovieticus bija sarkastisks nodēvējums padomju laika caurmēra konformistiem. Tomēr patiesie iemesli, kas veicināja konformismu, nebija nekas smieklīgs. Ikvienu no mums lielākā vai mazākā mērā ietekmēja gadu desmitiem ilgusī baidīšanās, klusēšana un apzinātā aizmiršana. Pēc PSRS sabrukšanas ne vienam vien bija ļoti grūti pierast pie nekad nepazītās brīvības. Viņu iepriekšējās identitātes bija izārdītas, un mūsu postpatiesības laikmetā viņi bija sevišķi neaizsargāti.

Tagad, par to domājot, es saprotu, kāpēc Hanna palika imūna pret meliem. Viņa nebija kļuvusi par Homo Sovieticus, un 2014. gadam viņa bija vairāk nekā sagatavota.

Hanna bija dzimusi trīsdesmitajos gados, un viņas māte un tēvs neticamā kārtā bija izdzīvojuši Holodomorā – ar nolūku izraisītā badā,1 kurā tika nogalināti miljoniem ukraiņu. Viņa nebija aizmirsusi vecāku stāstus par teroru. Viņa pieredzēja Staļina Lielo teroru un palika dzīva nacistu okupācijā Otrā pasaules kara laikā. Hannas imunitāte pret 2014. gada propagandu bija izcīnīta grūtā darbā. Tā bija viņas atmiņa, viņas zināšanas par Ukrainas vēsturi. Viņas bērniem bija visas tiesības to nezināt un noticēt “partijas līnijai” – viņi bija piedzimuši zem citas saules. Ja tam visam gribētu noticēt Hanna, viņai būtu jāaizmirst viņas pašas dzīve. Pat uz nāves gultas viņa atkārtoja, ka vēlas doties mājās. It kā viņa jau būtu pieradusi atcerēties to, ko citi viņai novēlēja aizmirst.

Hanna visu mūžu ticēja savu atmiņu realitātei, kuru nespēja izmainīt padomju propaganda, kas visvisādi pūlējās izkropļot un pārgrozīt vēstures notikumus. Viņa bija vienkārša celtņa vadītāja, un varbūt tas viņu izglāba. Atšķirībā no padomju žurnālistiem, skolotājiem un zinātniekiem viņa nebija spiesta atkal un atkal atkārtot melus. Hanna noteikti pamanīja, kā propaganda izveido viņas bērnu domāšanas veidu; viņa acīmredzot to pieļāva. Hannai nebija laika, viņai bija jāpaliek dzīvai. Nedz vēstures rakstīšana, nedz kultūras saglabāšana nebija viņas kompetencē. Ap to laiku, kad piedzima Hannas bērni, ukraiņu eliti, kuras uzdevums būtu nosargāt kultūras atmiņu, jau bija apkāvusi padomju valsts. Tā nu Hanna savas atmiņas glabāja pie sevis, taču galvenais – viņa tās saglabāja.

Pēc visa, ko Hannas paaudze bija izturējusi, tā gandrīz vairs nepazina bailes. Vienīgais, par ko tā vēl baidījās, bija bērni: kaut tikai viņiem nebūtu jāpieredz tas, ko izturējām mēs paši, kaut tikai viņiem nebūtu jāsaskaras ar tādām pašām šausmām un grūtībām. Tieši tāpēc viņi neaizmirsa – taču savas atmiņas paturēja pie sevis. Tādējādi mūža pēdējās dienās Hannai ar dēliem vajadzēja runāt dažādās valodās.

Homo Sovieticus ir trāpīgs, ironisks apzīmējums, kas plaši tiek lietots, kad vajag īsi raksturot miljoniem Hannas bērnu. Humors mums palīdzēja izturēt padomju laikus. Taču aiz etiķetes slēpjas traģēdija. Homo Sovieticus – tas izklausās nepārsūdzami, mūža ieslodzījums, it kā šī identitāte cilvēkam būtu ierakstīta gēnos. Taču gēni šoreiz nav vainīgi; te runa ir par viltus atmiņām un viegli veidojamām identitātēm. Par piekāpšanos meliem, jo tā varēs izdzīvot un dzīvot labklājībā, vienlaikus aizmirstot pagātnes patiesību. Runa ir par to, ka tieši Hannas bērni postpatiesības laikmetā ir visvieglāk maldināmi. Melu un aizmiršanas apburtais loks paliek nemainīgs.

Lai gan Padomju Savienība sabruka pirms trim gadu desmitiem, Sovieticus sindroms nav pilnībā izskausts. Vakarējais “padomju cilvēks” ir transformējies. Mūsdienu mutācijā Homo Sovieticus ir Homo Oblivious.

Vai nemitīgās bailēs un melu kultūrā dzīvojušo padomju pilsoņu pieredzi var izmantot, lai mēs būtu vakcinēti pret dezinformāciju un viltus ziņām, kuru 21. gadsimtā ir tik daudz, ka mudž? Vai mēs varam vairāk līdzināties Hannai un mazāk atgādināt viņas apstulbušos bērnus?

Neaizmirst – protams, tikai vārdos tas ir viegli. Kur sākas atmiņas? Iespējams, ir vērts sākt ar vērīgu lūkošanos uz faktiem, kuru aizmiršanu no mums cenšas panākt tirāni. Vienmēr, kad oficiālais viedoklis uzstājīgi mudina novērsties, mums mērķtiecīgi jāķeras pie binokļiem un mikroskopiem.

Galu galā Hannas vecākais dēls tomēr – par spīti apšaudēm un daudzo un dažādo mīnu briesmām – aizbrauca uz dzimtas mājām. Izrādījās, ka tanka dārzā nav. Toties bija caurums sarkano kārniņu jumtā, uz sliekšņa mētājās šāviņa atlūza un dārzā bija izrakta neliela pamesta tranšeja. Valdīja klusums. Viņš palika stāvam, lūkojās apkārt un centās to visu noglabāt atmiņā.

No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Sākotnēji publicēts Arrowsmith Press žurnālā, pārpublicēts ar autores piekrišanu

  1. Oriģinālā “a genocidal famine”. Holodomoru par klasisku genocīda paraugu atzina jau jēdziena “genocīds” definētājs Rafaels Lemkins. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)