— kas cilvēku padara par cilvēku?

 

***

tika pārjautāts
kas cilvēku padara par cilvēku?

māka izvēlēties lūpu krāsu
māka izrunāt patskaņus un līdzskaņus
māka izvēlēties sintētisku kažoku
māka ēst kūku
māka veikt dzimumaktu

visi šie rādītāji ir sekundāri
kas viņus padarīja par cilvēkiem?
kas šiem piešķīra cilvēcību?

“re, es neesmu citplanētiete”
viņa teica, paplezdama kājas
kas šiem liedza cilvēcību
kāpēc viņi nekļuva par īstiem cilvēkiem

citplanētietis kļūst par cilvēku
cilvēks kļūst par necilvēku

fizioloģija nepaģēr nodomus
ar visiem dotumiem viņi neizkūlās no situācijas –
palika uz sliekšņa līdz galam

 

***

”neskaties, te notikusi traģēdija”
sacirstajā telpā vīdēja hlamīdas
melni apmestas matērijas recekļi
sarkani saplēstu karogu ķīļi
pelēki goda drānu mudžekļi
šeit noticis telpas apvērsums
ideoloģija sadūrās ar ideālismu
savaldības trūkums
atvērtība noslēgtībai
10-15 km vakuuma
vārdi neskan šādā kontinuumā
ielaužas vien daseina atbalsis
disciplīna un fantomuzticība
“cilvēkam jāatstrādā savs potenciāls”
vēstīja uzraksts uz durvīm
spītīga pilnvara – mazohisms
ko tie joprojām piekopa

 

***

galva sacirtās gabalos
katra daļa griezās
savā virzienā
lūk manas domas manas vēlmes teica viena daļa
vēlos lai viss notiek pēc mana prāta
tā ir utopiska vēlme
tas nav racionāli
griezdamās noteica otrā daļa
ja riktīgi saņemsies
diez vai gribēsi džankfūdu
un gulšņāt dīvānā
trešā daļa tupīja atraktoros
bildēs un mīmos
dzīvnieciskās dabas tajā bija visvairāk
ceturtā daļa gāzās
ketamīna bedrē
injicēja ketamīnu tieši muskulī
un atslēdzās
tā šīs griezās katra savpus
prātojot vai pēc šādas atrautības
vēl iespējama viengalvainība
bet kaut kur debesīs lidoja ideāla nedalāma galva
un smēja par nesavākto lūzeri

 

***

esmu bālģīmes nāves eņģelis
kaulainu žokli
sarkanā apmetnī
svilinu ar skatienu
neviens nespruks
mani zobi klakšķēs pie jūsu kakla
es vācu ražu
grābju līķus klēpjiem
mana kaulainā roka stiepsies pār jūsu mājām
skaņi grab mani kauli
pēc manām darbībām zudīs viss
esmu nāves eņģelis
šī nāve ir negribēta
palsa angažēta
šī nāve ir priekšlaicīga
manī nav loģikas
nav jēgas
es apriju miesu
simti un tūkstoši tinas manā apmetnī
kad virzos uz pamali
dungodams bālo nāves dziesmu

 

***

ai danajas mirdzums
ai bezgala dāsnums
zelta lietus no debesīm
svēts svēts tas zelts
kas no debesīm līst
svēts ir zeva gars
kas mūs apgaro
krītot
pavērtā miesā
zelts ieplūst klēpī
lai vairotos
tā radīsies
tirgus pieprasījums un piedāvājums
lai nebeidzas devēja dāsnums
lai gala nav svētajam procesam
prece – nauda – prece
lai nestāj šis rits
lai zelta lietavas
nerimst

 

***

mitoloģiskā izpārdošana
vai atlaide šim mītam ir pietiekama?
mitoloģiskās akcijas preces
trīsacaina dieviete apzīmogo sadzīves priekšmetus
viens rokas vēziens – un jūsu garderobe iegūst mītisku nozīmi
dieviete nogurst vicināt āmuru
tas nav viegli
preces netur līdzi zīmogam
rau viņa jau pagurst
un noliek veseri blakus laktai
gribot saplosīt
viņu lenc dusmīgs klientu bars
bet dieviete negrasās atkāpties
glābjas ar veseri
bloķējot ceļu niknajam pūlim
frankenšteina līgava cenšas uzlabot situāciju
taču veltīgi
izpārdošana galā un atsāksies tad
kad dieviete lems

 

***

dzīvo atlikto dzīvi kā visi
rezervēto dzīvi
uz nomaksu pirkto dzīvi
par ko jāpiķo visu mūžu
neceri spēt
nonest zvaigzni no debesīm
“gribu dzīvot, nevis eksistēt”
viņa trieca dūri galdā
tukšā vasaras kafūzī
kas tad bija tā īstā dzīve?
ikdienas pelēcība un bezcerība
no kuras gribējās mukt
kinoteātra tumšajā klēpī
vai datorspēlē
paša radītā visuma ilūzijā
lai gan izvēle patiesībā
tik vien kā – iet pa labi vai pa kreisi
gan spēlē
gan īstenībā

 

***

plastmasas ēdāji
cilvēki ar modificētiem orgāniem
transhumānisms sākas šeit
modificēts gremošanas trakts
plastmasas ēšana ir triumfs
pār cilvēka miesu
zaļš pavēderes slānis
civilizācijas atkritumu gremošana
nepārstrādājamo lietu reciklēšana
siekalu vietā šļakst bālas gļotas
kas šķīdina plastmasu
transhumānisma triumfs
tas ir civilizācijas glābiņš
cilvēka pārvēršana pārstrādes mašīnā
viņiem jāmirst vai jādzīvo
un jāizplatās
kļūstot par dominējošo sugu
plastmasa iekaro okeānu
plastmasa pakļauj zemi
plastmasas ēdāji lēnām virzās pa planētu
atstāju aiz sevis pienaini bālas gļotas

 

***

“priesteris mani pazemoja”
viņa smaidot bilst
tas neatbilst kristīgajai morālei
brēcošs lepnības grēks
bet arī vairošanās nesaskan ar celibātu
dzīve neatbilst stīvai struktūrai
“varbūt viņam kaut kas atgadījies”
svētā augustīna konkubināts
ticības bruņinieka pavedinātāja dienasgrāmata
svētie tēvi pārmetoši skatās
tertulliāns absurdi smaida
tīkojuma ambivalence
promiskuitāte ar garīguma impulsiem
klēriķu garīgā niecība
vai kulta dibinātāja cinisms
“vadības priekšgalā atrodas neticīgie”
vai garīguma alkas attaisno
morālo pagrimumu
klerikālisma labestības maska
grēksūdzes liekulība
“atzīstiet, jūs paņēmāt svešu”
pārmetoši teic mācītājs
kauns par gļēvumu
kauns par morāles ignoranci
atriebības kaulainā struktūra
klerikālisma trakokrekls
pēcnāves dzīve kā sods
dzīve kredītā ar baznīcas procentu likmi
izpārdošanā pirkta indulģence
šāds darījums allaž ir izdevīgs

 

***

ilūzija kas nepieciešama lai dzīvotu
vieglāk slīgt ezoterikā un reliģiozitātē
nekā novērot esamības svētās šausmas
tas ir pārāk satraucoši
rada psihiskas novirzes
prasa fenomenālu garīgo piepūli
un sekas parasti bēdīgas
galdiņu griešana spiritisma seansā
zīlēšana ar kārtīm un pareģošana
maģiski objekti neredzamas saites
zvaigžņu trajektoriju aprēķināšana
tas ir labāk nekā permanents haoss
neesamības bubulis un nejaušības triumfs
izvēles un kļūmes brīvība
savu noteikumu brīvība
risks lemt citu vietā
suverenitātes ilūzija
“cilvēks pasaulē iemests brīvs”
tas arīdzan ir izdomājums
vēl viens triks pirms parādu piedzīšanas

 

***

“mīlošajā ir vairāk dievišķā
nekā mīlētajā
jo mīlošajā
mīt dievs”
lūk strīdus ābols
daiļums – vienīgā redzamā garīguma forma
jutekliskas izziņas ceļš
ceļš uz gara virsotni
iemīlēšanās ir veids kā pārvarēt spraugu
starp mīlošo un kaisles objektu
veltīga vēlme saskaņot kontūras
cenšanās kļūt par mīlēto
par visu viņa kopumu
veltīga viena ķermeņa vilkme
pēc otra
“vari būt tuvu, taču ne tuvāk par ādu”
līšana zemādas slāņos
sev uzvelkot objekta ādu
pārtapšana citā veidolā
tā ir maskarāde ārpus laika
pie apvāršņa vīd duāls objekts
mīlošais sadalās
plūstot no viena formas otrā
beigās iekrītot bezpersonitātes spraugā

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs