— Aizmīlestības triumfs

Par Madaras Gruntmanes dzejoļu krājumu Aizmīlestība (Neputns, 2022)

Trešā Madaras Gruntmanes dzejoļu krājuma Aizmīlestība redaktors Guntars Godiņš grāmatas anotācijā raksta, ka autorei ar vieglu un ironisku pieskārienu izdevies pierādīt, ka iespējams aktualizēt nolietoto un banālo vārdu “mīlestība”. Manuprāt, mīlestības temata nākotnes izredzes mākslās nav nemaz tik bezcerīgas. Ne jau vienīgi tāpēc, ka cilvēki katrā paaudzē turpinās iemīlēties un aizmirsīs, ko iepriekšējās paaudzes par šo tēmu jau uzrakstījušas. Vēsturnieki izteikuši viedokli, ka romantiskā mīlestība, kādu to pazīstam pašlaik, pakāpeniski izveidojusies pēdējo 300 gadu laikā.¹ Sava loma tur bijusi gan literatūras radītajiem tēliem un ideāliem, gan modernās pasaules kultūras, sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem – urbanizācijai, emancipācijai, patērētāju kultūrai, kontracepcijai, elektronisko saziņas līdzekļu attīstībai un daudzām citām ietekmēm, kuru rezultātā cilvēku attiecības, attieksme un pieredze turpināja pakāpeniski mainīties. Mīlestība kā psiholoģiska un kultūras parādība turpina veidoties joprojām – tāpēc mīlas liriku arvien vēl ir vērts lasīt ne vien lai līdzjūtīgi uzklausītu kārtējo mīlas upuru paaudzi, bet arī sociālantropoloģiskas intereses dēļ.

Grāmatas iekārtojums vedina domāta, ka mīlestības tēmas pastiprināta izpēte bijusi aktuāla arī autorei – darbi sagrupēti četrās daļās ar nosaukumiem Es mīlu, Tu mīli, Viņi mīl un Aizmīlestība. Divas pirmās daļas attiecināmas galvenokārt uz erotisko mīlestību, savukārt trešā un ceturtā pievēršas tēmām, kas saistītas ar mātes nāvi, atmiņām par māti un vecmāmiņām, pārdomām par liriskās varones pašas bērnību un nāvi.

Gruntmanes dzeja antropoloģiskiem pētījumiem šķiet īpaši piemērota, jo tematisks vēstījums tajā vienmēr ir centrā. Durvis uz dzejoli atveras tūlīt un strauji, durvīs stāv emocija – ziemas jakā ar sāls saēstiem zābakiem, plika vai aplipusi ar māliem, tieša, bez klīrības. Gruntmanes dzeja nav muzejs vai valodas inovāciju laboratorija, kur tiek koptas un slīpētas formas un mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi – valoda it kā tiek vienkārši lietota. Reizumis lietota ne visai izvēlīgi, tomēr šis process šķiet nesamocīts, spontāns. Teksts lasītāju nebadina, neuzjunda neirozes par mūsdienu latviešu valodas nabadzību, drīzāk palaiž mājās ar sajūtu, ka valodā vēl paliek pāri daudz neizmantotu resursu, kurus ar mierīgu sirdi varam pietaupīt citiem dzīves gadījumiem.

Izteiksmes līdzekļu ziņā Gruntmanes darbi senāk izcēlušies Latvijas dzejas ainā ar to, ka dažu reizi pamodina lasītāju no liriskām pārdomām, pieminot pipeli, vagīnu, sūdus vai citas lietas, kas saistītas ar seksuālo dzīvi un fizioloģiju. Turklāt šie pieminējumi nav tīri dekoratīvi un lietoti, lai iebiedētu lasītāju, bet parasti pieder pie tēmas izklāsta. Nevarētu sacīt, ka Aizmīlestības valoda ir piebārstīta ar piparotiem izteicieniem, tomēr autore palikusi uzticīga iepriekš izkoptajai stilistikai, un jau pirmajā dzejolī varone mīļotajam sūta daudznozīmīgu punktu, kurš varētu būt planēta vai zvaigzne –  taču varētu būt arī blusas kaka.

Nekautrēšanās un zināma rupjība ir viena no simpātiskākajām Gruntmanes lirisko varoņu īpašībām. Visnotaļ puritāniskajā Latvijas literatūras pasaulē, īpaši sievietes lietoti, šie valodas līdzekļi signalizē par drosmi, uzdrošināšanos izmantot valodu bez pašcenzūras, neuzklausot sabiedrības ieteikumus par to, kā sievietei būtu jāizklausās, lai iepatiktos. Grēksūdzes dzeja ir viens no Gruntmanes iecienītākajiem žanriem, un valodas drosme neapšaubāmi vajadzīga vienmēr, kad jārunā par notikumiem, kas saistīti ar kaunu. Tomēr Gruntmanei valodas drosme ne vien ļauj runāt par traumatisko, bet arī bez aplinkiem vēsta par seksualitāti un iekāri, par jūtām, kas ir spēcīgākas, nekā jaukai paraugsievietei pieklātos (“kamēr es graužu / tiltu mastus / balstus / kad nogurstu / laizu” (25. lpp.), “lūdzu atbrauc / nosusini Teiču purvu /../ pa to laiku kamēr ģērbsies / uzadīšu šoseju / Teiču purvs–Līkupēni” (30.lpp.)).

Ciktāl runājam par mīlestības tēmas “izpēti”, Gruntmanes dzeja neapšaubāmi ir galvenokārt empīriska un impulsīva, retāk analītiska. Šķiet, krājuma pirmās un otrās daļas liriskā varone labi pazīst savas jūtas, kad runā par pagājušu mīlestību, ilgām, iekāri, samierināšanos. Lai arī lasītājs nereti ir emocionālas vētras un kušanas, raudāšanas un kaukšanas liecinieks – šīs lokālas nozīmes stihijas šķiet labi kontrolētas, piemēram, ar veselīgas pašironijas palīdzību: “būsim kā prusaki / ātri un dzīvi” (37. lpp.). Realitātē ir daudz ciešanu, tomēr tās tiek aplūkotas ar zināmu lietišķumu un stoicismu, un nelaimīga mīlestība nav dzīvībai bīstama.

Nodaļa Viņi mīl, kas lielā mērā veltīta grūtajiem mēnešiem pēc mātes nāves, man šķiet neatšķetinātāka – mēs redzam drīzāk nevis jūtu anatomiju, bet reakcijas. Apzināti vai neapzināti netālu sagrupēti dzejoļi, kuros jūtu smagumu uzdots nest pārtikas produktiem – “mašīnā ir vārītā krējuma bulciņa /../ bulciņa mašīnā pīkst (56. lpp.); “izņemu no sevis / vīģes / stores ikrus / atdzisušu šokolādi” (59. lpp.), “baklavas lidos pa gaisu /../ mēs raudāsim pistāciju asaras” (60. lpp.) u.c.). Mašīnā pīkst bulciņa, personāži ēd kalmāru, liriskā varone pati ir ēdiens – ietīta kaltētās lauru lapās vai pakārta gaisā kā vista. Lai arī ēšana un dažādi ēdieni neapšaubāmi ir simboliski bagāti tēli, kas raisa daudz asociāciju, pārtika un ēšana šeit it kā stājas reālo emociju vietā, aizklāj, aizvelk priekškaru, un jūtas paliek līdz galam neizteiktas. Atsevišķu dziļdomīgu izteikumu jēga man vienkārši iet secen, piemēram: “dzimtas vīrieši pamanīja / ka ēdu viņu mīlestību.” (47. lpp.)

Pēdējā nodaļā Aizmīlestība atrodams dzejas cikls, kuru ievada autores pašai sev veltīts nekrologs (norādīts arī precīzs nāves datums). Nekrologam seko astoņi dziedājumi, kas vēsta par Madaras pirmajiem soļiem viņpasaulē, kur viņa kā bērns sastop savas vecmāmiņas, mammu, nezināmus pāridarītājus, kas apgrābsta un pazemo ceļinieci, un suni Kasperu. Atšķirībā no mammas un vecmāmiņām, kuras diži neko nevar palīdzēt, vien, iedevušas dažas skopas norādes, sūta Madaru tālāk uz priekšu – mīļotais suns lirisko varoni atved līdz īstajai vietai, kur viņa sastop pati sevi. Paskaties atpakaļ, patiesībā tu nekad neesi bijusi viena! Priekškars krīt. Esmu vienisprātis ar Gruntmani – sevis iepazīšana, sevis patiesa iemīlēšana (pretstatā mūžam nepiepildāmajiem centieniem šaisaulē vai viņsaulē uz visiem laikiem savienoties ar citu cilvēku, šādi iegūstot pestīšanu) patiešām ir tieši mūslaiku mīlestībai raksturīgs ideāls. Savukārt Gruntmanes ceļš uz mirušo valstību izrādījies ceļš uz vaļā palaišanu un atjaunotni.

Grāmatas apraksts nebūtu pilnīgs, ja mēs nepieminētu Armanda Zelča veidoto skaisto dizainu (tabulu grafikas un burtnīcu zaļuma dēļ nedaudz atgādina citu Zelča darinātu grāmatu – Raimonda Ķirķa krājumu Kartes (Neputns, 2019)). Laikmetīgās mīlestības tēmu akcentē dizainā izmantotie Wingdings simboli – telefons, dators, pele, smilšu pulkstenis, galvaskauss ar sakrustotiem kauliem, bēdīgā sejiņa, sniegpārsla, jiņ–jan un citi. Pēdējo (nekrologa) nodaļu ilustrē brilles, skumjā sejiņa, dokuments, galvaskauss, svece, krusts, atvērta grāmata (svētie raksti?), zvans, Windows ikona un uzvaras žests. Ja iepriekšējo nodaļu noformējumā “V” burta formā augšup pacelto pirkstu nozīme raisīja zināmas šaubas (varbūt domāts uzmundrinājums, ka viss būs labi, lai arī pašlaik nav labi), tad pēdējās nodaļas triumfālajā izskaņā uzvaras simbols šķiet iederīgs. Nav skaidrs, vai mīla ir stiprāka par nāvi, taču gribam noticēt, ka sevis mīlestība uzvar ciešanas – cilvēks, kurš tev vajadzīgs visvairāk, cilvēks kurš tevi sargā un glābj, esi tu pats.

Par Windows ikonas eksistenciālo nozīmi vajadzēs rakstniecei pajautāt kādos lasījumos.

1. Coontz, S. Marriage, A History: From Obedience to Intimacy, or How Love Conquered Marriage. New York: Viking Press, 2005; Hendrick, S.S., Hendrick, C. Romantic Love. Newbury Park, CA: Sage, 1992.  (atpakaļ uz rakstu)