— Trauslās pasaules elpināšana

Par Jichoka Baševja Zingera romānu Šoša (tulkojušas Irēna Birzvalka un Māra Poļakova; Dienas Grāmata, 2022)

 

Pirms neilga laika šo rindu autorei bija iespēja apciemot Krakovu un izstaigāt slaveno Kazimieras ebreju rajonu. Ieelpot zudušās pasaules gaisu, kas šķiet plūstam no sinagogām, kuras pārvērstas par muzejiem, no bodītēm, kas pārtapušas par simpātiskiem ebreju virtuves restorāniem, burtot padzisušus ivrita rakstus uz māju sienām un drukātus burtus pie namu ārdurvīm ar bezkaislīgu vēstījumu, ka šeit kāda ebreju dzimta mitusi no 17. gadsimta vidus līdz 1941. gadam. Ieelpot pagātni un drīz pēc tam izlasīt tikko latviski izdoto romānu Šoša, ko sarakstījis Latvijā pagaidām maz zināmais Varšavā dzimušais Nobela prēmijas laureāts Jichoks Baševis Zingers. Teksts un pieredze savijas vienotā veselumā, un nejaušību laikam taču nav. 

Šoša ir vismaz daļēji autobiogrāfisks stāstījums par izgaistošu pasauli. To vēsta Ārons Greidingers, hasīdu tradīcijās audzināts rabīna dēls, vēlāk – jauns, slavas alkstošs, bet no ortodoksālās tradīcijas jau visai tālu atkāpies rakstnieks. Lappusēs plūsmo un dzīvo Ārona (un, protams, arī autora) dzimtā trīsdesmito gadu otrās puses Varšava, kuras ebreju rajonā – īpaši Krohmalnas ielā, kur atrodas vēstītāja mājas, – norit pilnasinīga, tomēr kopienai nepiederīgajiem cilvēkiem pavisam nepazīstama dzīve: sava ģeogrāfija un kulinārija, sava leksika un izglītība. Šai vidē rosās kolorīti iedzīvināti personāži, kuru vidū izceļas zēna bērnībā kaimiņos dzīvojošā Šoša – maza meitene, kuras ķermeniskajā un prāta attīstībā acīmredzami noticis lūzums, toties ar sirdi un dvēseli viss ir kārtībā. Šoša, kura vēl pēc divdesmit gadiem nekļūdīgi atpazīst jau pieaugušo Āronu, kad tas ienāk viņas virtuvē un kļūst par viņas likteni – un otrādi.

Lasītājam, kurš jau pazīstams ar stāstiem, kuru darbība risinās holokausta un Otrā pasaules kara ēnā, teju līdz pat romāna pēdējām lappusēm šķiet, ka arī Šoša ir stāstījums, kuru uz pusēm pāršķels visiem zināmā nežēlīgā vēstures lappuse. Daļēji tā arī ir – romāna epilogs veltīts laikposmam trīspadsmit gadus pēc tekstā aprakstītajiem notikumiem –, taču romāns iztiek bez nonākšanas līdz holokausta epicentram, līdz asiņainām un šausminošām epizodēm. Ja Šošā vispār ir kaut kas šausminošs, tad tā ir lasītāja izpratne par to, tieši cik smaga ir ēna, kas gulst par visu notiekošo, – izpratne, kuras, šķiet, trūkst gandrīz visiem romāna personāžiem. Un vai gan tolaik bija daudzi – pat tieši apdraudētie –, kuri varēja iztēloties neiedomājamo? Tiesa, lasot par Varšavas kopienas pacietīgo rezignāciju haosa gaidās, rodas asociācijas ar plēsēja priekšā sastingušu dzīvnieciņu, taču šis noteikti nav neapzināts sastingums – drīzāk eksistenciāls nogurums.

Šai kontekstā šķiet būtiski atzīmēt, ka Šoša nav stāstījums par “toreiz” un “tagad”. Ir tikai “toreiz”, kas kaut kādā mītiskā veidā ir vienlaikus arī “tagad” – ne obligāti pirmā pēckara desmitgade, ne arī romāna publicēšanas laiks 20. gadsimta 70. gadu beigās, bet tieši tagad. Laikus kopā savij nevis Ārona sižetiskā līnija, kas risinās samērā gausi – studijas, pazīšanās ar ārzemnieku, kurš piedāvā uzrakstīt lugu tā mīļotajai aktrisei, draugi un mīlas sakari, noguruša intelektuāļa pārdomas par dzīvi, reliģiju un filozofiju –, bet tieši Šošas tēls. Trauslā meitene, kas gadu gaitā tikpat kā nav mainījusies, tikpat pārlaicīgi šķiet iemiesojam visu Zingera zudušo pasauli – bet ne zeltītu vīziju, ne idealizētu Arkādiju, kurā netrūktu nekā, tieši pretēji, Ārona ebrejiskā Varšava ir pilna arī sīkas noziedzības un blēdību, graustu un nabadzības – tomēr tā ir savā trauslumā pārsteidzoši stabila un izturīga pasaule, tāda pati kā Šošas miesiski vārgā eksistence un vientiesīgā, taču daudzbrīd pārsteidzoši asredzīgā dvēsele.

Kaut gan šķiet, ka Šoša nemitīgi svārstās uz esamības un aiziešanas robežas, tāpat kā Ārona pasaule grimstot arvien dziļāk nacistiskā režīma vēl īsti neapjaustajā ēnā, tomēr šajā nezināšanā un bezpalīdzīgumā jaušas arī kāds nesalaužams kodols. Viņas esamībā, kurā pat tikai izbrauciens ar ormani līdz kaimiņu kvartālam ir ekstāzi raisošs piedzīvojums un kurā līdz kaulam stindzina bailes no jebkā, kas atrodas ārpus šaurā pazīstamās vides loka, pavisam dabiski ievietojas arī psiholoģiska “smagā artilērija” – neapšaubāmi un nesatricināmi uzticības un mīlestības jēdzieni. Šādi veidojas savdabīgs kontrasts: intelektuālis Ārons ir noguris no dzīves un pieredžu bagātības, kamēr Šoša savā gaišajā naivumā ik mirkli uztver kā dāvanu, un tieši tāpēc abi viens otru papildina. Vēl jo vairāk asociāciju loku paplašina sižetiskais sarežģījums, kad noskaidrojas – Šoša ģimenes un veselības dēļ vajāšanu un kara priekšvakarā nevar pamest Varšavu, un tāpēc arī Ārons atsakās pamest dzimto pilsētu. Taču vēlreiz jāuzsver, ka romāna unikalitātes pamatā nav tikai sižets, bet galvenokārt pavisam citi faktori. Pats autors apgalvo, ka Šoša neattēlo pirmskara ebreju kultūru, bet drīzāk ir veltīts konkrētiem tēliem. Tomēr tēlu konkrētībā tik un tā šķiet ievijies zināms simboliskums – ja ne citādi, tad neapzināti. Un ir būtiski saprast: Zingers neapraksta zudušas ēras kapa pieminekli, bet gan vitālu eksistenci.

Latviešu izdevuma beigās ievietots plašs un informatīvs tulkotājas Māras Poļakovas pēcvārds, kurā raksturota gan jidiša rakstniecības kultūra un vēsture, gan tulkošanas specifika no šīs valodas. Šošas latviskais izdevums tapis neparasti – vispirms no angļu un krievu starpvalodām un pēc tam, tulkotājai nopulējot tekstu, arī salīdzinājumā ar jidiša oriģinālu. Pats autors jau pirmajās lappusēs atzīmē, ka ir uzaudzis ar “trim mirušām valodām – senebreju, aramiešu un jidišu”, un tieši valodas specifika ir tā, kas Šošu (arī un jo īpaši – tulkojumā)  padara neaizmirstamu. Neņemos spriest (un droši vien to nevarētu neviens, izņemot tulkotāju) par konkrētu teksta nianšu atveidojumu – lai gan Poļakova jau pieminētajā pēcvārdā ar daudzu piemēru palīdzību lieliski raksturo to, cik daudz zaudējis angļu tulkojums, ar vispārīgiem jēdzieniem aizvietojot to, ko pats autors sauc par “jidiškeit”, – ebrejiskumu, dzīvesveidu, tikai Austrumu un Centrāleiropā mītošajām kopienām raksturīgo īpatnumu. Tomēr latviešu teksta blīvums un bagātīgums, dāsni izmantotais gan dažādu Austrumeiropas ebreju kultūras jēdzienu lietojums (kas skaidroti romāna noslēguma piezīmēs), gan vairāku personāžu runas īpatnības (piemēram, tēls, kurš sarunvalodā nemitīgi iepin fonētiski atveidotus angļu valodas vārdus) liek raudzīties uz Šošu kā uz pieminekli ne tikai aizgājušai kultūrai, bet arī šo kultūru ietverošai, joprojām dzīvai valodai. Nē, ne pieminekli! Tieši valodas plūdums liek uztvert visu romānā aprakstīto – aizgājušo laikmetu un pirmskara domas nevainīgumu, ko iemieso Šoša, – kā joprojām klātesošu, dzīvu, elpojošu organismu. Ja iespējams tā izteikties, Zingera darba sižets kultūru apglabā, kamēr viņa (un tulkotāju) valoda to atkal augšāmceļ. Atmodina ar vārdu – tieši kā Rakstos. Un tā varbūt izskaidrojams Šošas pārlaicīgā valdzinājuma paradokss.