— Nemīz, sirsniņ

Vecais jau sen vairs nelūdzas, nevaid, asinis izšķīdušas pa viņa pelēko apģērbu, pagalma zālienu un sitēju baltajām botām. Stāvu un noskatos. Būkšķi kārtojas ritmā, manās smadzenēs tam uzklājas vienmuļa, strupa melodija.

Es neatceros katra spārdītāja vārdu un nespēju saskatīt viņu sejas. Stāvu, rokas kabatās sabāzusi, vēroju notiekošo un domāju, ka tā nedrīkst. Tomēr klusēju.

Pēc brīža, smagi elsdami, viņi rimstas. Pelēkais vīrelis vairs nekustas. Es joprojām neko nesaku. Viņi lietišķi spriež, kur likt līķi. Zinu, ka mājai, kuras pagalmā stāvam, bēniņos ir daudz slepenu, grūti pieejamu pažobeļu. Tā ir manas vecāsmammas māja, bērnībā esmu to izložņājusi līdz pēdējam stūrim. Veco satinam segās un lupatās un nobāžam aiz vienas no masīvajām jumta sijām. Tur pavisam noteikti neviens nelīdīs, varbūt pat gadu desmitiem. Gan jau vecais nesāks arī pūt vai tecēt, izskatās tik izkaltis, it kā būtu mumificējies jau dzīves laikā.

Es viņiem tā arī neko nepārmetu. Tam vairs nav nozīmes, vecais ir miris.

Nākamajā dienā, atgriežoties no darba, redzu, ka māju jauc nost. Jumts pa pusei noārdīts, tikai tas gals, kur aizbāzts līķis, vēl turas, kaut sliecas sagāzties. Smaidīgs darbu vadītājs man pienāk klāt un klāsta kaut ko par jaunu projektu, par kādu tur partiju, kas dāvina mums jaunu māju. Mani pārņem šausmas. Tās sastindzina. Gribu bēgt, bet kājas neklausa. Gribu kliegt, bet mute izžuvusi un aizlipusi. Es nevaru atvērt acis un visbeidzot saprotu, ka esmu ietīta segās, sasaitēta un sapakota. Esmu nosistais vecis, un man trūkst elpas.

 

Atmostos ar strauju ieelpu. Nevaru pakustēties, pierē no smadzeņu dzīlēm ietriecas bailes. Mēs joprojām braucam. Mārtiņš stūrēdams uzmet man vienlaikus saprotošu un aizkaitinātu skatienu.

– Esi atpakaļ? Atkal murgi?

Nespēju pat atbildēt, joprojām esmu sapakotais, nospārdītais vecis un ļoti lēni vīstos no viņa ārā. Vienmēr bail, ka šoreiz nepāries. Ķermenis pēc brīža tomēr sāk klausīt, miegā esmu nošļukusi neveiklā pusguļus pozā, pamazām iekārtojos atpakaļ sēdeklī. Pēdējā laikā jau pārāk bieži. Vajag tabletes. Neko daudz nelīdz, tomēr ar tām lēkmes ir retākas.

– Tev vajag atkal padzert ripas, – viņš turpina, novērsies no manis. Tas uzvelk, kaut saprotu, ka braucējam jāskatās uz ceļu.

– Es ilgi biju nost? – jautāju un mēģinu saprast, kur esam, lai pati izsecinātu atbildi. Nepazīstu vietu, mežs, viens vienīgs mežs.

Viņš neatbild. Ar ādu jūtu, kā elektrizējas gaiss starp mums. Zinu, ka šīs miega lēkmes viņu kaitina, nezinu, kā uz to reaģēt. Reizēm sajūtos vainīga. Labāk, ja pārņem dusmas, un es jūtu, ka šodien ir dusmu laiks.

Ielieku atskaņotājā disku. Distant Light, pēc lēkmes nav nekā labāka par vijolēm, to zīdaino, visu pārklājošo skanējumu. Pirmā skaņa manī iesmilkst gluži kā tikko izdzīvotā sapņa turpinājums, dziedinot, mierinot, es ļaujos pievērtām acīm, melodija pār mani slīd, viegli skrāpēdama, tad ietin itin kā vēsā caurspīdīgā plīvurā.

– Kaut ko mazāk depresīvu, ne? – Mārtiņa balsī novibrē robeža starp uguni un ledu.

– Tas taču Vasks, – mēģinu būt mierīga, acis neatveru, lai saglabātu kontroli vismaz pār sevi. Vijoles man palīdz. Es zinu, ko man šobrīd vajag.

Mūzika pārtrūkst.

Viņš ir izslēdzis.

Braucam tālāk klusumā. Manī rūgst niknums. Ārā dzedrs agra rudens rīts, zāle vietām nosarmojusi, es skatos pa logu un galvā uzskaitu visu redzēto, tas parasti palīdz savākties. Sazemēties. Bērzs retām dzeltenām šķipsnām uz tumšzaļu egļu fona. Zema pelēka māja, šķiet – neapdzīvota. Tukša stārķa ligzda elektrības staba galā. Tikko uzarts lauks, zeme treknās, spīdīgās šķēlēs mirdz saulē. Priekšā dzelzceļa pārbrauktuve, tūlīt auto nograbēs un nodrebēs, to šķērsojot. Bet ne, apstājas. Skan zvans, un ir iedegušās sarkanās signālspuldzes. Tās zibinās tieši gar acīm, visa sazemēšanās kaķim zem astes, niknums rūgst un met burbuļus. Tālumā tuvojas vilciens.

Mēģinu vēlreiz. Vairs neskatos ārā, tas šobrīd būtu bezjēdzīgi, bet pārskatu kārtību savā somā. Tur atrodamās lietas neatbilst klasiskajam priekšstatam par sieviešu rokassomu saturu. Neesmu gluži perfekcioniste, taču man patīk, ja viss atrodas savās vietās, un nav nekā lieka. Tāpēc visām manām somām ir iespējami daudz kabatu un nodalījumu. Lai katrs sīkums vienmēr ir savā vietā, viegli sasniedzams, pat neskatoties, ar vienu rokas kustību. Labi, divām. Atvērt nodalījumu un izcelt vajadzīgo.

– Kāpēc tu nerunā? – Mārtiņš jautā, un man izklausās, ka viņš ņirgājas.

Ņemu somu, izkāpju ārā un straujā solī dodos pāri sliedēm. Ja es pakluptu, tad viss beigtos ļoti ātri un asiņaini, tomēr pāreju pāri, un nu mūs šķir ne vien desmit gadu rutīna un slimība, kuras nebija laulības līgumā, bet arī klaudzošu un grabošu cisternu rinda, kurai neredz galu.

Neatskatīdamās dodos mežā. Gar neapdzīvoto dzelzceļnieku mājiņu ved zālains celiņš ar divām iebrauktām risēm. Cisternas turpina klaudzēt un grabēt, es paspēšu pazust viņa acīm. Lai iet pie velna.

Mierīgi soļoju pa celiņu uz priekšu, vilciens aizdun tālumā. Izklausās, ka no ceļa puses nesas sauciens – “Linda!” – taču, iespējams, tā ir mana vēlmju domāšana un nevis vēlme atsaukties mīļotā saucienam, lai trauktos atpakaļ un mestos apskāvienos, bet gan vēlme izdzirdēt, ļauni nopriecāties, ka viņš tomēr ir par mani sabijies un norūpējies, un nelikties ne zinis. Ieklausos, laikam neviens tomēr nesauc.

Eju dziļāk mežā, līkumotais ceļš arvien šaurāks, apkārtējie brikšņi arvien biezāki, un man nav nekāda turpmākā plāna. Ir salda brīvības sajūta, it kā es piepeši būtu izbēgusi no sprosta. Ja vēlos, varu iziet uz ceļa, nobalsot kādu mašīnu vai sagaidīt autobusu, aizbraukt jebkurā virzienā, nakšņot viesnīcā vai viesu mājā. Galu galā – kāpt lidmašīnā un aizlidot uz Portugāli. Kādam laikam arī naudas pietiks. Esmu kūsājošas enerģijas un spīta tik pilna, ka šķiet – pa ausīm tvaiks nāk laukā.

Priekšā gaišāks, ceru, ka iziešu no meža. Pielieku soli, bet tas izrādās tikai neliels izcirtums. Lekni brūkleņu puduri starp celmiem, uz viena apsēžos, šķinu svaigi skābenās ogas un metu mutē. Virs galvas vēsa rudens saule, koku zarotnēs šalc viegls vējš, ieķērcas pa kādam putnam. Koksnes un rudens lapu aromāts. Miers. Idille.

Mārtiņš jau nav slikts. Apnicis gan. Es viņam laikam tieši tikpat, un tad vēl tās miega lēkmes. Varētu padomāt, ka man pašai no tām baigā labsajūta un līksme… Pārkožu brūkleni, skābums savelk mēli. Mēs esam ideāls pāris, abi negribam bērnus, mums nepiemīt privātīpašnieciskums, esam vienojušies par zināmu brīvību. Tomēr nešķiet, ka viņš būtu gājis sāņus. Es gan. Nekā nopietna, turklāt, ja nebūtu to romāniņu, varbūt man Mārtiņš būtu apnicis vēl daudz vairāk.

Vējo. Mētelis paplāns, nebija jau domāts, ka būs jāklīst pa mežu. Ceļos, lai ietu tālāk. Aiz muguras pamežā kaut kas noklaudz, nošalc, atskan brakšķi, it kā tur kāds lauztos caur biežņu. Klupeniski izkārpos no brūklenājiem uz celiņa un mēģinu saskatīt, kas tur notiek. Neko neredzu, bet aiz meža šalkoņas nojaušu tādu kā sēkšanu vai gārgšanu. Mugurkaulam pārskrien karsts, vairs nespēju palikt uz vietas. Ātri soļoju prom, grozu ausis uz visām pusēm kā meža zvērs, tverot iespējamu apdraudējumu, pašas soļi ir pārāk skaļi, nevar dzirdēt cauri, nu jau grozu ne vien ausis, bet visu galvu, lai nepalaistu garām brīdi, kad man uzbruks, lai ieraudzītu un paspētu palēkt sānis vai gāzt pretī atkarībā no uzbrucēja izmēriem un paredzamā spēka. Es cīnīšos, ja vajadzēs.

Metos skriešus. Skrienu, taka sazarojas, nogriežos, skrienu. Diezgan ilgi skrienu, tad apstājos. Paskatos atpakaļ, lapas, zari un mana panika vieglajā vējā zīmē kustīgus tēlus, kas slapstās pameža tumšajā biežņā. Vai arī kāds mani tiešām izseko. Kaut kas nočab tieši blakus, un diafragma atkal saraujas krampjos. Skrienu atkal, skrienu, priekšā sakne, lecu pāri, klūpu, gāžos taisni uz priekšu un ietriecos ar seju zemē. Smaržo pēc melnzemes, sēņotnes un trūdošām lapām.

Uzslienos rāpus, tad apsēžos turpat uz meža takas. Izspļauju smiltis, bet joprojām čirkst zobos. Ūdens, lai izskalotu muti, man, protams, nav. Uzmanīgi ieklausos, taču vairs nevienu aizdomīgu troksni nedzirdu. Jūtu, ka nu jau būs gana eksotikas, pastiepjos pēc līdzās nokritušās somas, lai sameklētu mobilo. Brīnums, ka Mārtiņš nav mēģinājis zvanīt, laikam šoreiz būs saniknojies pa īstam. Izrakņāju somu, bet telefonu neatrodu. Tad mēģinu vēlreiz. Telefona kabatiņa ir tukša. Izlieku zālē ap sevi visu, kas somā. Tas ir izmisuma solis, tāpat jau saprotu, ka mobilā pie manis nav. Sāku atcerēties, ka pirmīt iemigu, skrollēdama kaut ko internetā, visdrīzāk – tur tas arī palika. Uz auto grīdas vai sēdekļa…

Mehāniski salieku visas lietas atpakaļ somā – katru tai paredzētajā nodalījumā, aizvelku katru rāvējslēdzēju, aizspiežu katru slēdzīti. Likdama mitrās salvetes, atceros, ka nokritu ar seju zemē, noteikti izskatos briesmīgi. Mazliet sakopjos un ceļos kājās. Jāiet ārā no meža. Nezinu, uz kuru pusi var ātrāk tikt laukā, kādu brīdi svārstos – iet uz priekšu vai atpakaļ. Cik tad dziļš var būt tāds mežs, nav jau Amazones džungļi! Tātad drīzāk uz priekšu. Taču ejot atpakaļ ir drošāk, ka iziešu uz šosejas, tuvāk civilizācijai. Tikai… Tur kāds slapstījās pa krūmiem, vismaz man tā šķita. Brīdi šaubos, tad palēnām sāku iet pa šauro ceļu atpakaļ.

Šķiet esmu gājusi jau pietiekami ilgi, taču joprojām neesmu tikusi līdz taku sazarojumam. Tā nevar būt. Svārstos, vai nedoties atkal atpakaļ, tas ir, uz otru pusi. Apjukums un trauksme pamazām ņem virsroku, kaut kas ir jādara lietas labā, jā, vajag atkal sazemēties. Piesēžu uz apsūnojušas kritalas. Mežs. Visādi lapu koki, kas viņus var atšķirt, tie daži ir bērzi, tālāk it kā apse. Vairākas neglītas sēnes man pie kājām. Dažas nesimetriskas eglītes manā augumā otrpus celiņam. Labi. Kaut kur jābūt vaivariņiem, saožu viegli reibinošo smaržu, vai tikai tās nav ožas halucinācijas, kādi vēl vaivariņi, ja priežu te nav. Saules stari caur lapotni slīpi krīt tieši sejā. Pieveru acis, silst. Domas rosās – ja saule tagad ir pretī, kur tā bija, kad skrēju? Sauli aizsedz kāda ēna, paspēju nodomāt, ka mākonis. Atveru acis un izbīlī ieķērcos. Manā priekšā stāv apaudzis, nošņurcis vīrietis un klusi mani vēro.

– Es laikam esmu apmaldījusies. Kā var tikt uz šosejas? – jautāju, lai pārtrauktu biedējošo klusumu.

– Nāc līdzi, – viņš strupi saka un pagriežas tai pašā virzienā, kurp jau gāju.

– Jūs mani izvedīsiet? – Neticu un mēģinu novērtēt viņa fiziskos parametrus, lai saprastu, vai varu aizbēgt vai sliktākajā gadījumā cīkstiņā viņu vinnēt. Šķiet, ka man nav cerību. Neskatoties uz noplukušo apģērbu un nenosakāmo vecumu, viņa muskuļi ir spēcīgi, stāvs labi veidots, kustības pārliecinātas un precīzas.

Kas mani dīdīja kāpt ārā no mašīnas un uz galvas mesties brīvībā? Pamuļķe. Mārtiņš tagad šķiet kā nesasniedzams drošais patvērums, man gribas kaukt, bet zobi jātur cieši sakosti, lai neklab. Ar kaucienu es arī varētu svešo nokaitināt. Bail.

– Tu nenāksi? – Vīrieša balsī tāds kā izbrīns.

Ceļos un dziļā nolemtībā eju viņam pakaļ. Kājas pinas viena aiz otras, galva kā izmēzta, nav ideju, ko darīt, kā glābties. Tad ienāk prātā, ka varbūt esmu pārāk paranoiska, varbūt viņš tiešām izvedīs mani no meža. Somā ir nedaudz skaidras naudas, es to visu varētu atdot viņam pateicībā par palīdzību. Jā, viņš noteikti neko sliktu neplāno. Ak kungs, es gribu mājās!

Joprojām neesam tikuši līdz vietai, kur takas šurpceļā sazarojās, kad viņš stingriem pirkstiem aptver manu delnas locītavu un ved nost no ceļa pa tikko pamanāmu stigu. Mēģinu izgrozīt roku ārā, viņš to saspiež vēl ciešāk, varētu kost, bet viņa pirksti ir netīri, gariem melniem nagiem, pretīgi. Ja arī es izraušos, man nav cerību izbēgt, viņš ir spēcīgs un veikls. Klupdama un zvārodamās, teku vīrietim nopakaļ, ar brīvo roku stingri turu somu. Brienam cauri krūmiem, tie švīkst un kā pātagas cērtas man sejā. Baidos ko teikt, lai viņu nesakaitinātu. Varbūt šīs ir manas dzīves pēdējās minūtes. Kājas ļimst.

Vairāku biezu, tumšzaļu egļu ielokā vīd koka būdele ar metāla sloksnēm nokniedētu papes jumtu. Dēļi zaļi apsūnojuši, bet piekaramā atslēga durvīm priekšā pavisam jauna un spoža. Vīrietis ar augumu piespiež mani pie durvīm un slēdz tās vaļā, viņš ož pēc dīķa un nelabotiem, nemazgātiem zobiem. Es tāpat nebēgtu, kājas mīkstas kā ūdenszāles, un galvā nav vairs nevienas sakarīgas domas. Viņš iestumj mani būdā, ienāk arī pats un pievelk durvis. Arī iekšpusē ir aizslēgs, slēdzeni ar visu atslēgu viņš tajā tikai iekarina.

– Ko jūs gribat? Ko jūs darīsiet? Lūdzu, atstājiet mani dzīvu, es nevienam nekad neko neteikšu, lūdzu! – es īdu ne savā balsī. Raudiens nenāk, tikai mute izkaltusi, bailes pilnībā nomāc domāšanu, viss, ko vēl spēju, ir īdēt un lūgties. – Es varu iedot naudu, man ir kādi trīsdesmit eiro, lūdzu, laidiet mani vaļā. Es nevienam neko neteikšu.

Viņš neliekas zinis par manu īdēšanu. Ar spēku, tomēr ne grūžot, iesēdina mani netīrām lupatām piekrautā gultā, kuru puskrēslā pie sienas uzreiz nepamanīju. Būdai nav logu, gaisma telpā zīmē ņirbošas svītras caur dēļu šķirbām. Apklustu un tikai tagad paveros apkārt. Gulta, viens diezgan labi saglabājies vecmodīgs krēsls, stūrī lāde. Uz tās plastmasas pudeles, konservu bundžas, burkas, dažās kaut kas vēl iekšā, bet lielākā daļa tukšas un nemazgātas, man liekas, ka pa tām ložņā melni kukaiņi, taču puskrēslā grūti saredzēt. Varbūt tur tikai saules atspīdumi ņirb, egļu zariem ārā šūpojoties maigajā vējā.

– Ģērbies nost, – viņš saka. Es sēdus novelku mēteli, saloku un pārmetu gultas galam, noņemu zīda šalli, to turpat, uz mēteļa. Viņš skatās, nenolaižot acis. – Pavisam ģērbies nost.

Tad jāceļas kājās. Drebu, ne no aukstuma, un nesteigdamās velku nost visu, kas mugurā. Pa vienam apģērba gabalam, tos glīti salocītus lieku kaudzītē. Lēnām. Viņš nesteidzina, vēro mani, katru manu kustību. “Lai, es izturēšu, lai dara ar mani, ko grib, lai tikai atstāj dzīvu, es gribu dzīvot,” es domāju, asaras saskrien acīs, noslauku tās ar delnas virspusi. Esmu veļā un zābakos, kavējos novilkt pēdējo.

– Tos arī, – viņš ar netīro pirkstu norāda uz manu krūšturi, zeķbiksēm un biksītēm.

Paklausu. Stāvu kailām pēdām uz piestaigātā klona, šķiet tā ir plika zeme. Pēdas salst, ja tas būs ilgi, es noteikti saaukstēšos. Skatos ārā pa spraugām, neko nevar redzēt, tikai ēnu un gaismas spēles, zariem līgojoties. Dīvaini, ka staru strēlēs neredz putekļus. Parasti pat vistīrākajā telpā tiešos saules staros dejo mirdzoši putekļu kankāni.

Viņš nesteidzas. Ņem pa divām trim no lādes nost visas apskretušās bundžas un pudeles, krāmē zemē. Lāde ir paliela, mani tur mierīgi var iebāzt. Dzīvu vai mirušu. Salst, no acīm asaras jau tecēt tek, es tās vairs neslauku. Tās noslīd pār vaigiem, kritienā atdziest un dzedrām, sīkām tērcītēm rit pāri rokām, kas piesedz krūtis, un tad pa ādu lejup.

Vīrietis atver lādes vāku un izceļ palielu paunu. Pavalsta rokās, es pat nemēģinu minēt, kas tur iekšā. Man uzmetusies zosāda, viss augums sarāvies čokurā. Asinis šalc ausīs, varbūt drīz tās apstāsies pavisam, es domāju. Aizveru acis, un atkal asaru straume nolīst pār vaigiem.

– Šito visu velc mugurā, – dzirdu viņu sakām. Neko nesaprotu, paceļu asaru salipinātās skropstas.

Gultā izgāzts paunas saturs. Tas ir apģērbs. Drēbes, kādas valkāja mana vecmāmiņa, lai viņai mūžīgs miers, tikai šīs ir netīras un vietām kožu saēstas. Stāvu pavērtu muti un neko nedaru.

– Velc mugurā, es teicu, – vīrietis mierīgi atkārto, bet pasper soli tuvāk, un es atkal esmu gatava darīt jebko, lai tikai atstāj mani dzīvu.

Viņš stāv un noskatās.

Bumbierenes – biezās apakšbikses ar kājiņām. Lielas, tomēr gumija turas virs gurniem, cik pretīgi. Bet es gribu dzīvot. Ģērbju sev virsū visu, kas salikts, ar spiedpogām aizdarāmu flaneļa blūzi un platus stingra audekla svārkus. Tās būtu kādas īpašas seksuālās fantāzijas? Rievainas kokvilnas zeķes ar gumiju virs ceļa…

– To arī. – Kad man jau šķita, ka visu esmu uzvilkusi, viņš no gultas paceļ galvas lakatu ar sarkanām rozēm. Neprotu apsiet lakatu, bet cenšos, es gribu, lai viss ātrāk beidzas, vienalga, jāmirst vai jādzīvo apkaunotai.

Paceļu skatienu un ieraugu viņa acis. Tās ir aizmiglotas, skumjas, ilgu un neticības pilnas. Manī kaut kas apvēršas otrādi, man vīrieša kļūst žēl, un viņš, brīdi vēries manī, pienāk klāt, cieši apskauj, iesēdina mani gultā, pats nometas ceļos, iespiež galvu man klēpī un sāk raudāt. Viņš raud balsī, arvien skaļāk, aizvilkdamies, pa vidu kaut ko runādams, es nesaprotu gandrīz nevienu vārdu, tikai laiku pa laikam atskan “mamm, mamm”, bet varbūt man tikai šķiet, es nezinu, ko darīt, un uzlieku roku viņa matiem. Tie ir netīri, salipuši lēkšķēs un nelabi ož, bet es turu savu plaukstu uz viņa galvas.

Viņš raud ilgi. Svārku biezais audekls ir izmircis līdz pat manai ādai, kad vīrietis aprimstas, vēl kādu reizi dziļi iešņukstas un – aizmieg! Pēkšņi un uzreiz! “Narkolepsija, ej tu nost, narkolepsija,” es pārsteigumā nomurminu un nespēju tam noticēt.

Pagaidu kādu brīdi. Guļ, tiešām guļ! Uz ceļiem manā priekšā. Un es nezinu, ko viņš plāno ar mani darīt tālāk. Abām rokām mēģinu nocelt viņa ķermeņa augšdaļu no sava klēpja. Viņš iešņukstas. Pagaidu. Ceļu atkal, šoreiz izdodas, tikai manu glīti salocīto drēbju kaudzīte, gultai sašūpojoties, aizkrīt aiz tās. Klusi uzvelku zābakus. Nometos rāpus un mēģinu samakšķerēt savu apģērbu, nevaru aizsniegt, stiepjoties krampis savelk kādu muskuli plecā. Viņš sakustas un atkal sāk kaut ko murmināt.

Te nav, ko gaidīt. Pagrābju somu, izeju laukā, aizslēdzu būdeli ar piekaramo atslēgu un atslēdziņu aizmetu prom, krūmos, zaru murskulī.

Un tad es bēgu! Skrienu kā stirna – ārā pa taku, uz celiņa, skrienu uz dzīvību un nāvi. Bailes min uz papēžiem, nevaru no tām aizbēgt, svārki pinas pa kājām, un apakšbikšu kāti grozās ap augšstilbiem, tie berž un knieš. Lakats slīd nost no galvas, bet es spītīgi rauju to atpakaļ.

Pavisam drīz jau esmu uz šosejas. Vēl tikai krēslo, vēl kāds autobuss noteikti nāks. Pietura ir tuvu, es to redzu, cieši sasienu lakatu un uzrauju zemu uz acīm, ja nu autobusā gadās kāds pazīstams…

 

Ir jānokļūst līdz pasākuma vietai. Kultūras centra galvenās durvis ir slēgtas, nākas līst caur pagrabu un tad pa šaurām, tumšām ejām līču loču virzīties augšup uz koncertzāli. Eju taustīdamās, ejas šauras, miklām, grubuļainām sienām, tajās valda blīva tumsa. Smako pēc mitras zemes un trūdoša koka. Pakrūtē žņaudz, grūti elpot, gribas kliegt. Bet kliegt nedrīkst, es nevaru zināt, kas aiz muguras, kas gaida priekšā. Slīdu tumsā kā zalktis, kā lēna, melna upe.

Izslīdējusi no ejas, joprojām melnā tumsā paceļos metru virs zemes un vieglā planējumā peldu uz priekšu. Pēkšņi iedegas spoža gaisma, un izrādās, ka es levitēju virs skatuves, uz kuras tūdaļ jāsākas manam koncertam. Mani pārņem kauns, es gribu saukt, ka viss jāpārtrauc, ka sākums jāatliek, man jānomazgājas un jāpārģērbjas. Uztraukumā sāku virpuļot un pagriežos pret zāli… Tukšas krēslu rindas. Neviena nav.

Tad uz skatuves iznāk četri vīri ar instrumentiem – divas vijoles, alts un čells. Paklanās, visi kā viens atmet balto fraku stūrus un apsēžas ieplestām kājām uz bāra krēsliem. Arī čellists uzsvempjas augšā un, izstiepis nedabiski garu roku, pieliek čellu pie zoda, atbalstot mirdzošo metāla kāju pret gāmuru. Un tad viņi sāk vilkt ar lociņiem pār stīgām, nesakarīgas un nemākulīgas skaņas griež ausīs, sāk sāpēt acis un zobi, viņi velk un velk, galvas purinādami maniakālā aizrautībā, līdz viens no viņiem, salēkšķējušiem matiem, zodu iespiedis vijolē, aizvērtām acīm sāk dziedāt. Es pēkšņi atpazīstu seju. Viņš atkārto vienu un to pašu teikumu, tikai ar lūpām, pavisam klusi, tad pusbalsī, mazliet skaļāk, vēl skaļāk, nenormāli skaļi, un tad atver acis un kliedz man tieši sejā.

Nemīz, sirsniņ, Dievs ir mīlestība.

 

Atmostos ar strauju ieelpu. Mārtiņš ir pārradies un sēž man pretī. Esmu atkal nemanot iemigusi. Rīt iešu pie ārsta pēc tabletēm, jau pierakstījos.

– Es biju tur aizbraucis, – viņš saka. – Atradu to būdu.

Beidzot viņš man ticēs. Kad stāstīju, skatījās tieši mutē, muļķīgi piešķiebis galvu un smīnēja, tāpat kā tad, kad runāju par saviem sapņiem.

– Piekaramā atslēga un aizslēgs tā sarūsējuši, ka salipuši kopā, nācās izraut ar visu dēli. Tur iekšā neviens nav bijis gadiem, viss pieaudzis ar suņuburkšķiem un sīkiem krūmeļiem. Lāde ir, tukša, piepelējusi. Un tukša dzelzs gulta pie sienas, bet neviens tur nav bijis. 

Neko nesaku. Eju uz kurtuves telpu. Kule ar netīrajām, kožu saēstajām drēbēm stāv blakus granulu maisam. Lakata stūris ar sarkanajām rozēm izspraucies ārā, brokāta pavedieni blāvi mirdz, un putekļi dejo kankānu šaurajās saules gaismas strēlēs, kas ielaužas caur žalūzijām.