— Dzirksts motorā

Par Daces Vīgantes romānu Romantiķis (Zvaigzne ABC, 2022)

 

Dace Vīgante līdz šim lasītājam asociējusies ar īsajiem stāstiem (apgāds Zvaigzne ABC ir izdevis jau trīs viņas krājumus, tostarp LALIGABA debijas kategorijai nominēto Ledus apelsīnu), bet romāna žanrā Romantiķis būtu uzskatāms par nu jau pieredzējušās autores debiju.

Romāna lielākā daļa būvēta kā retrospektīva vēstule-atmiņu stāsts, kura adresāts ir Haralda vēl nedzimušais mazbērns. Haralds ir sacīkšu braucējs, kopš bērnības apsēsts ar močiem, vēlāk ar mašīnām, un tieši viņa vēstījumā redzams Daces Vīgantes rūpīgais pētniecības darbs un jau citos darbos raksturīgā pacietība iedziļināties detaļās. Protams, mana nojēga par padomju gadu tehniku ir tālu no profesionālas, taču būtiski, ka ticamības moments saglabājas viscaur tekstā neatkarīgi no tā, vai runa ir par motociklu, automašīnu vai traktoru. Tieši motorsports (šāda vārda izvēle acīmredzami izdarīta tāpēc, ka Haralds aizraujas gan ar motocikliem, gan automašīnām) faktiski ir grāmatas centrā, un latviešu prozā šī tēma nemaz tik daudz nav apcerēta. Motorsporta raksturojums romānā labi sasaucas ar galvenā varoņa tēlu, un jau no bērnības aprakstiem top skaidrs, kā veidojies dzinulis, kas Haraldu neliks mierā visu mūžu. Arī vēsturiskās detaļas – automašīnas rezerves daļu meklēšana, nevarēšana sadabūt atsevišķas rezerves daļas vai pat riepas un milzīgā paļaušanās uz “dari pats, virpo pats” – veiksmīgi darbojas kā neuzbāzīgs laikmeta raksturojums.

Kā uz grāmatas vāka norādījusi pati autore, iecere balstās viņas tēva dienasgrāmatā. Kur runa ir par autosportu un motosportu, Vīgantes skaidri nojaušamā atbildība, mīlestība un lāgiem rotaļīgais tonis pilnām apliecina autores varēšanu un lasītājam nav ne mazāko šaubu, cik nozīmīga daļa no Haralda Vindinieka dzīves tā ir. Pat ja romāna tekstu mēģina universalizēt – pieņemot, ka pēc būtības Romantiķis ir vēstījums par milzīgu dzīves dzirksti, kaislību, aizraušanos (kas varbūt tiklab varētu būt arī māksla vai mūzika, vai literatūra), lāgiem uznāk pat dusmas uz galveno varoni (vai līdzjūtība pret viņa sievietēm un meitu), galvenokārt jau par to, cik ļoti inerts viņš ir gandrīz pret visu apkārtējo dzīvi un cik daudz būtiska palaiž garām. Tiem, kam pazīstama tāda dzīves kaislība, droši vien arī Romantiķī aprakstītās situācijas šķitīs apkaunojoši savas. Kaut vai aina, kurā Haralds vizina meitu Elzu ar ūdensmotociklu un pats ir gauži pārsteigts, ka bērnam no ātruma kļūst slikti, vai arī viņa nedienas ar pirmo sievu, Elzas māti, kura vēlas parastu dzīvi ar izbraukumiem, ceļojumiem un mierīgu ikdienu mājās, bet tā vietā viņai blakus ir vīrietis, kurš nespēj ģimenes dzīvi likt pirms savas kaislības. Šādas ainas, bet jo īpaši Beātes, kā noprotams, Haralda mūža mīlestības, traģēdija sadusmo lasītāju, bet vienlaikus prātā liek pārcilāt arī pašam savas prioritātes. Un vienlaikus uzdot jautājumus par dzīves esenci, tās prioritātēm un to, cik daudz katra tāda aizrautības dzirksts paģēr no līdzcilvēkiem.

Tomēr romāns nevēsta par motorsportu vien. Vēstulē mazbērnam galvenais varonis izstāsta arī savu dzīves gājumu un dzimtas vēsturi, skaidrojot, ko nozīmē dzīvot šādas kaislības važās, tomēr nevienā brīdī nenonākot līdz liekai paššaustīšanai vai nožēlai. Tieši dzīves gājums šo grāmatu padara raiti un ar interesi lasāmu (lai gan lāgiem jau sāk šķist – vai tiešām latviešu rakstnieki jau nav izstāstījuši visas iespējamās 20. gadsimta vēstures versijas?). Jo, piemēram, sākumā (līdz 40. lappusei), kas būvēta vairāk kā varoņa iekšējais monologs un retrospektīva, lasītāju tomēr māc zināma garlaicība un neizpratne, kāds tad būs šī vēstītāja stāsts. Ir dzirdēts par grāmatām, kurās ir “jāielasās” (manā bērnībā tāda skaitījās Grāfs Monte Kristo), tad nu laikam Romantiķis arī būtu ieskaitāms šajā kategorijā. Īsto ātrumu teksts uzņem brīdī, kad tiek sākta vēstule “Mazulītim”, kad tajā parādās arī notikumi, nevis tikai gremdēšanās iekšējā monologa apcerēs.

Līdzīgi ir ar valodu – sākumā tā vēl nav ieskrējusies, šķiet, autore eksperimentē, par motorsportu rakstot īsos, aprautos teikumos un ļaujot lasītājam iejusties sasprindzinājumā, par kuru stāsta Haralds, bet tad tā piepeši ieslīd banālā attiecību apcerē: “Nenoliedzami – Katrīna ir laba sieviete, praktiska un akurāta. Kā miera sala ar klinšainiem krastiem, kuras dziļumā slēpjas debeszilas lagūnas, vītero krāsaini putni un urdz dzīvā ūdens avoti.” (37. lpp.) Pie šādas eklektikas ir mazliet jāpierod. Taču, par laimi, arī valoda jau nākamajā brīdī moži pamostas, brīžam kļūstot pat nevilšus dzejiska. Tā harmonizējas ar vēstījumu, un turpmāko Haralda dzīves gājumu, īpaši ainas no bērnības un motorsporta, var lasīt ar patiesu interesi un baudījumu. Katram varonim autore piešķīrusi savu individuālu balsi, un tēli ir labi nostrādāti – gan mazliet ekscentriskā Ellātante, gan Haralda vecāki, brālis un māsa, gan visas viņa sievietes un mehāniķi. Ja stāstu krājumos nereti tika uzsvērta autores prasme “stāvēt malā” no teksta un lasītājam piedāvāt neitrālu vēstījumu par notikumiem, romānā Vīgantes stils ir mainījies, un lāgiem jūtams, ka stāstījums nosliecas par labu vienam vai citam varonim un ieskanas pat viegli sentimentālās notīs.

Uz kritiskām pārdomām vedina romāna struktūra. Tas iedalīts trīs daļās, pirmajā vēstītāji ir divi, otrajā viens, bet trešajā saskaitāmi pat trīs, un šī uzbūve sākotnēji mazliet maldina lasītāju, beigās liekot arī uzdot jautājumu – kāpēc no visām sieviešu balsīm, kas varēja skanēt romānā, autore izvēlējusies tieši šo, galvenā vēstītāja Haralda Vindinieka pašreizējās dzīvesbiedres? Vēstījuma kontekstā daudz svarīgāka šķistu Beātes vai varbūt mātes balss – viņas izvēles beigu beigās tiek skaidrotas caur dēla prizmu. Iespējams, autores mērķis bijis lasītājam iedot citādu galvenā varoņa tēlu, parādot viņu it kā no malas, it kā tomēr ne. Bet varbūt, lai parādītu, cik ļoti tāda viena aizraušanās – apsēstība, talants, dzirksts, sauc, kā gribi, – var ietekmēt līdzcilvēkus, koncentrējoties tieši uz to personu, ar kuru Haralds pavada savus gadus pēc aiziešanas no motorsporta. Taču tie ir tikai minējumi, jo arī grāmatas beigās, kur nodaļas virsrakstā minēti abi personāži, nekas skaidrāks nabaga lasītājam nekļūst. Līdzīgi netapa skaidrs, kāpēc vajadzēja citēt Hemingveju jeb Ērniju (170. lpp.) – lai attaisnotu romāna nosaukumu? Vai to nevarēja paveikt kaut kā mazliet gudrāk, ne gluži ar pirkstu lasītājam acī?

Vēl varbūt paliek jautājums – kāds tad ir sausais atlikums pēc šī romāna izlasīšanas? Vēstures retrospektīva no vienas puses, viena cilvēka dzīvesstāsts – no otras. Bet varbūt visvērtīgākais nospiedums, ko lasītājā atstāj šis teksts, ir refleksija par to dzirksti motorā, kāda laikam gan nepieciešama ikviena cilvēka dzīvē.