— Tādas sīkas stučkas

Par Oskara Vizbuļa romānu Ja vīrietis prastu runāt (Latvijas Mediji, 2022)

 

Vispirms par to, kā grāmata – romāns – tiek pasniegta. Šis esot romāns – attiecību romāns (te, lūdzu, sk. pakaļvāku). Parasti šajā žanrā sevi piesaka dāmas kā labākas attiecību speciālistes. Kopš visai senajiem romantisma laikiem reti gadījies, ka izpaužas puiša cilvēks. “Esmu plosījies, jūtot, ka viņa izslīd man caur pirkstiem. Esmu dedzis liesmās, nojaušot, ka viņa ir kopā ar kādu citu. Esmu gribējis mirt, saprotot, ka nekad vairs nebūsim kopā.” (198. lpp.) Un: “Uz jūru es vienmēr braucu viens. Patiesībā jau mēs vienmēr esam vieni. Aizmiegam vieni. Bailēs esam vieni.” (199. lpp.)

Te arī eksistenciālisms: visi to pazīstam tamdēļ, ka zinām, kā ir justies pilnīgi vienam, kaut tikai retais ir eksistenciālismu papētījis kā mācību.

Tagad par dīvaināko – lai gan jautājums par formas un satura divvientulību jau labu laiku pagaisis kā nebūtisks, šoreiz šķiet, ka Oskara Vizbuļa pieteiktā forma ir visai banāla, bet caur to mums ir it kā iemānīts grāmatas saturs. Proti, garšīgākais te ir viss, kas tiek izstāstīts stāsta gaitā, nevis tas, ko redzam kā nosaukumu ēdienkartē. Romāns varbūt arī izskatās kā izjusts un psiholoģiski apstrādāts mīlasstāsts, taču tā vietā mums iesmērēts kas drusku cits.

Parodiju atpazīt ir grūti, kļūdīties ir viegli. Jau esošai melodijai dziedāt pāri citu tekstu, kā savulaik darīja Roberts Gobziņš un citi, nav īsti parodija. Cik zināms, “parodija” ir “blakus dziesma”, bet ierastajā izpratnē parodija ir kas tāds, ko vari izbaudīt tieši tāpēc, ka caur to, kas piedāvāts, vari atpazīt kaut ko jau pazīstamu, un tas kļūst smieklīgs tieši tāpēc, ka oriģinālu ieraugi citā gaismā. Varbūt šis ir tas gadījums.

Varētu teikt, ka autors ir izdevēju izgudrēm apkrāpis, tomēr varbūt arī izdevējs ir labi sapratis, ka šis gabals ir parodija par to, ko plaši pieprasa auditorija? Kad lasi Ja vīrietis prastu runāt, te viss ik pa brīdim ir tik romantiski eksistenciāls, tik pazīstami salkans jau no paša ievada: “Šķiet, viss mans ķermenis vibrē no viņas sniegtās enerģijas”, “Mīlestība ir laimes mūžīgā grūtniecība” (9. lpp.), –  bet tad pēkšņi nāk arī: “Tikai retais prot izdarīt pareizos secinājumus” (15. lpp.) (piedodiet, ka izrauts no konteksta).

Ciktāl zinām, kas ir romāns, tur teorētiski vajadzētu būt stāstam, iekārtotam daudzslāņainā pasaulē. Līdz ar “romāna nāvi”  jau labu laiku gan ir viesušās šaubas par to, kas uzskatāms pa romānu. Tagad mēs visbiežāk dabūjam “romānu”, ko izdevēji mēdz salāgot ar manuskripta lappušu skaitu. Šis esot “romāns stāstos” (Rolanda Bula, pakaļvāks).  Nedomāju, ka te būtu vietā atstāstīt Vizbuļa grāmatas sižetu, jo tāda īsti nav: šajā gadījumā tā drīzāk ir zem populārās literatūras (teju vai dāmu romāna) drānām maskēta stāstu un atziņu palete – krāšņa ne vien sentenču, bet arī valodas ziņā. Būtu grēcīgi tagad uzskaitīt visas, kas būtu ievietojamas kategorijā “esmu novērojis”, bet varbūt ir vērts piesaukt dažas: “Kāds īru gleznotājs teica, ka esam piedzimuši ar kliedzienu, un varbūt mīlestība ir moskītu tīkls starp bailēm no dzīves un bailēm no nāves.” (10. lpp.) Vai: “Mēs visi esam staigājošas dzīves iespaidu diapozitīvu kolekcijas” (18. lpp.), “Spilgtākais sekss ir tas, kas nav noticis” (151. lpp.).

Vārdu sakot, šoreiz Vizbulis nepārprotami seko tam, ko nosaka romantiskās prozas žanra likums: tu stāsti, ko mīlas frontē esi cerējis, gaidījis, piedzīvojis, kur vīlies vai jūsmojis, – visa jūtu un emociju gamma brīžos, kad esi “neprātīgi iemīlējies”. Tomēr, no otras puses, viņš iesprauž pa vidu visu, ko gribējis izstāstīt neatkarīgi no tā, kas tas par žanru. Nujā, varbūt pat būtu labāk izravēt to iestarpināto un publicēt savrup: kā stāstus par mammas miršanu, suņu cīņām vai politiķu intervēšanu.

Tieši šie, grāmatas formātā it kā neparedzētie stāsti, te ir labākie. Protams, to dēļ īsti arī nevar saprast, kam šī grāmata domāta: parastajiem Latvijas Mediju lasītājiem, sociālo tīklu patērētājiem vai kam citam. Te ir sasviests papilnam tēmu, kas svilst soctīklos, – ne vien attiecības, bet arī ģimenes kopdzīves un bērnu ieņemšanas lietas, dzemdības, bērnu un vecāku attiecības, kamēr nodaļā Vecuma smaka vispār saliktas kaut kādas dziļās pārdomas par to, “kā viss ir”, bet arī ne dziļāk kā glancētajos žurnālos un portālos, teiksim: “Ja tā ir tava sieviete, tu viņi mīli ar visām krunkām.” (147. lpp.)

Lasītājam ir variants sekot tikai romantiskajai/soctīklu stīgai, bet tad tu diez vai pieslēgsies tam, kā “padomju gados Maskavas laikrakstu redakcijas ar nemainīgu biežumu esot apciemojis kāds čaiņiks, cilvēks – tējkanna”. (119. lpp.)

Nākamais: Ja vīrietis prastu runāt ir tēmēts ir vēl citos virzienos, piemēram, gender studies gultnē. Par nosaukumu – skaidrs, ka vīrieši prot runāt, un nav skaidrs, kāpēc lai kāds iedomātos, ka viņi to neprot, ja vien arī tā nav provokācija. Tas ir, liekreiz ceļam jautājumu par to, kas piedien vīrietim un kas – sievietei. Šo tēmu droši vien neaizmirsīsim un zem paklāja vairs nepaslaucīsim, jo šis jautājums  joprojām nav ne izrunāts, ne nokārtots.

Lai kā, es ceru, ka Vizbuļa grāmata ir parodija. Skaista. Un iedvesma visiem, kas grauj žanru robežas.