— Kompetenču izglītība kā provokācija

 

Par Konrāda Paula Līsmana grāmatu Izglītība kā provokācija (no vācu valodas tulkojis Raivis Bičevskis; Jāņa Rozes apgāds, 2022)

 

Laiku pa laikam nākas saskarties ar pārpratumu, kas sastopams gan izglītības administratoru, gan studentu vidū, proti, domu, ka pirms daudziem gadiem izdota filosofiskā literatūra ir novecojusi. Atceros, ka viena politikas studente, ar daudznozīmīgu grimasi sejā, norādīja, ka feministu teksts, ko dodu lasīt, ir uzrakstīts 20. gs. 80. gados, un patiešām šobrīd tam būtu jau četrdesmit gadu. Problēma tikai tā, ka filosofijas diskusijās attīstība nenotiek mehāniski – jaunākais teksts ne vienmēr atceļ iepriekšējo, turklāt, lai saprastu nesen rakstīto, lielākoties jābūt pietiekami labām zināšanām par to, kas pateikts līdz šim. Tu jau vari lasītāja priekšā nolikt “jaunāko”, bet nereti tas var tikai mulsināt ar savu necaurskatāmību, tad neatliek nekas cits kā kāpties atpakaļ un runāt par problēmu un jēdzienu vēsturi.

No otras puses, vēlme lasīt jaunāko literatūru nav absurda. Kaut vai tiem pašiem pasniedzējiem ir tendence izmantot tekstus, kuri ir pašiem labi pazīstami un par kuriem vari būt puslīdz drošs, ka tie labi “aizies” auditorijā, tāpēc kaut kas cits, varbūt tikpat labs vai labāks, netiek piedāvāts inerces vai drošības dēļ. Tāpat izdevējiem ir zināms kārdinājums izdot pirmām kārtām klasiskus tekstus (cik nu vispār izdevējam var būt kārdinājums izdot filosofiju), jo tā ir pārbaudīta vērtība, cilvēkiem pazīstama un mūsu postpadomju apstākļos – aizpilda vispārzināmus baltos plankumus pamattekstu tulkojumu klāstā.

Šajā kontekstā Jāņa Rozes apgāda klajā laistā Konrāda Paula Līsmana grāmata ir savā ziņā pārsteigums. Grāmata ir samērā jauna, oriģinālvalodā izdota 2017. gadā, tās autors ir mūsdienu austriešu filosofs, kurš varbūt nav vairs jaunietis, tomēr aktīvi turpina publicēties arī šobrīd, grāmata veltīta aktuālām un mums labi pazīstamām problēmām (bēgļu krīze, Donalds Trumps, selfiji, kompetenču izglītība), turklāt robežojas ar publicistiku, tā ka ir pietiekami viegli uztverama samērā daudziem, lai gan interese par vispārīgiem jautājumiem, kas formulēti ar abstraktu jēdzienu palīdzību, no lasītāja puses ir vēlama.

Lai gan grāmata saucas Izglītība kā provokācija, izglītībai veltīta tikai trešdaļa no grāmatas, un kopumā tas ir rakstu krājums, ko pats autors ir sakārtojis atbilstoši trim tēmām: “Izglītības jautājumā”, “Kultūras malā” un “Politikas zemienēs”. Kultūrai veltītajā daļā ir raksti par Eiropas identitāti, mākslu, selfijiem, cilvēka rokas fenomenoloģiju, atkritumiem. Pie politikas tēmas pieskaitīti raksti par revolūcijas jēdzienu, sociāldemokrātisko ideju likteni, efektivitātes un atbildības attiecībām modernajā sabiedrībā, robežām dažādās nozīmēs, apgaismības projekta likteni mūsdienās u. c.

Tēmu daudzveidība padara detalizētu komentāru diezgan problemātisku. Kopumā jāsaka, ka esejas vieno modernitātes, proti, mūsu laikmeta tēma, lielākoties tā ir kritika, un Līsmana skatījumā noteikti ieskanas konservatīvisma motīvi, kas, atbilstoši labākajiem paraugiem, tiek pasniegti kā veselā saprāta pozīcija. Tomēr es noteikti nemēģinātu viņu tekstus reducēt uz kādu ideoloģiju. Lielākoties tā ir pietiekami nopietna refleksija par mūsdienu sabiedrību, Līsmanu interesē, kā mūsdienām raksturīgās sociālās parādības, piemēram, digitalizācija vai demokrātijas krīze izspēlējas dažādās sabiedrības jomās un pārveido institūcijas, politiskos projektus, cilvēku attiecības un identitātes. Jāsaka, ka viņa piedāvātā sociāli politiskā kritika man likās interesantāka un trāpīgāka nekā ekskursi kultūras tēmās vai atkāpes filosofijas laukā. Un šīs esejas, protams, neizturētu akadēmiskās filosofijas stingrās prasības. No otras puses, viņa esejas, piemēram, par selfijiem, atkritumiem un robežām ir tādas, kas varētu būt ļoti pateicīgs materiāls diskusijai, piemēram, skolā.

Man jāpiekrīt tiem, kuri no visām krājumā minētajām tēmām, ir izcēluši tieši izglītību, atbilstoši dodot grāmatai nosaukumu Izglītība kā provokācija un latviešu izdevumā uzaicinot pēcvārdu rakstīt Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesorei Zandai Rubenei. Līsmana skatījums uz mūsdienu izglītības nozarē notiekošo ir patiešām provokatīvs un pārdomu vērts, lai gan diez vai lietojams bez skepses un kritiska izvērtējuma.

Krājumā ir publicētas sešas Līsmana esejas, kas veltītas mūsdienu izglītībai. Viņš kritizē izglītības sistēmā pastāvošo ideoloģiju, kas, vismaz pēc Līsmana domām, ietver pārliecības, ka (a) ar izglītības palīdzību ir iespējams mainīt gan indivīdu, gan sabiedrību, ka (b) jebkurā cilvēka ir ielikts viss, kas nepieciešams, lai ar izglītības palīdzību šis indivīds varētu uzplaukt, ka (c) izglītības galvenais uzdevums ir attīstīt skolēnu un studentu kompetences, nevis dot konkrētā nozarē balstītu saturu, no kā izriet (d) arī izglītības un pedagoga profesijas “deakademizācija” un tas, ko viņš sauc par “profesionalizāciju”. Pēc viņa domām, šī ideoloģija ir pretrunā, pirmām kārtām, ar modernās sabiedrības realitāti un, otrām kārtām, ar to, kas sabiedrībai un cilvēkam patiešām ir vajadzīgs. Ideoloģija ir pretrunā ar realitāti tādā ziņā, ka izglītības iespējas mainīt sabiedrību ir ierobežotas un, lai ko teiktu izglītības ideoloģija, izglītība sistēmas pašreizēja virzība ir nevis uz indivīda attīstīšanu, bet viņa priekšmetiskošanu, efektivitātes palielināšanu un sagatavošanu dzīvei, kurā nav brīvā laika, bet visi aizgūtnēm raujas, lai sasniegtu acumirklīgu praktisku rezultātu. Savukārt izglītībai tā vietā vajadzētu, pēc Līsmana domām, dot iespēju cilvēkam veidot un pārveidot sevi, ko ir iespējams sasniegt nevis ar kompetenču izglītības un “deakademizācijas” palīdzību, bet pievēršot lielāku uzmanību humanitārajai izglītībai un atgriešanos pie Eiropas vēstures gaitā atlasītā un pārbaudītā literatūras un mākslas kanona. Par tam pieskaitāmajiem izcilajiem darbiem mēs zinām, ka tie spēj mainīt cilvēku. Humanitārā izglītība mūsdienu laikmetā ir provokācija, jo tā nav acumirklīgi noderīga, tās noderīgumu nevar pierādīt ar skaidri fiksējamiem datiem, bet tā maina cilvēkus un vieno viņus, tai skaitā tā, iespējams, spētu vienot Eiropu, piemēram, ar kopīga Eiropas literatūras kanona palīdzību.

Šis, protams, ir mans kopsavilkums, kas atspoguļo manu izpratni, tā ka, lai nepastarpināti iepazītos ar Līsmana domām, jālasa viņa darbs. Nav šaubu, ka tas ir daudz bagātāks, nekā ir pateikts šajā kopsavilkumā. Tomēr atļaušos vēl dažas piebildes no savas puses.

Kā jau teicu, Līsmans, manuprāt, ir interesants un vērīgs mūsdienu sabiedrības kritiķis, ir vērts sekot viņa skatienam – tas kā rokas luktura stars izgaismo kaut ko, kas citādi varbūt nebūtu pamanīts. Tomēr tas, ko viņš šajā paša izgaismotajā laukumā saskata, mani personīgi nepārliecina. Galvenā problēma ar Līsmana tekstu, manuprāt, ir tā, ka viņš deklarē savus uzskatus, bet tos nepārbauda. Un viens no veidiem, kā pārbaudīt savus uzskatus, ir diskutēt ar tiem, kuri domā citādi. Un Līsmans to nedara vai dara tikai tad, kad tas viņam ir parocīgi. Atbilstoši es nevaru tā vienkārši pateikt, vai Līsmanam ir taisnība. Varbūt ir. Bet, lai es noticētu, būtu nepieciešams dzirdēt, ar kādiem argumentiem Līsmans atspēko alternatīvās versijas. Vēl dīvaināk un aizdomīgāk ir tas, ka esmu pārliecināts, ka autors zina, ka ir citas versijas, bet ignorē tās.

Paņemsim par piemēru kompetenču izglītības kritiku. Kompetenču izglītība nozīmē to, ka skolēniem un studentiem ir jāapgūst un atbilstoši jāmāca ne tikai zināšanas, bet arī prasmes un kompetences. Pēc Līsmana domām, kompetenču izglītība iztukšo izglītības saturu un orientē uz tūlītēju praktisku rezultātu. Un atkal jāsaka – es daudz kam no teiktā piekrītu, tai skaitā es piekrītu, ka izglītības sistēmas administratoriem un pārvaldītājiem piemīt (lai gan grūti fiksējama) tendence kompetenču izglītību reducēt uz izglītotu strādnieku piegādāšanu darba tirgum, nevis domājošu cilvēku izkopšanu, tāpat arī doma, ka pietiek ar pedagoģisku metožu zināšanu, lai pasniegtu jebko, ar acs kaktiņu ir pamanāma, lai gan droši vien publiski tiktu noliegta. Tomēr vērts arī ievērot, ka neviens jau nerunā tikai par prasmju un kompetenču apgūšanu, zināšanas vienmēr ir izglītībā klātesošas un vismaz kompetenču izglītības pārstāvju skatījumā droši vien vēl aizvien dominējošas. Teiksim, universitātes pasniedzējiem vienmēr ir vieglāk stāstīt saturu nekā ļauties eksperimentiem ar prasmju trenēšanu, satura apdraudējums ir drīzāk hipotētisks vai saskatāms mūsdienu tendencēs. Tāpat kompetenču mācīšana bez satura ir varbūt teorētiski iedomājama, bet praktiski nerealizējama, atbilstoši bailes no šādas iespējas nebalstās skolotāja vai pasniedzēja ikdienas pieredzē, tāpēc kompetenču pieeja, kurā noteikti ir visādi riski, ir pelnījusi niansētāku izvērtējumu. Bet galvenais – Līsmans ignorē jautājumu, kāpēc vispār mēs esam nonākuši līdz kompetenču izglītības idejai. Un te atbilde nav vienkārša. Katrā ziņā tā ietver gan visu mūsu kopējo pieredzi, kad tev liek zubrīt kaut kādus faktus, kuru jēga nav saprotama, – un noraidīt kompetences, nepasakot, kā no šī absurda izvairīties, manuprāt, nav godīgi. Otrs aspekts, ko gribētu uzsvērt, ir digitālajam laikmeta raksturīgā informācijas pārbagātība, ko 70. gados jau aprakstīja Žans Fransuā Liotārs darbā Postmodernais stāvoklis. Cita starpā – ko darīt situācijā, kad zināšanu krāšana zināšanu dēļ kļūst bezjēdzīga, jo zināšanu ir tik daudz, ka tās vienkārši vairs nav prātam aptveramas? Ko dara izglītība situācijā, kad visu iemācīt principā nevar? Manuprāt, Līsmans uz šo jautājumu neatbild, bet kompetenču izglītības pieeja mēģina dot vismaz kaut kādu atbildi.

Zināmā mērā Līsmana pozīciju šajā jautājumā var meklēt viņa skatījumā uz humanitāro izglītību un literatūras kanonu. Līsmans piekristu, ka zināšanas zināšanu dēļ krāt nav vajadzīgs, viņš uzsver humanitārās izglītības spēju pārveidot cilvēku. Te jāpamana, ka, no vienas puses, kompetenču izpratne mūsdienās ir izsmalcinātāka, nekā Līsmans to pasniedz, un tā ietver daudzas no tēmām, ko viņš meklē humanitārās izglītības provokācijā. Piemēram, 2020. gadā publicētajā Ulfa Daniela Ēlera pētījumā par kompetencēm, kādas būtu jāiestrādā augstskolu programmās, parādās gan refleksijas kompetence, gan jēgas veidošanas kompetences, gan ētiskā kompetence. No otras puses, kompetences jēdziens automātiski ietver sevī izmantošanas aspektu, kamēr Līsmans aicina nereducēt izglītības lomu uz izmantojamību. No šejienes izriet viņa rosinājums izglītībā ierādīt lielāku vietu sevis veidošanai, kas nav saistīta ar skaidri formulētu noderīgumu, bet nav arī zubrīšana, un, manuprāt, šis rosinājums ir jāuztver nopietni. Bet atkal prātā nāk vismaz divas problēmas, kurām Līsmans, manuprāt, nepievērš uzmanību.

Pirmā: viņam ir tendence skolēnu un studentu iedomāties kā objektu, kuru veido viņa raksturs, sabiedrība, ideoloģija un izglītības sistēma un kuram īsti nav teikšanas par to, kas ar viņu notiek. Atbilstoši Līsmanam neienāk prātā pajautāt kādam skolas vai universitātes vecuma jaunietim, ko viņš vēlas, tai skaitā – vai vēlas apgūt prasmes un kompetences vai tomēr lasīt klasiskus literārus darbus, par kuru noderīgumu nedrīkst jautāt. Es neuzskatu, ka skolēnam vai studentam vieniem pašiem vajadzētu noteikt, kas tiek mācīts, tomēr vismaz pajautāt būtu vērts, un varbūt Līsmanu šeit gaidītu dažs labs pārsteigums. Otrā: Līsmans runā par Eiropas literatūras kanonu, ko ignorē vai liedz apgūt kompetenču ideoloģija, bet atkal neatbild uz nu jau gadsimtiem ilgu diskusiju par to, kas tad nonāk šajā kanonā un kāpēc. Un es neuzskatu, ka klasiskā literatūras kanona izvēle ir tikai politika vai ka nav atšķirības starp Šekspīra lugu un Gredzenu pavēlnieku Holivudas izpildījumā, ko nupat viens Zaļo un zemnieku partijas pārstāvis televīzijā nosauca par savu iemīļotāko filmu. Bet… man gribētos dzirdēt, kā Līsmans atbildētu kritiķiem, kuri šajos kanonos saskata ne tikai cilvēka iespēju pilnveidot sevi, bet arī noteiktu ideoloģiju. Galu galā, ja Līsmanam ir taisnība, tad visdrīzāk mums skolās vajadzētu mācīt daudz vairāk Homēru un Šekspīru un mazāk latviešu literatūru. Vai tiešām Līsmana priekšlikumos viss ir pārdomāts? Provokācija – jā, pārliecinoša alternatīva kompetenču pieejai – nē.