— Meļķes komunikācija

 

Par Marijas Luīzes Meļķes dzejoļu krājumu Nerealizēto potenciālu klubs (Orbīta, 2022)

 

Marija Luīze Meļķe ir sestā jaunā dzejniece no antoloģijas Kā pārvarēt niezi galvaskausā? (2018), kura tikusi pie sava pirmā dzejoļu krājuma (pēc Raimonda Ķirķa, Edvarda Kuka, Laura Veipa, Lotes Vilmas Vītiņas un Annas Belkovskas). Kad sagaidīsim arī Kirila Ēča un vēl daža laba jaunpienācēja debiju, tad visā pilnībā varēsim novērtēt mūsu jauno, talantīgo dzejnieku paaudzi, kura jau kopš savām pirmajām izpausmēm valdzina ar savu jaunības enerģiju un atvērtību dažādām rakstības un performances formām, tā paplašinot dzejas funkcijas un lomas. Nedrīkst nepieminēt arī Meļķes, Ķirķa un Ēča burvīgos dzejoļus par Cēsu 8. klases skolēniem, kas tika sarakstīti Kristas Burānes izrādei Netikumīgie un 2021. gadā apkopoti grāmatā. Tieši Meļķes spalvai pieder satriecošais grāmatas noslēguma teksts, kurā visiem izdala daudz, daudz mīlošu sirsniņu, tā arī mums, pieaugušajiem, vecajiem un īgnajiem ļaujot uz mirkli noticēt neierobežotai, universālai mīlestībai, kas vismaz utopiskās fantāzijās varētu vienot visus cilvēkus.

Domājot par Meļķes dzeju, rodas iespaids, ka dzeja kā īpašs daiļliteratūras veids vai kā amats neatrodas viņas uzmanības centrā. Grāmatu veido ne tikai 34 dažādas formas dzejoļi, bet arī 13 zibprozas teksti, kuri atgādina koncentrētus dienasgrāmatas ierakstus. Ja Meļķes grāmatu mērītu ar vecām mērauklām, tad varētu teikt, ka zibprozas sadzīviskais raksturs izsit no dzejas noskaņas, ka nav īsti skaidrs, kādus mākslinieciskuma kritērijus vispār iespējams piemērot dienasgrāmatas ierakstiem un līdz ar to arī visai grāmatai, vai arī, ka autore ir ļoti egocentriska un piedāvā mums ne tikai savus radošos sasniegumus, bet arī ikdienišķas epizodes, aprautas pārdomas un sapņu pierakstus, kuri, iespējams, nemaz tik daudz neatšķiras no daudzu citu cilvēku pierakstiem dienasgrāmatā, Facebook profilā vai Sviesta Cibā.

Taču mēs šeit neesam sanākuši atgremot vecmodīgus uzskatus. Daudz produktīvāk ir skatīties uz Meļķes daiļradi, atzīstot, ka tās vienojošais princips nav formāls vai žanrisks, bet gan ar attieksmi saistīts. Meļķes dzejoļi pārsvarā netiecas uz mirdzoši noslīpētu formu un dzejnieka aroda sekmīgas apguves apliecinājumiem. Viņas darbu centrā ir jauna cilvēka emocionālā pieredze, kuras dominante ir komunikatīvas situācijas ar citiem cilvēkiem. Šī komunikācija var izpausties gan sarunu pierakstos, gan personīgās piezīmēs, gan arī tekstos, kas visai uzskatāmi atgādina “īstus” dzejoļus un piesaista ar savu literāro meistarību. Vārdu sakot, amats ir apgūts, taču Meļķei tas ir tikai līdzeklis runāt par sev būtisko – saprast komunikācijas un līdz ar to arī attiecību likumsakarības, tā padarot iespējamu dialogu, no kura iegūst gan pati autore, gan viņas lasītāji. Meļķi interesē jauna cilvēka personības veidošanās un pašrealizācijas tēma, kurā ieskanas arī mūsdienu cilvēka psihes trausluma motīvs (piemēram, skaistajā dzejolī Ātrā palīdzība (32. lpp.), kur mediķu brigādi aicina atbraukt un vienkārši tāpat pasēdēt līdzās).

Krājuma tituldzejolī un vēl dažos tekstos dzejas balss nonāk pie atskārsmes, ka stereotipiskie uzskati par darbu, karjeru un labu dzīvi neattiecas uz visiem: cilvēka būtne ir pārāk sarežģīts un daudzveidīgs mehānisms, lai to ietilpinātu veiksmes stāstos. Daži mazi dzejoļi šķiet kā neoliberālo ekonomiku izaicinoši manifesti, kuros nepieciešamība čakli strādāt un pelnīt naudu tiek problematizēta, tā uzdodot jautājumus par alternatīvu iespēju meklēšanu tiem, kuri nevēlas piedalīties konkurences un peļņas cīņā: “ja cilvēks var neko nedarīt / tad jāļauj viņam neko nedarīt” (15. lpp.), saka Meļķe, citos dzejoļos pievērsdamās tiem darba veidiem, kurus sabiedrība tiecas uzskatīt par mazsvarīgiem, piemēram, dzejoļu rakstīšanai un aktiermākslai (21., 22. lpp.). Pat kāda sapņa pierakstā finašu pratībā iedīdītā dzejas balss pārdzīvo, ka krāsainu saldumu iegāde būtu bezatbildīga naudas tērēšana (23. lpp.). Būtu ļoti svētīgi, lai Meļķes grāmatu izlasa nākamais finanšu ministrs, kurš drīz nomainīs Jāni Reiru, vienu no tiem, kuri uzturējuši mītu par pārfinansēto kultūras nozari.

Citi grāmatas dzejoļi un zibprozas gabali pievēršas pašrefleksijai. Tos varētu dēvēt par reality check paraugiem – autore apraksta savas izjūtas, ikdienas dzīves epizodes, tiekdamās paskatīties uz sevi no malas, it kā nemitīgi pārjautādama, vai tas, kas notiek, ir normāli un uz labu. Dzejoļiem šajā grāmatā piemīt augstāka vispārinājuma pakāpe nekā zibprozas gabaliem, tādēļ Meļķes grāmata pieprasa regulāri pārslēgt divus dažādus lasīšanas modus – ja dzejoļi tiecas no sajūtām izveidot tēlus un kompozicionāli pabeigtas teksta vienības, tad zibproza, kuras pierakstīšanas laiks parasti ir datēts, tiek piedāvāta kā absolūti autentiska, neizskaistināta reālās dzīves dokumentācija. Protams, iekļaujot šādus tekstus dzejoļu krājumā, mēs tajos, visticamāk, meklēsim kādas nebūt poētiskas (šī vārda visplašākajā nozīmē) kvalitātes, nevis drošu informāciju par autores personisko dzīvi. Taču autores mērķis, šķiet, bijis parādīt, ka arī dzejnieka dzīvē līdzās poētiskas apskaidrības brīžiem ir gana daudz šaubu, neizlēmības un prokrastinācijas.

Arī tie teksti, kurus varētu uzskatīt par mīlestības dzejoļiem (visplašākajā nozīmē), parasti reflektē par komunikatīvajām situācijām, kurās izpaužas cilvēku attiecības, un pašu šo attiecību pastāvēšanas iespējamību. Tā dzejolī Es tikai pajautāju (51. lpp.) puiša un meitenes attiecības, šķiet, neatgriezeniski šķērsojis kāds melnādains trompetists, savukārt dzejolī Nevajadzības (14. lpp.) uzsvērts cilvēku attiecību haotiskais un pretrunīgais raksturs. Tēliem un valodas spēlēm bagātais dzejolis Man ir sadauzītas kājas kā pusaudzim… (35.–36. lpp.), šķiet, reflektē par attiecībām, kas jau kļuvušas par pagātni, tā kontrastējot ar vairākiem tekstiem, kur autore tiecas izvairīties no tropiem, tā vietā uzsverot saraustīto apziņas procesu, kas reģistrē mīklainās draudzēšanās situācijas (“Kaut kas kaut kas”). Mīlestība/draudzība, līdzās pašrefleksijai un pārdomām par darba tikumu, kļūst par vienu no trim galvenajām krājuma tēmām. Tās katra savā veidā uzsver vajadzību pēc personiskuma, atklātības un maksimāla godīguma cilvēku attiecībās, kļūstot par jaunās paaudzes sensibilitātes pētījumu.

Šī ir neparasta grāmata, kurā ir vairāki spoži dzejoļi, kas sniedz prieku, un kuras zibproza var mulsināt un likt domāt par to, cik vispār iespējams iedziļināties otrā cilvēkā un to saprast. Un cik ļoti drīkst pieprasīt šo iedziļināšanos un saprašanu no citiem, jo arī viņi mēdz būt sarežģītas personības, kuras nepieciešams saprast, mīlēt un lolot, gluži kā to sīpolu stikla traukā (30. lpp.). Kā rāda Meļķes teksti, vēlmēm saprast citus un pašam tikt saprastam jāsoļo roku rokā, respektīvi, emocionālo darbu ne tikai jāpieprasa no citiem, bet arī jābūt gatavam sniegt pašam. Un, pats galvenais, šī ir grāmata, kas lasītāju spēj atvērt un iztīt tā dvēseli no rutīnas bruņām. Vismaz ar mani tā notika: izlasījis šo grāmatu mikriņā Rīga – Jelgava, es pēkšņi uzrakstīju divus dzejoļus.