— Valoda sāk spicināties kā zīmulis

Rakstniece Dace Vīgante ir izkopusi niansētu, vērojumā balstītu rakstības stilu. Viņas 2016. gadā izdotais stāstu krājums Ledus apelsīns ir nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kā labākā debija. Tam seko krājumi Tad redzēs (2018) un Bumbulītis (2020). Šajā rudenī klajā nācis Daces Vīgantes jaunākais darbs – romāns Romantiķis (2022).

Ieva Plūme

 

Tava romāna Romantiķis galvenais varonis riskē gan attiecībās, gan sportā. Vai tev pašai patīk riskēt?

Riskēt? (Smejas.) Tādā izpratnē kā riskēt ar savu dzīvību – paldies Dievam, līdz šim nav gadījies ar to saskarties. Lai arī mana varoņa nodarbošanās ietver risku, viņš neizjūt racionālas bailes. Viņu vada adrenalīns, sacenšanās prieks. Savu destruktīvo pusi dzīvē Haralds ir iemācījies kompensēt ar ātrumu un dalību sacīkstēs – šo trako aizraušanos, kas tuviniekiem nav saprotama. Tas ir paradokss, ka viņš var nosisties, bet tieši tajos brīžos viņš jūtas visdzīvākais.

Lai savu tēlu labāk saprastu un piekļūtu tuvāk, esmu daudz runājusies ar sacīkšu braucējiem. Visi kā viens teica, ka braucot neizjūt bailes. Patiesībā tu pat nobīties nepaspēj, kad, traucoties lielā ātrumā, pretī nāk siena. Bet viņi bez tā nevar, jo trasē sevi izjūt vislabāk. Dzīvē mums vairāk vai mazāk jāpiedalās kādā attiecību spēlē, jāpieskaņojas, bet brauciena laikā tu esi viens pret vienu ar situāciju, par ko esi atbildīgs tikai tu. Tas ir brīdis, kurā bez traucēkļiem un blakus lietām izdzīvo esošo mirkli.

Es drīzāk riskēju dzīves izvēlēs, kad ir jāizšķiras par kaut ko, kad izeju no savas komforta zonas, pieņemu grūtus lēmumus un mainu kaut ko dzīvē, piemēram, sāku rakstīt.

 

Kas tevi dzen uz priekšu, motivē?

Nevaru teikt, ka izjūtu savu dzīvošanu kā dzīšanos uz priekšu. Tā nav. Mēģinu dzīvot tā, lai man ir interesanti, lai es attīstītos un gūtu piepildījumu no tā, ko daru. Stagnācija man nav pieņemama un nesaista pastāvīga uzturēšanās savā burbulītī. Man daudz kas interesē, gribētos ļoti daudz ko izlasīt. Diemžēl tam nav laika, un tā ir lielākā problēma. Būtībā viss, ko apgūstu, viss, kas ar mani notiek, lielākā vai mazākā mērā atspoguļojas manos darbos, jo man tuvs ir reālisms. Mazās epizodes, ko dzīvē piedzīvoju, vai satricinājumi ar laiku transformējas par svarīgu detaļu manās grāmatās.

 

Kādas ir izjūtas, kad tavs darbs ir nācis klajā? Vai vari atstāt  Romantiķi lasītāju ziņā vai gluži otrādi – jūti trauksmi par to, kā grāmatu uztvers?

Redzi, ar katru darbu ir vieglāk. Šī ir mana ceturtā grāmata, un ik reizi es kļūstu, ja ne profesionālāka, tad mazliet mierīgāka savā attieksmē pret paveikto. Protams, romāna iznākšana ir gan liels prieks, gan arī iekšējs satraukums, jo darbs paņēma vairāk nekā sešus gadus. Pa starpu iznāca divi stāstu krājumi, bet tos rakstīju arī tādēļ, ka, strādājot pie romāna, vīrieša manī bija par daudz. Domājot par šo darbu, bija daudz tukšo plankumu, kurus vajadzēja aizpildīt, un tas notika ļoti lēnām. Ilgi pētīju auto un motosporta sfēru, jo sapratu, ka man būs jāienirst dziļumā, ja gribu, lai vide, tēli un notikumi ir pēc iespējas autentiskāki.

Runājot par darba izdošanu, jāsaka, ka līdz šim pavadītais laiks literatūrā man ir iemācījis vairāk miera. Agrāk ļoti pārdzīvoju, ja kāds kritiski izteicās par manu darbu vai nebija sapratis kādu detaļu, bet patlaban ir citādāk. Mācos iecietību. Saprotu, ka mēs esam dažādi, katrs ar saviem uztveres filtriem. Gan sajūsminos, kad lasītājs saprot manu tekstu līdzīgi kā es, gan rēķinos ar zināmu profanāciju. Varbūt kāds pat gribētu manu grāmatu izmest pa logu – tik ļoti viņam riebjas tas, kas ir uzrakstīts. Tā arī var būt. Šobrīd mēģinu dzīvot ar šādu izpratni.

 

Vai tu domā par lasītāju, kad raksti? Ir rakstnieki, kas uzsver to, ka viņi tekstu vērtē no lasītāja viedokļa, mēģina skatīties uz saviem tēliem no dažādām pusēm.

Kaut kādā mērā domāju par lasītāju. Tomēr gribu uzrakstīt savu darbu tā, kā to jūtu es. Nevēlos iet kāda pavadā, piemēram, izteikties vienkāršāk vai saprotamāk. Nē, tāda pieeja man nestrādā. Tam, lai izvērtētu tekstu, ir domāts redaktors vai cilvēks, kuram uzticos un parādu darbu pirms rediģēšanas. Tādēļ esmu ļoti pateicīga Ievai Melgalvei, manai pirmajai redaktorei un literārajai skolotājai, kurai vienmēr rādu savus darbus, pirms tos sūtu publicēšanai. Ievai ir izteikta literārā izjūta. Viņa elegantā formā, neuzspiežot savu redzējumu, norāda uz vietām, par kurām man vajadzētu padomāt. Taču es necentīšos rakstīt tā, lai  lasītājam bez paša piepūles un domāšanas visu ielietu mutē.

 

Vai pirmatskaņo savus darbus tuviniekiem un draugiem?

Patiesībā tas ir diezgan bīstami. Kamēr vēl nemācījos Literārajā akadēmijā, tā mēdzu darīt. Visi draugi un radi, kuriem devu lasīt uzrakstīto, uzskatīja mani par ģeniālu autori. Viss, ko darīju, vai nu viņiem šķita labs, vai arī viņi gribēja, lai es justos labi. Literārajā akadēmijā nonācu pretējā pusē, un tas bija mērens šoks. Vienlaikus tā arī bija fantastiska pieredze, jo 15 cilvēki, tādi paši entuziasti un iesācēji kā es, atklāti stāstīja, ko viņi jūt un redz manā darbā. Un tad bija visādi brīnumi. Labākais ir tas, ka ieraudzīju savas stiprās puses un arī to, kur es braucu galīgās auzās un pie kā man daudz jāstrādā. Tekstu apspriešana ļoti palīdzēja. Tā bija skarba, tomēr ļoti pozitīva pieredze. Labi atceros, kā pēc pirmā gada notika darbu recenzēšana. Mani recenzenti bija Osvalds Zebris, Ilze Jansone un tu (Ieva Plūme – I. P.). Atceros tavus padomus, tie man ļoti palīdzēja. Toreiz biju pievērsusies rakstīšanai diezgan mežģīņainā stilā. Pēc darbu recenzēšanas sapratu, ka man ir jāiet lakonisma virzienā.

 

Lakonisms tavos tekstos šobrīd ir ļoti izkopts.

Tas ir stils, kurā mēģinu attīstīties savā rakstniecībā. Atrast precīzus vārdus, precīzas detaļas, caur kurām iedot lasītājam īsto sajūtu. Tie var būt daži priekšmeti uz galda, ko aprakstu, bet lasītājs saprot, kas tajā brīdī ar tēlu notiek. Cenšos parādīt izjūtu ar asociāciju. Es neapgalvoju, ka esmu šajā jomā tālu tikusi vai ko īpašu sasniegusi. Esmu ceļā. Atrast precizitāti vārdos – tas mani sajūsmina citu autoru darbos. Es to piefiksēju, saprotu, kā viņi ir domājuši, kā strādājuši, un tas mani iedvesmo. Īpaši Alises Manro darbi, kas ir ļoti niansēti. Viņa parāda un pierāda, ko var izdarīt pat viena frāze – kā cilvēka dzīvi var mainīt īstajā brīdī pateikti vārdi. Man ļoti tuvs šāds rakstīšanas veids.

 

Sarunā pieskārāmies tēmai, kas arī mani interesē. Proti, vai var iedot lasītājam sajūtu, neizmantojot valodu? Tu uz to atbildēji, minot kā piemēru asociāciju.  

Ir pārdzīvojumi, kas ir spēcīgāki par valodu, – iekšējās sajūtas, kas ir lielākas par spēju tās ietērpt vārdos. Valoda savā ziņā ir diezgan ierobežota. Nu, kā var aprakstīt sakrālu pārdzīvojumu? Ja mēģināšu to pastāstīt, domāsi, ka esmu nākusi tiešā ceļā no kādas sektas. Tas, ko teikšu, izklausīsies naivi un smieklīgi.

Savos darbos mēģinu ar valodu tuvoties šai precīzajai izjūtai. Divos trijos vārdos. Piemēram, kā to dara Edvīns Raups vai Knuts Skujenieks. Viņu dzejā var būt pavisam nedaudz vārdu, bet, tos izlasot, saproti, ka esi savienojies ar pārpasaulīgo. Tur ir viss.

 

Kas tev ir valoda? Ko nozīmē nepasakāmais?

(Domā.) Valoda ir mans instruments. Tas ir instruments, kā es varu izvilināt no sevis stāstu. Ar katru savu grāmatu, pat katru savu stāstu es burtiski fiziski jūtu, ka mana valoda sāk spicināties – kā zīmulis tā kļūst arvien precīzāka. Nevaru teikt, ka man tas izdodas visos darbos, noteikti ne. Bet attīstība notiek, jo esmu dziļi tajā iekšā, pastāvīgi ar to dzīvoju. Tāpēc man ļoti patīk rakstītā valoda, nevis saruna. Sarunājoties nāk ārā liekvārdība un visādas šausmas, bet uz papīra varu izteikties ļoti koncentrēti. Es ilgi domāju un sēžu pie uzrakstītā. Reizēm pat ļaujos tekstam, un tas mani var aizvest pavisam kur citur. Gadās, ka blakus stāsts pēkšņi sāk dominēt pār stāstu, ko sākotnēji esmu izdomājusi. Tā ir mistērija, fantastisks moments. Esmu tik priecīga, ja tas, kas nāk no manis, saslēdzas ar paša stāsta enerģiju un veidojas gluži cita bilde. Reizēm man tikai “jāsaberzē ķepiņas” (atsauce uz romāna Romantiķis galvenā tēla izteiksmi – I. P.) un jāiet līdzi. Es dzelžaini neturos pie kādas ainas, kas plāniņā ierakstīta, jo pēkšņi stāsts pagriežas citā virzienā. Un es ar sajūsmu pieņemu šos brīžus.

 

Tas, ko saki, man atgādina saikni starp apziņas intencionalitāti un pieredzi fenomenoloģijā. Kā var izteikt pieredzi un vai vienmēr tā spēj dzīvot vārdā? Lai gan, kaut kādā mērā tieši caur vārdu pieredzei ir jādzimst. 

Jā, tā ir. Tāpēc jau ilgi sēžu arī pie īsā stāsta. Nav tā, ka uzrakstu to pāris dienās. Protams, ir gadījies arī tā. Pārsvarā rakstu ilgi, un esmu ļoti pateicīga, ja izdodas atrast un ieraudzīt kādu specifisku detaļu, kas topošajā stāstā ir jāievieto. Tas ir tā, it kā mākslas darbā viss būtu – jūra, zeme, koks – smuki uzzīmēts, bet glezna neelpo. Un pēkšņi es saprotu, kas pietrūkst. Tas var būt viens teikums vai frāze, kas iepūš darbā dzīvību. Tā varu raksturot savu literāro pieredzi. Man patīk šie neizskaidrojamie procesi. Es varu darīt ko citu – iet pa ielu, pat nedomāt par savu darbu, un pēkšņi – klikts! – atnāk frāze, kas pietrūkusi. Esmu ļoti laimīga par šiem brīžiem. Es pat negribu meklēt atbildes, kas tas ir. Godīgi sakot, ja to zinātu, tas atņemtu daļu mana radošuma un manas iekšējās tumsas, no kuras es negribu izvairīties vai to ārstēt. Iespējams, šis mistiskais process notiek tieši šajā tumsas stūrītī. Tagad tev būs jautājums, kas ir tumsa.

 

Es neesmu pārliecināta, ka gribi to stāstīt.

Es, godīgi sakot, pat īsti nezinu, kas ir šī tumsa un cik dziļa tā ir. Bet ir tāds tumšs kambarītis, kurā atrodas manas būtības akacis un tajā kaut kas mutuļo. Taču es negribu to līdz galam izgaismot, jo no tā nāk ne tikai radošie momenti vien. Dažkārt tas var izpausties arī citādi.

 

Domāju, ka saprotu, ko vēlies teikt. Tās, iespējams, ir ļoti personīgas emocionālas norises, kas ne vienmēr atspoguļo gaišo pusi.

Tieši tā. Ja es būtu balta un pūkaina un piedzīvojusi nirvānu, es, iespējams, rakstītu eņģeļu tekstus. Bet es gribu sajust zemes cilvēku. Tādēļ man ir jāpatur šo iekšējo tumsu, lai varu pietuvoties dzīvei.

Daudziem māksliniekiem piemīt kāda deva tumšās dzīles. Bet no tā dzimst kas ārkārtīgi skaists. Kad esi izgājis caur saviem elles lokiem, izmisumam, negācijām un sāpēm, vari radīt ko brīnišķīgu. No esences, kurā sajaucas vērojumi, daiļais un sāpes, dzimst empātija un literatūra. Jā, tieši tā – tumsa tevī spēj radīt empātiju pret varoņiem, sižetiem, cilvēkiem. Netiesāju savus varoņus, gribu viņus saprast. Man ir svarīgi aizkulties līdz viņu pirmsākumiem. Kāpēc viņi ir izveidojušies tādi, kāpēc viņi rīkojas tā un ne citādāk? Man ir jāsaprot šos cēloņus un sakarības. Pat ja viņš ir pēdējais slepkava, lai gan līdz slepkavam savos stāstos vēl neesmu tikusi, tātad, ja viņš ir pēdējais slepkava, man ir svarīga šī anamnēze, lai apjaustu, kas ar viņu pirms tam ir noticis. Nekādā gadījumā neattaisnoju slepkavu, tāds cilvēks ir jāsoda. Bet man ir svarīgi izprast, kas manā literārajā darbā viņu līdz tam ir novedis, – pašai ir jāizstaigā sava tēla ceļš. Man ir svarīgs šis process, lai tiktu līdz būtībai.

 

Runājot par slepkavām, atcerējos Džonatana Litela romānu Labvēlīgās. Vai esi lasījusi? Manuprāt, šī grāmata ir ģeniāls piemērs, kā var tikt līdz tēla pirmsākumiem.

Jā, lasīju Litelu. Tas mani pilnīgi satrieca. Lasīju šo darbu ziemā, kad bija nedaudz brīvāks. Romantiķi biju jau pabeigusi, un iegrimu šajā grāmatā. Man šķiet, Litela darba pamatjēga ir tajā, ka viņš runā par to, kas piemīt mums visiem – par ļaunuma iedīgļiem ikvienā cilvēkā. Šobrīd tu saki “nē, es nekad tā nerīkošos”. Bet tu nezini, kā rīkosies, ja pienāktu brīdis, kad iespējams pārkāpt robežu. Vai tā būtu otra cilvēka dehumanizēšana, vai iešana iestrādātas mašinērijas un procesu pavadā, vai, piemēram, dzīvības saglabāšanas nolūkos būsi gatavs darīt šausmīgas lietas.

 

Romānā Romantiķis atmiņa ir svarīgs elements, jo darbs rakstīts kā retrospekcija – stāsts mazbērnam. Kā tu uztver atmiņu, kas taču ir subjektīvs, nenoturīgs un plūstošs fenomens?

To, ko Haralds raksta šim Mazulītim, būtībā viņš raksta pats sev. Mazulītis šajā stāstā ir kā ikona, uz kuru mans varonis skatās, lai izrunātos. To var salīdzināt ar vēršanos pie Radītāja, kuram var atklāt visu. Tas ir kā portāls, caur kuru izejot, tu atskaties uz savu dzīvi.

Labi, ka pieskāries atmiņas tēmai, jo, rakstot šo grāmatu, man bija ļoti interesanti novērojumi saistībā ar cilvēku atmiņu. Pirmais romāna impulss nāca no mana tēta tehniskās un sacīkšu dienasgrāmatas, kas bija burvīgi uzrakstīta, bet tikai par sacensībām un tehniku. Kad sapratu, ka rakstīšu romānu, apjautu, ka man ir nepieciešams materiāls par dzīvi. Nevarēju visu būvēt tikai uz tehnikas aprakstiem. Tāpēc varoņa gaitas man bija jāšķetina no bērnības, citādi netiku klāt tam, kas viņu noveda pie aizraušanās ar ātrumu un kādēļ viņš ir tik noturīgs savā indevē. Es ļoti margināli zināju dažas epizodes no tēta bērnības. Tāpēc, lai ietu šajā virzienā, sāku tēta nedaudzo, vēl atlikušo radinieku intervēšanu, un šajās sarunās saskāros ar cilvēku atmiņas fenomenu. Man gāja ļoti grūti, jo ir epizodes, kuras viņi atceras, un ir epizodes, kuras viņi apzināti ir izstūmuši – izdzēsuši no atmiņām sāpīgas lietas. Tētis tā arī teica, ka apzināti izdzēsis atsevišķus notikumus, jo negrib tos atcerēties. Lēnām, pa mazai kripatiņai es gāju dziļāk un dziļāk, vilku ārā pa mazai frāzītei, un vienalga bija ļoti daudz balto plankumu. Mans mērķis nebija uzrakstīt dzimtas vēsturi, nebija vēlme izraudāties par ģimenes traģisko likteni. Man bija svarīgi tuvināties tēliem, un to es darīju caur savas dzimtas cilvēkiem. Tā es mēģināju šķetināt tēlu attīstību. Baltos plankumus, nezināmo aizpildīja mana iztēle. Romāns nekādā gadījumā nav pilnībā autobiogrāfisks. Jā, ir sakritības, un tas ir tāpēc, ka rakstu reālisma literatūru un daudzas situācijas ir vispārcilvēciski zināmas un atkārtojas.

Lai romāna vide būtu pēc iespējas autentiskāka (man bija svarīgi, lai tajā ir  mazāk neprecizitāšu), rakos cauri leģionāru vēsturei, izlasīju daudz atmiņu un vēstures grāmatu. Arī šīs dokumentālās atmiņas nedaudz atšķīrās, jo katrs vienus un tos pašus notikumus ir piedzīvojis citādāk. Mani vienmēr intriģējusi subjektīvā atmiņa. Es pamanīju, ka ne vienmēr var paļauties uz rakstiskām, dokumentālām liecībām.  Piemēram, pēc Otrā pasaules kara, 1949. gadā, manu tēti un viņa brāli tiešām izsūtīšanas brīdī nepaņēma, un notika līdzīgi, kā esmu attēlojusi romānā. Bet piesaistītais vēsturnieks, romāna konsultants, atzina, ka ar leģionāru aprakstiem viss ir kārtībā, taču ļoti apšaubāms ir notikums, ka bērnus atstāj un nepaņem. Taču tā ir patiesība, kurai man nav pamata neticēt. To apliecina ne viens vien cilvēks, ko pazīstu. Te sadūrās subjektīvā atmiņa un fakti. Tas šķita ļoti interesanti.

 

Mans subjektīvais novērojums ir tāds, ka mūsu literatūrā ir tendence izstāstīt dzimtas vēsturi. Kā tu domā, kāpēc mums tas ir svarīgi?

Patiesībā man nepatīk, kā tiek valkāts jēdziens “dzimtas stāsts”. Kad es to dzirdu, vizualizēju, ka esmu tautas tērpā ar kroni galvā, vārpu kulīti rokā un stāstu dzimtas stāstu. Tā nav. Katram ir savi mērķi, kāpēc cilvēki stāsta par savu ģimeni. Stāstu Ledus okeāns es rakstīju pati sev. Pat ja to nepublicētu, es to rakstītu, jo man bija svarīgi saprast, kas notika ar maniem cilvēkiem. Kāpēc bija atsvešinātība? Kāpēc pēc 16 gadu prombūtnes, kad mamma atgriežas no izsūtījuma un viņas bērni ir izauguši ar citām vērtībām, sākas haoss, pilnīga elle? Būtu jābūt mīlestībai, bet tās nav. Rakstot šo stāstu, es atradu atbildes. Ar Romantiķi ir gluži otrādi, jo meklēju materiālu, caur kuru varētu uzrakstīt romānu, un atradu to savā dzimtas stāstā. Tajā daudzas dzīves epizodes ir transformētas un mainītas, jo literatūrai ir savi uzdevumi. Ir virāžas, kuras es esmu ieviesusi.

Pieļauju, ka aizraušanās ar dzimtas stāstiem ir vēlme tikt skaidrībā ar to, kas ir noticis cilvēka pagātnē. Norises ģimenē ir patiesas, tām līdzi nāk cilvēka emocijas, personīgā pieredze. Un kas var būt skaistāks par patiesu stāstu? Mēs esam saistīti ar vēsturisko kontekstu un jebkurā ģimenē ir kāds likteņa pārrāvums. Manuprāt, 21. gadsimts ieies vēsturē ar to, ka tiks radīti ukraiņu stāsti. Tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, līdzinās tam, kas notika ar mums ģeopolitiskajā kontekstā.

 

Ķecerīgs jautājums – kādi ir literatūras uzdevumi?

Svarīgākais ir saprast, ka tu esi dievs savam darbam. Tas atšķir  dokumentālo stāstu no literārā stāsta. Tu pats esi stāsta radītājs. Tu radi vidi, tēlus un organizē notikumus tā, lai būtu dramatisms, tam sekotu atslābums, tad atkal dramatisms. Lai tajā ir ritms. Tas man ir būtiski. Vajag, lai ir drāma. Arī valoda ir svarīga. Nozīme ir tēlu intonācijām, arī tam, vai es stilizēju valodu, vai to nedaru. Ļoti daudz momentu, kurus man kā autorei ir jāsaprot un kurus ne vienmēr varu pārcelt tieši no dzīves. Būtiski, lai, literāro darbu pabeidzot, tajā ir sāls.

 

Tu daudz piemini reālismu, arī tavos stāstos un šajā romānā var redzēt, ka esi vērojošas noskaņu literatūras radītāja, jo tev nepiemīt rakstības maniere, kuras centrā ir notikums. Arī pati esi atzinusi, ka esi vērotāja. Saki, lūdzu, ko tev sniedz vērojums?

Man šķiet, vērotāja sindroms ir kas tāds, ko es nespēju vairs kontrolēt. Ir sajūta, ka man ir daudz acu, daudz ausu un mans ķermenis ir kā diktofons. Nav tā, ka es eju pa dzīvi un visu uzsūcu. Tā gluži nav. Bet apziņā iekrīt detaļas, frāzes, epizodes, notikumi. Tas kaut kur nosēžas un nonāk jau pieminētajā tumšajā akacī. Kad rakstu, uznirst epizode vai frāze. Vai, piemēram, kāds notikums apziņā skan kā zvaniņš, no kura nevaru atkratīties. Un kad apsēžos pie papīra lapas, pēkšņi saprotu, kas ar to ir jādara. Tas sāk vīties un attīstīties, apaug ar detaļām. Krājumā Bumbulītis ir stāsts Grande Allegro, ko pati vērtēju ļoti augstu. Tajā ir īso, nozīmīgo epizožu mozaīkveida kompilējums. Man galvā riņķoja šīs frāzes un epizodes, un pēkšņi tās sakrita vienā stāstā tik precīzi kā puzlē. Biju pārsteigta, un izjutu šo procesu kā svētlaimi. Visas smalkās detaļas salikās cita pie citas.

 

Raksturo savu rakstīšanas procesu. Vai raksti ar roku vai datorā?

Datorā. Bet man ir kaudze ar blociņiem, jo man uzreiz jāpiefiksē teksti, kas ienāk prātā. Man nav kārtīgas datorizētas dienasgrāmatas pa dieniņām, bet ir ļoti daudz blociņu, kur viss pierakstīts. Man ir interesanti rakties šajā haosā, kurā arvien atrodu ko jaunu, un tas ir aizraujoši. Es nekad nebūvēju plānus, kā mums Literārajā akadēmijā ieteica. Ir autori, kuri brīnišķīgi spēj uzrakstīt plānu, sadalīt ainas un šādā veidā uzrakstīt darbu. Man tas nestrādā un nekad nav strādājis. Labākajā gadījumā es nojaušu, kā stāsts sāksies un beigsies. Kas notiks pa vidu, nav zināms. Tikko sāk veidoties skelets, pamazām saprotu, kādu saturu tajā jāliek. Mani vairāk vedina izjūtas, mēģinu iejusties konkrētās situācijās. Es pati esmu gan tēli, gan  situācija, ko aprakstu. Es ieeju tajā un lēnītēm saprotu, uz kuru pusi iet un kas jādara. Es ļaujos šiem brīnumainajiem momentiem, un novērtēju, ka tas ar mani notiek.

 

Esi kādā sarunā minējusi, ka reizēm parunājies ar saviem tēliem. Kā tas izpaužas?

Starp citu, tā ir viena no rakstīšanas mācīšanās tehnikām – aprunāties ar tēliem. Agrāk to izmantoju. Tomēr es pārslēdzos no parunāšanās uz iemiesošanos. Man ir svarīgi nevis distancēti aprunāties kā autoram, kas grib savu tēlu vadīt kā lelli, bet sajust tēlu, tad man ir vieglāk viņu izpaust.

 

Esmu pamanījusi, ka tavos stāstu krājumos ir atainotas samērā daudz šķiršanās un nodevības. Ko tu uzskati par nodevību?

Grūti atbildēt. Ir pāris lietas, kas man nav pieņemamas, bet es to nesauktu par nodevību. Tas drīzāk ir empātijas trūkums, ja cilvēks negrib saprast otru. Jūtu seklums, kad mēs negribam iziet no savas egoisma un komforta zonas un iedziļināties otrā cilvēkā. Tā ir arī vienaldzības izrādīšana brīdī, kad vari palīdzēt.

 

Kā šobrīd jūties? Sarunā minēji norises Ukrainā. Kā redzi sevi šodienas situācijā?

Droši vien es jūtos tāpat kā lielākā daļa cilvēku, kas piedzīvoja notikumus, kas sākās 24. februārī. Mana būvētā pasaule, mans burbulis sašķīda. Šobrīd kaut kāda “pasaules valdnieka” ambīciju rezultātā visas pasaules priekšā tiek iznīcināta moderna valsts. Tā ir bezspēcība, ko piedzīvoju, jo nevaru vairs būt ne par ko pārliecināta.

Sākumā man iestājās šausmīgs šoks, kas aizrāva ciet rakstāmo rīkli. Viss pārējais kļuva nesvarīgs, salīdzinot ar to, kas notiek Ukrainā. Biju sākusi vienu pētījumu, bet neesmu  pie tā atgriezusies līdz šim brīdim. Esmu pa šo laiku uzrakstījusi tikai vienu stāstu. No pirmā šoka atbrīvojoties, apjautu, ka ir jāsakoncentrē viss mans cilvēcības resurss, jādara viss, lai palīdzētu. Šajā laikā mēs uzņēmām divas ukraiņu ģimenes. Es saskāros ar cilvēkiem, kas ir tādi paši kā es, viņiem bija dzīve, darbs, mājas, sapņi. Šobrīd tā visa nav, un ir zaudēts pamats zem kājām. Sākumā bez asarām pat nevarēju komunicēt ar viņiem. Šiem cilvēkiem nekas vairs nebūs kā agrāk. Tas ir šausmīgākais, ko ar mums dara šis karš. Tikko esam atražojuši paši savu vēsturi. Bet ukraiņiem tas atkal jāpiedzīvo. Nezinu, cik paaudzēm būs jānomainās, lai šī trieciena radītās sekas izlīdzinātos. Mana meita ir ceturtā paaudze, un viņai mūsu ģimenes trauma jau ir margināls notikums. Viņa ir veselumā. Zinot to ārprātu, kas notiek blakus, nevaru meitai pateikt, ka šī mierīgā dzīve tāda būs vienmēr. Nevaru apsolīt, ka viņas paaudzi neskars lielas traumas. Tas ir briesmīgākais. Patlaban mēs sēžam uz lielas pulvera mucas. Es mēģinu kaut ko darīt, lai justos kā cilvēks, vismaz kaut kā palīdzēt tuvākajam.