— Kurlā republika

 

Iļja Kaminskis (1977) ir ukraiņu izcelsmes amerikāņu dzejnieks, nominēts un saņēmis vairākas prestižas literatūras balvas. Divu dzejoļu krājumu Dejojot Odesā (2004) un Kurlā republika (2019) autors. Šajā publikācijā apkopoti dzejoļi no otrās grāmatas, ko drīzumā laidīs klajā izdevniecība Neputns. Tajā vēstīts par kādas izdomātas pilsētas iedzīvotāju dzīvi un likteņiem, atrodoties svešas varas okupācijas apstākļos.

Atdzejotājs

 

Šāviens

Mūsu valsts ir skatuve.

Kad karavīri iesoļo pilsētā, publiska pulcēšanās ir oficiāli aizliegta. Bet šodien ļaudis drūzmējas Centrālajā laukumā ap Soņas un Alfonso leļļu teātra klaviermūziku. Daži no mums ir uzrāpušies kokos, citi patvērušies aiz soliņiem un elektrības stabiem.

Kad Petja — kurlais puika priekšējā rindā — nošķaudās, seržanta lelle spiedzot pieplok pie zemes. Viņš pieceļas, nosprauslojas, pakrata dūri pret smejošajiem skatītājiem. 

Armijas džīps ielīkumo laukumā, izlaizdams pats savu Seržantu.

“Tūlīt pat izklīst!”

“Tūlīt pat izklīst!” lelle mēdās kokainā falsetā.

Visi sastingst, izņemot Petju, kurš turpina ķiķināt. Kāds aizspiež viņam muti ar plaukstu. Seržants pagriežas pret puiku un rāda viņam ar pirkstu.

“Tu!”

“Tu!” lelle rāda ar pirkstu.

Soņa vēro savu lelli, lelle vēro Seržantu, Seržants vēro Soņu un Alfonso, bet mēs pārējie vērojam Petju, kurš atliecas, sakopo siekalas un spļauj Seržanta virzienā. 

 

Skaņa, ko nedzirdam, izkliedē kaijas no ūdens virsmas.

 

Sākas kurlums — šis dumpis 

Nākamajā rītā mūsu valsts pamodās un atsacījās dzirdēt karavīrus.

Petjas vārdā mēs atsakāmies.

Sešos no rīta, kad karavīri alejā glaimojas ap meičām, tās paslīd viņiem garām, rādīdamas uz savām ausīm. Astoņos maiznīcas durvis aizcērtas karavīra Ivanova sejas priekšā, kaut viņš ir tās turīgākais klients. Desmitos Tante Gaļa ar krītu uzvelk NEVIENS JŪS NEDZIRD uz kazarmu durvīm.

Pulksten vienpadsmitos sākas aizturēšanas.

Mūsu dzirde nenovājinās, bet kaut kas kluss mūsos pieņemas spēkā.

Iestājoties komandantstundai, aizturēto ģimenes no logiem kar paštaisītas lelles. Ielas ir tukšas, vien virves čīkst, koka dūres un pēdas klauvē pie māju sienām. 

 

Pilsētas ausīs birst sniegs.

 

Pilsētas ļaudis riņķo ap puikas līķi

Laukumā joprojām guļ mirušā puikas līķis.

Soņa guļus viņu turpat uz asfalta apskauj. Viņai vēderā — guļ viņas bērns. Tante Gaļa atnes Soņai spilvenu. Vīrs ratiņkrēslā atved pudeli piena.

Alfonso turpat līdzās guļ sniegā. Ar vienu roku apķer viņas vēderu. Otru plaukstu viņš noliek uz zemes. Viņš dzird mašīnas apstājamies, durvis aizcērtamies, suņus rejam. Kad paceļ plaukstu no zemes, viņš nedzird vairs neko.

Aiz viņiem uz asfalta mētājas lelle. Tās mute piebirst ar sniegu.

Pēc četrdesmit minūtēm iestājas rīts. Karavīri atgriežas laukumā.

Ļaudis sadodas rokās, lai noslēgtu apli, un aiz tā vēl vienu apli un tad vēl vienu, lai atturētu karavīrus no puikas līķa.

Mēs skatāmies, kā Soņa pieceļas (bērns viņas vēderā izstiepj kāju). Kāds viņai ir parādījis zīmi, ko viņa rāda augstu virs savas galvas: ĻAUDIS IR KURLI.

 

Karavīri tēmē uz mums

Viņi šauj,
kamēr sieviešu pūlis mūk starmešu nāsīs

— kaut Dievam būtu fotogrāfija ar šo —

laukuma spilgtajā gaisā karavīri velk Petjas līķi un viņa galva
sitas pa kāpnēm. Caur

sievas kreklu es jūtu mūsu bērna
veidolu.

Karavīri velk Petju augšup pa kāpnēm, un ielas suņi, izkāmējuši kā filosofi,
itin labi visu apjēdz un rej, un rej.

Es, nu jau uz tilta, bez runas kamuflāžas, miesa
kas apkļauj savas grūtās sievas miesu —

Šonakt
mēs nemirstam un mēs nemirstam,

zeme ir apstājusies,
helikopters nolūko manu sievu —

Uz zemes
neviens nevar pacelt vidējo pirkstu pret debesīm

jo ikviens jau ir
vidējais pirksts, pacelts pret debesīm.

 

Uzlidojums četros no rīta

Mana miesa skrien pa Arļemovskas ielu, manas drēbes spilvendrānā:
es meklēju vīrieti, kurš izskatās
tieši kā es, lai nodotu viņam savu Soņu, savu vārdu, savu kreklu —
Tas ir sācies: kaimiņi rāpjas tramvajos
netālu no zivju tirgus, laužot visus
savus mirkļus uz pusēm. Tramvaji pārsprāgst kā zarnas saulē —

Paša bļauj: “Es esmu tik sasodīti skaists, ka nevaru vien izturēt!”
Divi puikas, joprojām turēdami tomātu sviestmaizi,
ielec tramvaja gaismā, karavīri tēmē uz viņu sejām. Viņu ausīm.
Es nevaru atrast savu sievu. Kur ir mana grūtā sieva?
Es, miesa, pieaudzis vīrietis, gaidu, lai
sprāgtu kā rokas granāta.

Tas ir sācies: redzu manas valsts zilo kanāriju 
uzlasām drupačas no ikviena pilsoņa acīm —
uzlasām drupačas no manu kaimiņu matiem —
sniegs paceļas no zemes un snieg taisni augšup, kā tam arī vajadzētu darīt —
lai būtu valsts, tas ir tik svarīgi —
skriet sienās, ielu gaismās, mīļoto skavās, kā arī vajadzētu darīt —
Manas valsts zilais kanārijs
skrien sienās, ielu gaismās, mīļoto skavās —
Manas valsts zilais kanārijs
vēro viņu kājas, kamēr tie skrien un krīt.

 

Cigarete

Paskat,
Vazenkas iedzīvotāji nezina, ka viņi ir laimes pierādījumi.

Kara laikā
katrs ir izrauta smieklu liecība.

Paskat, Dievs —
kurlajiem ir, ko teikt,
un pat viņi to nevar saklausīt.

Uzkāp uz jumta šīs nobombardētās pilsētas Centrālajā laukumā un tu redzēsi —
kāds kaimiņš nozog cigareti,
bet cits iedod sunim padzerties
kausu starojošas misas.

Tu redzēsi mani, Dievs,
kā stulba baloža knābi, es
knābāju
izbrīnā uz visām debespusēm.

 

Ļaudis vēro, kā tie sagūsta Alfonso

Nu ikviens no mums ir
liecinieka sols:

Vazenka vēro, kā mēs vērojam četrus karavīrus uzmetam Alfonso Barabinski uz ietves.
Mēs ļaujam viņu sagūstīt, mēs visi — gļēvuļi.

To, ko nepasakām,
nesam portfeļos, mēteļu kabatās, savās nāsīs.

Otrpus ielai tie mazgā viņu šļūteņu šaltīm. Visupirms viņš kliedz,
pēcāk kluss.

Tik daudz saules —
krekls nokrīt no šņores, un kāds sirmgalvis to paceļ un pieglauž sejai.

Kaimiņi grūstās, lai redzētu, kā viņu mētā apkārt kā tādā vodeviļā: “Ta dā!”
Tik daudz saules —

ikviens no mums
ir liecinieka sols:

tie sagūsta Alfonso
un neviens nepieceļas. Mūsu klusums iestājas par mums.

 

No angļu valodas atdzejojis Raimonds Ķirķis