— 29528 Kaplinskis

1998. gada 10. janvārī Ondrejovas observatorijā Prāgas tuvumā čehu astronome Lenka Kotkova (tobrīd vēl Lenka Šarunova) novēro un identificē asteroīdu 29528, kas saukts arī par 1998 AN8. Pirmo reizi 29528 tika atklāts jau 1997. gada 30. oktobrī, taču tad tas vēl netika identificēts kā jaunatklāts asteroīds. Kopš tā laika 29528 ir novērots kopumā 1849 reizes, pēdējo reizi manīts 2022. gada 4. jūnijā. Bet jau 2011. gada 18. februārī 29528 tika dots Jāna Kaplinska vārds,¹ skaidrojot vārda izvēli šādi: “Jāns Kaplinskis (1941–2021)² ir igauņu rakstnieks, filosofs un kultūras kritiķis. Viņš ir vairāku dzejas, prozas un eseju krājumu autors. Viņš ir arī astronoms amatieris un ir uzrakstījis populāru astronomijas grāmatu.”³

Šī gada septembrī Latvijas Rakstnieku savienības tulkojumu sērijā Jaunā klasika tika izdota Jāna Kaplinska godalgotā eseja Ledus un Titāniks. Latviski lasošajai auditorijai Kaplinskis vairāk pazīstams kā dzejnieks un prozaiķis, taču – kā priekšvārdā raksta tulkotāja Rūta Karma – “galvenokārt tieši esejās glabājas rakstnieka domu pasaules plašums, dziļums un skaidrība, centieni aptvert būtisko dzīvē, pasaulē, cilvēkā.” (7. lpp.) Ledus un Titāniks ir sarakstīts laika posmā starp 1991. un 1993. gadu, kad Igaunija līdz ar Kaplinski piedzīvo un rada politisku pavasari, kurā doties “uz priekšu paša radītā, no vecās pasaules gabaliem saliktā jaunā pasaulē” (23. lpp.), bet eseja ar biežiem pārtraukumiem ir plānota jau vairākus gadus pirms tam⁴ – vēl ziemā. Tas ir paraugdarbs Kaplinska ilgajiem centieniem uzrakstīt būtisko – pārmaiņu grāmata, kurā daudzu gadu garumā pierakstīti mirklīgi novērojumi par mūžīgām, nepārtraukti mainīgām lietām un to attiecībām. Novērojumi šeit iesavina visa radītā nepastāvīgo dabu, un tāpēc paši ir kustīgi, brīžiem pretrunīgi un, iespējams, tieši tāpēc ir daudz radniecīgāki patiesībai.

Līdzīgi kā savulaik Hērakleitu arī Kaplinski gribas dēvēt par tumšo. Caur atklāsmēm, kurās sajaucas triviālais un paradoksālais un kas formulētas vienkāršā valodā, garāku vai īsāku aforismu formā, Kaplinskis, neko nepasakot priekšā, meistarīgi vada lasītāja intuīciju iecerētajā virzienā. Tā esejā Ledus un Titāniks vienkāršās, pat apnikušās frāzēs kā “dzīvei nav jēgas” vai “cik bezjēdzīgi ir domāt par dzīves jēgu” tiek atklāts būtības meklējumu nebūtiskums. Lielajam nezināmajam Kaplinskis tuvojas caur mazo izzināmo – novērojumiem, kas pieejami katram, un rīcībām, kurās cilvēks var apliecināt un iemantot savu cilvēcību caur rīcības brīvību. Vēl vairāk – šādu brīvību un pašidentitāti Kaplinskis dod katram cilvēkam, debesu ķermenim, lietai un parādībai, vienādu vērtību un tiesības piešķirdams it visam, sakot: “Jēgas nav arī planētai Zemei, Mēnesim, Saturnam, Saules sistēmai un kosmosam. Jēgas nav arī man, baltai žurkai vai odam.” (77. lpp.) Kaplinska metafiziskais pasaules skats ir tāds, “kur nevalda kauzālas, bet holistiskas attiecības, kur viss pieder pie veseluma, ir savā starpā saistīts”. (77. lpp.) Saule ir cilvēka pēdas platumā, kā teicis Hērakleits,⁵ bet Kaplinskis – 4,451 km diametrā, tikpat liels vai mazs kā 29528. “Ir laikam tikai viena mēraukla, ar ko mērīt dzīvo būtņu lielumu un mazumu,” raksta Kaplinskis, “tā ir ciešanu, sāpju mēraukla. [..] Diemžēl šī mēraukla neizmērī neko. Katrs tikai pats var mērīt savas dzīves un sāpju cenu,” (17. lpp.) – un visi mērījumi ir vienādi mēmi. Ja salīdzina dzīves lielumu un tiesības turpināties, nekas neatšķir ledu no Titānika un rakstnieku no asteroīda.

Tādas pašas tiesības uz dzīvību un izmaiņām Kaplinska kosmosā – pasaules kārtībā – ir arī valodai. 2013. gada intervijā ar Ingmāru Balodi Kaplinskis, skaidrojot, kāpēc pēdējā laikā daudz vairāk rakstījis krievu, nevis igauņu valodā, saka: “Cilvēki nez kāpēc ir ieņēmuši galvā, ka tieši tādā [igauņu valodā] ir jārunā, man šķiet, ka ir palikusi vien saujiņa ļaužu, kas spēj runāt brīvi, nedomājot, kā vajag runāt. [..] Man par to ir žēl, man tas sāp, bet es ar to nevaru strādāt.”⁶ Arī šajā esejā Kaplinskis apzināti izvēlas nokāpt no jau iemītās valodas taciņas, radot jaunus vārdus un jaunas nozīmes. Valodnieciskais novatorisms saglabāts arī Rūtas Karmas tulkojumā,⁷ kurā frazeoloģismi, ļoti klasiskas frāzes (piemēram, “smaga sirds” un “viltus trauksme”) un ikdienišķi vārdu salikumi (kā “ar viņa prātu viss vairs nebija kārtībā”) mijas ar netipiskiem un retāk dzirdamiem latviešu valodas vārdiem (kā “leduskalns” un “ledussniegs”). Tomēr bieži vien tulkojumā izmantotie valodiskie līdzekļi šķiet neveikli un lieki, piemēram, “līdzaudži” lietojums biežāk dzirdamā sinonīma “vienaudži” vietā. Iespējams, igauņu valodā šīs formas ieguļ labāk vai ir labāk pazīstamas, taču, lasot latviski, tie šķita kā lieki negludumi, kas aprāva stāstītā plūdumu, tā vietā nepiedāvājot arī semantisku bagātināšanu.

Lai arī ticu, ka tulkojums korekti atveido Kaplinska rakstīto (un es negribētu būt kā tas igauņu redaktors, kam “nav tiesību [Kaplinskim] norādīt, kādus vārdus pieklātos un kādus nepieklātos lietot”,⁸ bet tomēr to dara), eseja latviski daudzviet ir gan valodiski, gan sintaktiski neortodoksāla, liekot aizdomāties par valodisko izvēļu ieceri un pamatojumu un brīžiem radot šaubas, vai tā nav neveiklība vai pat kļūda. Taču, iespējams, šādās un līdzīgās “kļūdās” valoda apliecina savu brīvību un tieši tie arī būtu Kaplinskim mīļi valodiskie jauninājumi, vārdi un teikumi, ko “mūsu valoda ir atradusi”, pat ja cilvēks to vēl nav pieņēmis. Izmaiņas ne vienmēr ir tādas, kādas mēs tās gribam, taču tām ir jāļauj notikt. “Evolūcija ir kā labirints, [..] tā nepazīst iespēju griezties atpakaļ” (116. lpp.), un vienam vārdam vienmēr sekos nākamais.

“Es jūtu, ka tagad jābeidz. Varētu sacīt, ka esmu pateicis visu, ko gribēju pateikt, bet, kad sāku rakstīt šo stāstu, es taču nezināju, ko es gribu pateikt,” (120. lpp.) raksta Kaplinskis un turpina rakstīt vēl divas lappuses. Tāpat arī es vēl divos teikumos piebildīšu par to, ko nezināju, ka gribu pateikt, un tāpēc nepateicu. Kaplinska literārais un filosofiskais mantojums ir ar mīlestības vāciņu – labestīgi viņš caur vārdu pieskaras it visam, ko apraksta, jo viņam tās rūp politiski, sociāli, ekonomiski, zinātniski un valodiski. Taču, lai to sajustu un saprastu, ir vajadzīgs Kaplinskis pats – viņa plašā pieredze politikā un starptautiskās apvienībās, aizstāvot visa dzīvā un nedzīvā dažādās brīvības.

1. 1998. gadā kopumā atklāti 185 asteroīdi, 60 no tiem ir dots vārds, lielākā daļa nosaukti 2008. gada Zinātnes biedrības (Society for Science) rīkotā pamatskolas jauno zinātnieku konkursa finālistu un ikgadējās starptautiskās zinātnes un inženierijas gadatirgus godalgoto dalībnieku vārdos, vēl vairāki debesķermeņi ieguvuši Lovelas observatorijas ilggadīgo brīvprātīgo vārdus, daži nosaukti par godu mazbērniem vai mazpazīstamiem dabaszinātniekiem, viens – par godu sportistei, viens – par godu mūziķei, viens – par godu ķeltu princim. Un tikai 29528 nosaukts par godu kādam rakstniekam.  (atpakaļ uz rakstu)
2. NASA sniegtajā informācijā gan vēl neparādās miršanas gads.  (atpakaļ uz rakstu)
3. NASA. Small-Body Database Lookup.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Fragmentā 2 (12. lpp.) Kaplinskis min stāstu par Titāniku kā vienu no nepadarītajām lietām, ko gribējis uzrakstīt jau pirms diviem gadiem, tomēr šķiet, ka interese, iecere un doma dzimusi jau ilgi pirms tam, iespējams, no kādas bilžu grāmatas Īrijā, par ko stāstīts 13. fragmentā (24. lpp.), bet varbūt jau senāk.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Hērakleits, 3. fragments. Pirmssokratisko domātāju darbu fragmenti. I daļa: Anaksimandrs, Anaksimens, Ksenofans, Hērakleits. Tulk. M. Vecvagars, I. Ķemere. Rīga: Vaga, 1994.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Balode I. Igauņu valoda un estoranto. Intervija ar rakstnieku Jānu Kaplinski.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Zīmīgi, ka gan Kaplinskis, gan Karma auguši valodnieku un filologu ģimenē, droši vien jau kopš bērnības vadot laiku ar dzīvu valodu.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Balode I. Igauņu valoda un estoranto. Intervija ar rakstnieku Jānu Kaplinski.  (atpakaļ uz rakstu)