— Sauksim šo valsti par Ukrainu

Par Serhija Žadan romānu Internāts (no ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Jāņa Rozes apgāds, 2022)

 

Sauksim šo valsti, kurā nesen ieradies karš, par Ukrainu. Karš te nav ieradies pats, no dienvidiem to atnesusi kaimiņvalsts armija un raķetes – sauksim to par Krievijas armiju un Krievijas raķetēm. Lai gan Serhijs Žadans šīs valstis vārdā nesauc, būsim godīgi – lasot Internātu, mēs visi zinām, par ko ir runa. Un tas nekas, ka grāmata ukrainiski izdota jau 2017. gadā, tikpat labi tā varētu būt uzrakstīta arī vakar – ja ne nodevīgi atsperīgā valoda un trāpīgie salīdzinājumi, brīžiem būtu ļoti grūti tur lasīto atšķirt no kara reportāžām medijos. Sajūtu vēl sakāpina tas, ka grāmata rakstīta gramatiskajā tagadnē, bet notikumi satilpināti trīs dienās – mēs dzīvojam karam līdzi teksta tiešraidē. Un nav jau arī tā, ka tā ir vienkārša sakritība, karš Ukrainā sākās vēl ilgi pirms šī gada februāra, tagad vienkārši kauns un bailes spiež latviešu lasītāju un izdevēju skatīties Ukrainas virzienā un atklāt, ka tie ukraiņu rakstnieki, kuri kopš 24. februāra, iespējams, tā arī nav līdz galam atguvuši rakstītspēju, ir sarakstījuši darbus par šo karu jau iepriekš. Un tā mēs lēni varam vismaz mēģināt iedzīt iekavēto, izlasīt šo un abus jau iepriekš latviski tulkotos Žadana romānus, gaidot, kad Orbīta drīzumā izdos viņa dzejas krājumu, izlasīt Tamāras Zerņas Meitiņu, un tad viss. Jācer, ka Māra Poļakova iztulkos vēl, jo nekā cita (vismaz grāmatas formā un pieaugušajiem) no ukraiņu literatūras mums pēdējos gados nav bijis, varbūt vienīgi Staņislava Asejeva Gaišais ceļš, kas tulkots no krievu valodas.

Tie, kas lasījuši citas Žadana grāmatas, ātri pamanīs, ka dzejas valodas Internātā ir mazāk, jo šajā haotiskajā, kara plosītajā pasaulē, kas līdzinās izdzīvošanas datorspēlei, tai gluži vienkārši ir grūti izcīnīt telpu. Cilvēki šeit “[..] sarunājas tā, it kā pirms tam mēnešiem ilgi nebūtu runājuši: ātri un nesaprotami, mēģina izkratīt sirdi, neko negrib ņemt līdzi. Viņi sarunā tik daudz lieka, nesvarīga, runā piepaceltā balsī, pamāca, vaino, attaisnojas. Pamesti, noniecināti, aizmirsti”. Šeit “[n]eviena nav žēl”. Un tomēr dzeja parādās, tā ir neiznīdējama nezāle, kas atrod sev spraugu aukstā, samelnējušā kara ēnā, izspraucas cauri atmiņu ainās vai dabas, laikapstākļu aprakstos, kas bieži spoguļo galvenā varoņa, skolotāja Pašas, emocijas un noskaņas. Debess spīdekļi tikām atsvešināti noraugās uz viņu vai stacijas nosacītajā drošībā sabēgušajiem, kuri “stāv pie logiem, raugās ārā uz balto pasauli, it kā būtu te ieskrējuši paglābties no lietus un tagad raudzītos debesīs, gaidot, kad lietus beidzot pāries”, lai gan tas nav lietus, kā mitēšanos viņi gaida, bet raķetes.

Romāna sižets seko Pašas ceļam uz netālo, kaimiņvalsts armijas aplenkto pilsētu, lai savāktu no internāta trīspadsmitgadīgo māsas dēlu Saņu un aizvestu viņu atpakaļ mājās. Atbilstoši meklējumu (jeb kvesta) sižetiskajām tradīcijām grāmatas telpu lielākoties iezīmē ceļš, tomēr visa Internāta telpiskā un emocionālā ģeogrāfija ir piesūcināta ar liminalitāti – vispirms jau karš, pārāk ievilcies pagaidu stāvoklis, kurš sadala laiku pirms un potenciālā pēc, bet pats nav apdzīvojams, neskatoties uz cilvēku mēģinājumiem to darīt; tad ieilguši, nerisināti konflikti varoņu attiecībās vai gadiem ilga šķiršanās (Paša savai dzīvesbiedrei “gulēja [blakus] sporta tērpā, lai nesajustu viņas siltumu”); tāpat arī Pašas mājas, ilgotais galamērķis, iluzorā drošība, kas atrodas ciematā pie frontes līnijas, bet ciemats te izveidojies blakus esošā dzelzceļa dēļ un romānā tiek dēvēts vienkārši par Šķirotavu.

Šo nevietas starpstāvokli iemieso arī Pašas tēls, kura identitātē vienīgais skaidrais orientieris, pie kā viņš ar izmisīgu konsekvenci turas, ir “skolotājs”. Ja jāprecizē kāds, Paša saka – “dzimtās valodas skolotājs”, lai gan patiesībā tas nozīmē ukraiņu valodas skolotāju. “Dzimtajā valodā [Paša] runā tikai mācību laikā, it kā tie būtu kaut kādi medicīniski termini, kuriem ikdienas dzīvē vienkārši nav pielietojuma.” Tautība, valsts vai politika viņam nav būtiski lielumi (un tāpēc grāmatā arī nav nosaukti vārdā), tie uz viņu neattiecas, viņš nepauž savu viedokli un neuzņemas atbildību ne privātās attiecībās, ne darbā, ne sabiedrībā, ar Pašu neviens nekaro, karu (pirms šī ceļa) lielākoties ir iespējams ignorēt, un armijā viņš nav iesaukts veselības stāvokļa dēļ. Līdzīga ir arī lielākā daļa ceļā sastapto civiliedzīvotāju, kuriem par kara iznākumu ir vienalga, viņi neieņem nostāju, bet līdzīgi Pašam vēlas turpināt vadīt dzīvi savā miniatūrajā, inertajā mikrokosmosā, kur karš ir tikai vēl viens traucēklis, turpretī tie nedaudzie, kam ir nostāja un kas mudina uzņemties atbildību (kā internāta direktore Ņina), ir kaitinošs apgrūtinājums, jo neviens taču negrib, lai viņu visu laiku māca. Tas skaidri iezīmējas arī romāna savējo un svešo dalījumā – vienlīdz neērti, nepatīkami un bīstami ir kā savas valsts kareivji, tā kaimiņvalsts kareivji. “Svešie” ir tie, kas karo vai par kaut ko iestājas, “savējie” ir tie, kas liek mierā un grib tikt likti mierā.

Kā jau raksturīgi meklējumu sižetam, ārējie meklējumi grāmatā spoguļo iekšējos. Šī tēma nav eksplicīta, lasītājs nepieredz Pašas pilnīgu transformāciju un iznākšanu no nevietas, tomēr viņa tuvošanās šim brīdim ir jūtama. Tāpēc es gribu apgalvot, ka šī ir grāmata par robežu pārbīdi karā – iekšēju un ārēju. Lielu lomu Pašas tēla attīstībā spēlē ne tikai ceļā sastaptās situācijas, kuras spiež uzņemties atbildību, bet arī māsasdēls Saņa – jau došanās pakaļ Saņam (lai gan tēva spiediena rezultātā) ir pagātnes bezdarbības grēka izpirkšana, jo Paša senāk nav aizstāvējis Saņu un atrunājis māsu (viņa māti) no puiša ielikšanas internātā. Saņa, līdzīgi citiem jauniešiem romānā daudz aktīvāk pieprasa un realizē rīcībspēju, pauž nostāju. To ir iespējams interpretēt kā pusaudžiem dabiski piemītošu principiālismu, tomēr, manuprāt, daudz korektāk šo paaudžu atšķirību būtu skatīt padomju pieredzes kontekstā, kas tekstā skarta arī citviet. Attiecības starp Saņu un Pašu ir pirmā telpa grāmatā, kurā atdzimst maigums, rūpes un cilvēciskums. Šajā komunikācijā viņi patiesi atstāj internātu, jo, kā iepriekš sapratis Paša: “Mēs taču visi šeit, ja tā padomā, dzīvojam kā internātā. Visu pamesti.”

Zīmīgs tēls grāmatā ir suns bez saimnieka. Šķiet, pirmo reizi tas parādās stacijā, pieklīst Pašam, kamēr viņš tur pārlaiž sprādzienus, ieritinās, meklējot siltumu un ēdienu. Vēlāk, kad pie stacijas ierodas kaimiņvalsts armijnieki, suns aizklīst pie tiem, tādējādi it kā iemiesojot Pašas lojalitātes un piederības trūkumu: svarīga ir tikai spēja sa/iz/dzīvot. Vēlāk Paša ar Saņu bēg no klaiņojoša izsalkušu suņu bara, kas šajā dieva pamestajā piepilsētā ir pamesti vieni sirot un iztikt, kā nu prot – tāpat kā visi grāmatas varoņi. Slapjā suņa kažoka smaka, kas vēstī par nāvi, pavada Pašu visa ceļa garumā. Viņš pastāvīgi tik tikko izvairās no nāves, tieši laikā ierodas vai pamet kādu vietu. Nāve viņu panāk jau gandrīz pie galamērķa, kur Paša tiek ierauts slimnīcā palīdzēt savainotam kareivim. Lai arī ainas risinājums paliek atvērts, kareivja nāve, manuprāt, ir simboliska vecā Pašas – tāda, kādu esam viņu iepazinuši – nāve un iniciācijas noslēgums. Šajā punktā trešās personas vēstījumu, kas sekojis Pašam, nomaina pirmās personas vēstījums no Saņas perspektīvas, kurš iemieso gatavību emocionāli atvērties un pieņemt atbildību. Beigās, kad abi jau atgriezušies Šķirotavā, kur “smaržo pēc svaigi mazgātiem palagiem”, viņi atrod kasti ar diviem kucēniem, viens no tiem ir nosalis, bet otrs vēl dzīvs. Paša nelabprāt padodas Saņas spiedienam un pieņem kucēnu, šo simbolisko nāvi/pārdzimušo, tā uzņemoties saistības un atbildību, kas nozīmē, ka viņa iekšējā transformācija ir vismaz daļēji realizējusies, ir sācies jauns laiks.

Šo grāmatu lasīt nav patīkami. Vietām tā neomulīgi pravietiski atbalso realitāti, tāpat kā uz internāta vārtiem uzrakstītais vārds “bērni” – vai kara laikā šī ir ierasta prakse un zināšanas, kuras man jāapgūst? Internāts ir jaudīgs romāns, un Žadana rokraksts, valoda, veids, kādā viņš būvē aprautas, šķietami strupceļā vedošas ainas, ir atpazīstams, tomēr, manuprāt, šī nav viņa labākā grāmata, tā nevaldzina, nevilina un neļauj apmaldīties savā pasaulē kā, piemēram, draivīgais Džezs par Donbasu. Lasot domāju, kāpēc man jālasa šis teksts, nepatīkamais atgādinājums par karu, ja par to ik dienu lasu ziņās, apzinoties, ka novērsties nedrīkst. Mana atbilde sev – ir svarīgas patiesības, kuras iespējams apjēgt gan intelektuāli, gan emocionāli. Kaut ko aptvert intelektuāli ir vienkāršāk, bet atbilstoša rīcība bieži vien seko tikai tad, ja patiesība apjēgta arī emocionāli. Un pie šādas apjēgsmes palīdz nonākt literatūra. Patiesība, ko piedāvā šī grāmata, ir – ja tu izvairīsies no politikas un lietu saukšanas vārdā, tad politika to darīs tavā vietā. Internāts ir precīzs un neuzbāzīgs politiski angažētas prozas piemērs.