— Joņevu maisā nenoslēpsi

Par Jāņa Joņeva dokumentālo detektīvromānu Decembris (Ascendum, 2022).

 

Ielās jau sen baumoja, ka deviņdesmito gadu noskaņu eksperts Jānis Joņevs strādājot pie detektīvromāna. Baumas, kā jau parasti baumas, izrādījās tikai pa daļai patiesas. Īstenībā grāmatas Decembris autors aicina mūs piepīpētā virtuvē iedzert šņabi un pārcilāt tumšas, asiņainas un pavisam īstas krimināllietas. Kopā šķirstam vecas avīzes (Rīgas Balss, Diena, Lauku Avīze, Neatkarīgā Rīta Avīze, Fakts, Čas) un skatāmies uz puskailajām vakara meitenēm Vakara Ziņās, lai labāk saprastu, kas tieši notika Tā Kunga 1997. gada decembrī Rīgā.

No Joņeva uzzinām par slepkavību sēriju, kas satricināja gan Rīgu, gan Latviju un vēl ilgi nodarbināja iedzīvotāju sakairināto iztēli. Kas tur bija pie vainas? Cilvēkēdājs, orgānu tirgotāji, sātanisti, psihiski slims noziedznieks? Kādā brīdi prese apspriež visas šīs versijas. Vai tajās ir kāds patiesības grauds? To cenšas saprast arī grāmatas amatieriskais izmeklētājs, aprakstot tautā klīstošās teorijas, bet nekautrējoties skatīties arī faktu saltajās sejās.

Vietām autors cenšas ieslēpties starp dzērājiem, noziedzniekiem un dažādiem subkultūras pārstāvjiem. Tomēr Joņevu maisā nenoslēpsi. Autora erudīcija un intelekts pārāk spoži spīd cauri arī vispretīgākajai dzertuves miglai, grāmatas gaitā izspēlējot gan gonzo, gan pētnieciskās žurnālistikas, gan true crime elementus. No vispārīgām laikmeta iezīmēm un dažādiem jokainiem gadījumiem lēnām iezīmējas asiņainie decembra notikumi. Viņš ne tikai šķirsta avīzes, viņš arī ved mūs līdzi uz intervijām un reflektē par sevi tajās. Viņš ved mūs līdzi visur, bieži neko lieki neskaidrojot. Tas vairāk pamanāms, kad tiek runāts par personālijām, kuras paliks slēptas cilvēkiem, kas nepazīst autoru un viņa paziņu loku. Noslēpumainas kā 1997. gada decembra notikumi.

Lasot, piemēram, uzzinām (ja bijām piemirsuši), kur Jānis tolaik devies pirkt kasetes, ko, iespējams, domājis, kādus koncertus apmeklējis. Tas pats laikmeta fons, ko pazīstam jau no Jelgava 94 laikiem. Šķiet, debijas grāmata vajās nabaga Joņevu visu mūžu kā tāds neatklāts noziegums bez noilguma. Arī Decembris nav atdalāms no autora pagātnes. To, pirmām kārtām, gribētu ieteikt lasīt kā uzziņu literatūru, kas papildina slaveno dižpārdokli. Kā dziļāku ieskatu noskaņās, laikmeta pretrunās un brutalitātē, kas nav ne skaista, ne romantiska. Paradoksāli, bet autors pats atzīst, ka šajā laikā kopumā viss bijis samērā labi. Šausminošā realitāte, maniaki, slepkavības un laupīšanas maz ietekmējušās pusaudža Jāņa dzīvi. 

Grāmata ir visnotaļ viltīgi veidota. Kopā ar autoru analizējot, kas noticis katrā 1997. gada decembra dienā, neviļus nākas uzdot jautājumu arī par sevi šajā laikā. Ko pats darīju tajā senajā decembrī, vai maz manīju, ka Rīgā notiek kas neparasts? Man tajā laikā bija 12 gadu, tādēļ manā pasaulē bija citas prioritātes, kurām bija maz sakara ar trauksmi par maniaku Rīgas ielās. Tomēr atceros krāšņos Vakara Ziņu virsrakstus un grūti tveramo satraukumu gaisā.

Decembrī Joņevs ierasti meistarīgi ievelk lasītājus atmiņu dūksnājā, kur pēc tam tos ir vieglāk apstrādāt. Piemēram, pateicoties grāmatai, atcerējos, ka sen neesmu dzirdējis par savu tālaika mīlestību, modeli Inesi Misāni, pat pagūglēju ko viņa šobrīd dara. Diemžēl neko svaigāku par desmit gadus seniem notikumiem neatradu. Lūk, ko autors ar lasītāju izdara – liek rakņāties vecos notikumos, atmiņās, pieredzēs. Ceru, ka Misānei klājas labi!

Arī Joņevs savā grāmatā visiem vēl labu. Gan slepkavām, gan cietušajiem, gan mirušajiem – un bieži atvainojas, ka cenšas kaut ko nebūt izdibināt. Tas sākumā šķiet patiesi, pat šarmanti, taču uz grāmatas beigām autora paššaustīšanās sāk nogurdināt citādi pat ļoti plūstošo tekstu. Bet Joņevs jau nebūtu Joņevs, ja šādu reakciju nebūtu paredzējis. Tāpēc kritika atlec kā bumbiņa pret cietuma sienu. Būvējot grāmatu, viņš ir iecementējis kvalitatīvas ugunsdzēsēju trepes, pa kurām ērti izšļūkt no konflikta, – es taču tikai saku ko redzēju, dzirdēju, pieredzēju. Izveicīgs kā grāmatas nenotveramais supernoziedznieks Andrejs Averbahs.

Par spīti šiem gonzo elementiem, grāmata tomēr liekas būvēta mazliet haotiski un pirmā trešdaļa šķiet vairāk dokumentāla avīžu šķirstīšana, kas vienubrīd kļūst vienveidīga. Notiek mētāšanās laikā, tiek iesprausti notikumi, kam šķietami nav tieša sakara ar noziegumiem, anekdotiskas epizodes, kas nekur tā arī neaizved. Ja būtu vēlme analizēt tieši grāmatas uzbūvi, tad tur būtu iespēja sastiķēt nelielu apsūdzību. Tomēr Joņevs ir šo to iemācījies no noziedzniekiem. Pratināšanas laikā iedzīts stūrī, tā vietā, lai atzītu pretrunas savā stāstā, viņš šķietamo bardaku iespēj viegli izskaidrot un izvairīties no krimināllietas. Tas viss tikai tādēļ, ka dzīve neseko detektīvromānu tīrajai, loģiskajai cēlonībai. Kā viena policista stāstā par taksista slepkavību. Viņa taksī tika atrasta slepkavas žakete, kurā bija arī vaininieka pase. Un viss. Lieta atrisināta nesākusies. Tieši tik neloģiski. Grāmata mums atgādina, ka meklēt sakarības un ierasto loģiku ir bezjēdzīgi. Noziedznieku pasaule darbojas citādi. Būtu muļķīgi domāt, ka ienācējam no malas tā momentā kļūs saprotama. Joņevs to labi apzinās un kādā brīdī nomet arī savu izmeklētāja masku.

Deviņdesmito gadu vidē autors jūtas labi, varbūt pat pārāk ērti. Neesmu tik drošs, ka cilvēkiem, kuriem atmiņu par deviņdesmitajiem vienkārši nav vai tās ir pārāk ietinušās bērnības segās, šī grāmata sniegs to pašu baudījumu kā tiem, kas desmitgadi piedzīvojuši savām acīm.

Kas grāmatā notiek ar mums pieteikto detektīva intrigu? Vienveidīgo sākumu nomaina negaidīts kāpinājums, jo spēlē parādās bijušie policijas darbinieki, kas tajā laikā bijuši iesaistīti Joņeva aprakstītajos notikumos. Par spīti relatīvi mazajam nospiedumam, ko trīs iztaujātie izmeklētāji atstāj uz lappušu skaitu, viņu liecību kopsvars veido spilgtu grāmatas kodolu. Tie ir īsti izmeklētāji, kas redzējuši elli, bet spējuši no tās atgriezties ar stāstu un nav sajukuši prātā vai nodzērušies. Un autors to visu veiksmīgi atnes arī dīvānā dirnošajam lasītājam, vienlaikus neaizmirstot bīdīt uz priekšu stāstu par konkrētajām slepkavībām ap kurām danco grāmatas notikumi.

Vai mēs beigu beigās kaut ko uzzinām arī par sātanistiem, cilvēkēdājiem, orgānu tirgotājiem un psihiski slimajiem slepkavām? To es, saprotams, nevēlos jums atklāt. Tas ko esmu gatavs atklāt – par spīti vairākiem mēģinājumiem izvirzīt saturīgu apsūdzību autoram, prokuratūra tomēr nav gatava to darīt, jo stāstā nav saskatāms nozieguma elements. Jā, ir dažādas sīkas nekārtības, pat huligāniskas izdarības, kas liek domāt, ka autoram laiks deviņdesmitos atstāt pagātnē, bet neko patiesi prettiesisku tā arī neizdodas atrast. Jānis Joņevs (pers. kods 210380-XXXXX) var staigāt uz brīvām kājām, un arī es, par spīti dažādām iebildēm pret grāmatu, patiesībā vēlu viņam labu.