Helvetiae dicatus
I
dienas spiedīgā tveice kāpj
pa kalna nogāzi augšup
un izšķīst kvarca kristālos
vējš līkumo gar robotiem iežiem
tur lejā pilsētā
ir miers
akmeņu leņķu un loku ieskauts es vaicāju zemei
vai būs kas jauns
vai tikai virsraksts mainīsies tai pašai hronikai
cits gada skaitlis
pergaments kas sakās esam nodzeltējis
bet arvien pieņem laika atskaiti
klusi
vējš pāršķir lapu
silts vakars jūlijā
kad pakāje mūs pieņem savā klēpī
neatbild
II
zemes klusēšana ir spriedzes pilna
nakts
aiz loga kūsājoša gaisma
izslejas kalns kā mākonis
pret melnām debesīm
atstarpes teikumos ir spriedzes pilnas
bija decembris
mēs gājām gar torņakalna peļķēm
es lēcu tām pāri nedrošā gaitā
saruna
neizteica neko
un zeme bija klāt
un zeme bija klāt kad mēs šķērsojām tiltu jau kuro reizi
un zeme bija klāt kad tās vēl bija tikai šaubas
kad tās vēl bija tikai bailes
no iepriekš neredzētā
un zeme bija klāt kad paši noticējām
šī laika ikdienībai
tā pati zeme mani sveic
ar klusēšanu
kalns nekustas no vietas
es esmu atkal sākumpunktā
nodilušas saites saista debesis
ar pielijušām ielām
rītdiena atspīd tukša
kaut kad
būs atkal decembris
aizbraukšana būs klusa
par atgriešanos
vēl nezinu
***
o mihaēl
pavērs skatu uz augšu
pavērs drebošu skatu uz augšu
un raugi raugi
uzartas debesis un mana stingrā roka
un mēnessbaltuma irigācijas rene
o mihaēl
tavs force majeure kā lemesis pa jēli melno lauku
vilkts kā lemesis gar kūdras horizontu
darbā likts kā lemesis aiz silto mākoņu segas
un sēju es
granatim–granatim pa vienai sēklai
pa katram sīkam graudiņam
долой
es nemeklēju ūdeni
es nemeklēju ikara spārnus
vai vēstuļu slēdzamo vasku
es meklēju to vīrieti ko vakarnakt redzēju sapnī
ar svešādi pazīstamu seju
o mihaēl
es roku grāvjus garām mēness upei
un apkārt vagām kuras atstājis
tavs debesīs paceltais zobs
granatim–granatim pa vienai sēklai
caputatim–caputatim pa vienai galvai
pa vienai galvai
долой
***
nepietiekama plūsma ūdensvadā
nepietiekams ierosas potenciāls
smadzeņu šūnās
nepietiekami nodalītas robežas
starp formu un fonu
signālu un troksni
pusēnu un ēnu
sausums vēl nesniedzas no debesīm līdz zemei –
man kāds prasīja kā var tā dzīvot
bez skaidras pārejas starp dienām
es teicu paklausies
kādā valodā ar tevi sienas runā
viņš paraustīja plecus
un betons nočukstēja
pāris vārdus vernama šifrā –
sausums iespiežas augsnē
nepietiekams simbolu skaits
šifra atslēgā
kad sakrāšu vēl
tad atbildēšu
***
Tavs zirgs ir melns un melns tavs tērps,
Un galva melna, pats tu melns,
Patiesi melns! vai esi Iskolans?
Jā, esmu Iskolans – es biju mācīts vīrs;
Mans aizmiglotais prāts ir sods.
Tā raizes nedzēšamas top, kas
Valdniekam ir kaiti nesis.
(Pirmā Iskolana dziesma, Karmartenas Melnā grāmata, Velsa, 13. gs.)
kluss ceļš
virs ceļa nakts
čukst kviešu vārpas vējā
– quod inferius est sicut quod est superius
– ym bangor ar paol cored –
tas bija pirmoreiz pie herkulānas
gaiss sēra piesātināts stikla un tefras pārklāta zeme
tas bija sods par mūsu atklātību
es devos ar dienvidus asiņu sarkano sauli aiz sevis
meklēt jūru kur nomazgāt pelnus no sejas
saule ik dienas elpoja skaustā kā izsalcis suns
es sāku pārvietoties tikai naktīs
no dienasgaismas slēpdamies zem akmeņiem vai klinšu gropēs
un vērodams piroklastu melnos mākoņus pie apvāršņa
cerēdams tos apsteigt
trešajā nedēļā nonācu pie saziedējušās jūras
tur nebija manis meklēto viļņu tikai viegls puvuma smārds
un pelni jau ieēdušies miesā
tad pagriezos pret austrumu pusi
ej garām svešiniek
tev nav ko piedāvāt maiņā
es meklēju vairs tikai pašu meklēšanu
– ym bangor ar paol cored
– quod est superius est sicut quod inferius –
kluss ceļš
virs ceļa nakts
ikmēneša atskaite
– – un vēsie izdedži nobirst no manas
otrādi apvērstās plaukstas
vakars ir saņēmis savu maksu
piedod par tādu sākšanu no vidus
– – telpa iegrožo neatbrīvoto skaņu
tukšnozīmes vārdi un saucieni – bis! –
atbalsojas no caurspīdīgajām sienām
bet jāatzīst ka zināms motīvs
vai tad ne? nu gluži kā kalnciema ielā
vai uz barona–lāčplēša stūra
– – punkti uz sienas veido interferences ainu
laika mijiedarbība ar sevi plūstot
caur diviem paralēliem ķermeņiem
plūsma kā krītošai lodītei viskozā vidē
viņa roka šķiet apmaldījusies
nekartētajos apvidos
vai tas ir par daudz? es nesaucu
nevienu vārdā: uzminēt būs grūtāk
nekā tev šķiet
– – mūsu pilsētas ir celtas uz septiņiem nejaušiem žestiem
tikai rīts vairs atšķirs betonu no stikla
es gaidu nākamo
***
saule iesēžas pretējā krasta vēsajā zālē
neveikli un lēni
gaiss mazliet smagāk gulstas uz pleciem
viļņi pamazām attīra smiltis
izlīdzina roboto horizontu
izplūst robeža starp ūdeni un zemi
ir skaidrs –
ziemeļi ir neizdzēšami no tevis
šūnas nostājas kā kompasa adatas
upes magnētiskajā laukā
lai nu tā būtu
es nepadošos