— Karlsons vai žigulis? Īsa ekskursija dzīvesstāstu rakstīšanas cehā

“Es noliku fotokameru uz plaukta blakus apaļajam galdam ap kuru, kā tādi apustuļi, bija sasēduši visi 12 jaunizceptie autobiogrāfi, un pamanīju tur kaudzīti ar baltām papīra lapām, tādām pašām baltām lapām, kādās meistarklases dalībnieki pildīja uzdoto uzdevumu – uzrakstīt sava dzīvesstāsta pirmo rindkopu. Paņēmu lapiņu, un sāku rakstīt. Jā, šodien es esmu fotogrāfs, bet kā līdz tam nonācu, man nav ne jausmas. Tas nekad nebija mans sapnis – būt par fotogrāfu –, drīzāk tas bija negadījums. Lai gan jau agrā jaunībā es sapratu, ka negribu smagi strādāt ne stroikā, ne ofisā, tāpēc varbūt šis negadījums ir loģisks. Nezinu. Bet te es esmu, sēžu stikla kalna zemākajā stāvā un mācību telpā kopā ar svešiniekiem rakstu savu stāstu, par kuru nevienam ārpus šīm telpām ne silts ne auksts.”

(Fotogrāfa Oskara Kalniņa dzīvesstāsta ievads, tapis Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) rīkotajā dzīvesstāstu rakstīšanas darbnīcā Es rakstu par sevi.)

Ir jāsāk ar to, ka iespējami precīzi jānodod sava sajūta par to, ko man nozīmē stāstīt, rakstīt savu dzīvesstāstu. Vispirms tas nozīmē sākuma punkta un toņa izvēli, jo – kā iesāks, tā taču arī turpmāk brauks. Ja iesāks kā detalizētu “tā laika” rekonstrukciju, būs rūpīgi jārestaurē vide, cilvēki, valoda. Ja iesāks tā viegli, ar smaidu un asprātībām, būs vien jāiet amizantu atgadījumu ceļš. Ja hronoloģiski, būs jāvelk līdzi ar pirkstu gadu skaitļiem, gadalaikiem un mēnešiem. Manā dzīvesstāstu rakstītāju darbnīcā ir 14 cilvēki (ieskaitot fotogrāfu un pasākuma organizatorus), mēs sēžam ap apaļu galdu Nacionālās bibliotēkas telpā ar intriģējošu nosaukumu Virtakas klase, un mans uzdevums ir pastāstīt – kā tad īsti būtu rakstāms dzīvesstāsts?

Apaļā galda stāstnieki – tā varētu saukt dzīvesstāsta lappusi par šodienas nodarbību. Lai gan savu dzīvesstāsta pierakstīšanu pagaidām apzināti neesmu uzsācis, todien aptvēru, ka daļa no līdz šim sarakstītajiem stāstiem un romāniem jau nav nekas cits kā stāsti iz manas dzīves. Mani pieredzējumi. Piemēram, novembra “Domuzīmē” publicētais gabals Manas pirmās un vienīgās kaucošās¹ ir dažu bērnības iespaidu rekonstrukcija, precīzāk, – mēģinājums apjēgt, kuras no atmiņām būtu vērtējamas kā vis, vis autobiogrāfiskākās. Tātad, pirmkārt, uzdrošinos apgalvot, ka dzīvesstāsts nav nekas cits kā literatūra. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka jābūt, jājūtas, jābūt nodēvētam, atzītam par “rakstnieku”, lai ko tas nozīmētu.² Dzīvesstāstu var pierakstīt, papildināt to ar zīmējumiem, fotogrāfijām, izgriezumiem no krāsainiem žurnāliem ikviens, kurš jūt sevī degsmi vai aicinājumu.

Caur lielo gāršu ejot, lielam lāčam piegāju

Jā, par aicinājumu runājot. Bibliotēkas organizētā dzīvesstāstu rakstīšanas darbnīca taču nemaz nesākās pie apaļā galda Virtakas klasē, bet LNB piektajā stāvā, brīnišķīgajā izstādē Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem. Lūk, ar ko būtu jāsāk šī dzīvesstāsta lappuse! Hernhūtieši jeb brāļu draudzes cilvēki sāka pierakstīt savus dzīvesstāstus 18. gadsimtā, daļa no šiem rokrakstiem ir redzama LNB izstādē. Brāļi un māsas bija aicināti pierakstīt savas pieredzes, lai tās kalpotu par turpmāku iedvesmas avotu citiem. Savus stāstus hernhūtieši pamatā ir būvējuši ap Dieva meklēšanas un atrašanas pieredzi, grēku nožēlu un cīņu ar sevi. Tomēr kā jau ikvienā dzīvesstāstā arī šajos ir krietni daudz spilgtu detaļu, kas ļauj mums ar tā laika cilvēka acīm ieskatīties 18. gadsimta zemnieka ikdienā vai īpašajos notikumos. (Ieskatīšanās gan nosacīta, jo ikviens dzīves stāsts taču nav nekas cits kā rakstītāja interpretācija par to, kā viņš vai viņa ir redzējis, sapratis, atcerējies “tos laikus”):

“1796. gadā triju jūdžu tāļumā jauna modināšana iesākās. Kad es nu tāds vaļinieks biju, tad vaijadzēja man tur noiet. Tur bija lieli purvi un lielas gāršas, aukstos laikos viss bija slapjš jeb ar ledu visapkārt nosalis. Kur par vienu tiltu bija jāiet, tur divi vīri uz to tiltu stāvēja, norunājušies un gribēja mani aukstā ūdenī iestumt. Kad nekur nevarēju grozīties, tad gāju droši uz priekšu, paņēmu cepuri un devu viņiem Dieva palīgu, viņi pasmiedamies palika tur stāvot. Pēc divām nedēļām šie divi vīri nāca pie saiešanas un lūdza piedošanu par to, ka ar mani tanī reizē gribējuši darīt. Kad nu manim pa naktīm vien bija jāstaigā daudz ienaidnieku dēļ, tad gadījās tumšā rudens naktī, caur lielo gāršu ejot, ka divi soļu tālumā lielam lāčam piegāju; viņš uzlēca, es pie zemes nokritu, tad viņš aizskrēja, kokus lauzdams un lielu troksni darīdams.” (Jūrmalas Andreja dzīvesstāsts.³)

Četras biezas, stipras kājas un apaļa sēžamvieta

Lasot Jūrmalas Andreja dzīvesstāsta fragmentu, nonākam pie otras nozīmīgas atziņas par dzīvesstāsta rakstīšanu. Jo subjektīvāks, personiskāks teksts, jo aizraujošāks tas būs lasītājam vai klausītājam. Detaļas – sadzīviskas, it kā totāli maznozīmīgi krikumi – ir tās, kas padara stāstu aizraujošu. Protams, pieņemot, ka dzīvesstāsts paredzēts lasīšanai. Doma, ka to lasīs, kā arī atskats uz savu dzīvi no laika attāluma, ir divas galvenās kvalitātes, kas dzīvesstāstu atšķir no dienasgrāmatas.⁴ Tas, ka rakstītājs “zina”, ka tekstu lasīs, noved mūs pie trešā pieturpunkta dzīvesstāstu rakstīšanas cehā: mana pieredze, kad to liek uz papīra, nav jācenšas nogludināt, proti, nevajadzētu pārāk daudz domāt par to, kā es izskatīšos šī mana atstāsta gaismā, bet koncentrēties uz jautājumu – ko es visvairāk gribu pateikt? Turēšanās pie pašam būtiskām lietām un vietām sniegs labu ceļavēju ilglaicīgam rakstītājam. Lūk, brīnišķīgs piemērs no dzīvesstāstu rakstīšanas darbnīcas, kur sava stāsta sākumu pierakstījusi Irīna Miķelsone:

“Viss kādreiz beidzas. Arī stāvēšana pie koncertzāles izpildītāju ieejas durvīm, skatīšanās uz zili sasalušajiem pirkstiem, kuri, kā ierasts, neko lāga nenospēlēs, mana skatiena lēna un bezjēdzīga slīdēšana pa apli: no vecas papuvušo rudens lapu krāsas grīdas uz nesaprotami zaļās krāsas sienu, tad uz rindā priekšā stāvoša skolēna muguru un atkal no sākuma. Gaisā stāv īpaša kurinātas krāsns smarža, kas samaisījusies ar priekšā stāvošā puikas smaku. Kas tā ir? Kāda zupa? Vai pelējums? Man gribas vemt.

Kurš vispār iedomājās mājā bez centrālās apkures iekārtot mūzikas skolu? Tā drīzāk izskatās pēc nicības mājas. Tumši gaiteņi, ar eļļas krāsu krāsotās plikas, aukstas sienas, vecas nodauzītas grīdas. Gaiteņa galā pie koncertzāles ir vienīgais pirmā stāva logs, pa kuru dažas stundas dienā iespīd saule. Pie šī loga dzīvo arī vienīgais interjera elements – milzīgā māla podā iestādīta puķe. Tā stāv uz kādas bezgalīgi vecas ozolkoka taburetes – četras biezas, stipras kājas un apaļa sēžamvieta. Es nezinu, kā šī puķe saucas, bet ticu, ka tas ir plēsoņa no augu valsts. Biezi cieti stumbri, milzīgas ar plēstām malām lapas. Gar poda malām iesprausti ar biezu veļas striķi aptīti turamkāti. Šī konstrukcija veido sava veida žogu, ar kura palīdzību mēģināts noturēt stumbrus kaut cik vertikālā stāvoklī. Lapas izmisīgi plēš pušu savu būri un karas tālu pāri podam, it kā mēģinot sagrābt un aprīt garām klusi tekošos skolēnus, kuri pa izpildītāju durvīm aiziet uz Golgātu. Aiz šīm durvīm ir kaut kādas skaņas. Bet es tās parasti nedzirdu. Tāpēc, ka man tas viss nepatīk. Arī tāpēc, ka negribu lieku reizi just kaunu par to, ka tik labi nespēlēju.”

Šorīt tā bija Stinga dziesma par tuksneša rozi

Kas tad īsti notiek šajā terapeitiski literārajā vingrinājumā? Pieņemu, ka, rakstot par sevi, cilvēks paveic vismaz divus uzdevumus. Pirmais – tiek skaidrībā ar sevi, par sevi, par mūžu, pārmaiņām, sakarībām. Pierakstīts stāsts pašam par sevi ir skats no attāluma (cik nu tas iespējams, rakstot pašam par sevi), tāpēc laika distance nudien ir svētīga.

Otrs – cilvēks dokumentē laiku, piešķirot tikai šim laikam raksturīgus vaibstus un sajūtas, ko veido dzīvesstāstā piesauktās ikdienības. Parastās lietas. Pašsaprotamais, ikdienišķais, ja tas pierakstīts godīgi, bez pārlieku liela izskaistinājuma un spilgtinājuma, padara dzīvesstāstu par interesantu lasāmvielu. Dažkārt tas ļauj saprast “tā laika” cilvēku priekšstatus, domas, izvēles, bažas un šaubas, proti, dzīvesstāsts kļūst par vērtīgu izziņas avotu. Citreiz tā vienkārši var būt izklaidējoša lasāmviela, kurā varam izgaršot pagātni un atklāt, ka, lai kādi būtu cilvēces sasniegumi un pārmaiņas, daļa cilvēka aizvien paliek nemainīga. Un atklāt, ka šajos stāstos varam pamanīt arī paši sevi. Kā, piemēram, Laimas Šmiukšes dzīvesstāsta iesākumā, kas arī tapa LNB darbnīcā:

“Nezinu vai citiem arī tā ir. Iespējams, ir, bet man nav nojausmas, vai tie citi arī par to domā tikpat daudz, cik es. Katru rītu manā galvā skan kāda dziesma. Šī dziesma iznirst kā no nekurienes. Tā nav vakar klausīta vai kaut kur dzirdēta. Tā vienkārši un nejauši ieskanas manā galvā.  Šorīt tā bija Stinga dziesma par tuksneša rozi. Sinoptiķi nākamnedēļ sola salu. Varbūt tā ir zīme, ka drīzumā vajadzēs ieziemot rozes.”

Bet atgriežoties pie dzīves stāsta sākumpunkta. Ar ko es sāktu savējo? Sazin kāpēc man šķiet, ka no visām miljonos mērāmajām iespējam es paliktu pie vienas no divām: manas pirmās saskarsmes ar grāmatu, un tādā gadījumā stāsts sāktos ar to, kā klausos mammas lasīto Karlsonu. Vai arī manām pirmajām atmiņām par to, kas šajā pasaulē man šķita aizraujošs, skaists, vērtīgs. Un tad būtu jāsāk ar mašīnām, mūsu ģimenes balto žiguli, ko esmu jau aprakstījis iepriekš minētajā stāstā Manas pirmās un vienīgās kaucošās. Kā noprotat, izvēle starp manu Karlsonu un manu žiguli nav nekādā vīzē racionalizējama. Tas būs tikai un vienīgi gadījums, kuru par “vienīgo pareizo” padarīs turpmākais stāstījums. Jo cits sākums tam vairs nebūs iespējams. Līdzīgi kā šajā, anonīmas autores iesūtītajā, dzīvesstāsta fragmentā. Tas sākas ar dusmīgas direktores uzbrēcienu, un turpmākais lielā mērā izrietēs no šīs pieredzes, kura autorei ir izrādījusies vienlaikus traumatiska un vērtīga:

““Ar šādu attieksmi tu šajā skolā ilgi nepaliksi,” nodārdēja direktores, matemātikas skolotājas draudīgie vārdi. Attieksme, kuru kopš tā brīža turu zelta vērtē. Zinātkāre. Uzdrošināšanās prasīt. Jo, ko gan es toreiz jautāju? Vienkārši lūdzu paskaidrot algebras teoriju vēlreiz vai citādāk, jo ar pirmo piegājienu nebiju sapratusi. Pusaudžu gados traumatisku mirkli ir izdevies pārvērst par noderīgu pieredzi. Iespējams, ar citu nodomu šis cilvēks manī nostiprināja pārliecību, ka zinātkāre ir īpašība, kuru lolot.”

Brāļu draudzes iedvesmots CV

Stāstā par hernhūtiešu dzīvesstāstu tapšanas apstākļiem un norisēm LNB pētnieku Beatas Paškevicas un Paula Daijas sacītajā atkārtojās kāda nots, kas raksturo savas dzīves uzrakstīšanas pirmkustinātāju. Runa ir par cilvēka vērtības apzināšanos. Proti, saņemot no brāļiem un māsām iedrošinājumu un aicinājumu rakstīt par savu dzīvi un pieredzēto, cilvēks paplašināja savu dzīves telpu ārpus ierastās zemnieka ikdienības. Pieņemu, ka pasaules paplašināšanas pieredze ir bijis un ir viens no spēkiem, kas, kā saka, dod dzirksteli un aizvien kustina dzīvesstāsta (un stāsta vispār) rakstīšanu. Lolitas Tomsones dzīvesstāsts, jeb “īsā biogrāfija”, ir viens no piemēriem, kas rāda, kā caur savu stāstu pasaule top plašāka, – “atmiņā” te var ienākt i paša piedzimšanas brīdis, i brauciens taksī dažas dienas pēc dzimšanas.

“Ir lietas, kas vieno mani un Mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu. Manu piedzimšanu otrajos Ziemassvētkos Dzelzceļnieku slimnīcā tēvs svinēja tā, it kā būtu pasaulē nācis viņa pirmdzimtais dēls. Māsiņa sajauca persiku ar krānu. Tas gan bija labāk nekā manam draugam Eli, kura tēvs nodzēra bērnu ratu naudu, skaidrs, ka aiz lieliem priekiem. 

Varbūt mūsu tēvi dzemdības padomju laikā izmantoja nelielām un netraucētām svinībām ar draugiem, kamēr mātes cilāja autiņos savīstītās sīkās rozā klimpas un rādīja pie logiem pilnīgi neatšķiramus sagurušus zīdaiņus. Varbūt viņas rādīja vienu un to pašu mīlīgo zīdaini, kurš tobrīd nebrēca. 

Mammu no dzemdību nodaļas izmeta tieši Vecgada vakarā, bet zābakus tētis aizmirsa viņai aizvest. Mamma stāvēja putenī kā Sandra Kalniete ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, tikai čībās. 

Kad tēvs beidzot ieradās, viņi mani ielika piepīpētā, uz blāvi dzeltenā taksometra sēdekļa, mēs braucām pa bezgalīgi garo un apledojušu Biķernieku ielu. Bija sals un mani nežēlīgi cieši satina segās. Vienos Ziemassvētkos tēvs atzinās, ka nesa mani uz trešo stāvu un saprata, ka es vairs neelpoju un vienīgā doma bijusi, ka tas nav labi, jo mammai tad nebūs laimīgs Jaunais gads. 

Es izrādījos dzīva. Mani nolika uz dīvāna un neviens, pilnīgi neviens, ieskaitot manu vismīļāko omīti aptieķnieci, nezināja, kas tagad ar tādu zīdaini būtu jādara. Ziemassvētki arī padomju laikā bija brīnumu laiks. Atskanēja zvans, un dzīvoklī kā ercenģelis ielidoja dežūrmāsa, kas īsu brīdi pirms Tā Kunga 1975. gada iesākuma izveica paraugdemonstrējumus, lai es šiem bezatbildīgajiem cilvēkiem spētu nodzīvot līdz šai baltai dienai. 

Ja salīdzina ar Sandru Kalnieti un Jēzu, mana dzīve ir sanākusi krietni vieglāka, bet tas ir mānīgi. 

Kā krievi (vai vēl drīkst teikt “krievi”?) saka, kas deviņdesmitajos dzīvojis, cirkā vairs nesmejas. Vispār vairs nekur nesmejas.”

(Lolita Tomsone, CV iedvesmojoties no brāļu draudzēm. Jūs lūdzāt pirms konferences iesniegt īsu biogrāfiju, jūs to nenožēlosiet.)

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku notikumu cikla Latviešu grāmatai 500 ietvaros ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.

1. Domuzīme (Nr. 5, 2022), 4.–7. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Par šo jautājumu vērtīgu ieskatu var gūt Gunta Bereļa jaunākajā grāmatā …rakstīt…. Orbīta, 2022.  (atpakaļ uz rakstu)
3. https://braludraudze.lndb.lv/73117/  (atpakaļ uz rakstu)
4. Vērtīga saruna Dzīvesstāstu žanrs. Hernhūtieši, kurā par dzīvesstāstiem sarunājas LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone un LNB vadošie pētnieki Beata Paškevica un Mārtiņš Mintaurs, klausāma šeit:  (atpakaļ uz rakstu)