— Ragi

Pasaules pirmsākumā Biegolmajs, zvērīgais un zvēriskais Vēja Vīrs, radīja Lapzemi, sarmoto, kūpaino, ziemeļblāzmu gaismoto leiputriju. Ar divām lāpstām neganti kūla sniegu un vēju, lai neviens nespētu tur dzīvot. Tomēr reiz viena no lāpstām salūza, vējš aprima un Lapzemē ienāca sāmi. Zvejoja, audzēja un kopa ziemeļbriedīšus, medīja zvērus kažokādām. Katram akmentiņam vārdu zināja, katram strautiņam tecējumu. Taču sāmu liktenis nekad nav bijis vienkāršs: sals un ledus ir to pavadonis, bet tuvākie kaimiņi – kādreizējie sirotāji un Parīzes postītāji – par sāmiem vien smīkņā un smej. Grūts ir sāmu liktenis, bet toties arī daiļš. Gaužām daiļš.

Kad sāmi nomirst, viņi dodas uz Saivo, kur laimīgi turpina dzīvot ar ģimeni un radiem, medīdami, zvejodami un citādi vadīdami laiku tāpat kā uz zemes. Šī zeme atrodas kalnu ielenkumā.

Bet šī ir tikai viena no mīta versijām.

***

Trakoti sala pēcpuse. Asteskauls šķita pārtapis par lāsteku, uz kuras varēja vien neveikli gorīties cerībā atrast mazāk tirpstošu un kņudošu daļu. Brīžiem gan neērtības piemirsās: priekšā skraji un pamīšus krita sniegpārslas, virpuļos veidodamas tādas kā baltas ūdenszāles. Starp priežu un egļu zariņiem kāds ledus zirneklis bija izveidojis sarmas tīklājus.

Debesis virs galvas bija pelēcīgas, bet ne nomācošas: drīzāk mierinošas, uzklausošas un nesteidzīgas kā dzimtā ciema bodes tante.

Pat viņas padoma es nebūtu atteikusies: kopš ziemas bija tapušas īsākas un slapjākas, vasaras – garākas un sausākas, kopš jūras sākušas aprīt aizvien vairāk no piekrastes zemes, un to zemīti, kas ierasti piederējusi mums un briedīšiem, pārņēmuši valsts parki, vēja ģeneratori un atpūtnieki, arī peļņa bija pārtapusi par iztiku un iztika – jau vairs tikai par izdzīvošanu.

Māsa, kopš mazotnes mazliet vaikstījusies par atrašanos tālu no vienaudžiem un briedīšu silto smaržu, ātri vien pārcēlās uz Tamperi un sāka pelnīt maizi, vadīdama cipariņus dokumentos. Brālis grādīgo vienmēr bija mīlējis vairāk nekā darbu, tāpēc viņu ērtāk bija atstāt pieskatīt bāzi nekā ņemt līdzi uz kādiem garākiem gājieniem.

Māte bija mirusi, dodot dzīvību šim vējagrābslim.

Tēvs…

Tēvs nespēja noskatīties, kā briežu bars no tūkstošiem sarūk uz simtiem, tad desmitiem.

Viennakt, kad sniegputenis ārā neļāva redzēt vairāk par kādiem sešiem septiņiem metriem, viņš bija ielicis mutē mūžīgo līdzgaitnieku – raga pīpīti –, ietērpies kažokādā, paņēmis uzticamo pastaigu mietu un kopā ar savu mīļāko žuburaini, gandrīz vai radinieku Lauski, devies, kā pats teicās, parunāt ar Ipmilu, pajautāt, kādēļ viņš ir tā novērsies no sāmu cilts un šķietami pat nolādējis to.

Paps tā arī neatgriezās. Tā nu mēs ar visiem žuburaiņiem palikām vieni. Dienas izplājās par nedēļām, nedēļās – par mēnešiem. Un tā vien likās, ka ķērpjlauki un tērcītes visu laiku sarūk acu priekšā. Tad viendien nāca apskaidrība, kad kasīju Leimurim pavēderi. No ziemeļiem, tieši no ziemeļiem ved gan sāmu, gan briedīšu takas! Piemirstas, bet ne aizmirstas. Senos audumos iepītās, veceņu dziesmās minētās…

Tad nu arī man nekas cits neatlika, kā paņemt pekeles un iet uz ziemeļiem meklēt gan viņu, gan vēl kādu atlikušo pleķīti briedīšiem, kur tie varētu sūnas atēsties, kārtīgi izskraidīties un atgūties saimē no desmitiem atkal līdz simtiem.

Ilgdienas gatavojos, ne vien senās takas pētīdama, bet arī briedīšu ausis spēka vārdiem pildīdama. Un arī savu sirdi drošinādama. Zināju – varētu paiet gadi, iekams varēšu atgriezties no senzemes, ja maz to atradīšu. Gadi, līdz bars būs gana audzis skaitā, lai attaisnotu izaicinājumus un visus tos briedīšus, kas būs ceļā nomaldījušies vai kam būs spēka pietrūcies. Priekšā bija vēl kādas pāris nedēļas ilgs ceļš, visupirms cauri aizām un lejām, tad jāšķērso Dziļmežs un pēc tam jau tikai Ravgas kalniene, aiz kuras taisni vien, taisni, taisni līdz briedīšzemei vai Ipmila midzenim.

Bet ko tur daudz! Uzkāpu uz sava sniega motocikleta, izsaucos: “Vittuperkele, Saatana, painu hiiteen,” lai savāktu ganāmpulku vienkopus, un devos, kurp viņu ragi rādīja.

***

Kad zūd redze, citām maņām vajadzētu tapt spēcīgākām, bet sniegs aprij arī tās.

Vispirms drebekļi un tirpuļi padara miesu līdzīgu alumīnija skārdenei, tad jutoņa lēni atkāpjas no pirkstgaliem un pēdām, un tā uz augšu, līdz vienīgi sirds vēl slābani pulsē miesas ledainajās kapenēs. Vispēdīgā to vēl pavada dzirde, bet arī tā ir tik ļoti pārpildīta ar gaudām, krākoņām un svelpšanu, ka gandrīz vai vēlies, kaut prāts paņemtu arī to.

Ipmila sodība nāk aplinkus un nebrīdinot: sākumā tā liek justies pašapmierinātam par kāju izturību, biezo kamzoli, rūdītajiem vaigiem, liek domāt, ka sniegs un vējš, un slapjums ir seni biedri, bet tad attopies viens, tieši tik viens, cik cilvēks var būt sava rumpja sarkofāgā, bez maņām un briedīšiem. Nedzirdi paša balsi, kura sauc Lempi un Leimuri, un Eko, un Naglīgo un citus, nejūti sniegu, kas ir gandrīz līdz celim, nemati apledojumu ap skropstām, arīdzan pieņemot vien, ka tas nekur nav zudis.

Neatceros, kad motocikletu nozaudēju, varbūt tas bija vakar, varbūt pirms stundas. Bet tagad kā caur putraimiem un miega plēvi, šķiet, redzu tumsnējas aprises. Būs ta beidzot tas draņķa benzīnrīma atradies? Pienāku klāt, bet, izrādās, tas tikai viens no nabaga ragaiņiem – galīgi jau apkupenots. Te kreisajā malā, te labajā, te atkal nekas, te aiz muguras kaut kas noskrapst – bet ne raitajā briedīšu ritmā –, te acs kaktiņā kaut kas ieņirbas. Liekas, kaut kas elso pie auss, bet, kad pagriežos, tur baltums vien – tā, it kā acu vietā būtu olas. Tad kaut kas nokraukājas un nošņapst pie otrā sāna, bet tas ir kāds cits ragainais, kurš tūlīt aizmeimuro tālāk.

Liekas, kādu stundu kā vilciņš griežos no vienas ēnas pie citas, no švepstēšanas pie maurošanas, tā, ka beigās šķiet – viss mans mūžs ir bijis šis nebeidzamais baltums, bet atmiņas par ģimeni, pavarda siltumu, iespēju piesēst un baudīt sauli vai mēnesi ir tikai iztēlē dzimušas. Šķiet, ka visa mana dzīve ir bijusi viena nebeidzama soļu grimšana sniegā, izelpas mākoņi acu priekšā un putenis, kas aizklāj visu tik pilnīgi, ka tikpat labi varētu būt pasaules aizkars.

Te spējš un ņirdzīgs: “Mās, šis gājiens būs tāls un smags.” Kas teica un kur, vai āžragainais sarkanacis apvāršņa malā? Bet, nē, tas žuburains celms, nekas cits.

“Mazliet sniega, mazliet gaisa – tā tos pilieniņus taisa. Pirms vēl pumpurīšus raisa, jāpiepilda zemesmaisi,” man blakām gveldzoši dūdina – laikam kāda lāča auguma pūce ar ziloņa kājām, bet arī ne, tas tik kāds brangs krūms, kuram es knapi virsū neuzgāžos.

“Kur sākušies mūsu tautas ceļi? Ar viņu pirmajām dievestībām? Pirmajām zemes mīlestībām? Pirmajām slepkavībām?” čaugani taujā kāds salīcis večuks ar dzintara acīm un bārdu pār ceļiem. Jā, tā viņš tur stāv. Tā viņš tur stāv, lai kā es mirkšķinātu un viņam tuvotos. Bet tuvojos es lēni, jo sniegs jau pāri jostas vietai pacēlies, turklāt tik negaidīti sildošs un omulīgs, ka pilnīgi vai prasās tajā iegulties un ļauties kā sildīta piena vannai. Pilnīgi vai prasās… ļauties…

***

Silts, vilnains skūpsts. Baltspoža gaisma virs. Kā atgriezties šūpulī. Paveru acis.

Augšā pusdienlaika saule. Paceļu galvu. Priekšā mežs, biezs kā meldru žūksnis.

Briedīšu nava, tik viens, tas pats sirmais, labais ragucis, barvedis, šepat mīņājas un šņakarējas, meklē kādu sūnu vai ķērpīti starp kupenām, velti.

Tas kaut ko kusli un tukši gremo un zīlējas uz mani ik pa mirklim. Nošņaukājos un sirdsmieram sāku gatavot pīpīti.

“Vai tu apjaut, cik vienmēr esi bijusi viena?” tas pēkšņi ieminas starp košļāšanas reizēm.

Man gandrīz tabaka no pīpītes izkrīt: “Ragaini! Tu ko?”

“Mūždien akla tu seko iemītai takai. Vai tev jebkad ir bijis pašai savs ceļš?” viņš man prasa, tagad jau tieši acīs blenzdams.

“Vai tu par šurpceļu? Tā ir senču taka, briedīt, padomā tak, cik biedru tev tajā krituši!”

“Un kā tu zini, ka šis ceļš kur novedīs?” viņš nočukst, lūpas savilcis smīnā, kādu uz briedīšiem vēl nebiju skatījusi.

“Ragaini, tā ir taka, kam tu pats esi līdzi gājis, tu ko? Tā ir tikpat daudz briedīštaka, cik sāmu taka!”

“Cik ilgi tu vēl ļausi acīm būt pagātnes važotām?” viņš grīni nosvelpj.

“Ragaini, pievaldi savas sūnainās lūpeles! Es daru svētu lietu, bez manis tu un visi tavi brāļi, un māšuki sen jau par vilku ēdmaņa būtu kļuvuši. Es eju takas, kuras ir gājis i mans paps, i vecpaps, i vecvecpaps, par sieviešiem nemaz nerunājot.”

“Vai varbūt tu šo taku ej, jo tev nav pa ceļam ne ar vienu citu? Pat tavs vīrs tik pāris gadus izturēja, tad izvēlējās kokciršanu un kādu zviedru staiguli.”

“Raguci, es tevi brīdinu, vēl viens vārds, un tavs kažoks būs man par pledu!”

“Ko tur daudz, dārgā Ada, neviens tevi čurāt taisni neizmācīs,” viņš nočukst un dodas Dziļmežā iekšā, taču vēl reizi atskatās, pirms pazust no acīm.

“Nāksi?” viņš drūmi noprasa. Kādu brīdi stāvu kā lēmēta, to vien spēdama, kā noskatīties viņa astesgalu nozūdam brikšņos. Sajūta, it kā ar vienu pēdu būtu iebridusi jūrā, ar otru – vēl uz sauszemes stāvētu. Un sirdi pilnīgi pušu plēš, kā uz abām malām velk. Galva liekas tikpat aizaugusi un atskabargaina kā nolīkušie, treknie skuju zari, domas kūleņo, kā veltos pa apkārtējām kupenām un pustrunējušajiem celmiem. Kaut kā šķiet, ka reiz jau šajā biezoknī esmu bijusi. Bet reizē arī liekas, it kā man nemaz nebūtu lāgā te būt. Kā ilgas pēc kaut kā vēl nepieredzēta un bailes no kaut kā aizmirsta.

Tomēr, tā kā vecāmāte bija man stāstījusi, ka briežos ir vērts ieklausīties, es pieskrienu un pieķeros viņa pušķainajai astei, un ļauju, lai zvērs velk mani cauri necaurredzamajam dzīļoksnim.

***

Krūmāji kā dzelkšņainas, izkaltušas milzu jūraszāles, koki, kuru zari stiepjas man virsū kā netiklu veču kraupainie knaģi, un dūksnainas sūnas, kas aicināt aicina iegulties, iemigt un saplūst ar tām. Caur skujām gaisma stīdz kā olu liķieris no debesīm, taču tā drīzāk šķebina, nevis reibina.  Stundām ilgi šis ņigu ņegu slīd man garām, līdz es pagurstu un atlūztu pret Ragaiņa rumpi.

Attopos no liegas šūpošanas. Kad paveru acis, priekšā atkal zari, tikai nez kāpēc kustīgi. Un vēl tālāk – tālu, tālu priekšā – kalni slejas: gan asi kā raga naža šķautnes, gan apaļi kā brūni, pārbrieduši pelmenīši, gan kupenaini kā dromedāru kupri. Un aiz tiem – Briedīšzeme. Tā tam vajadzētu būt, tā vēstījušas visas vecmammas dziesmas, visi senču izšuvumi. Ja vien nebūšu ko pārpratusi, ja vien būšu visas senās zīmes un teikas pareizi klausījusi.

Atskāršu, ka zari priekšā pieder nevis kokiem, bet Ragainim – pārāk pūkaini un viendabīgi tie. Es izbaudu līgošanos, gandrīz kā jūras viļņi mani nestu, izbaudu iespēju uz brīdi nejust pienākumu pret desmitiem dumjām, matainām, taču mīļām lopgalviņām, izbaudu mirkli, kad manas kājas var nokarāties gar briedīša sāniem un beidzot nejust pašas savu smagumu.

Te bez kāda biedinājuma vai lieka vārda viņš sparīgi pārmet mani pār galvu tā, ka nogāžos kupenā vēkšpēdus. Izkārpījusies manu, ka priekšā taka ved cauri kalnienei, bet uz tās mazliet tālāk stāv – Ipmila žuburi! – tēvs?

Bet viņš izskatās citāds, savāds: acis – stiklaini dzintari, bet vienlaikus apgarotas. Un skatiens tāds, kas reizē dedzina un liek justies mazmazītiņam. Lūpas un deguns violetīgi melns kā apķērpjojies baļķis purvā. Mati un bārda, ko sūnu pleķīši pārvērtuši zaļganās krēpēs. Pats tērpies brūnganā nesaprotama auduma vadmalā ar kapuci. Bet no kapuces ārā duras divi brieža ragi – ko viņš tā? Vai traks būs kļuvis? Smagi taču!

“Es tevi gaidīju, meit,” viņš saka balsī, kurā skan ducis balsu: aļņu mauri un lapsu kliedzieni, lāča rēkšana un roņu īdieni. Mans ragainis garāmiedams nosprauslājas un dodas tālāk uz kalniem. Jo tuvāk viņš tiem pienāk, jo vairāk pārvēršas: vienlaikus sarūk un iztaisnojas, pēc pāris palēcieniem pāriet uz pakaļējām kājām, tad ar plaukstām pieglauž savus zamša svārkus un pazūd aiz pirmā pagrieziena ielejā.

Tikmēr ragainais bārdainis, mans tēvs, no attāluma pastiepj zvīņaino, kraukļnagaino roku, un es atbildu ar saviem zili melnajiem pirkstiem. Liekas, ka caur mani izšaujas strāva un reizē no plaušām tiek izvilkta elpa.

Viņš izelpo skuju un kadiķogu pilnu dvašu, aizpūšot sarmu no manām uzacīm un piesalušo mici no galvas. Jūtos kaila, skaidra un rāma. Man šeit ir jābūt. Man šeit ir bijis jābūt kopš laika gala.

Es pataustu galvas vidu un samanu divus strauji augošus punus.