— Pārsitieni

 

Par Erika Naivo dzejoļu krājumu Ritms (Valters Dakša, 2022)

 

Ritms ir viena no dabas un uztveres pārsteidzošākajām parādībām. Balansējot starp laika plūdumu un tā nogriežņiem, parasti saistoties ar estētikas un mākslas jomām (mūzika, deja, dzeja, vizuālā māksla, ciktāl telpas apgūšanai vizuālajai uztverei vajadzīgs laiks), ritms vispirms ir cieši saistīts ar mūsu ķermenisko pieredzi – vai mēs to apzināmies vai ne. Pulss, sirdspuksti, elpošana – visas ķermeniskās un ritmiskās darbības – parasti nenonāk līdz mūsu apziņai līdz pārsitiena brīdim, bet tie ir sarežģīti saskanīgi un pretskanīgi ritmi, ar ko saistīti svarīgākie dzīvības procesi mūsu organismā. Ritms dod par tiem ziņu, sasaista dzīvības materiālo un apziņas pusi, dod mums iemeslu par kaut ko spriest kā par sevi. Kā maratona skrējējs vai reiveris mēs meklējam pastāvīgumu, turpināšanos, ilgšanu – ir sajūta, ka to var iegūt, noturot ritmu – uz aizmiršanās un pazušanas robežas. Maza kļūda, un ritms atklājas aritmijā, pārsitieni ir signāli, ka jāreaģē, kamēr nav par vēlu. Būdams laikmetīgās kultūras pārstāvis, Eriks Naivo liriskais varonis to labi saprot, kustoties kopā ar pārējiem iedomātas dejas ritmā:

“Kāds atnesa narkotikas
mēs pretojāmies un lietojām tās
pēc tam tikai pretojāmies un lietojām tās
ļoti grūta pretošanās – sapnī

tā ir sirds
tā ir uguns
tas ir zieds
tā ir oglīte
apvelc tiem aplīti
mācies burt.”

(11. lpp.)

Ritmā nedrīkst kļūdīties, tādēļ bilingvālas grāmatas, kāda ir šī, atdzejotājiem jābūt īpaši uzmanīgiem. Naivo veicies ar pieredzējušiem atdzejotājiem – Kārlis Vērdiņš, Einārs Pelšs un Arvis Viguls varbūt veido nedaudz citu skanisku pasauli, tomēr ritma izjūtas trūkumu viņiem nevar pārmest.

Ritms saista visu kā topošas formas loģika – domas, skaņas, emocijas, mirklīgas idejas, sajūtas, vizuālos un citus jutekliskos impulsus, atmiņas par materialitāti un dabu, kuru, pateicoties noteiktam ritmam – diennakts, gadalaiku, dzīves ciklu utt. –, spējam iztēloties. No vienas puses,  tas mums ļauj kaut ko ieraudzīt kā objektīvu realitāti. No otras – viss saskatītais ritmā it kā kļūst par daļu no mums – mūsu skatienu, mūsu izteiksmi, mūsu zināšanu un emociju cēloni. Kaut kas kļūst par mūsējo ārējā pasaulē, kad tas mirgo vienā ritmā ar mūsu sirdspukstiem. Arī lasot – mans nogurušais ķermenis pilsētas ainavā, manu acu skatiens uz dzejnieka aprakstītajām lietām. Dzejnieks rada ritmisku, norādošu žestu pasāžas. Šajā ritmā norāžu references objekti parādās arī kā dzeja un iegūst ķermeniskas aprises caur (lasītāja) empātiju, ko ritms nodrošina:

“esmu noguris no veikalu rindām
esmu noguris no soctīklu pļāpām
esmu noguris no netīriem traukiem
esmu noguris no uzgaidāmo telpu vienaldzības
esmu noguris no stresa dienu un vakaru vilcienā
esmu noguris šķērsot ielu tikai pie zaļās gaismas”

(57. lpp.)

Atkārtojums, kas ir ritma pamatā, dzejoļos var parādīties gan vārdu, gan frāžu, gan rindu, gan sintaktisko formu veidā. Atkārtojas arī tēli un dzīves situācijas, kurās ierasti šos tēlus sastapt. Grāmatas centrā ir jauns cilvēks, puisēns:

“mazs puisēns pieaug
viņa augums jūt kā planēta kustas
kā putni zog nopūtu no ziediem
kā to dziesmas modina rīta debesu sapni
kā viļņu otas kūst smilšu putās
kā sirds applūst asinīm
kā svīres tīra savas spalvas uz jumtiem
kā akmeņi pīles vēderā pārvēršas par pērlēm
kā dzimst jauna dzīvība
viņš ir pilns un tīrs
viņš ir daiļš
viņš nepazīst mīlas sāpes”

(25. lpp.)

Šajā ritmā uztveres jutekliskumā saslēdzas ķermenis un apziņa. Tieši šī saslēguma dinamika tapšanas kontekstā dzejnieku interesējusi visvairāk – uz to norāda krājuma epigrāfa vietā liktais Marsela Prusta citāts: “Laime svētīga ķermenim, bet tikai nelaime stiprina garu.” Paradoksāli, bet akceptējama un vienlaicīgi noraidāma ir gan laime, gan nelaime, gan pozitīva, gan negatīva pieredze un emocija, un tas tiek atklāts ķermeņa un gara izdzīvošanas un attīstības dialektikā. Savā ziņā jebkurš krājuma dzejolis vairāk vai mazāk apzinātā vai intuitīvā līmeni atklāj šo mijiedarbību aktīvi un no jauna. Lasošā acs ritmiski kustas pa lappusi, skaņas, kuru “tēlus” mūsu atmiņā atdzīvina burti, neredzamā veidā iedarbina emocijas, kas pārsit vārdisko tēlu nesaprotamo ainavu, attīstās domas, kurās iespējams aprakstīt situāciju, un tas viss tieši un nepastarpināti saistīts arī ar ķermeni.

Tomēr impulsi, kas izraisa šo reakciju ķēdi, var būt ļoti dažādi. Vienkārša aina meža darbos (“dabas mīklas vai laimes zīmes / te neatrast” (75. lpp.)), matemātisku formulu meklēšana mākslā (“A=B=C” (27. lpp.)) – impulsi dzejoļiem nāk no dažādām pieredzēm un dažādiem diskursiem, kas ietver sevī gan gan dzīvo, gan nedzīvo, gan materiālo, gan nemateriālo vidē mums apkārt. Līdzās mākslas un kultūras fascinācijai ir matemātika, līdzās piesātinātiem dabas tēliem ir to psiholoģiskās vai fizikālās interpretācijas diskurss, līdzās sabiedrības vairāk vai mazāk objektīvam aplūkojumam no ārpuses ir sensorās pieredzes “mākonis”, līdzās reālajai pasaulei – tās fikcija fiksācijā un stāstā. Katrai vienībai objektīvajā realitātē ir neskaidrs starojums, ko ikonās vai viduslaiku grāmatās fiksēja ar zelta krāsu, bet dzejā jāatklāj tā paša lingvistiskā (un ciparu) zīmju materiāla ietvaros. Smalkākais un intelektuāli izaicinošākais tēlainības līmenis saistās ar divām paralēlām nemateriālām realitātēm – diviem diskursiem, kas rekursīvi Naivo dzejā dod par sevi ziņu un kurus viņš pārsteidzoši laikmetīgi ir spējis savienot, – informācijas jeb digitālo un reliģijas, precīzāk kristīgo: “dieva tēva / dēla / un svētā gara vārdā / alfa beta gamma / 0001” (65. lpp.). Ja ņem vērā, ka dzejnieka žanriskā piederība tiek raksturota kā postinterneta dzeja, tad skaidrs, ka šī līmeņu un plānu dažādība, kas var likties eklektiska, ienāk dzejā jūtīga un precīza laikmetīgā stāvokļa apzināšanās dēļ.

Ritma figūra, ritma zīmējums – ritms kā telpisks objekts priekšplānā parādās arī grāmatas vizuāli mākslinieciskā noformējuma dēļ. Pirmkārt, paši dzejoļi lappusē izvietoti, rindas centrējot lapas vidū. Rezultātā katrs dzejolis ir kā īpašs ornaments, kas pārsvarā arī izlasāms lappuses ietvaros, bet lasot tam ir sava nozīme. Arī saspēlei starp aprakstītajiem un baltajiem lappuses laukumiem  ir svarīga nozīme ritma uzturēšanā. Turklāt to atbalsta grāmatas mākslinieciskais noformējums (māksliniece Anna Priede), kurā ģeometriski precīzi taisnstūri vienā lappusē pēc nejaušības principa iegūst un zaudē izcēlumu un aizpildījumu.

Tomēr ritms vairāk ir laika, nevis telpas dimensijā uztverama īpatnība. Bet “laiks maina vēja virzienu / paņemdams mīlestību, atstādams saulrietu pieredzi”, kad “spalva un ķieģelis vakuumā krīt vienlīdz ātri” (51. lpp.). Tādēļ, lai saprastu krājuma emocionālo skaņojumu, ir gana būtiski, ka dzejnieks pirmo krājumu veltījis savai pāragri aizgājušajai mātei.