kritika

— Izkasīt zvaigznes no nīgrajām debesīm

Ronalds Briedis

29/11/2022

Rokpelnis ir atgriezies pie salīdzinoši vienkāršiem, interpretāciju pieļaujošiem tekstiem, kas vairs neko necenšas atrast, tikai apliecina, ka dzejas vienīgais vēstījums ir tās spēja būt dzejiskai.

 

Par Jāņa Rokpeļņa grāmatu Raksti I: Dzeja (Neputns, 2022)

 

Pirms gandrīz divdesmit gadiem apgāds Atēna sāka izdot grāmatu sēriju, kurā kāda pazīstama dzejnieka jaunākais krājums tika publicēts komplektā ar iepriekšējiem. Tolaik parādījās četri šādi milzīgi sējumi ar nosaukumu Dzeja: Jānim Rokpelnim, Uldim Bērziņam, Jānim Peteram un Mārai Zālītei. Visiem pēc tam tapuši jauni darbi, un tobrīd pilnīgie dzejas apkopojumi tagad pārvērtušies jau nepilnīgos.

Nu Jāņa Rokpeļņa dzejoļu krājumi apkopoti zem vieniem vākiem otrreiz. Salīdzinot ar 2004. gada kopojumu, Rokpeļņa Rakstos iekļauti vēl trīs kopš tā laika iznākušie krājumi un daži neizmeklēti Jāņa Kanālmalieša pantiņi, šoreiz mēs papildus saņemam vēl arī priekšvārdu, komentārus un krieviski rakstītos tekstus. Grāmatas nosaukums Raksti I: Dzeja liecina, ka gaidāmi arī Raksti II: Proza.

It kā kārtējais iemesls parunāt par jau vairākas reizes pārrunāto vai līdz galam neizrunāto,  taču svarīgākais pienesums tomēr ir jaunākais, iepriekš neizdotais Rokpeļņa krājums Etc., tāpēc  manas pārdomas raisās ap to. Diemžēl “viss sarakstītais + jaunākais” veida izdevumos pēdējais nonāk it kā ārpus fokusa – zaudē savu pašvērtību un izšķīst pārējo tekstu kontekstos. Tādējādi bez savas grāmatas paliek jau trešais Rokpeļņa dzejas krājums, ja par pilnvērtīgu krājumu var uztvert izlasē Lirika (1999) publicēto nodaļu Klātbūtne, kas šāda saglabājusies arī turpmākajos izdevumos. Bet ar Klātbūtni sākas un ar Dzejā iekļauto jau pilna apjoma krājumu Vārti turpinās stilistiski jauna šķautne Rokpeļņa daiļradē, no kuras viņš atiet turpmākajos darbos. Atsevišķas tālaika intonācijas atkal ieskanas dažos jaunākā krājuma dzejoļos (piemēram, abi teksti 497. lpp.), bet nekas no tā visa tā arī nav padzīvojis sev vien piešķirtā visumā, bet uzreiz iemitināts komunālajā dzīvoklī.

Klātbūtnes un Vārtu sakarā tas sagādā arī zināmas praktiskas dabas problēmas, jo abas grāmatas parasti iesaku dzejas meistardarbnīcu dalībniekiem kā piemēru intensīvas un visai specifiskas instrumentācijas izmantojumam latviešu dzejā. No vienas puses, protams, ir labi, ja nepieciešamība sameklēt 628 lappušu biezo Dzeju vai tagad arī 576 lappušu biezos Rakstus liek kādam, kas to vēl nav izdarījis, izlasīt arī pārējos tur atrodamos krājumus, taču izdevumu apjoms un svars nepadara šos poligrāfiskos “ķieģeļus” par ērti līdznēsājamu lasāmvielu. Tas pats attiecas arī uz cenu, kas jāsamaksā par pēdējo krājumu tiem, kam plauktā jau ir iepriekšējās Rokpeļņa grāmatas.

Jaunākā veikuma vākums šoreiz apzīmēts ar saīsinājumu Etc. un sadalīts trīs nodaļās: U. t. jopr., U. c. un Fin. Kopš Lirikas un Dzejas Rokpeļņa dzejoļu krājumi it kā tiecas atbrīvoties no nosaukumiem. Šādu tendenci var vērot gan saistībā ar krājumu Nosaukums (2010), kas gan saglabā iespēju savu beznosaukumu izlasīt arī kā “Nosaukšanu” – reliģisku vai runas aktu. To var pamanīt arī krājumā Post factum (2015), kura nosaukumā jaušama saspēle ar “Post scriptum”. Tīmeklīša (2019) nosaukumā parādās jau metaforisks tēls, taču arī tas manifestē kādu netveramu fiziskās esamības pārpalikumu, vien vibrāciju apjautu.

Ap šo pašu laiku no Rokpeļņa bieži dzirdēts, ka labākos dzejoļus dzejnieki saraksta ap sešpadsmit gadiem, vecumā visi sāk rakstīt švaki, tāpēc jāpagūst uzrakstīt pēdējo vēl kaut cik labo grāmatu. Šobrīd “pēdējā grāmata” jau izaugusi līdz veseliem četriem krājumiem. Jeb, kā komentāros izsakās Rakstu sastādītājs Ivars Šteinbergs: “Tā vien šķiet, ka Rokpelnis nemitīgi tiecas uzrakstīt “pēdējo dzejoli”, bet vienmēr attopas, jau rakstīdams nākamo.” (553. lpp.)

Pēc perioda, kurā kādas augstākas jēgas meklējumos autors devās ceļos un neceļos, kur to veda pati valoda, vārdu skaniskās un semantiskās spēles paradoksālās pārejās starp sakrālo un profāno, Rokpelnis ir atgriezies pie salīdzinoši vienkāršiem, interpretāciju pieļaujošiem tekstiem, kas vairs neko necenšas atrast, tikai apliecina, ka dzejas vienīgais vēstījums ir tās spēja būt dzejiskai, jo aiz jebkura estētiska teksta, tāpat kā izdzīvotas dzīves, stāv lielais Nezināmais, ja gribat – Dievs, bet aiz sūdīgi uzrakstīta teksta ir nosmulēts papīrs.

Arī savā jaunākajā krājumā Rokpelnis paliek uzticīgs ierastajiem izteiksmes līdzekļiem: paradoksiem, hiasmiem, oksimoroniem, frazeoloģismu apspēlēm, viņa lasītājiem jau pazīstamo poētisko tēlu jaunām variācijām. Pateicoties tiem, jebkura frāze, intelektuālā vai emocionālā impresija iegūst poētisku spriegumu un dzejas notikuma aprises.

Valodas instrumentācija, neveidojot varbūt vairs tik blīvu skaņu rakstu, kā to varēja novērot gadsimtu mijas un Rokpeļņa vērtību sistēmas milēniuma laika dzejā, joprojām turpina tekstā iepīt kalambūriskus jēgu mezglojumus: “aizlodās palodas” (474. lpp.); “pret strupu purnu”, “kā vārdā / tā ārdos” (478. lpp.); “tērējas matērija” (479. lpp.); “zib zvīņas manai ziņģei” (493. lpp.). Valoda tiecas trokšņot un šņākt: “vējš mani projām grūž / no saldā aijāžūžū / uz tiešamības gūžām” (473. lpp.); meklēt vārdus, kur skaņas salīp līdzskaņu kunkuļos: “izkrāšļota”, “šķiests”, “skrapstinās”,  “žļurkst”; veidot stilistisku piezemējumu: “izkārpās”, “gārdz”, “ievaukšās”, “slienājas”, “ģilteņi”, “gnīda”, “plintnieces”, “varza” utt.

Arī vietās, kur valodas mūzikas atonalitāte, estetizētās nelabskanības intensitāte mazinās, vienmēr un visur klātesošā neglītā kategorija turpina manifestēties caur romantisku duālismu augstā un zemā apvienojumā jau pašos dzejas tēlos: “zvanu spaiņi” (475. lpp.), “ikari mušpapīrā” (480. lpp.), “ar jasmīnu smaržu labajā nāsī / un rožu smaržu – kreisajā” (494. lpp.). Kā parasti īpaši te izceļas astrālo ķermeņu metaforizācija, kas zibsnī ar jaunām asociatīvām saitēm no krājuma krājumā: “zvaigžņu tapas” (479. lpp.), “naktī debesīs sudraba dadži” (498. lpp.), “vēl krūzītē zvaigznāju piens” (482. lpp.), “mēness pļāpīgā mēle” (486. lpp.), “nenosauļojies mēness, bet noēdies gan. / labi, ka zvaigznāji izarti ārā. / čurkstēs uz pannas kāds Piena ceļš man.” (497. lpp.)

Tēli, kas dzejā tradicionāli saistās ar idealizēto, piemēram, putni vai bites, tiek līdzsvaroti ar veselu plejādi odu, dunduru, kožu, insektu un kukaiņu. Taču, kad svaru kausos nonāk pats vēstītājs, viņš vienmēr sevi noliek uz zemākā: “no tauriņu triecieniem krītu / uz ceļiem pie rozes lienu / kā gliemeža atstāta sliena (482. lpp.), “palikšu tukšā bet nerukšķēšu pie siles / jo tajā bērniņš” (484. lpp.).

Augstajām sfērām pierakstītie atribūti teksta gaitā maina savu auru uz pretējo: “es netīkoju pēc lielām lietām / pēc manā vārdā nosauktām / gājējiem bīstamām ielām” (485. lpp.), “vēl mugurā nav sešu dēļu svārks / ar formu izkopto. vēl formā esmu vārgs.” (487. lpp.) Pastāvīgs lielums ir tikai Dievs, vienīgā aksioma, kas nenonāk ironiskās estētikas šūpolēs, jo “viens ceļš Dieva gaismā mirdz” (506. lpp.) un “gaismas dzīsla stīdz tālāk / kur laiku un telpu vairs nav” (479. lpp.), un “es turos pie Tava vārda / pie vienīgā zaļā stara” (482. lpp.).