— jaunās kurpes

 

jaunās kurpes

vai esi gatavs
uzvilkt savas
jaunās kurpes

solis gaisā ved
kur sānos aug
māju stāvi svešām sejām
aukstā nakts nāk tevī
trāpa kā šautra

neredzētas būs rokas un ķermeņi
dziesmas citas apskalos ieleju
ko sauc par savu

reizēm nāks ūdens un aprīs tevi
stundu vai ilgāk lai izmestu
samirkušā audumā
saulesstaru mutē

mākoņi riņķos
debess vērsies
kā gliemežnīca
virs tevis

tu reizēm aizmirsīsi
gadus vai krāsas
bet citreiz atcerēsies
ar sāpēm

 

rozā oranžs

apcerēt mijiedarbību
uzņemt svelmi

apmeklēt filipa kolekciju
kavēties rotko istabā

rozā oranža
lavas lampa tumšā takomas
privātmāju rajona guļamistabā
viņpus melnā loga
                                   cikādes ir skaļas

kas notiek
ko tu jūti
kā tu to domā trauksme

 

***

kaklā sakāpušas
sausas lapas

noraugos uz
mūsu takām
sniegā kritušais stumbrs
ko tik ilgi nemanījām
kalns kura galā
raudājām
līdz iznira zvaigzne

tad šaurajā gultā
dalījām segu
daudzstāveņu
dzeltenās acis ciet

es atlaižu
tavu roku

 

***

ginka lapu vēdekļi
renuāra zilās skropstas
džordžtaunas veikala pārdevējs
trakais izkliedz grāmatu pilsētas laukumā

raudāju
gaidot metro
un asaras satecēja zem maskas
neredzēju fitzdžeralda kapu

divas sejas nodala līnija
plāns žogs vasara
kurā nevaru vairs būt

es esmu metro stiklā
iesaldēta meitene ar glāzīti
aiz tā tikai hopera tumsa
nevaru piesēsties
atbildēt

 

sapnis par pilsētu

pelēkā zilā
stikla pilsēta
debess skrāpis
pults paskatā
cikāde kabatā

zem upes viņai
aplinkus tuvojamies
reibinošai kā sapnī
par jauno dzīvi
skaņas kustēs ausīs
garām slīdēs zeme
nošķirta slāņos
kā teātrī koki

kāpšu ārā
gulēšu manhetenā
meklēšu holdena dīķi un pīles
saraušos kinoteātrī
metro tuvāk sienām
skatīšos vecu gleznu
braukšu ar kuģīti
pavērsies statuja

laipni lūgti ņujorkā
mans vārds ir cēzars
lūdzu savāciet aiz sevis atkritumus
paldies!
ka izmantoji labāko autobusu

filmēšu krāsaino karuseli
it kā tajā kāds brauktu
ko pazīstu

 

aplis

kā viegls sprungulis
tu attālinies

ar oranžu krītu
velku ap mums apli
kurā tu mani redzi

visā manā būtnē
ieaugusi prombūtne
kā zari
katrā šūnā
kas ir pa pusei tava

sniega stikla lodē es redzu
sevi
izsalkumu
pieprasu siltumu
it kā to varētu gūt
piecērtot kāju

bērns
iegāja sevī
daļa no viņa
samīcījās jokaina
kā saspiedies plastilīns

es neticu jūsu siltumam un vārdiem
mani var aizstāt
mani var aizmirst
mani var atstāt
no manis var novērsties
un tev ar mani nepietiks

glaudi mani
nēsā mani
lasi ar mani
spēlējies ar mani
ņem mani līdzi

 

***

maza ir balstiņa
kā žēla taurīte
kā zelta zīlīte
kā bērna mutīte

mana roka izstiepās
gara gara
trīcošs putns
lidoja man cauri
un iestiga

sakļāvies guļ
atmostas no sapņa
kad attālinies
mana roka stiepjas
gara gara
putns sāk dziesmu
trīcošu kviesi kāpā

 

***

zvaigznes stiepj
savus zirnekļu pirkstus

kurš piepildījis mani
ar melnu vielu

zvaigznes sadurto zvēru
turu rokā

mēness ir atvērta
gaudojoša mute
atdzisusi krūze
ir atvērta
gaudojoša mute

 

***

plikas pēdas
vecās lapās
koka galotnē
putns

uz greizas veča rokas
aizķēries plīv mētelis
putekļiem kabatās
uz garāžu jumtiem
puisis meitenei čukst
abu izcelšanās stāstu
viņu zirgi piesieti blakus

pazudusī cepure
staigā pa pasauli
līdz atrodas
tavā sapnī