***
sapņot
sapņot
sapņot
taču ir tik skaisti
kā jau atsevišķa parādība
neesam nekas vairāk
kā mazi bezgalīgi kvadrātiņi
neskaitāmi dabas skati
augsti priežu zari gari stumbri
baltas smiltis zila jūra
sarkanas klintis pelēkzaļa upe
saulespuķu pļava dzeltena
rapšu lauks dzeltens
rudzu lauks gaiši brūns
pa labi
tīrumā atstāts viens vienīgs koks
gar šosejas pelēko līniju
ir visu cilvēku balsis
un ir tava
***
kā tas būtu – atnākt tev pakaļ
sagaidīt tevi
un iet kopā mājās
atnākt tev pretī
apskaut tā pavisam cieši
pavadīt tevi līdz vilcienam vai tramvajam
teikt tev jaukas lietas mīļas lietas
nekad nebeigt teikt jaukas mīļas lietas
izdomāt zemi
ar margrietiņām kas labi smaržo
un kokiem kas māk noglaudīt
garāmgājēju galvas
izdomāt brīdi kurā skatāmies
bezgalīgam ezeram pāri
un ieraugām skaidri
nākamās četras rindas
ja skumt
ir atcerēties
tad mierināt
ir aizmirsties
***
acu mierīgais burvīgums
iepinies ilgtermiņa atmiņā
caurā kā siets savrupā
galva atdus uz ceļgaliem
tad gaisma steidzīga
kā pirms austošas nakts
dubļi lipīgi kā dēles dīķmalā
tas kam nenākas pretoties
rītausmas dāsnā bura
paklupšana neizbēgama
***
redzi kā acis ar pienu aizlejas
ar dziļām pasaules alkām
samākoņo caur netuvošanos
redzi kā atspere uzvelk lielo gribu
puspavērtās debesis gaist alkās
izlien izaug caur bijību
apaugļo pilnību
ko es tev teicu?
“viss būs labi”
ietērp gaidas vārdos
nāc
mēs esam tā druva
un tas solis nespertais
ietērp gaidas vārdos
atvibrē pie manas rokas
***
“vai starp mums nav tas pats mēness?”
velti migla vaicāja viļņiem līdz visas redzētās acis
pamazām izplūda kā virmojošs ūdenskrāsu mutulis gar lēpēm izmetusi pēdējo cikādes skaņu viņa izirdināja visu salāpīto pasauli kas nupat bija sākusi rosīties
nupat mēļajā naktī staignā muklā zēla sūna
dzērvenāju un viršu smarža kas vienīgā turēja vārdu
tevi –
šī notikuma vienīgo liecinieku
siltā saudzīgā ielāpā
***
nakti glāsmodama novīst diena
tikmēr vaigos
sabirst mazi zelta lāsumiņi
kas var pateikt šī attēla nozīmi?
dažreiz domāju vai saule redz mēnesī savu seju
kas var pateikt šīs domas iemeslu?
vai tu?
vai allaž?
kā pirksta nospiedums
mēness
pazūd un parādās bez iemesla
atbilde
sākas ar nojausmu
tad tai pievienojas vārdi —
un viņi
kā viļņi
dejo
***
kad nogurstu sēdēt istabā viena
ieplūstu pilsētā
noliekusi muguru kā akas vinda
nokaunējusies it kā kļūdas pēc
it kā no viņiem
tagad
ņemu līdzi suni
tā saka
suņi ir debesu pavadoņi
jo suņi runā ar acīm un suņu acis vienmēr smaida
dažiem cilvēkiem nav suņa
bet viņi tāpat var nokļūt debesīs
ja ir acis kas viņos skatās un smaida
tā saka
ka tās var būt viņu pašu acis
***
reizēm pasaule pienāk man nedaudz
nedaudz par tuvu
tas parasti ir ap dienvidu kad saule zenītā
kad šķiet manas pēdas vairs neatceras
uz kurieni es gribēju iet es tikai
gribu lai mani neredz
aizslēpt ar plaukstām seju
un caur pirkstu starpām
lēni lēni izpeldināt ārā
vienu aci
tad otru aci (uz maiņām)
tā lai viņas nenobīstās
uzreiz visu ieraugot
gribu nedaudz noslēpt pasauli no sevis
jo kad tā ir tik kaila
es liekos kaila
kā liela balta telpa
ko viegli nosmērēt ar pirkstiem
kur nevar nospiedumus noslēpt
kur nevaru es neko noslēpt
tāpat
kā jūrā
jo viss kas iegāžas jūrā
agri vai vēlu izskalojas krastā
vai atrod sevi
uz sēkļa
***
kā skan prieks?
(tu uzmanīgi klausies)
tur es satiktu tevi
(saņemtu tavu seju plaukstās)
tur tu satiktu mani
(saņemtu manu seju plaukstās)
kā skan prieks?
iedomājies?
es varētu būt
kas līdzīgs nogriežņa punktam
kas ir punkts citā taisnē
kas izveido vēl vienu taisni
kas izveido
apli
iedomājies?
nu? iedomājies?
kā tas skan?
kā skan prieks?
(tu uzmanīgi klausies)
***
nolīst rokas no pleciem
rokas tik smagas ka līst
nost no pleciem
ar kāju pirkstiem mēģinu
satvert to sapni netieši
raugoties citā virzienā
neteikt un nedarīt neko
nav nemaz tik svarīgi
paspēt visu skaļi
ja var paspēt arī pusčukstus
mani soļi ir tik mazi
ka šķiet es stāvu uz vietas
solīši mazi mazītiņi
(es tikai mācos skatīties acīs)
(man bail ka nejauši manīšu
ka skatās arī uz mani)
solīši mazi un laiciņš lēns
es gribu pievērst tam uzmanību
paņemt plaukstā kā zirneklīti
smalki turēt viegli turēt
izlikt saudzīgi ārā pa logu
nožāvāties riktīgi lipīgi
un tad un tad
atnākt klāt
***
mēs tagad | mēs tagad | mēs tagad
mēs tagad esam noflīzētā mežā
flīzes ir vēsas bet mežš
ir ietīts miglas mijkrēslī siltā
papardes no švammes
zāles birstītes aplauž skatienu sūklīgos starus
ierauj zaļajā krāsā
laiks atkāpjas no virsmām
jūtas izplešas pār flīzēm
flīzes
izlīst krāsainā kokteilī
margarita
mana margarita špaktelē flīzes
izkāpj no lapas no sulīgās mājas
ieejas durvju sarkanajā mutē
paklāji kā mēles laiza zoles
lauvas brīvi pastaigājas un nekož
košļā zaļas kožļenes
kā vārdu mamma kā vārdu ņamma
margarita
mana margarita nogriež
gabaliņu lauvas austiņu
iekar krellītēs
uzdāvina tam vienam cilvēkam
kam tagad nāksies jautāt:
kāpēc es esmu šeit?
kāpēc es neesmu nekur citur?
***
mēs esam dārzā
ja mēs vienmēr paliktu dārzā
ko mēs ieraudzītu?
bet ne jau to es gribu jautāt —
es tikai gribu izaugt ārā no sevis
es tikai gribu redzēt skaidri
un spēt izlikties
ka šeit nav nekā šausmīga
ka nekas slikts nekad nenotiek
pasaule ir tik pieticīga
tā neatvainojas
pasaule ir kā nātre
kas tai pieskaras
niez
***
neviens no mums
iesaistītajiem
neko nezina par šī vārda
cietoksni – gribēt
neviens no iesaistītajiem
nav iztulkojis vārdu – vēlme
vai atradis īsto veidu kādā
atritināt sarunu līdz tuvībai
kā pareizi attīrīt takas?
kā ravēt zemi saudzīgi?
kā neiztraucēt blakus esošo
melno skudriņu pūzni?
kas ir tas ko iesaistītie gaida?
vai sarunu tīrību?
vai strīdu neesamību?
varbūt struktūru
kurā mēs visi sevi uzreiz atrastu
kādu ko mīlēt atrastu
kādu kas mīl mūs atrastu
kādu kas piedāvā mūžību
vai mēs atrastu?
mērena nojausma par pareizo virzienu
laika pūtiens pie pudeles kakliņa
mazs zvēriņš pustumsā
klajš laiks
spiediens starp lāpsiņām
muguras paciešamās sāpes
gulētiešanas brīdis
tad rīts
rīts balts
rīts dzidrs
un auksts