— Lauskis un cirslīšu dievmāte

 

***

Akls lauskis staigā apkārt caur dziļu sniegu un meklē meža ziedus;

viņš atnāca tumšākā gada aukstākajā naktī,
kamēr dūmoja pirts,
ar zupu un mazu pušķīti,
un smaidīgu ledus sunīti.

 

***

Saulespuķes sēkliņas melnas kā sāls, kā pāridarījums, kā tu nāc
pie manis, kad tu nāc, kur tu ej, kad ej prom, es tevi lūdzu, neaizej,

ārā lido zari pa gaisu, mākoņi slīd kā motorlaivas, pilnīgi
sadriskāts debesu audums, izirst pa vīlītēm, parks lēni nodziest.

Mēs tur bijām, atceries, mēs tur bijām vairākas reizes.

Es klusi aizveros ciet kā zieds, kas padodas naktij,
noliecu galvu, pasmaidi, kad atceries par mani –

skan duets bultai un nostieptam lokam,
klusumu pārrauj stiegrota roka.

 

***

Trīsoša balss zīmē līniju, kas iziet cauri caur vēderu, no atvērtās apakšas; sažņaugti kāju pirksti, muskuļi dzirksteļo, zosāda uz pleciem; tos vārtus mēs nekad vairs nevērsim ciet. Violeti mirgo dzīvsudraba viļņi, milzīgs audekls, iekārts gaiši zilā vējā jūras vidū, nepārtraukta pulsācija krūšu kurvī; kāds mani tur arī tad, kad es krītu.

 

***

Ar vīnstīgām apaugušā būdiņā paveras čīkstošas durvis, pa tām iznāk cilvēks un apsēžas uz soliņa, kam ir īpaši ērta atzveltne. Dobē aug saulespuķes.

Lakstīgala ievelk zariņu ligzdā. Čīkst ūdens pumpis, vējā pland izkārti palagi:

Tajā laikā, kad es vēl ticēju – kādudien būšu ceptu kastaņu pārdevējs vējainā pilsētā,
kad tu man teici: vienā rudenī man bija depresija un mēs izspiedām 2 tonnas ābolu sulas, tajā laikā, kad dinozauri vēl tirgoja tulpes,

vēl pirms es noticēju, ka man ir tik ļoti nodarīts pāri,
tajā laikā, kad varēja stundām gulēt uz laipas blakus vecajiem ķiršiem,
pati siltākā vieta uz pasaules, pati skaistākā – zilzaļā spāre,

kad es pirmoreiz izgāju no mājas un nepārnācu,
un melnais gumijas segums stadionā solīja briesmas un piedzīvojumus,
kad pirmoreiz ieniru ūdenskrituma krācēs;

tajā laikā, kad vēl nebija sāpes.

 

***

Neviens to pat īsti nepamanīja, parasts melnā mēneša vakars, pagalma laternā kārtējo reizi bija izdegusi spuldze, tu klunkuroji pa aizsalušu, slidenu ielu mājup, neviens nebija īpaši uztraucies (zarnas sažņaugtas skrūvspīlēs, visa šī māja turas uz diviem punktiem – histēriju un miegu); lūdzu, lūdzu, piedodiet, es ilgāk vairs nevarēju.

Vilciens – dzeltenu gaismu kā vaska svecei – sprakšķēja cauri ledainajam gaisam, un es nekad vairs neesmu tur atgriezies;

Un tagad atkal jādodas prom.

 

***

Kur ir izdegušo un mirušo cilvēku Dievs, kur svētdienas vakarā ir cerības mazā liesmiņa,
kur ir laimes mātes apskāviens, mati, viņas smarža, medus un piens;

Paraugies ikonā, nebaidies;
tūliņ sāksies cirslīšu dievmātes dziesmiņa.