— Alvins

Jonass Eika ir viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes dāņu rakstniekiem. Literatūrā viņš debitēja 2015. gadā, bet 2019. gadā par stāstu krājumu Pēc saules (Efter solen) ieguva Ziemeļu Ministru padomes literatūras balvu.

Savā pateicības runā viņš sacīja: “Es domāju, ka literatūrā pastāv sapnis par valodu, kas neprasa aizmirstību, lai kaut ko nozīmētu. Valodu, kas ir līdzvērtīga pasaulei visā tās apspiestībā un izmisumā, taču reizē paliek atvērta nenoteiktajam, nepasakāmajam, kas atrodams visās lietās un no kā var rasties jauna kārtība.”

Jonasa Eikas darbus raksturo krāšņa un jutekliska valoda, kas attēlo reizē reālistisku un poētiski maģisku pasauli. Autora realitāte ir atvērta arī citām dimensijām, un stāstos bieži parādās zinātniskās fantastikas motīvi. Sižeti pieskaras sociāli kritiskiem tematiem un globālajām krīzēm. Autora balss ir pārsteidzoša un īpaša jaunākajā dāņu literatūrā.

Tulkotāja

 

Es ierados Kopenhāgenā sasvīdis un visai apjucis pēc ārkārtīgi fiktīva lidojuma. Ar šo vārdu es, atklāti sakot, apzīmētu jebkuru ceļojumu ar lidmašīnu, taču šajā es neilgi pēc pacelšanās arī ieslīgu viegli drudžainā snaudā, kurā vēlreiz pieredzēju vairākus lidojumus, ko biju piedzīvojis iepriekšējos gados. Vispirms mājupceļu no Nepālas ar bijušo sievu, toreizējo draudzeni, mūsu pirmo kopīgo ceļojumu, kurā abi – varbūt aiz vientulības – sēdekļos salīdām kopā un attēlojām dažādus seksuālus scenārijus, kas otram bija jāuzmin un jāpieraksta uz papīra, kuru mēs sagriezām gabaliņos un sabīdījām jaunās situācijās, kas atkal bija jāizspēlē, lai rotaļa varētu turpināties bezgalīgi. Šajā snaudā bija arī mana aizbraukšana no Kopenhāgenas pirms sešiem gadiem, kad viņas grūtniecība jau ilga aptuveni tikpat, cik viņa man bija neuzticīga ar kādu kolēģi, un es no greizsirdības biju ieslīdzis tādās bēdās un panikā – man šķita vienlīdz neiespējami sadzīvot gan ar iespēju, ka bērns ir mans, gan arī pretēju situāciju – ka es sakravāju savas mantas, aizbraucu uz lidostu un vīrietim aiz letes pateicu “Malaga”, kaut kāda iemesla dēļ pateicu “Malaga”. Es vēlreiz piedzīvoju arī mājupceļu no kāda komandējuma pēc vairākiem gadiem, kura laikā nebiju spējis ne strādāt, ne pateikt kādam kaut vārdu, jo jutos pilnīgi paralizēts pēc ainas, ko paceļoties biju ieraudzījis pa savu iluminatoru: izlidošanas termināļa galā atradās pret skrejceļu pavērsts skatu laukums, kur stāvēja daudz dažāda vecuma bērnu un kopā ar vecākiem noraudzījās, kā paceļas lidmašīnas. Vienā stūrī ar muguru pret margām stāvēja sieviete – gari, tumši mati sasalušajā saulē – un lūkojās uz vīrieti, kurš skrēja viņai pretim pa laukumu, bet mirklī, kad mēs uzlidojām, viņš nokrita zemē, it kā pistoles šāviena ķerts. Es nedzirdēju šāvienu, ja tas vispār notika, un lidmašīna turpināja ceļu mākoņos ar mani, sastingušu sēdeklī visu atlikušo lidojumu, šaubās par to, ko es galu galā esmu redzējis. Nepatīkamais un drudžainais šajā snaudā, kur no jauna pārdzīvoju visus lidojumus, bija tas, ka tā slīdēja miegam pa virspusi gluži kā pār zema spiediena apgabalu, slīdēja zonā, kur man visu laiku bija vāra apjausma par īsto lidojumu, to, kas notika šobrīd un tāpēc slēpās kaut kur apakšā vai aiz muguras – salons slēpās aizmugurē, ratiņi, pārējie pasažieri un mākoņi aiz loga slēpās aiz bijušajiem, no atmiņas izceltajiem un arī šādā ziņā ārkārtīgi fiktīvajiem lidojumiem. Es sajutu uz pleca plaukstu un atvēru acis, ieraugot stjuartu ar vienu vienīgu seju. Visi pārējie jau bija pametuši lidmašīnu, salons bija sapņaini kluss un tukšs. Iedams ārā, es skatījos uz iluminatoriem un paklāju, bagāžas plauktiem un brīdinājuma zīmēm un pieskāros resnajām šuvēm sēdekļu apvalkā. Pasu kontrolē ātri izgāju caur Eiropas pilsoņu eju. Ar metro aizbraucu uz Kongens Nītorvu, kur steidzos uz bankas galveno biroju, lai pagūtu uz tikšanos ar IT administratori tajā pašā pēcpusdienā. Pagriezies ap stūri, saodu kaut ko trūdējušu un degušu, uguns un augu maisījumu, bet tad, ieraudzījis sarkani svītrotās nožogojuma lentes, paātrināju tempu. Ēka bija sabrukusi, un neatpazīstamu materiālu drupās gulēja metriem augstās marmora, tērauda, gaiša koka un biroja mēbeļu kaudzes. Zem malējiem bluķiem es samanīju kādas bedres aprises, vietu, kur zeme krauji liecās sevī, gluži kā lūpas reizēm ievelkas veca cilvēka mutē. Starp grīdas dēļiem un baltajām tāfelēm slējās trīs vai četri serveri; komiski, es nodomāju, – ja jau grīdas bija paceltas, lai nodrošinātos pret ūdens līmeņa kāpumu. Apsargs man pastāstīja, ka nelaimes cēlonis neesot zināms, bet, visticamāk (ņemot vērā strāvas pārrāvumu un grūdienus, kas pamodinājuši gandrīz visu ielu), kaut kāda veida sprādziens apgādes vados bija izrāvis bedri, kurā ēka tagad iegrimusi. Tas bija noticis naktī, bez upuriem. Sarga skatiens runājot šaudījās apkārt, it kā viņš turētu acīs kaut ko man aiz muguras. Aiz viņa galvas sijājās blīvs kukaiņu bars, iekrāsodams debesis virs atlūzām melnas. Piezvanīju savai kontaktpersonai bankā, taču atdūros pret automātisko atbildētāju, tad aizgāju uz tuvāko kafejnīcu un aizņēmu galdiņu pie loga. Sēdēju un ēdu savu chili con carne, kad atvērās durvis un sejas kreiso pusi apvēdīja auksts gaiss. Ienāca kāds cilvēks un apsēdās man blakus, es pacēlu acis uz viņa spoguļattēlu rūtī: jauns vīrietis ap divdesmit pieci, īsi, tumši mati, noķemmēti uz vienu pusi, augsta piere, dzidras, apaļas brilles bez ietvara. Viņam cauri varēju saredzēt ielu, bet viņa āda jau arī bija pavisam gaisīgi bāla. “Sveiks,” viņš mani uzrunāja un pasūtīja to pašu, ko es. Kafijas krūze bija tik liela, ka man vajadzēja to turēt ar abām rokām. Kad atvērās virtuves durvis, telpu piepildīja burgeru smarža, pārvēršoties sviedros man uz skausta. “No kurienes tu esi?” puisis piepeši jautāja. “Ē, no šejienes,” es atteicu un palūkojos lejup uz sevi, “…bet dažus gadus nodzīvoju ārzemēs… Kas mani nodeva?” “Tavas drēbes, čemodāns, brilles,” puisis atbildēja. “Viss, patiesībā visa tava uzvedība. Tu neesi no šejienes.” “Man šķiet, ka esmu tevi redzējis jau iepriekš,” es sacīju un tūlīt to nožēloju, cenzdamies paskaidrot, ka domāju nevis viņu, bet spoguļattēlu rūtī, to, kā es skatījos uz viņu un reizē viņam cauri. Puisis smaržoja pēc eikalipta un vēl kaut kā. Kāda kompānija pameta kafejnīcu, un telpa palika tukša, gluži kā tukšā lidmašīna, kad mani pamodināja stjuarts, ja neskaita to, ka šeit bija nozudis arī viesmīlis un virtuvē valdīja klusums. “Es iziešu uzsmēķēt,” puisis sacīja un piecēlās. “Iedosi vienu?” es pajautāju, lai gan nekad nebiju smēķējis. Viņš paņēma savu jaku no vadža un atteica “okei”, bet es aptvēru, ka viņš laikam vienkārši gribēja uz brīdi iziet – kafejnīcā bija tik nolādēti kluss – un vislabprātāk būtu to darījis viens. “Forši uzpīpēt aukstumā,” es sacīju. Viņš pamāja un palūkojās uz mani, seja zilganbāla sasalušajā saulē. Skatīdamies uz mūsu kājām rūtī, es paņēmu savu telefonu, lai sameklētu kādu viesnīcu. Bija ieplānots, ka es dzīvošu bankas viesu dzīvoklī, proti, vienā no telpām, kas tagad gulēja sadalītas un izkaisītas starp citām telpām. “Kur tu šonakt gulēsi?” puisis jautāja. “Ē…” Grasījos jau sacīt “pie viena drauga”, taču varēja iznākt neveikli, ja viņš pajautātu adresi, un visas viesnīcas bija izkritušas man no galvas. “Vēl nezinu.” “Vari nakšņot pie manis, tā samita dēļ viss ir aizņemts.” Neitrāls skatiens, viņa spožās acis aukstajā gaisā atgādināja kniedes. Es palūkojos uz savu telefonu. “Tev nav jāpārbauda, es saku taisnību.” Puisis mitinājās mazā mansarda dzīvoklī kādā sānielā pie Bredgādes. Istaba bija bez apmetuma un grīdlīstēm, ar asām pārejām starp virsmām tāpat kā viņa sejā, ko apspīdēja pieklusinātais apgaismojums. Tas nāca no grīdas lampas, kas bija pavērsta augšup: griestus noklāja saules disks ar divām kvēldiegu veidotām acīm vidū. Tur bija duškabīne, tērauda izlietne, ledusskapis un pārvietojama plītiņa, divguļamā gulta, divi krēsli un rakstāmgalds uz statņu kājām. Logs bija šaurs, bet spraugas ap to aizpildītas ar hermētiķi, kas bija mazliet baltāks par sienu dzeltenīgo toni. Abos istabas galos mēbeļu nebija, taču vienu sienu klāja raibs iepakojumu pinums: konfekšu un čipsu turzas, brokastu pārslu kārbas, papīrs un plastmasa no čupačupiem, košļenēm, desiņām un limonādēm, un visi šie produkti bija man nepazīstamām markām, it kā nāktu no kādas paralēlās pasaules, kurā katrs produkts mazdrusciņ atšķirtos no atbilstoša produkta mūsu pasaulē, pietiekami līdzīgs, lai mēs to varētu atpazīt kā šokolādes tāfelīti, taču reizē justu, ka šis vārds nav pietiekams apzīmējums, jo mēs to neapšaubāmi redzam pirmo reizi; turklāt tā staroja – siena staroja krāsās, kādas es vēl nekad nebiju redzējis. “Suvenīri,” sacīja Alvins, jo tāds bija viņa vārds, un pakāra savu jaku uz krēsla atzveltnes. Es izdarīju tāpat. Alvins apsēdās gultā un novilka zābaku, un es izdarīju tāpat. “Te ir tīri silts,” viņš teica, novilka zeķes – smaga, salkana ziemas pēdu dvaka – un nolika tās uz radiatora. Istaba bija kvadrātiska, aptuveni divdesmit kvadrātmetru, un tik trūcīgi mēbelēta, ka nevarēja neievērot ikvienu kustību. Palūkojos augšup un pamanīju metālisku pudelīti ar mīkstu plastmasas uzgali. Ar neredzamu diegu tā bija piešūta pie auduma, kas saturēja visus iepakojumus raibā mudžeklī pār gala sienu. Šis nespodrais, bezpersoniskais priekšmets – neitrāli zila pudele ar baltām, viļņainām svītrām –, kura mērķis bija saturēt limonādi ar nosaukumu Pocari Sweat, manās acīs spīdēja ar traki vilinošu spozmi. Es samirkšķināju acis un piepeši sajutos pārguris kā pēc slimības. “Domāju, ka nosnaudīšos – ja tev nav iebildumu?” “Jūties kā mājās,” Alvins atteica. Es pamodos no murga, kurā mani iepļaukāja lidojoša roka, – ķermenis pie elkoņa pazuda baltā miglā vai dūmos – tur dušā trokšņoja Alvins. Aizkars lipa pie viņa tievajām kājām – kārnām, trauslām un izspīlētām kā vistas stilbi. Kaut tik viņš neiedomātos neko pieprasīt pretī, es nodomāju, pirms aptvēru, ka viņš taču uzvedas kā parasti, it kā manis šeit nebūtu. Tas šķita nomierinoši, kā nevērīga atkailināšanās, kas teica “es no tevis nebaidos”, un arī man nevajadzēja baidīties no viņa. Smaržoja pēc eikalipta. Alvins uzvedās klusu, viņu nodeva tikai ūdens skaņa, kad tas trāpīja augumam, pirms šļakatās nokrita uz grīdas. Aiz pieklājības es pagriezos un izlikos guļam, kad viņš iznāca no dušas, un nogaidīju vēl desmit minūtes, iekams nožāvājos un sacīju: “Jauki nosnaudos.” “Vari iet dušā. Ja gribi,” viņš teica, un es tā arī izdarīju. Pēc tam, kamēr Alvins smēķēja pie rakstāmgalda, uzgriezis man muguru, es apģērbos ar nodomu iziet ārā, taču atklāju, ka ir trīs naktī. Joprojām neviena zvana no bankas. Alvins piedāvāja cigareti. Es apsēdos uz krēsla viņam blakus un aizsmēķēju. Programma, kas darbojās viņa datorā, daudzējādā ziņā atgādināja iekšējo vadības sistēmu, kas man bija jāuzstāda bankā. Ja tik liels uzņēmums nopirka šādu programmatūru, tas bija spiests maksāt arī par tās uzstādīšanu, un tāpēc man no Malagas uz Kopenhāgenu bija jāceļo sešas reizes, šī bija ceturtā. Man patiesībā ļoti patika komandējumi, lai gan tie radīja nejaušības sajūtu – ēkas, cilvēki un auto ap mani tikpat labi varēja būt kādi citi. Tas bija tik nejauši, ka es toreiz aizbraucu uz Malagu un Malagā atradās firma, kura izstrādāja vadības sistēmas, kas lielākajai daļai skandināvu finanšu kompāniju šķita debešķīgi saderīgas ar viņu iekšējo struktūru, un tā nu es, kas runāju dāniski un spēju saprasties arī zviedriski un norvēģiski, dabūju programmatūras konsultanta darbu bez īpašas kompetences šajā jomā. Un visi nejaušie apstākļi, kas nosūtīja mani tieši uz Kopenhāgenu, Bergenu vai Upsālu, tik pamatīgi ievijās manos iespaidos par šīm pilsētām, ka es pats tur it kā nemaz īsti neatrados. Dažkārt visa mana darba dzīve šķita viena liela nejaušība vai varbūt likumsakarība saikņu tīklā, un šīs saiknes piederēja nevis man, bet tirgum – Internal Banking Operating Systems tirgum. Alvins klikšķināja uz cilnēm ar dažādām summām – dažas no tām tīri glītas, citas pavisam reibinošas, saistītas ar ID numuriem, kas norādīja uz vēl citiem numuriem, – un monitors apgaismoja viņa pieri ar sudrabainu atblāzmu. “Akcijas,” es ierunājos. “Vai no tām tu pārtiec? Es reizēm instalēju vadības sistēmas investīciju kompānijām, bet pats nekad neesmu ie…” “Derivatīvi,” Alvins atbildēja. “Es necenšos uzminēt nākotni, es ar to tirgojos.” “Obligācijas?” es jautāju. “Ā, mums laikam vajadzētu sākt ar lauksaimnieku,” viņš nopūtās un pastāstīja man par derivatīviem, mehānismiem, kurus šodien esmu akceptējis kā ekonomikas priekšnoteikumu, taču toreiz tie lika manām smadzenēm spiesties pret galvaskausu un degunam – asiņot. Lauksaimnieks, kas noslēdz līgumu ar pircēju par to, ka noteiktā brīdī nākotnē pārdos savu gaidāmo ražu par iepriekš norunātu cenu, bija sākotnējais derivatīvu tirgotāja piemērs. Tādā veidā viņš varēja finansiāli nodrošināties pret tirgus svārstībām un laikapstākļu nenoteiktību. Savukārt pircējs varēja nopelnīt, ja raža izrādītos vērta vairāk par norunāto cenu. Pirms 1970. gada tirgošanās ar derivatīviem bija būtībā aizliegta, to uzskatīja par azartspēlēm, taču gadā, kad satiku Alvinu, spekulatīvais kapitāls jau tālu pārsniedza to, kas nāca no ražošanas vai preču un pakalpojumu pārdošanas, akcijas ieskaitot. Jo derivatīvi tagad attiecās ne tikai uz miltu maisa vai rīsu tonnas nākotnes vērtību, bet būtībā jebko – izejvielu cenām, procentu likmju atšķirībām, valūtas kursiem, veselu koncernu vai valstu kredītvērtību, un tas viss, protams, nākotnē. Tos sasaistīja kopā, savietoja citu citā un pārdeva tālāk lielās pakās. “Nākotnes nākotne,” sacīja Alvins, sniedzot man papīra dvieli. “Aizmirsti brīvā tirgus spēkus, draugs. Preču cenas vairs neattiecas uz kādu vērtību pagātnē vai tagadnē, tās lielākoties ir nākotnes spoki.” No rīta, kad logs bija aizmiglojies un Alvins iemidzis ar datoru uz vēdera, es zināju, ka viņš ir runājis taisnību. Pēc pusstundas darbošanās mēs bijām apmainījušies vietām, un es drīkstēju klikšķināt, kamēr viņš stāstīja, kas man jāklikšķina. Es nezinu, vai tā bija peles pretestība, tās gludā, mazliet taukainā virsma, vai summas, kas tika pārvietotas, pazuda un atkal parādījās manu klikšķu taktī, neatšķiramas no saviem ID numuriem, vai arī tas, ka mēs patiesībā jutāmies visai omulīgi – Alvins uzsildīja karija zupu un atnesa dažas cigaretes, un kādā brīdī mēs traki sasmējāmies, kad es nejauši nopirku tiesības pēc dažiem mēnešiem iegādāties miljonus vērtu cāļa gaļas produkciju Jeruzalemē, – katrā ziņā derivatīvu tirdzniecībā es jutos kā mājās, it kā tā būtu gaidījusi mani un otrādi. Mēs paņēmām datoru gultā un turpinājām tirgoties Alvinam uz vēdera. Viņš – kā allaž neitrālā balsī un pievērsis skatienu ekrānam – pastāstīja, ka ir bārenis, taču mantojis summu, kuru ar ieguldījumiem akcijās izaudzējis pietiekami lielu, lai varētu iesaistīties derivatīvu tirdzniecībā, kur cilvēks beigās nekad nenopērk attiecīgo aktīvu, bet allaž pārdod līgumu tālāk pirms transakcijas datuma. Tad viņš nomurmināja kaut ko par aizbildni un “tirgošanos bez piesaistes” un iemiga. Bālajā dienas gaismā es gulēju viņam blakus, priekpilns un saspringts gluži kā toreiz, kad māte dzemdēja mazo brālīti un es drīkstēju viņu pieskatīt, kad mammai no rīta vajadzēja nomazgāties. Atspiedies uz elkoņa ar seju pāris centimetru virs brālīša, es aizturēju elpu, lai dzirdētu viņējo, bīdamies, ka šī elpa apstāsies, ja es zaudēšu uzmanību kaut uz mirkli, un sajutos laimīgs ikreiz, kad tā atkārtojās. Pirms tam es biju salicis visus viņa mīkstos zvēriņus ķepu pie ķepas aplī ap mums, lai tie būtu gatavi, ja viņš pamodīsies. Es nespēju aizmigt, bet tas nekas, man nebija iebildumu gulēt un skatīties, kā noraustās Alvina seja un zem plakstiem notrīs sapņa aprises. Plānā āda pārklāja acu ābolus, tos patiesībā atklādama, un es iedomājos, ka mēs visi guļam ar neskaidru apziņu, ka mūs kāds varētu vērot. Kādā brīdī Alvins pagriezās un nejauši pārmeta kāju man pār cirkšņiem, un es piedzīvoju gluži negaidītu erekciju. Es zvēru, ka nebiju seksuāli uzbudināts un man nebija nekādu fantāziju par Alvinu, – viņa skaistums bija vēss kā statujai –, taču mans penis vienkārši saslējās refleksā, vienalga, kas stāvētu aiz šāda pieskāriena vai varētu būt ar to saistīts. Mēs pamodāmies tikai pēcpusdienā un izgājām paēst. Pa ceļam mēs izsmēķējām cigareti, un es sajutu rīklē atgriežamies piesmakumu kā atmiņas. Automašīnas stāvēja sastrēgumā Storekongensgādē, to izplūde – mierīga un balta. Velosipēdistiem bija nosalušas sejas. Ceļu kā allaž remontēja, un Alvins uz pāris sekundēm nozuda kanalizācijas lūku tvaikos. Viņš pasūtīja piecas Sekretāres branča porcijas ar apelsīnu sulu un lūdza, lai visu atnes vienā reizē. Desmit minūtes viņš citu pēc cita nopētīja šķīvjus, it kā censtos atklāt visas šķiņķa, siera, jogurta un olu puses. Viņa skatienā bija lasāma uzmanība, kas varēja pārvērsties par skepsi, gandrīz aizvainojumu. Katru otro minūti viņš apņēmīgi pastūma prom kādu branča porciju, līdz beigās palika pie vienas, kuru apēda, neņemdams neko no citām. “Tev vajadzēs pie tā pierast,” Alvins sacīja un paskaidroja: tas esot vienīgais veids, kā viņš spēj apmierināt izsalkumu. Runa nebija tik daudz par iespēju izvēlēties pašam vai izmešanu, jo par lieko viņam nebija nekādas intereses. Taču neizturama esot doma par to, ka pastāv simtiem branča šķīvju, kas līdzīgi viņējam, tāpēc viņš pasūtot piecus, vienmēr piecus gabalus no visa. Tādā veidā Alvins varēja izlikties, ka ierobežo piedāvājumu, lai pēc tam atšķirotu četrus neīstākos, “atdalītu īsto branču no kopijām,” kā viņš teica. Man tas šķita smieklīgi. Alvins izņēma mobilo un parādīja bildes, kurās sēž pie dažādām fast food maltītēm uz spīdīgiem plastmasas galdiņiem. Viņš bija slimīgi bāls, kā bieži izskatās cilvēki deviņdesmito gadu fotogrāfijās. “Te es esmu KFC, kad to tikko atvēra Dānijā… te pirmajā Burger King; starp citu, esi dzirdējis, ka viņi ir ierosinājuši Makdonaldam apvienot savu Whopper burgeru ar bigmaku pasaules miera vārdā… Te es sēžu Subway… Domino’s… Bagel Company, kad viņi atvēra pirmo veikalu Gothersgādē deviņdesmit ceturtajā gadā. Varu apzvērēt: kad pirmo reizi nogaršoju visas šīs lietas, tas bija… kā lai to pasaka… vienreizēji. It kā es nogaršotu tieši to un neko citu. Es vienmēr pirmajā reizē to nobildēju.” Fotogrāfijas acīm redzami bija uzņēmis kāds cits. Mani pārņēma savādas skumjas, iztēlojoties, kā Alvins pieiet pie letes un palūdz, lai viņu nofotografē, un darbinieks pieklājīgi – un tāpēc ka šajā diennakts laikā nav citu klientu – aiziet līdzi pie galdiņa un to izdara. Alvins visās bildēs tik vientuļš un laimīgs. Kad pienāca laiks samaksāt, termināls nepieņēma manu karti – karti, kuru es mēdzu lietot komandējumos Dānijā vai ciemojoties pie jaunākā brāļa. Es bieži prātoju, vai mana bijusī sieva vēl dzīvo šeit. Kā gan būtu viņu atkal satikt, kopš pagaisusi greizsirdība, kas pirmos pāris mēnešus Malagā bija pilnībā nobloķējusi ilgas pēc viņas? Tas bija pats ļaunākais viņas neuzticībā: dusmas, bezspēcība un visas pārējās noniecinātās jūtas beigu beigās izšķīdināja atmiņas par viņu pornogrāfisku ainu mākonī, un, kad tās beidzot mani atstāja, viņa šķita kā mirusi. Kamēr Alvins samaksāja rēķinu, es pagriezos, aizskrēju pie mūsu galdiņa un iebāzu mutē olas un mazliet pastrami no kāda izbrāķētā branča. Kad atgriezāmies istabā, viņš pajautāja, vai negribu mazliet naudas saviem izdevumiem, ja jau mans konts ir kā zemē iegrimis. Es atteicos, bija vairāk nekā pietiekami, ka viņš ļāva man pārnakšņot. “Tā nav nekāda žēlastības dāvana,” viņš sacīja. “Domāju, ka varam viens otram palīdzēt. Esmu iecerējis šonakt uzmest acis sudrabam.” Pēc divām stundām es caur savu spāņu bankas kontu biju nopircis sudraba minerālu akcijas par milzonīgo summu, ko Alvins bija man pārskaitījis. Neilgi pēc tam viņš noslēdza kādu vienošanos par tik liela sudraba daudzuma iegādi, ka nākamās diennakts laikā manas akcijas pakāpās par gandrīz trīsdesmit procentiem. Tas lika arī daudziem citiem investēt sudrabā, kas savukārt pacēla Alvina derivatīvu vērtību, un, kad viņš pēc divām dienām pārdeva tos tālāk, mēs abi bijām nopelnījuši veselu mēnešalgu, katrā ziņā tā notika manā gadījumā. Naktī pa starpu mēs bijām uzsākuši tādu pašu procesu ar citu aktīvu un no tā atvasinātajiem derivatīviem, un tā mēs turpinājām visu nedēļu: procesi ievijās cits citā, un naktis saplūda cigarešu dūmos un mūsu monitoru gaismā. Viņš tā savādi maigi aptvēra ekrānu ar abām rokām un ieskatījās tam acīs, gaidīdams izšķirošo darījuma brīdi, bet, kad tas beidzot notika, – nekādu gaviļu, tikai konstatējošs mājiens. Taču man atmiņā palika arī viņa nenozīmīgās kustības – kustības harmonijā ar istabas inventāra līnijām vai, kalpodamas par to pagarinājumu: bungājošā labā pēda pie biroja krēsla kājas; labā roka apstājusies uz peles, apakšdelms paralēls galda malai un gala sienai; gājiens cauri telpai, saudzīgi un svinīgi, kā nesot zupas šķīvi, ko viņš bieži arī darīja, atnesa man, apsēdās un stāstīja par derivatīvu tirdzniecību. Alvins gribēja, lai es saprotu, ka tā ir “efektīva solījumu un gaidu māksla”. “Tev jāiemācās domāt par precēm kā kaut ko tādu, kas pastāv jau iepriekš. Gluži kā brīžos, kad cilvēks kaut ko priecīgi gaida. Līdzko tirgus rada sev priekšstatu par kādu lietu, tas tūlīt iedarbojas, – no nākotnes, kurā šo lietu pārdos, tiek novilkta kanalizācijas caurule atpakaļ laikā pie mums. Caurule, pa kuru mēs dabiski varētu pārvietoties tikai vienā virzienā, pret straumi, tā sakot, bet tas, kurš pa cauruli iet, pie katra soļa var apstāties un pārdot savu vietu ar peļņu vai zaudējumiem atkarībā no tā, cik spoži mūsu kolektīvajās acīs attiecīgajā brīdī spīd gaisma tuneļa galā, jā, piedod par šo nāves tēlu, tam nav nekādas saistības ar nāvi, jo, kā jau teicu, pirms nokļūt galā, lielākoties ir iespējams izrāpties ārā pa vairāk vai mazāk sarūsējušu un finansiāli pievilcīgu lūciņu sienā vai apmainīties vietām ar kādu citu kloākas gājēju, proti, svapot, turklāt gaisma jau nemaz nav nāve, bet prece, un tai taču arī ir dzīvība, ko iespējams pārdot, paturi to prātā.” Man uzmācās sajūta, ka mēs guļam teltī kādas augstas un bēdīgas ēkas virsotnē. Naktis aiztraucās vēja spārniem. “Alvin,” es piesardzīgi ierunājos, kad daudzas minūtes bija valdījis klusums un es jutu, ka ir ļauts viņu uzrunāt. “Ei, Alvin?” “Jā?” “Tu guli?” “Ja es gulētu, tad taču nevarētu tev atbildēt!” ”Jā… bet, Alvin, tu nu gan šodien nolaidi! Tu iznīcināji to pašvaldību, pārdodot viņiem swap aizdevumu. Kad procenti sāks celties un iedarbosies trigeri…” “Paklau, draugs,” viņš atbildēja, “skaidrs, ka mēs nopelnām naudu, kuru kāds cits zaudē. Tāda ir derivatīvu daba. Taču tas nenozīmē, ka mēs to darām tādēļ, lai citi zaudētu.” “Bet tas sviras princips taču ir pilnībā integrēts…” “Jā, protams, tieši tas jau vispār ļauj pastāvēt tirgum… Tas ir tik pašsaprotami, ka par to nav jēgas domāt.” Es pats to nespēju, taču varēju iztēloties, ka cilvēks, kas darbojies šajā nozarē daudz gadu, spēj nepriecāties par tiem, kas beigu beigās zaudēs. Izrediģēt viņus ārā no ainas ar tādu kā gribas aktu, kas darbojas tevī lēnām un apslēpti, lai beigās paliktu tikai tava uzvara un tu pat nezinātu, ka esi to izdarījis, izrediģējis viņus ārā. Kur gan ņem šādu spēju? Un kā no tās iespējams atkal atbrīvoties? Kad logs kļuva mikls no kondensāta un Alvins bija iemidzis, es piesardzīgi aizvēru viņa datoru un noliku to uz grīdas. Procesora dūkoņa aprimās, it kā tur kāds pārstātu elpot. Alvina seja bija stingra un pārsteidzoši balta pret tumšajiem matiem. Lūpas sakniebtas svītrā, kas viegli iegrima mutē. Mani pārņēma skumjas, liela, pelēkbāla sajūta, kuras ārmalā šūpojās tumšs objekts, ko es nespēju satvert. Brīžam pamanīju kādu stūri vai lauztu plakni, taču, līdzko sāku meklēt tālāk, lai atklātu pašu objektu, tas pazuda, un, kad gribēju atgriezties trūcīgajā izejas punktā, arī tā vairs nebija. Man uznāca raudiens. Es ilgojos pēc savas bijušās sievas un nedaudzajiem draugiem, kas man te bijuši, visiem, kuri bija mani pievīluši vai kurus es pats biju pametis, līdzko viņi parādīja, ka esmu viņiem vajadzīgs. Piepeši šķita, ka es toreiz biju atteicies no savas dzīves, nodevis grožus kādam citam. Viss likās tik vientuļi un nesvarīgi. Alvina plaukstas nebija īsti sakļautas, drīzāk savijušās piespiestā tvērienā, kā būtu meklējušas viena otru, kad uznāca miegs. “Es nekad neesmu bijis Rumānijā.” Es šokā sarāvos zem segas. “Vai tu esi bijis Rumānijā?” balss turpināja, Alvina lūpām sakustoties. “Nē,” es čukstēju. “Nekad.” Mēs ieradāmies Bukarestē vēlu vakarā un ar taksometru no lidostas aizbraucām uz viesnīcu. Iereibuši pēc lidojuma, mēs nokritām uz bordo krāsas gultas pārklājiem un izjaucām abus gulbjus, kas bija salocīti no dvieļiem. Tā šķita kā istabas iesvētīšana – gulēt ar datoriem uz vēdera, pārbaudīt akciju kursus un saņemt piedāvājumus atvasinātajiem derivatīviem, bet jau pēc stundas – kad no Alvina dušas plūda eikalipti, sajaukdamies ar mūsu zeķu smārdu uz radiatoriem, – es jutos kā mājās un biju pilnīgi aizmirsis, ka esam Rumānijā. “Gatavs!” Alvins iesaucās. Es nometu drēbes, aizspraucos viņam garām pie izlietnes un iekāpu vannā. “Kāpēc tu nelieto bezmaksas šampūnu?” es caur aizkaru pajautāju. “Lai paliek kādam citam,” viņš atbildēja un pasniedza man torsa formas pudelīti. “Es to atklāju Dienvidāfrikā astotajā gadā un kopš tā laika neesmu lietojis neko citu. Pamēģini pats!” Es izspiedu no pudelītes nelielu šļācienu, aroma therapy: stress relief, un iemasēju to galvas ādā. Manī ielauzās spēcīgs vēsums, kas ielīda zem skalpa gluži kā iekšēja cepure ar simtiem sīciņu, masējošu rociņu. “Fantastiski!” es noteicu un izskaloju šampūnu, sajuzdams, kā tvaiki atbrīvo manus elpceļus. “Vai ne?” Alvins atsaucās. “Ei, starp citu, tev nesāpēja mugura? Tas iedarbojas arī uz saspringumu un savilkumiem.” Nespēdams aizsniegt sāpīgo vietu zem lāpstiņas, es droši vien aiz pūlēm ieelsos, jo Alvins pateica “ļauj man” un iebāza rokas caur abiem aizkariem. “Tikai mieru, es palikšu ārpusē. Iedod man drusku šampūna.” Iespiedu šļācienu viņam plaukstā, olīvzaļu un stīgru, un pagriezu muguru. Viņš sāka kustību augšup no krustiem, līdz es iesaucos: “Auuuu, jā, jā, tur!” – un tad viņš spieda, līdz savilkums atslāba un izzuda. “Tu vispār liecies diezgan saspringts.” Viņš turpināja kustību man līdz sprandam un atkal lejup pa mugurkaula kreiso pusi. “Šīs ēteriskās eļļas iegūst no eikaliptu sugas, ko sauc par drudža koku. Vai nav brīnumains nosaukums – drudža koks? Tas tāpēc, ka tos lielā daudzumā stādīja malārijas apgabalos. Tie spēj nosusināt purvus, kuros izšķiļas malārijas odu kāpuri.” Alvins sakrustotām kājām bija apsēdies otrpus aizkaram un tagad masēja manas ciskas no mugurpuses. “Eļļas aktīvā viela ir visai spēcīga… Eikaliptols… Reizēm, ļoti karstos un mierīgos periodos, eikalipti mežā izdala tik daudz eļļas tvaiku, ka maza dzirkstele, piemēram, no cigaretes, spēj izraisīt sprādzienu un meža ugunsgrēku. Pagriezies!” Dunka pa cisku, es pagriezos ar krūtīm pret viņu. Telpā bija tik daudz tvaiku, ka es vairs nespēju saskatīt ne aizkaru spraugu, ne to, kas atradās otrā pusē. Es atgāzu galvu un redzēju ūdeni krītam no gaisa gluži kā siltu lietu, kas lemts īpaši man. “Vēl šampūnu.” Es iespiedu šļācienu sakļautajās plaukstās. Tās sadalīja šķidrumu savā starpā un sāka masēt mani no pieres uz leju. Alvins turpināja runāt, taču es vairs nedzirdēju, ko viņš saka. Vārdi šļakstēja gaisā kopā ar ūdeni kā skaņu šļācieni, slīdēja lejup man pār seju un krūtīm kopā ar plaukstām, pirkstu spilventiņi spaidīja manus muskuļus tā, ka es sajutu sāpes. Kamparveidīgais aukstais karstums izplatījās līdz ar plaukstām. No cirkšņiem tās lokos apgāja manus dzimumorgānus un turpināja ceļu lejup pa ciskām. Gluži kā dzīvs ģērbs zem ādas, eikalipts apsedza visu ķermeni, izņemot vietas, ko plaukstas bija atstājušas neskartas: acis, muti, kājstarpi un dibenu. Un tieši šīs intensīvās apkārtējās sajūtas dēļ acis, mute, kājstarpe un dibens bija pazuduši vai pārvērtušies par neko – bezgalīgi caurumi, kuri aprītu visu, kas gadītos tuvumā. Es pamanīju žņaudzošu sajūtu kaut kur vēderā, tā pieauga spēkā gluži kā liels daudzums tumšās matērijas, kas savelkas iekšup uz centru, un, kad plaukstas pasniedzās aptvert manas potītes un pret dušas aizkaru iezīmējās Alvina vaigs, sajūta kļuva tik vāja, ka izgaisa. Kādas desmit sekundes es atrados laika piltuvē un redzēju tikai pats sevi otrā galā. Tas bija ļoti vientuļi. Pēc tam mēs gulējām gultā ar dvieli ap vidukli un dalījām cigareti. Nākamajā dienā nenogurdināmi braukājām pa Bukaresti ar abiem skrejriteņiem, ko Alvins bija paņēmis līdzi sporta somā. Ietves bija gludas, un pa tām bija patīkami stumties. Blakus masīviem komunistu laika blokiem slējās ornamentiem rotātas ēkas harmoniski apaļīgām formām. Kāds vīrietis stāvēja pie metro ieejas izstieptām rokām, gurķu mizotājiem pilnām saujām. Kā pierādījums rīka funkcionalitātei no aukliņas viņam ap kaklu nokarājās garas, tumšzaļas, saulē apvītušas mizas. Kāds cits vīrietis iedeva man papīru ar savādu ilustrāciju mijkrēslī uz pludmales lagūnas fona: Bārbijai līdzīga figūra baltā bikini jāšus uz raķetes ar kursu uz lapas augšējo labo stūri, raķete bija caurspīdīga, tāpēc varēja saskatīt trīs kārtas, no kurām tā veidota: trīs peņi, ievietoti cits citā, pamazām pieaugdami resnumā un garumā gar mērlenti, kas stiepās paralēli zem tiem. Es salocīju lapu un ieliku to savu haki bikšu kabatā. Kāda sieviete – viņas acis viena vienīga varavīksnene – nejauši nometa uz ietves arbūzu. Elektrības vadi, kas bija nostiepti starp stabiem, neļāva saskatīt debesis. CABINET PSIHOLOGIC bija rakstīts uz dzeltenīgas mājas ar saplaisājušu mūri. Bariņš bērnu vēroja vaboli, kas bija ieslodzīta stikla vāzē, apgāztā otrādi uz asfalta. No kafejnīcu markīžu ventiļiem uz manas pārkarsušās ādas kā putekļi krita ūdens. Plastikāta naudaszīmes Alvina aukstajās rokās; tās nebija iespējams saplēst gabalos, samērcēt vai aizdedzināt. Viņš teica: “Viss, kas mans, ir arī tavs.” “Paldies” nepateikts izdzisa man uz lūpām, it kā tām kāds būtu uzlicis garu, aukstu pirkstu. Es atceros visas kustības: iegurnis pret skrejriteņa stūri, smaguma centrs mazliet zemāk ceļgalos, viņš paliecas pret grambām uz ceļa. Viegli ironiskā maniere, kā viņa pirksti tur cigareti. Todien pat lidmašīnas bija skaistas. Saraustīts gaiss. Augi caur salauzītu asfaltu. Sīva liellopu un citu beigtu dzīvnieku dvaka tirgū pilsētas nomalē. Krāšņs skārnis, asinīs peldošas lapsenes. “Es nekad neizmantoju sabiedrisko transportu,” Alvins sacīja. Mēs ēdām brokastis, sēžot tumšzaļos dārza krēslos iežogotajā stāvlaukumā pie kāda kioska. Tas atradās tieši blakus platam ceļam ar dzīvojamiem namiem un autoremonta darbnīcām, pa kuru mēs bijām braukuši krietnu stundu, pēc tam kad šķērsojām dzelzceļa sliedes, kas norobežoja pilsētu rietumpusē. Zem saulessargiem piecus metrus tālāk sēdēja grupa vīru darba drēbēs, viņi dzēra alu un smēķēja, pievērsuši skatienus ekrānam. Satiksmes trokšņa dēļ neko nevarēja sadzirdēt, taču ar televizoru un vīru klusēšanu pietika, lai radītu sajūtu, ka sēžam kādā bārā vai klubā, kam pašam savs lēnais laiks. Lielākā daļa šo vīriešu bija manā vecumā, viens no viņiem – Alvina gados. Viņu sejas āda bija sausa un raupja tāpat kā uz plaukstām. Visi grozīja galvu, nolūkodamies pakaļ viesmīlei, kuru es noturēju par kioska īpašnieka meitu, ne vecāku par divdesmit. Ik pēc desmit minūtēm viņa iznāca ar jaunu dzērienu un šokolādes batoniņu Alvinam un man, jo Alvins bija iegājis kioskā, nopircis plašu klāstu un samaksājis papildus par to, lai viņa pasniegtu mums visu pamazām. Tagad viņa piepildīja mūsu plastmasas glāzes ar dzērienu, kas līdzinājās kolai, taču izrādījās ārkārtīgi rūgts, gandrīz antiseptiķim līdzīgu garšu. “To visu var piedzīvot, ja brauc ar skrejriteni,” Alvins sacīja. “Nav to caurumu nepārtrauktībā, kad piepeši esi ieradies no vienas vietas citā caur pazemi vai lidmašīnas salonā… fuck, šito dzērienu es jau esmu garšojis! Tas taču ir Chinò rumāņu gaumē!” Viņš pacēla glāzi ar riebuma izteiksmi sejā. “Tieši šito… es jau esmu dzēris!” viņš teica un izšļāca šķidrumu uz flīzēm. Mirkli atguvies, viņš turpināja: “Un tomēr ir tā, it kā pilsēta joprojām paliktu tikai virspusēji saredzama. Droši vien tas ir ātruma dēļ… šī slīdošā kustība, kādā visu redzi. Tu nemaz nedomā, ka spētu visu izprast.” Piepeši glāze tika izrauta man no rokas un iztukšota tāpat kā Alvinam. Es palūkojos augšup uz garu, iedegušu vīrieti darba drēbēs. Viņš nolika manu glāzi atpakaļ uz galda un ar galvu pamāja uz ceļa pusi. Mēs sēdējām un jautājoši skatījāmies uz viņu. “Yes,” viņš teica un ielūkojās man acīs, sakrustojis rokas uz krūtīm, pedagoģisku izteiksmi sejā, pacietīgs un apņēmīgs, un es nokaunējos. “Ko viņš grib?” Alvins jautāja. “Viņš laikam grib, lai mēs ejam prom,” es atbildēju. “Bet mēs taču tikai degustējam…” “Yes,” vīrietis atkārtoja. Viens no jaunākajiem vīriešiem iznāca no kioska melnā apakškreklā ar mūsu atlikušajiem pirkumiem maisiņā un ielika to Alvinam klēpī. “Okay,” Alvins sacīja un savāca visus iepakojumus, izņemot Chinò pudeli. Mēs piecēlāmies, atlocījām skrejriteņus un aizripinājām prom. Alvinam no kabatām spraucās pudeles un papīrs, tie izspiedās no sporta somas, lipa viņam klāt. Atgriezušies centrā, mēs pabraucām garām precīzai Triumfa arkas kopijai. Bulvāris bija četrdesmit metru plats, un pa vidu to divās daļās sadalīja puķudobe un strūklaka, kas bija izgaismota neona krāsās: zilā, gaišsārtā un sudrabotā. Tur bija apģērbu veikali ar nosaukumiem Fashion Victim un Shopping Is Cheaper than Therapy. Pilsētas vecajā daļā mēs apstājāmies pie kāda ielu teātra, salocījām skrejriteņus un novietojāmies starp skatītājiem. Es sajutu augumu siltumu, kas plūda ne tikai no tiem, kuri stāvēja vistuvāk, bet vēdīja kā vienveidīgs mākonis, ko radīja visa iesaistītā publika. Visu uzmanība bija pievērsta skatuvei. Saule bija norietējusi, taču debesīs joprojām vīdēja gaisma, gaišzila atblāzma, kas vēl mirkli anulēja tumsu. Dažiem uz pleciem sēdēja bērni, citi atgāztu galvu smējās, it kā tur notiktu kaut kas jautrs. Uz skatuves aptuveni divdesmit metru priekšā skatītājiem stāvēja divi cilvēki uz koka kājām, ar bundziņām un mazu pūšamo instrumentu ap kaklu un spēlēja viduslaiku dziesmu ar nelielu džeza pieskaņu. Pie mūziķu kājām divi mazi cilvēciņi sarkanās un zaļās bruņinieku drānās tuvojās viens otram un pārmaiņus kaut ko runāja naidīgā tonī. Viņu teikto es nevilšus skaļi atkārtoju. Nesaprotamā īpašo skaņu kombinācija ielīda man ķermenī un iznāca ārā pa muti, es nezināju šo valodu, taču tā lika man noreibt. Tikpat nevilšus es atkārtoju arī nākamos vārdus, un Alvins man atbildēja, atkārtodams otra bruņinieka replikas. Tad viņi metās uz priekšu, sagrāba viens otru tvērienā pie elkoņiem un ar visu svaru centās nogāzt otru zemē. Zaļā ģērbtais padevās un pakāpās atpakaļ, lai saglabātu līdzsvaru, tad pagāza rumpi atpakaļ tā, ka sarkanais tika pacelts gaisā un pāris sekunžu lidoja, pirms nolaidās un lika uzlidot zaļajam. Cīņa pārvērtās dejā, abi augumi meta kūleņus kā lapas vējā, nelaizdami viens otru vaļā. Viņi turpināja kliegt, jo deja bija arī cīņas pagarinājums, un arī mēs turpinājām visu atkārtot. Piepeši bruņinieki palika stāvam tvērienā, ar kuru deja bija sākusies. Viņu kājas aizslīdēja, līdz abu augumi gulēja izstiepušies gandrīz horizontāli gaisā. Un tad viņi nokrita zemē ar pieri viens pret otru. Iestājās klusums. Viņi pacēla galvu un ielūkojās viens otram acīs. Viens pateica savu repliku skaļi un skaidri, taču daudz maigāk nekā līdz šim; kamēr es to atkārtoju, mums apkārt sākās aplausu vētra. Es pagriezos pret Alvinu un atkārtoju repliku, izkliedzu to, cik skaļi vien spēju, atkal un atkal, līdz sajutu dunku pa plecu. Kāda jauna sieviete smiedamās angliski sacīja: “Vai tu zini, ko tikko pateici savam dēlam?” “Nē,” es atbildēju, “viņš ir mans draugs.” “Jūsu rumāņu valoda ir briesmīga.” “Bet ko es pateicu? Ko tas nozīmēja?” “Tu teici: brāli, tu vairs nedrīksti mani pamest.” Nezinu, vai Alvins to dzirdēja, viņš izskatījās vienaldzīgs kā allaž: sakniebtas lūpas un kniežu acis, neviena vienīga virziena šajā sejā. Kad atgriezāmies viesnīcā, mēs pa vienam iegājām dušā. “Vari ņemt manu šampūnu,” Alvins sacīja un vannasistabā aizspraucās man garām. Es nespēju aprakstīt prieku, kādu jutu, guļot viņam blakus ar pārgurumu visos muskuļos un nespējot aizmigt. Tumsa bija bieza, mūsu elpa – smaga, taču abi zinājām, ka otrs neguļ. Šī apziņa kavējās istabā kā kaut kas liels un visaptverošs, un, ja tajā biju es, tad tur bija arī Alvins. Naktī es dzirdēju, kā viņš pieslejas sēdus, nolaiž kājas pār gultas malu un apģērbjas. Viņš piecēlās un uzmanīgi satvēra sporta somu, kas bija sakravāta jau iepriekš, taču nespēja aizkavēt klusu pudeļu šķindu, tāpēc apstājās. Viņš noteikti stāvēja un klausījās, vai ir mani pamodinājis, lai gan es labprātāk gribu domāt par šīm sekundēm kā šaubu mirkļiem. Tādā veidā viņš var palikt stāvam ar to pašu spēku un nenoteiktību, ar kādu turpina atgriezties man atmiņā – guļot, iepērkoties, mazgājoties dušā. Kad viņš bija prom, es vairākas stundas gulēju, neieslēdzis gaismu. Kad istabā ienāca balts rīts, es sakravājos un atstāju viesnīcu uz Alvina pamestā skrejriteņa. Lidostā pateica, ka man neesot naudas. Neviena no maniem kontiem vairs nebija, maksājumu kartes bija bezvērtīgas, to piesaiste plivinājās vējā. Es saliku uz letes savu skaidro naudu un dabūju zināt, ka ar to pietiek vilciena biļetei. Ceļojuma nepārtrauktība mani nomierināja. Atgriezies Kopenhāgenā, es devos uz banku cerībā sazināties ar kādu no darbiniekiem, kas mani pazītu un varētu palīdzēt. Tur joprojām slējās drupas. Es uzrāpos uz marmora bluķa to malā un nolūkojos pār atlūzām. Tās bija izkaisītas plašā teritorijā, slējās visos virzienos kā jūra, atkritumu pilna, tēraudpelēka un pelēkbalta, šur tur dzeltenīga no kokmateriāliem. Visam pāri karājās blīvs kukaiņu bars un vēdīja smaga, salkana pūdētu tējas lapiņu dvaka. Es sāku skriet pār atlūzām, pielāgoju savus lēcienus un piezemējos precīzi, jutos jauns un kontrolēju savu ķermeni. Nonācu pie kādas bedres starp diviem lieliem marmora gabaliem, kas bija samērā pieejami un izskatījās vedam dažus metrus lejup. Ar plaukstām atspiedies pret sienām, laidos lejā un atradu atspēriena vietas robotajās sienās. Gaiss kļuva biezāks, bedres atvērums ierāmēja tumšās kukaiņu debesis, pēdas sasniedza bedres dibenu, kas šķita stingrs. Es ļāvu sev krist, sarāvos čokurā un uz visām četrām turpināju ceļu pa šauro tuneli, kas pavērās tumsā man priekšā. Marmors bija ciets pret ceļgaliem, šur tur man vajadzēja pievilkt tos pie vēdera, lai izvairītos no kaut kā asa. Tunelis sašaurinājās un pagriezās, un es sekoju tam uz elkoņiem, vilkdams rumpi nopakaļ, līdz mana galva piepeši izlīda vietā, kas atgādināja istabu: lielā alā, ko bija radījusi sabrukusī ēka, – tēraudu, ģipsi un koku vietā turēja lieli akmens bluķi. Taču visi materiāli bija tik nelīdzeni, nejauši izvietoti un pārpilni spraugām uz citām telpām, ka nebija iespējams novērtēt telpas izmērus. Visapkārt gulēja bankas darbinieki, ar datoriem klēpī vai uz vēdera, savilkušies, izlocījušies un sarāvušies pozās, ko diktēja alas robotās sienas. Viņu sejas bija netīras un slimīgi bālas, daži putekļainajā gaisā bija uzlikuši maskas. “Vai tu kādu meklē?” vaicāja jauns vīrietis, kurš pienāca un palīdzēja man izlīst no sienas. “Nē,” es atbildēju, bet tad izstostīju IT administratores vārdu. “Nāc man līdzi,” puisis sacīja un rādīja ceļu starp plaisām un bedrēm, kāpjot, rāpjoties un lienot uz priekšu atkarībā no telpas apstākļiem. Viņa augums lokani pielāgojās telpai, radot sajūtu, ka viņu sūc vai velk cauri ejām. Kaut kāds dziļi apslēpts saprāts vai griba bija sagrāvis banku putekļos un tagad piespieda tās darbiniekus ieņemt jaunu formu. Visapkārt ļaudis bija iekārtojuši sev darbavietu visnegaidītākajās vietās. Vadi aizvilka strāvu visos virzienos, padarot saiknes starp viņiem padarot skaidri saskatāmas. Es iztēlojos monstrozu un izcaurumotu arhitektūru, sadauzītie būvmateriāli sabērti milzīgā skudru pūznī, ko saturēja interneta viļņi un rūgstošā, organiskā elpa, kas vēdīja no visiem iedobumiem. No dzīles cēlās pirkstu koris uz tastatūrām. Mēs ar kājām pa priekšu aizlīdām ap saliektu tērauda plāksni un ierāpāmies vēl vienā caurumā. Vidū uz spilvena lotosa pozā sēdēja IT administratore ar trim monitoriem priekšā. Uz marmora kluča viņai pie labās rokas stāvēja pele. “Mīļo pasaulīt!” administratore iesaucās un smiedamās palūkojās uz mani. “Vai tad tev nevajadzēja ierasties jau pirms desmit dienām?” “Jā,” es atbildēju un iesāku skaidrojumu, kas nebija skaidrs man pašam, paspēru soli uz priekšu un ar kāju nevilšus trāpīju pa maziem akmentiņiem. Varbūt pagāja desmit sekundes, iekams tie noplunkšķēja ūdenī. “Neuztraucies,” viņa sacīja, ar roku atgaiņādama manus aizbildinājumus. “Ķersimies pie lietas!”

No dāņu valodas tulkojusi Dace Deniņa

Copyright © Jonas Eika 2018
Published by agreement with Ahlander Agency