— Pateicības runa, saņemot Hannas Ārentes balvu

2022. gada 2. decembrī Serhijs Žadans Brēmenē saņēma Hannas Ārentes balvu politiskajā filozofijā. Ar šo balvu starptautiska žūrija godina cilvēkus, kuru darbība un darbi veicina publisku politisku domāšanu un rīcību, tādējādi turpinot Hannas Ārentes tradīciju. Balvas saņēmēju vidū līdz šim bijuši, piemēram, Timotijs Snaiders, Tonijs Džads, Vaira Vīķe-Freiberga, Jūlija Kristeva, Jeļena Bonnere. Piešķirot balvu Serhijam Žadanam, žūrija raksta: “Lasītāji viņa grāmatās uzzina, kā no kara un trūkuma traumatizētas izkliedētu indivīdu masas atkal un atkal izaug jauna, solidāra civilā enerģija. Žadans ne tikai apraksta ukraiņu pasauli, viņš palīdz to saprast visā tās haosā, tās ciešanās, tās cilvēcībā. [..] Vienlaikus Žadans ir dižs pilsonis ārentiskā izpratnē: tas, kuram rūp sabiedrība, kurā viņš dzīvo un strādā, aktīvi gādādams par to, lai pilsones un pilsoņi krievu uzbrukuma kara apstākļos nezaudētu drosmi.”

Pats Žadans balvas piešķiršanu komentē šādi: “Kārtējo reizi gribas uzsvērt, ka pašlaik katra balva, katra nopirktā biļete un katri aplausi ukraiņu māksliniekiem pirmām kārtām pauž atbalstu un cieņu visiem ukraiņiem, kas aizstāv savas vērtības un tādējādi arī Eiropas vērtības. Kopā mēs noteikti uzvarēsim.”

Tulkotāja

 

Man gribas, lai mēs šodien pamēģinātu runāt to cilvēku vārdā, kuri negaidot ir nokļuvuši ārkārtīgi mokošā laika lūzumā. Mēģināšu noformulēt savas domas par laiku kā mūsu eksistences sfēru, kā fonu, uz kura noskaidrojas, veidojas un pārveidojas mūsu pārliecības un uzskati. Tostarp politiskie uzskati. Gribam vai negribam, mēs visi atrodamies laika straumē, šajā nozīmju un jēdzienu sistēmā. Lielā mērā esam atkarīgi no laika. Atkarīgi – tomēr ne nolemti. Vismaz tik ilgi, kamēr atrodam sevī spēku par to liecināt.

Par ko ir runa? Mēs visi arvien tālāk un tālāk aizejam no ēnas, kuru met 20. gadsimts. It kā varētu domāt, ka mums kļūst arvien mazāk personisku saikņu ar šo drausmīgo genocīdu un pasaules karu gadsimtu. Pasaulē paliek arvien mazāk ne tikai Otrā pasaules kara, bet arī aukstā kara aculiecinieku. Tevis paša bailes no tā, par ko stāsta rīta ziņās, pārveidojas refleksijas, distancēšanās, izglītības pieredzē. Skaudrās sāpes, kuras juta mūsu vectēvi un vecmāmiņas, kuri bija izcietuši Otrā pasaules kara slaktiņu un kuri šīs zināšanas (negribīgi, te jāpiebilst) nodeva saviem bērniem, proti, mūsu vecākiem, vai mums, saviem septiņdesmitajos dzimušajiem mazbērniem, pie mūsu bērniem savukārt nonāk kā traģiska, asiņaina, sāpīga – un tomēr beletristika. Vēsture kļūst pulka mazāk pamācoša, kad neskar tevi personiski. Un vēl vēsture zaudē savu potenciālo pamācītspēju un progresīvumu tai gadījumā, kad tās mācība paliek neapgūta. 

Esmu dzimis 1974. gadā. Mans tētis piedzima 1945. gadā, viņš oficiāli skaitījās “kara bērns”, tas bija oficiāls termins. Vecmāmiņa, kura mani uzaudzināja un kura kā padomju armijas mediķe bija aizgājusi līdz Berlīnei, nomira 1982. gadā, kad vēl biju pavisam mazs bērns. Es neatcerējos savas vecmāmiņas stāstus par karu. No tēta un mammas stāstu par karu arī nav bijis – viņi ar to nebija sastapušies. Karš ar mani tieši nesaskārās. Un tam nebija jāsaskaras – pateicoties kaut kādai savādai apstākļu sakritībai, es piedzimu un uzaugu tieši tajā laika sprīdī, kad karš bija nolēmis vienu paaudzi izlaist. Mēs ar brāli bijām par jaunu, lai ietu karot Afganistānā (tur gan karoja mūsu vecākais brālēns), mūsu valsts, Ukraina, tieši īstajā brīdī izstājās no Padomju Savienības, un desmitiem tūkstošu ukraiņu pusaudžu, kas bija piedzimuši vēl padomju impērijā, nebija jādodas karot uz Čečeniju. Mēs lēni un neatlaidīgi būvējām savu pasauli, cenzdamies atraut to no kompleksiem, atkarībām un traumām, kas nāca kopā ar impēriju, kuras daļa mēs bijām 20. gadsimtā. Brīžiem varēja šķist, ka mums paveicies ar laiku, ka laiks mūs saudzē, ka tas mums dāvā neticamu – salīdzinot ar mūsu vecākiem un vecmāmiņām – greznību: mēs varam nesaskarties ar kariem, varam dzīvot normālu mierlaiku dzīvi.

Viss mainījās 2014. gadā. Mūsu teritorijā pēkšņi uzradās bruņoti krievu armijnieki. Vispirms viņi uzradās Krimā, pēc tam – mūsu valsts austrumos. Sākās karš. Karš, kuru pasaule ilgu laiku centās neievērot, caurcaurēm bērnišķīgi spriežot: ja to, kas tevi biedē, nenosauksi vārdā, tas pazudīs. Karš Ukrainā nepazuda – par spīti tam, ka pasaule ietiepīgi vēlējās to nesaukt par karu. Šā gada 24. februārī Krievija sāka totālu militāru kampaņu, un tad vairs vienkārši nebija, kur aizgriezties, novērsties no tās. Atlika vienīgi atzīt: visa līdzšinējā stabilā eiropeiskās dzīves kārtība ir izjaukta, Eiropā ir radusies vēl viena karalaika paaudze. Demokrātijas iluzorā uzvara un ļaunuma impērijas demontāža (mums tā bija tieši tas – ļaunuma impērija; skaļi to nosaukt šādi būtu vajadzējis tieši mums – tiem, kas visu iepriekšējo gadsimtu bija šīs impērijas pati pēdējā, apniecinātā daļa) bija mums ļoti ātri likusi noticēt, ka ir iespējama mierīga un līdzsvarota dzīve teritorijās, kurās citkārt šī mierīgā dzīve jebkuras paaudzes ietvaros bija liegta. Mums bija licies, ka vēsture beidzot izlauzusies no sava bezcerīguma loka un pasaulei tomēr kaut ko ir iemācījušas iepriekšējā gadsimtā notikušās masu apšaušanas un izsūtīšanas.

Izrādījās, ka tā nav. Izrādījās, ka jebkura dzelzs priekškara sagraušana ir drīzāk process, turklāt tāds, kas prasa ikdienas darbu. Mūriem ir nosliece uzslieties no jauna, totalitārismam ir nosliece uzdīgt tur, kur to nepietiekami novērtē, revanšisms ir slimība, ar kuru vēl joprojām turpina slimot veselas sabiedrības. Mēs, ukraiņi, tagad uz savas ādas pilnā mērā izjūtam 20. gadsimta politikas apspiestās traumas un kompleksus. Kamēr mēs dzīvojām savu dzīvi, kamēr mēģinājām (ar problēmām, ar grūtībām, un tomēr vispār diezgan neatlaidīgi) būvēt mums pašiem piemērotu mūsu realitātes karkasu, kurā mūsu izpratne par pasauli salāgotos ar pasaules realitāti kā tādu, tikmēr impērija, no kuras tik izmisīgi vēlējāmies distancēties, apelējot pie reālijām, kas pastāv jaunajā, 21. gadsimtā, kad, kā mums likās, būtu vērts ņemt vērā pagātnes impēriju kļūdas un cienīt citu rīcībspēju; tad nu, lūk, šī impērija, kā izrādījās, bija izlēmusi, ka ir mērķtiecīgi palikt pagātnē – ar tās naratīviem, ar tās optiku un tās ētiku. Ētiku, kas ļauj Staļinu uzskatīt par savas nacionālās vēstures izcilāko politiķi. Ētiku, kas ļauj 1933. gada badu – drausmīgu traģēdiju, kurā bojā aizgāja miljoniem dzīvju, – neuzskatīt par ukraiņu genocīdu. Izrādījās, ka mums ar kaimiņvalsti krieviju bija ne tikai atšķirīgas nākotnes priekšnojautas – izrādījās, ka mums atšķiras arī pagātnes izjūta. Tās pagātnes, kurai būtu jāmāca un jābrīdina, lai neatkārtotu kļūdas. Tās pagātnes, kura krievijai izrādījās slazds. Divdesmit gadi, kuros sabiedrība tika piedzīta pilna ar propagandu un revanšisma idejām, divdesmit gadi, kuri tika veltīti tam, lai veidotu simulakrus un iebarotu iedzīvotājus ar sovjetu nostalģiju un uzmācīgu vēstures pārrakstīšanas ideju, galu galā noveda pie tā, ka mūsu kaimiņi izrādījās ētiski gatavi jaunam karam. Vēsture bija atgriezusies turpat, kur bijusi, tās mācības nevienu neinteresēja, krievija atkal nodemonstrēja absolūtu necieņu pret citu robežām. Tikai šoreiz par agresijas upuri nekļuva Somija, nekļuva Polija, nekļuva Baltijas valstis – par agresijas objektu kļuvām mēs, ukraiņi. Un, ja mums, Ukrainas iekšienē, šāda notikumu attīstība bija puslīdz paredzama, pasaulē, es pieļauju, šobrīd daudzi mokās, sev jautādami: kā tas varēja notikt? Kā mēs varējām nepamanīt jauna agresora rašanos un pieņemšanos spēkā? Kāpēc neviens viņu neapturēja? Kāpēc Eiropā atkal notiek karš?

Ir tā, ka acīmredzams ir gan tas, ka taisnības triumfs nav galīgs, gan arī tas, ka galīga nav ļaunuma sakāve. Vēl vairāk: mēs bieži nepietiekami novērtējam ļaunuma spēju replicēties, atdzīvoties, atgriezties vecajās pozīcijās. Mums – pēdējai padomju paaudzei – varbūt tik precīzi kā nevienam citam būtu jāliecina par to, cik iluzors ir “ļaunuma vārīgums”. Mūsu – manas – paaudzes hronoloģiskajās robežās Austrumeiropas teritorijā notika ārkārtīgi dziļi procesi, kas vispirms noveda pie mūru sagraušanas, bet pēc tam tapa jauni mūri un sarkanās līnijas, kas realitātē pārvērtās frontes līnijās. Un mums – tiem, kas paspējuši atjēgties no padomju bērnības naratīva un sākt dzīvot ar savu realitāti, kurā nebija vietas represijām, revanšismam un pasaules kundzībai, – tagad jāsastopas ar okupantu, kas ieradies, vadīdamies pēc saviem specifiskajiem priekšstatiem par pagātni, ieradies atņemt mums mūsu nākotni. Faktiski mēs Ukrainā esam sadūrušies ar to, ka citu pagātne joprojām tieši ietekmē mūsu nākotni. Mūs iznīcina, iegalvojot, ka tas tiek darīts mūsu labad. Mums atņem brīvību, saucot to par atbrīvošanu. Mums atņem mūsu identitāti, apgalvojot, ka atdod mūsu pagātni. Vēsture ir izrādījusies bezpalīdzīga. Ir īstais brīdis atzīt savu fiasko.

Totalitārisma daba ir izrādījusies apbrīnojami dzīvotspējīga. Tā daba – kā izrādījies – nav atkarīga no laika, tā ir ārpuslaicīga. Ļaunums – kā izrādījies – nepakļaujas pārmaiņām sabiedrības apziņā, tā banalitāte, ja citējam Hannu Ārenti, ir nemainīga, to neietekmē ne sabiedrības refleksijas, ne tehnoloģiskais progress, ne ekoloģiskās transformācijas. Cilvēce vēl aizvien ir šausmīgi vārīga. Tā tikpat viegli ļaujas manipulācijām un propagandistu uzbrukumiem. 21. gadsimta cilvēku ir tikpat viegli pārliecināt, ka viņš atrodas ienaidnieku aplenkumā un tālab, lai aizstāvētu savu dzimteni, ir jāuzbrūk kaimiņvalstij, kā tas bija 20. gadsimtā. Tagad, tieši tāpat kā pirms simt gadiem, tam pietiek ar totalitāru valdību un bezatbildīgiem plašsaziņas līdzekļiem. Pasaule tagad dusmīgi sašūt par krievu vadoņu retoriku un uzvedību, vienlaikus ietiepīgi nevēloties pamanīt to skumīgo faktu, ka krievijas sabiedrība kopumā šo retoriku un šo uzvedību atbalsta, vēl jo vairāk – kopē. Diemžēl totalitārisms nav iespējams bez sabiedrības lojalitātes, un šī ir vēl viena no 20. gadsimta mācībām, kuru mēs tā arī neesam apguvuši līdz galam.

Kādēļ gan totalitārisms, šovinisms, revanšisms tā arī nav kļuvuši par vēsturi un pašlaik iezīmē sabiedrības noskaņojumu veselā virknē valstu? Kādēļ pēc pasaules kara pieredzes melno bezdibeņu apjēgšanas, jau zinot visu par masu deportācijām un genocīdiem, pasaulei bija vajadzīgi astoņi gari gadi, lai agresoru nosauktu par agresoru, okupantu – par okupantu, lai svešas teritorijas aneksiju atzītu par nelikumīgu un došanos karā ar kaimiņvalsti – par kara noziegumu? Kāpēc ētika un morāle politikā, biznesā un informācijas telpā ir tik nosacīta un izplūdusi? Vai patiešām rokrokā var iet tā saucamās eiropeiskās vērtības un tirgošanās ar valsti, kas pārkāpj visus starptautiskos likumus? Kāda distance mums būs vajadzīga, lai, runājot par vēsturi, pret to nesagrieztos līdz asinīm? Un galvenais – vai šie jautājumi ir tīri retoriski? Vai tomēr mēs – mēs ar jums, mēs visi kopā – patiešām esam gatavi tos uzdot un risināt? 

Karš Ukrainā turpinās. Vēl vairāk – tas ir pašā karstumā. Okupanti pat negrasās apstāties vēlmē iznīcināt mūsu valsti. Frontē viņiem panākumu nav, tādēļ viņi iznīcina aizmugures pilsētas, kritiski svarīgo infrastruktūru, apšauda dzīvojamo namu kvartālus, nogalina civiliedzīvotājus. Ukraina aizstāvas, un tai vajadzīga palīdzība. Ukrainai ir jābūt pasargātai. Taču, kā liekas, pasargāšana šajā brīdī vajadzīga visai pasaulei. Jo tās drošības sistēma, tās ekonomiskā stabilitāte un galvenais – tās vērtību sistēma arī ir izrādījusies visai vārīga un neaizsargāta. Un šī drošības krīze, bet galvenais – vērtību krīze taču nepazudīs līdz ar krievijas sakāvi. Jo 21. gadsimts, kas vēl tikai vēršas plašumā, jau ir paspējis mums parādīt, cik viegli atdzīvojas ļaunums, ja to neliekas redzam vai piebaro.

Es jums pateicos par šo iespēju – iespēju izteikt mokošus jautājumus, cerot, ka tie – šie jautājumi – tiks sadzirdēti, ka nebūs veltīgi šie mēģinājumi likt izskanēt svarīgām un principiālām lietām, ka mēs beidzot vairs neizmantosim noklusēšanu kā ērtāko un vispārpieņemto komunikācijas formu. Tagad, cīnoties par savu nākotni, aizstāvot savas tiesības eksistēt, mums gribot negribot nākas nemitīgi pievērsties vēsturei, mēs apelējam pie tās kā pie svarīgas pieredzes, ar kuru visi gribot negribot esam apveltīti. Būtu labi, ja mēs šo pieredzi izmantotu konstruktīvi un pragmatiski, lai vēsture nevis traumētu, bet iedvesmotu, lai politika būtu ne tikai kompromisu māksla, bet arī principu teritorija. Mūsu nākotne ir cieši un sāpīgi saistīta ar mūsu pagātni. Tāpat arī mēs visi esam cieši saistīti savā starpā, pat ja šī vienotība mums nešķiet tik acīmredzama. Mūs visus apvieno šis laiks, šī telpa, mēs piepildām gaisu ar savām balsīm. Svarīga ir katra balss. Svarīga ir katra elpa. Un galvenais – kad mēs apklustam, ļaunums jūtas drošāk. Mums tas ir vēl viens pārliecinošs iemesls runāt un klausīties.

 

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova