kritika

— Zeme un lietus

Ilva Skulte

04/01/2023

Robežas var tikt pārietas, gan zemju, gan šķietami vajadzīgu lietu, gan personu, gan identitāšu robežas, robežas tāpat kā ceļus izskalo lietus, bet kas notiek pierobežā – tāds ir īstais jautājums.

 

Par Ligijas Purinašas dzejoļu krājumu pierobežas (Hronologija, 2022)

 

Mīlu Latgales pierobežu, un šī mīlestība ir ķermeniska – tā kopš bērnības iet caur bailēm no lietavām, kuras pārvērš dzeraunes paugurainos ceļus necaurbraucamā uz visām pusēm slīdošā, velkošā, transformējamā masā, kas braucējiem bez pietiekami jaudīgiem spēkratiem nereti beidzas arumos vai grāvī. Slavenais Latgales māls no keramikas tradīcijas līdz asiņainiem nagiem, cenšoties izravēt kartupeļu vagas vai sakopt ģimenes kapus!

Kaut kas no šī māla īpašībām piemīt Ligijas Purinašas dzejai – gan valodiskajā līmenī, gan liriskās varones identitātes meklējumos, gan atveidoto cilvēcisko attiecību materiālā – visur īpaša pāreja, nenoteiktība un struktūras atvērtība pievērš uzmanību tieši materiālam ar tā plastiskumu, taustāmību, masu un mūsu ķermenisko mijiedarbību ar to. Lai arī dzejniece pati jaunākā dzejoļu krājuma kontekstā runā par transformāciju kā pāreju, tai skaitā robežas pāreju, kuru viņa redz sev tuvu, lasītājam dots apzināties visu savu ķermenisko sensoriju (jeb šī sensorija ķermeniskumu), kamēr viņa dara to, ko dara, piemēram, šķērso robežu starp latgaliešu un latviešu valodu.

Kāds īss dzejolis ir precīzs šī novērojuma piemērs: “dārgas mašīnas, lieli veikali un lēti cilvēki / duorgys mašinis, leli veikali i lāti cylvāki” (21. lpp.). Mēle, mute, lūpas, nervi, smadzenes – ķermeniskais materiāls, kas nodrošina šo valodisko pāreju caur uzmanīgu skanisko transformāciju, enerģiju un darbu. Vai mainās nozīme? Vai tikai kontekstuālās asociācijas? Vai jutekliskās uztveres nianses atstāj neskaidru pēcgaršu, drīzāk jautājumu nekā atbildi? Kas ir latgaliskais (valodā, kultūrā) iepretim latviskajam? Tas jau ir jautājums par identitāti, neskaidrība šeit, šķiet, jauno autori traucē. Bet pretstati un pretrunas starp dārgo un lēto, vēl vairāk starp dārgo un dourgū (lēto un lātū) ir daiļrunīgas, tās veido nozīmes struktūru, kas parāda, ka izšķirties nebūt nav viegli. Latviskajā izrunā skaņa tiek izrunāta vairāk mutes priekšējā daļā, to plaši atverot, – paliek it kā sejas virsmas līmenī; latgaliskajā variantā skaņa it kā ir apslēpta, dziļāka, ķermeniskāka. Nozīmi te varam burtiski izgaršot. Konotācijas – virspusējība pret neizteiksmīgumu, izrādīšanās pret īstumu… Un jautājumi paliek atvērti: “atceries tu prasīji man tev apsolīt ka mēs un mūsu / bērni nekad nerunās latgaliski un es tev teicu ka tā būtu / aplam liela muļķība un tu teici kuš kuš mīļā paies laiks un [..] / mēs paliksim kopā bet es nezinu mīļā dzīve tik gara tik / nenoteikta ka man bail tev ko solīt” (82. lpp.).

Kad jaunās un talantīgās latgaliešu dzejnieces Ligijas Purinašas 2019. gada debijas krājums Sīvīte izpelnījās zināmu atzinību un atpazīstamību, iegūstot Latgales kultūras Boņuka gada balvu un nomināciju LALIGABA debijas kategorijā, visbiežāk grāmatas raksturojumos tika uzsvērts pats mūsdienu sievietes tēla izvērsums. Protams, dzimuma identitāte un tās dažādie meklējumi un atklājumi pati par sevi ir mūsdienīga un aktuāla tēma. Tomēr nākamā krājuma nosaukums parāda, ka uzsvars slīd uz citu identitātes aspektu, tādēļ interesanti, ka tieši identitāte kā tāda – mūsdienu cilvēka saliktā un mainīgā identitāte (“identitate ir plyustūša / kai divu cylvāku čats” (92. lpp.)) – un tās nosacītās robežas tematiski ir Purinašas dzejas centrā. Joprojām tā ir sievietes perspektīva, un dažos dzejoļos ir feministisks sīvums, taču attiecību svarīgums, trauslums un nenoteiktība veido galveno spēles lauku. Tu un es, viņš un mēs, lielākoties bez īpaši izteiktām personiskām iezīmēm, drīzāk tik intīmi, ka personu identitātei zūd nozīme, vienkārši liriskā varone ir pastāvīgā dialoga situācijā un kolorītākie identificējamie tēli – drīzāk ikdienas vidi nekā cilvēkus raksturojoši objekti – runā paši par sevi: “jis izpeipēja 33 cigaretis / beja pats zīmys vyds / kotrys mašinis lūgā / es redzieju pazeistamu seju [..] maņ nabeja zečubikšu / jam nabeja dīgu ar kū sašyut / munu acimredzami sapleisušū dzeivi” (79. lpp.). Arī ja dialogs nav ar konkrētu cilvēku vai cilvēku vispār: “Jaunovai Marijai / ir nimbeņš nu LED / gaismeņu // tu mani inspirej i / tu mani preparej” (19. lpp.).

Šai ikdienas objektu pasaulei, kur Purinaša būvē paralēles ar jūtu pasauli, kurā valda atsvešinātība, piepeša intimitāte, un – rekursīva iezīme – nenoteiktība, tieši pretēji tēlojumā uzsvērta skaidra etnogrāfiska precizitāte un, iespējams, pat reliģiska dimensija, jo reliģisku tekstu un lūgšanu elementi daudz izmantoti sevišķi grāmatas sākumā ievietotajos dzejoļos, lai gan tas šķiet drīzāk kultūrvides raksturojumam. Jo liriskā varone ir izteikti mūsdienīga sieviete un arī vide, kurā viņa dzīvo, ir mūsdienīga. Tur valda racionālisms (vai “divu cylvāku attīceibys / regulej hipotekarais kredits / attīceibu statuss i / etniskuo pīdereiba” (77. lpp.)), pat “veselais saprāts” (ko dzejniece rūgti izsmej un noraida: “čah-čah-čah / precejīs mudri / izaškir vālai” (86. lpp.)), kas attiecības izliekas kopjam, bet patiesībā iznīcina. Šīs loģikas atveidojumā zināma nozīme ir precīziem apzīmējumiem kā skaitļiem vai zīmoliem, un, pat ja tie nodod kaut ko no aizejoša laika, tie ļoti precīzi fiksē noskaņu: “paliku vīna ar / ZENIT KIEV SMENA MOSKVA ZORKIJ FED” (99. lpp.).

Noskaņas precizitātes un attiecību nenoteiktības fiksēšana pamato arī valodas materiāla lietojumu bez pieturas zīmēm, tēli tajā fiksēti it kā nevērīgi, bet kāri, te pieklusināti, te dzenot tempu uz priekšu ar garām rindiņām, kuras noslēdzas ar pārrāvumu speciāli vārdu savienojumā. Tāds paņēmiens lietots bieži, lai gan arī tas nav noteikti. Piemēram, šajā dzejolī interpunkcija bijusi pieņemama: “dabasi aizavylka ar palnu palākim muokulim, iz ceļa / beja dubli, mes probraucem rūbežkontrolis punktu, koč / i zynuojam, ka tai dareit nadreikstēja, [..] navarēja saprast, voi itys beja / kuorteigs rudiņs voi švaks pavasars, smidzinēja leits, mašine / pa ceļam div reizis nūsluopa, tok golā mēs tūmār tykom, te / nu mes bejom [..]” (61. lpp.). Robežas var tikt pārietas, gan zemju, gan šķietami vajadzīgu lietu, gan personu, gan identitāšu robežas, robežas tāpat kā ceļus izskalo lietus, bet kas notiek pierobežā – tāds ir īstais jautājums. Krājuma trešās nodaļas, kurā pierobežas ainava un tēma izstrādāta visvairāk, dotā atbilde jāsaprot divos – ķermeņa un apziņas – plānos kā sāpe, griezīga (griezuma metafora Purinašas dzejā parādās vairākkārt) sāpe: “visas mājas kuras atrodas pašā pierobežā un / netiek apdzīvotas liek pašiem nojaukt un dīķus aizbērt” (80. lpp.).

Noslēgumā jāatzīmē Raivja Nikolajeva veidotais krājuma mākslinieciskais noformējums – neapšaubāmi, tas ne tikai teju ilustratīvi izceļ visas galvenās tēmas, bet arī piedāvā sava veida stilistisku inovāciju, kas papildina krājuma noskaņu.