— Cilvēks, kas guļ

Žorža Pereka trešā grāmata (Un Homme qui dort, latviski izdevis apgāds Omnia mea) ir stāsts par radikālu atteikšanos. Šis romāns, kas sarakstīts vēl pirms Oulipo perioda un publicēts 1968. gada revolucionāro notikumu priekšvakarā, ir meditācija par dīkstāvi, etīde par tukšumu, savdabīga atsvešināšanās hronika, kas vēstī par pakāpenisku aiziešanu no cilvēkiem un lietām un var tikt uztverta gan kā veselas paaudzes programmatisks manifests, kura protestē pret patērētāju sabiedrības ideāliem, gan kā autobiogrāfiska refleksija par personisku utopisku plānu: “Es rakstu grāmatu par posmu savā dzīvē, kad, gluži pretēji, biju pilnībā vienaldzīgs. Tā vairs nav fascinācija, bet “noraidījums”, atteikšanās no lietām un pasaules. Tam nav nekā kopīga ar nespēju komunicēt; tajā nav nekā metafiziska. Tas patiešām ir stāsts par kādu, kam vienudien rodas vēlme sacīt: “Atšujieties! Lieciet mani mierā!” 1974. gadā režisors Bernārs Keisans kopā ar Pereku uzņēmis tāda paša nosaukuma filmu, kas ieguvusi Žana Vigo balvu.

Tulkotāja

 

Tu esi viens. Tu mācies staigāt kā cilvēks, kurš ir viens, klaiņot, klīst, redzēt neskatoties un skatīties neredzot. Tu mācies caurspīdību, nekustību, neesamību. Tu mācies būt ēna un skatīties uz cilvēkiem, it kā tie būtu akmeņi. Tu mācies palikt sēžam, palikt guļam, palikt stāvam. Tu mācies sakošļāt katru kumosu, sajust to pašu neizteiksmīgo garšu katrai ēdiena kripatiņai, ko tu pacel pie lūpām. Tu mācies skatīties uz mākslas galerijās izstādītajām gleznām, it kā tās būtu daļa no sienas vai griestiem, un skatīties uz sienām un griestiem, it kā tie būtu gleznas, kuru ceļiem tu nepaguris seko – desmitiem, tūkstošiem ceļu, kas sākas vienmēr no jauna, tu seko to neizdibināmajiem labirintiem, tekstam, ko neviens neprastu atšifrēt, izirstošajām sejām.

 

Tu ienirsti Senluī salas ieliņu labirintā, ej pa Vožirāra ielu, ej uz Pereira pusi, uz Šatolandonu. Tu ej lēni, griezies atpakaļ, dirni pie veikalu vitrīnām. Pie drogu, elektropreču, sīkpreču, krāmu tirgotāju plauktiem. Tu apsēdies uz Luī Filipa tilta parapeta un skaties, kā zem arkām sakuļas un izšķīst ūdens vērpetes, uz piltuvei līdzīgo ieplaku, kas pie tilta pīlāriem te padziļinās, te piepildās atkal no jauna. Mazliet tālāk garām pabrauc baržas un upes tramvaji, uz brīdi iztraucējot ūdens rotaļas ar tilta balstiem. Gar visu krastmalu sēž nekustīgi makšķernieki, ar acīm sekodami savu pludiņu nepielūdzamajai dreifēšanai.

 

Apsēdies kafejnīcas terasē pie alus kausa vai melnas kafijas tases, tu vēro ielu. Mašīnas, taksometri, kravas auto, autobusi, motocikli, mopēdi brauc garām blīvās rindās, ko saskalda reti un īsi pārrāvumi – tāli atspulgi no luksoforiem, kas regulē satiksmi. Pa ietvēm abos virzienos plūst nepārtrauktas un daudz vienmērīgākas gājēju straumes. Divi vīrieši ar vienādiem mākslīgās ādas portfelīšiem paiet viens otram garām vienādi nogurušā solī; māte un meita, bērni, vecas sievas ar tīkliņiem, kāds armijnieks, vīrietis, apkrāvies ar diviem smagiem čemodāniem, un vēl citi ar sainīšiem, avīzēm, pīpēm, lietussargiem, suņiem, vēderiem, cepurēm, bērnu ratiņiem, formastērpiem, vieni gandrīz skrienoši, citi teju vilkdami kājas, apstājoties pie skatlogiem, sasveicinoties, šķiroties, apsteidzot cits citu, uzgrūžoties cits citam, veci un jauni, vīrieši un sievietes, laimīgi un nelaimīgi. Autobusu pieturās drūzmējas cilvēku bariņi, kas nemitīgi izšķīst un uzrodas atkal no jauna. Kāds vīrietis, apkarinājies ar reklāmas plakātiem, dala bukletus. Kāda sieviete plašiem rokas vēzieniem velti nopūlas apturēt garāmbraucošos taksometrus. Tev tuvojas arvien skaļāka ugunsdzēsēju vai policijas mašīnas sirēna.

Garām aiztraucas avārijas dienesta darbinieki, izsaukti kādiem steidzamiem gadījumiem? Tu neko nezini par likumiem, kas šiem cilvēkiem, kuri cits citu nepazīst, kurus tu nepazīsti, liek pulcēties šajā ielā, kurā tu esi nonācis pirmoreiz mūžā un kur tev nav ko darīt, ja nu vienīgi vērot šo pūli, kas nāk un iet, steidzas, apstājas: šīs kājas uz trotuāriem, šie riteņi uz brauktuvēm, ko tie visi te meklē? Kurp dodas? Kas viņus sauc? Kas liek tiem atgriezties? Kāds spēks vai kāds noslēpums liek tiem pamīšus uz ietves likt labo kāju, tad kreiso, turklāt tik nevainojami koordinēti? Tūkstošiem bezjēdzīgu darbību vienlaicīgi apkopojas tavā pārāk šaurajā, gandrīz pasīvajā redzeslaukā. Viņi vienlaikus pastiepj viens otram labo roku un saspiež tik cieši, it kā gribētu to pārlauzt, no viņu mutēm izlaužas šķietami ar jēgu apveltītas skaņas, viņi šķoba vaigus, degunu, uzacis, lūpas, vicina rokas, izceldami savu runu ar izteiksmīgu mīmiku un žestiem; viņi izvelk savus piezīmju kalendārus, sacenšas, sveicinās, lamājas, apsveic cits citu, grūstās; viņi iet uz priekšu, tevi neredzot, un tomēr tu esi tepat, jūs šķir tikai daži centimetri, tu sēdi kafejnīcas terasē un nebeidz viņus vērot.

 

Tu klīsti. Domās tu sašķiro ielas, kvartālus, mājas: trakie kvartāli, mirušie kvartāli, ielas-tirgi, ielas-kojas, ielas-kapsētas, aplupušās fasādes, apskretušās fasādes, aprūsējušās fasādes, apslēptās fasādes.

Tu ej gar skvēriņiem, un tev garām aiztraucas bērni, gar sētas režģiem vilkdami koka vai metāla lineālus. Tu apsēdies uz zaļu dēļu soliņiem ar čuguna kājām, kas atlietas lauvas ķetnu formā. Veci nespēcīgi sargi pļāpā ar vecā kaluma auklēm. Ar kurpes purngalu uz viegli smilšainās zemes tu zīmē apļus, kvadrātus, aci, savus iniciāļus.

Tu atklāj ielas, kurās nekad neiebrauc neviena mašīna, kurās, šķiet, neviens nedzīvo, kur nav citu veikalu kā vien kāda rēgaina bodīte vai šuvējas darbnīca ar skatlogā nostieptiem tilla aizkariem, kurā kopš mūžīgiem laikiem šķiet izstādīts tas pats bālais, saulē izbalējušais manekens, tie paši pogu paraugi, tās pašas aizgājušā gada modes gravīras, vai arī kāds matraču pārdevējs, kas piedāvā atsperes un gultu kājas, apaļas, ovālas, cilindriskas, dažādas kvalitātes astrus un matraču audumus, vai arī kāds ūķis, kur ierīkota kurpnieka darbnīca un kam durvju vietā ir priekškars, veidots no plakaniem un krāsainiem plastmasas korķīšiem, kas savērti uz neilona diegiem.

Tu atklāj pasāžas: Šuazela pasāžu, Panorāmu pasāžu, Žufruā pasāžu, Verdo pasāžu ar to tirgotājiem, kas pārdod modelīšus, pīpes, bižutēriju, pastmarkas, ar to zābaku spodrinātājiem, hotdogu letēm. Citu pēc citas tu lasi izbalējušās kartiņas, kas izliktas kāda graviera skatlogā: Doktors Rafaels Kribeljē, stomatologs, Parīzes medicīnas fakultātes absolvents, tikai pēc pieraksta, Marsels Emīls Birnakss SIA. Viss paklājiem, Serža Valēna kungs ar kundzi, Lagarda iela 11, tālr. 214 07 35; Žofruā Sentilēra koledžas absolventu salidojums, ēdienkarte: Jūras veltes uz ledus, Perigoras zosu akniņu tornis ar melnajām pērlēm, Sudrabotā ezera skaistule.

 

Luksemburgas dārzos tu skaties uz pensionāriem, kas spēlē bridžu, beloti vai taro. Uz soliņa netālu no tevis kāds mumificējies, nekustīgs večuks sakļautām kājām, atspiedis zodu pret sava spieķīša apaļo rokturi, ko apķēris abām rokām, skatās sev pretī, tukšumā, stundām ilgi. Tu viņu apbrīno. Tu meklē viņa noslēpumu, viņa vājo vietu. Bet viņš šķiet neuzveicams. Viņam jābūt galīgi kurlam, pa pusei aklam un, iespējams, paralizētam. Bet viņš pat nesiekalojas, nečāpstina lūpas, labi ja pamirkšķina acis. Saule riņķo ap viņu: varbūt viņa vienīgā modrība ir sekot savai ēnai; viņam droši vien ir jau sen iezīmēti atskaites punkti; viņa trakums, ja vien viņš ir traks, varbūt ir iedomāties sevi kā saules pulksteni. Viņš atgādina statuju, bet atšķirībā no statujām šim vīram ir tā priekšrocība, ka viņš var piecelties un staigāt, ja vien to vēlas. Viņš atgādina arī cilvēcisku būtni par spīti tam, ka viņa galva drīzāk izskatās pēc putna galvas, par spīti biksēm, kas viņam uzstīvētas līdz saules pinumam, kaklasaitei, kas sasieta skolnieciskā šleifītē pēc parnasiešu modes, bet atšķirībā no citām cilvēciskām būtnēm šim vīram ir tā priekšrocība, ka viņš bez redzamas piepūles var palikt nekustīgs kā statuja stundām un stundām ilgi. Tu arī tā gribētu, bet droši vien pie vainas ir tava jaunība, kas nav savietojama ar veča aicinājumu – tu pārāk ātri kļūsti nervozs: tava kāja neviļus sāk dīžāties smiltīs, tavas acis klīst uz riņķi, pirksti nemitīgi krustojas un atkrustojas.

Tu atkal ej uz labu laimi, nomaldies, griezies uz riņķi. Dažkārt tu sev nospraud smieklīgus mērķus: Domenila, Kliņankūra, Guviona Sensīra bulvāris, Pasta muzejs. Tu ieej grāmatnīcās un šķirsti grāmatas, tās nelasot. Tu ieej gleznu galerijās un rūpīgi tās izstaigā, apstādamies pie katra audekla, piešķieb galvu pa labi, piemiedz aci, pieej tuvāk, lai izlasītu kādas gleznas nosaukumu vai gadskaitli, vai arī gleznotāja vārdu, atkāpies, lai labāk redzētu. Promejot tu paraksties atsauksmju grāmatā, ar lieliem nesalasāmiem spalvas vilcieniem uzšņāpdams savus iniciāļus, ko pavada neīsta adrese.

 

Apsēdies kādas kafejnīcas dziļumā, tu lasi Le Monde rindu pa rindiņai, sistemātiski. Tas ir lielisks vingrinājums. Tu izlasi pirmās lappuses virsrakstus, “dienu no dienas”, ārvalstu ziņas, pēdējās lappuses atgadījumu hroniku, sludinājumus: darba piedāvājumi, darba meklējumi, prezentācijas, komercpakalpojumi, īpašumi, muižas, zemesgabali, dzīvokļi (pārdod), dzīvokļi (būvē), dzīvokļi (pērk), komerctelpas, dažādas nomas, tirdzniecības uzņēmumi, kapitāli, biedrības, kursi un privātstundas, mūža rente, automobiļi, boksi, dzīvnieki, lietotas preces, dažādi; pieņemšanas, dzimšanas, saderināšanās, kāzas, nekrologi, pateicības, Hôtel Drouot izsoles, ekskursijas un konferences, doktordarbu aizstāvēšanas; krustvārdu mīklas, kuras tu atrisini gandrīz prātā (nav katolisks, kad to nokristī: vīns; nosarkst pēc nāves: vēzis; kļūst nešķiramas, kad tās sakuļ: olas; ugunī nedeg, ūdenī neslīkst: ledus); laika prognozes; radio programmas, televīzijas programmas, teātru un kino repertuārs, biržas kurss; lappuses, kas veltītas tūrismam, sabiedrībai, ekonomikai, gastronomijai, literatūrai, sportam, zinātnei, teātrim, universitātēm, medicīnai, sievietēm, pedagoģijai, reliģijai, novadiem, aeronautikai, urbānismam, kuģniecībai, jurisprudencei, arodbiedrībām; starptautiskā politika, ārvalstu ziņas, Francijas politika, iekšlietas, ziņas īsumā, plaši pētījumi ar turpinājumiem trīs vai četros numuros, pielikumi, kas veltīti kādai valstij, novadam, produktam, reklāmas laukumi.

Piecsimt, tūkstoš ziņu aizzibēja gar tavām tik rūpīgajām un uzmanīgajām acīm, ka tu pat apskatījies, cik liela ir numura tirāža, un kārtējo reizi pārbaudīji, ka to drukājuši arodbiedrību strādnieki un kontrolējis BVP un OJD¹. Bet tava atmiņa ir papūlējusies neatcerēties nevienu no tām: ar vienādu intereses trūkumu tu izlasīji, ka Pont-à-Mousson akcijas ir kritušās, tērauds kotējas zemu, Ņujorkas birža aktīva, ka ir jāuzticas Francijas vissenākās nekustamā īpašuma kredītu bankas pieredzei un tās speciālistu tīklam, ka taifūns Barbara Floridā ir nodarījis postījumus trīs miljardu dolāru apmērā, ka Žans Pols un Likā jūtas laimīgi paziņot, ka pasaulē nākusi viņu mazā māsiņa Lisī: lasīt Le Monde ir tas pats kas pazaudēt vai iegūt stundu vai divas; kārtējo reizi pārliecinoties, cik ļoti tas viss tev ir vienaldzīgs. Hierarhijām, preferencēm ir jāizšķīst. Labākajā gadījumā tu vēl vari pabrīnīties, ka ap trīsdesmit tipogrāfisko zīmju kombinācija, kas beigu beigās pakļaujas pavisam vienkāršiem likumiem, ik dienu spēj radīt šos tūkstošus ziņu. Bet kāpēc lai tu tās izmantotu kā barību, kāpēc lai tu tās atšifrētu? Tev rūp tikai tas, ka laiks iet un ka nekas tevi neskar: tavas acis lasa rindiņas, nosvērti, citu pēc citas.

 

Būt vienaldzīgam pret pasauli nenozīmē būt nezinošam vai naidīgam. Tavs nolūks nav atklāt no jauna veselīgos analfabētisma priekus, bet lasot nekam no tā, ko tu lasi, nepiešķirt nekādu īpašu vērtību. Tavs nolūks nav staigāt kailam, bet būt apģērbtam, necenšoties nedz kā īpaši izcelties, nedz arī kļūt galīgi nevīžīgam; tavs nolūks nav ļaut nomirt sev badā, bet tikai pabarot sevi. Tas nenozīmē, ka šīs darbības tu gribētu veikt visā nevainībā, jo nevainība ir pārāk skaļš vārds: vienkārši – ja vien šim “vienkārši” vēl var būt kāda nozīme – tu vēlies tās atstāt neitrālā, pašsaprotamā zonā, brīvā no jebkādas vērtības, un jo sevišķi funkcionālās, jo funkcionalitāte ir ļaunākā no vērtībām, visliekulīgākā, viskompromitējošākā. Tu gribi, lai šīs darbības ir acīmredzamas, faktiskas, neapstrīdamas; lai vienīgais, ko par tām varētu sacīt, ir: “tu lasi”, “tu esi apģērbies”, “tu ēd”, “tu guli”, “tu staigā”, lai tās ir darbības, žesti, nevis pierādījumi un maiņas nauda: tavs apģērbs, barība un lasāmviela vairs nerunās tavā vietā, tu vairs nespēlēsi ar tām viltīgas spēlītes. Tu tām neuzticēsi nogurdinošo, neiespējamo, nāvīgo uzdevumu tevi pārstāvēt.

 

Turpmāk, kad tu ēd pie Petite Source letes vai Bière, vai Roger la Frite, tajā ir kaut kas no tā, ko psihofiziologi sauc par “barības uzņemšanu”: reizi vai divas dienā, reti kad biežāk, tu uzņem visai precīzi aprēķināmu proteīnu un ogļhidrātu daudzumu cepta liellopa gaļas gabala, verdošā eļļā vārītu kartupeļu daiviņu un sarkanvīna glāzes formā. Ir runa par steiku, reizēm sauktu arī par bifšteku vai pat bifsteķi, bet noteikti ne par liellopa filejas gabalu, par frī, ko neviens nekronētu par kartupeļu salmiņiem, par glāzi sarkanvīna, kura apelāciju nevienam ij prātā nenāktu kontrolēt, ne arī noteikt tā garšas īpašības. Bet tavs kuņģis vairs neuztver – ja vien kādreiz vispār ir uztvēris – atšķirību, un tavas garšas kārpiņas ne tik. Valoda pretojās ilgāk: tev vajadzēja labu laiku, lai gaļa pārstātu būt plāna, sīksta, cīpslaina, frī – eļļaini un ļengani, vīns – sīvs vai skābs, lai šie augstākajā mērā nievājošie un sākotnēji tik skumīgie apzīmējumi, kas saistās ar nabagu maltītēm, ar bezpajumtnieku barību, lētu zupas virtuvi un nomales gadatirgiem, pamazām zaudētu savu nozīmi, un lai skumjas, nabadzība, trūkums, posts, kauns, kas ar tiem bija nešķirami saistīti – šie tauki, kas kļuvuši par frī, šis sīkstums, kas kļuvis par gaļu, šis skābums, kas darīts par vīnu –, pārstātu pievērst tavu uzmanību, tevi ietekmēt, un arī pretēji – lai tevi vairs neiespaidotu pārpilnības, uzdzīves un greznu dzīru izsmalcinātības pazīmes, kas ir pilnīgs pretstats šīm – “šarolē”, izmeklētas filejas šķēļu, Fort des Halles antrekota sulīgais biezums un maigums, kartupeļu salmiņu vai skaidiņu zeltītais kraukšķīgums, kartupeļu suflē, kartupeļu sacepums, groziņā pasniegtu šķirnes vīnu bagātīgā buķete. Nekāda svētīta enerģija, nekāds dievišķs nektārs turpmāk vairs nepiepilda tavu šķīvi vai glāzi. Neviena izsaukuma zīme nepavada tavas maltītes. Tu ēd gaļu un frī un piedzer klāt vīnu. Nepārvaramajai distancei, kas šķir Laviletas vērša ribiņas no “kompleksajām pusdienām”, ko teju ik dienas, tikko iegājis pa durvīm, tu pasūti viesmīlim pie Petite Source letes, vairs nav varas pār tevi.

 

***

Vienalga, vai laiks ir skaists vai draņķīgs, vai līst lietus, spīd saule, pūš brāzmains vējš vai arī kokos nepakustas ne lapiņa, vai rītausma apdzēš laternas vai arī krēsla tās iededz, vai tu esi nomaldījies pūlī vai arī viens pats maldies kādā pamestā laukumā, tu ej tālāk, tu turpini klīst.

Tu izgudro sarežģītus maršrutus, pilnus ar aizliegumiem, kas liek tev mērot garus apkārtceļus. Tu ej apskatīt pieminekļus. Uzskaiti baznīcas, jātnieku statujas, čurātavas, krievu restorānus. Tu ej apskatīt būvdarbus krastmalā, pie pilsētas vārtiem, uzšķērstas, uzartiem laukiem līdzīgas ielas, kanalizācijas tīklus, nojauktus namus.

 

Tu atgriezies istabā un sakņūpi uz pārāk šaurās kušetītes. Tu guli kā idiots plati atvērtām acīm. Tu uzskaiti, kombinē griestu plaisas. Ēnu un plankumu savienojumi, mainoties tavam redzes leņķim un rakursam, lēnām ļauj piedzimt desmitiem jaunu formu, trausliem veidojumiem, kurus tu vari notvert tikai mirkli, sasaistot tos ar kādu vārdu – vīnogulājs, vīruss, vijole, vainags, vaigs –, līdz tie izšķīst un viss sākas no jauna: parādās kāds žests, kustība, siluets, ieskicējas neskaidra zīme, kurai tu ļauj plesties un augt, precizējas nejaušas aprises: acs, kas tevi vēro, gulošs cilvēks, ūdens vērpetes, burinieku vieglā šūpošanās, koka atlūza, kāds izšķīdis, atkal atjaunojies un nofiksēts sazarojums, no kura, saliekoties kopā punktu pa punktam, jau atkal iznirst kārtējā seja, kas tikpat kā neatšķiras no iepriekšējās, varbūt tā ir tumšāka vai uzmanīgāka, gaisā peldoša seja, kurā tu meklē ausis, acis, kaklu, pieri, tā arī nespēdams tās ieraudzīt, notverdams un atrazdams, lai tūlīt pat atkal jau pazaudētu, tikai kāda mīklaina smaida nospiedumu, nāss ēnu, ko varbūt turpina kādas – apkaunojošas vai glaimojošas, kas zina? – rētas pēdas.

 

Bieži tu vienatnē spēlē kārtis. Tu izdali bridža kārtis, mēģinot atrisināt uzdevumus, kas ik nedēļu parādās Le Monde, bet tu esi viduvējs spēlmanis un taviem gājieniem trūkst elegances: nekādu zināšanu par skvīzu, atmešanu, kontrēšanu. Kādu dienu tu iztēlojies īpašu sadalījumu, kas komandai ar tikai diviem trumpjiem uz rokas, dūzi un kalpu, neraugoties uz pretinieka sīvo aizsardzību, ļautu izspēlēt lielo šlemu, pateicoties īpaši skaistam renonsu un garo mastu sadalījumam; tad, atrisinājis šo uzdevumu un konstatējis, ka minētais šlems nemaz nebija tik interesants, ņemot vērā, ka to nemaz nebija iespējams nosolīt un ka šī izspēle nepavēra iespēju nekam smalkam, tu no bridža neko lielu vairs negaidīji.

Tu iekriti aizraujošā pasjansa priekos. Uz savas kušetītes tu izliec četras kāršu rindas, katrā pa trīspadsmit kārtīm, un izņem četrus dūžus. Spēles uzdevums ir pareizā secībā izkārtot četrdesmit astoņas atlikušās kārtis, izmantojot vietu, ko atbrīvojuši dūži; ja kāda no šīm tukšajām vietām vienā no rindām iegadās pirmā, tu vari tur novietot divnieku; ja tā ir atbrīvojusies, sacīsim, aiz sešinieka, tu vari tur novietot tā paša masta septītnieku, ja aiz septītnieka – tad astotnieku, ja aiz astotnieka – devītnieku, aiz kalpa – dāmu; bet, ja tā atbrīvojas aiz karaļa, tu neko tajā nedrīksti novietot, un vieta ir zaudēta.

Veiksmei šajā pasjansā nav lielas nozīmes. Jau ilgi iepriekš tu vari paredzēt brīdi, kad četri brīvie lauciņi trāpīsies aiz karaļiem, tātad būs zaudēti, ja tu gribēsi spēlēt uz secību; bet tu vari izmantot vienu no brīvajiem lauciņiem, tad citu, atgriezties iepriekšējā, aizpildīt trešo, ceturto, atkal otro. Un tomēr tev veicas reti: vienmēr pienāk brīdis, kad spēle nonāk strupceļā, kad puse vai trešdaļa kāršu ir jau sakārtotas, bet tu vairs nevari aizpildīt brīvās vietas, jo nemitīgi uzduries karalim. Principā tev ir tiesības uz vēl diviem mēģinājumiem: atliek atstāt vietā jau ieliktās kārtis, bet pārējās sajaukt un izdalīt no jauna, ievērojot četrus intervālus. Bet šīs divas papildu iespējas tu izmanto reti; tiklīdz tev šķiet, ka spēle ir sabojāta, tu savāc kārtis, divas trīs reizes tās samaisi un sāc visu no sākuma.

Tu jauc kārtis, izliec, izņem četrus dūžus, skaties uz spēli. Tu sāc uz labu laimi, uzmanoties tikai no tā, lai pārāk ātri neatklātu karali. Pamazām iezīmējas secība, parādās ierobežojumi, atklājas iespējas: šeit kāda kārts jau ir vietā, tur, pārvietojot tikai vienu, tu vienā piegājienā varēsi sakārtot piecas vai sešas, tur karalis, kas tev traucē, nevarēs kustēties.

Tev gandrīz nekad neveicas. Dažkārt tu šmaucies – pavisam nedaudz, reti, arvien retāk un retāk. Uzvara tev nav svarīga, jo ko gan varētu nozīmēt tava uzvara, un, ja runa ir tikai par to, lai dievi būtu tavā pusē, ir tik daudz citu un daudz vieglāku veidu, kā iemantot viņu labvēlību. Bet tu spēlē arvien biežāk un biežāk, arvien ilgāk un ilgāk, reizēm visu pēcpusdienu vai jau kopš paša rīta, vai arī līdz rītam un pat ne tādēļ – vairs jau ne tādēļ –, lai nosistu laiku.

Šajā spēlē ir kas tāds, kas tevi fascinē, varbūt vēl vairāk nekā ūdens rotaļas ar tiltu balstiem, nekā griestu labirinti, gandrīz caurspīdīgie stiebriņi, kas lēnām slīd pa tavas radzenes virsmu. Atkarībā no to atrašanās vietas un brīža katra kārts iegūst gandrīz satraucošu blīvumu. Tu būvē, izjauc, plāno, apsver, izmēģini kombināciju pēc kombinācijas: bezjēdzīgs uzdevums, nesodīta sakāve, apšaubāma kārtības ieviešana: četrdesmit astoņas kārtis piesien tevi pie istabas, un, tai piesiets, tu jūties gandrīz vai laimīgs, ja kāds desmitnieks jau ir savā vietā, ja kāds karalis nevar sacelties pret tevi, vai gandrīz nelaimīgs, redzot, ka tavi lēnie aprēķini visi kā viens noved pie tā paša neiespējamā iznākuma. It kā šī vientuļā un mēmā stratēģija iezīmētu tavu vienīgo ceļu, būtu kļuvusi par tavas esības jēgu.

 

***

Ir nakts. Aiz loga garām aiztraucas pa retai mašīnai. Ūdens lāse riešas pie gaiteņa krāna. Tavs kaimiņš ir kluss, varbūt kaut kur aizgājis vai arī jau miris. Tu guli ar visām drēbēm izstiepies uz kušetītes, rokas sakrustojis aiz pakauša, augstu savilcis ceļus. Tu aizver acis un atver. Vīrusveidīgas, mikrobiskas formas lēnām slīd no augšas uz leju pa tavas radzenes virsmu, tad pazūd, pēkšņi atgriežas centrā, gandrīz nemainīgas: rimbulīši vai burbulīši, stiebriņi, izliekti pavedieni, kuru savienojumi iezīmē kaut ko līdzīgu teiksmainam dzīvniekam. Tu pazaudē to pēdas, tad atkal tās atrodi; tu izberzē acis, un pavedieni sašķīst tūkstoš drumslās.

 

Laiks iet, tu snauduļo. Tu noliec atvērto grāmatu sev blakus uz kušetītes. Viss ir miglains, dūcošs. Tava elpa ir pārsteidzoši vienmērīga. Mazs melns acīmredzami nereāls knislis griestu plaisu labirintā atver nenojaustu spraugu.

 

Tu klīsti pa ielām dienu un nakti. Tu iemaldies mazos kinoteātros, kas piesūkušies ar dezinfekcijas līdzekļu uzmācīgo smaku, tu ēd sendvičus pie letēm, frī no tūtiņām, tu šķērso gadatirgus, spēlē pinbolu, ej uz muzejiem, tirgiem, stacijām, bibliotēku lasītavām, tu aplūko Žakoba ielas antikvariātu vitrīnas, Paradīzes ielas stiklinieku darbnīcas, Sentantuāna kvartāla mēbeļu tirgotavas.

 

Paskrienot stundām, dienām, nedēļām, gadalaikiem, tu atbrīvojies no visa, atsvabinies no visa. Dažkārt pat ar tādu kā reibumu atklāj, ka tu esi brīvs, ka nekas tevi nenomāc, ne tev patīk, ne nepatīk. Šajā dzīvē bez spriedzes un citiem satricinājumiem kā vien šie apstādinātie mirkļi, ko tev sagādā kārtis vai noteikti trokšņi, vai daža laba izrāde, kuru tu pats esi sev sarūpējis, tu atrodi gandrīz pilnīgu, skurbinošu laimi un reizēm pat jaunas emocijas. Tu izjūti pilnīgu mieru, ik brīdi esi izsprucis, pasargāts. Tu dzīvo laimīgās iekavās, tukšumā, pilnā ar solījumiem, no kuriem tu neko negaidi. Tu esi neredzams, dzidrs, caurspīdīgs. Tevis vairs nav: ejot stundām un dienām, mainoties gadalaikiem, aizritot laikam, tu izdzīvo bez prieka un skumjām, bez nākotnes un bez pagātnes, tāpat vien, vienkārši, pašsaprotami, kā ūdens lāse, kas pil no gaiteņa krāna, kā sešas zeķes, kas mirkst rozā plastmasas bļodā, kā muša vai austere, kā govs, kā gliemezis, kā bērns vai kā vecis, kā žurka.

 

No franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga

1. Bureaude vérification de la publicité – Reklāmas kontroles birojs. Office de justification de la diffusion –  Izplatīšanas pārbaudes dienests.  (atpakaļ uz rakstu)