— Radīšanas stāstiņi

 

Kā radās tramvajs

Iesākumā, kad nebija nedz manis un tevis, nedz ielu un māju, pār zemi slīdēja sudraboti pelēks Visuma Gars ar garām, spīdīgām ūsām un garu, salīkušu degunu, un gariem kā novembra vakari svārkiem, un gariem, gariem nagiem (tai laikā vēl nebija šķēru).

Visuma Gars visumā bija ar visu apmierināts. Tomēr ik pa laikam viņu tirdīja sīkas, niezošas domas, līdzīgi kā laikos, kad jau bija mājas, bet mājās vēl nebija siltā ūdens, tāpēc cilvēkus mēdza tirdīt negantas blusas.

Un kas tās bija par domām, tās sīkās un niezošās?

Viena doma allažiņ atgādināja Visuma Garam par viņa veltīgajiem centieniem izaudzēt bārdu.

Kāda cita nelikās mierā, ka nevar taču tā vienkārši bez jelkāda iemesla klejot pa pasauli.

Vēl kāda ik pēc brītiņa lika ieniezēties labajai nāsij, un tāpēc Visuma Gars bija spiests regulāri urbināt degunu.

Tad bija tāda, kura teica, ka viņš no malas izskatās smieklīgi.

Vēl cita paziņoja, ka viņai ir garlaicīgi, jo Visuma Gars ir garlaicīgs.

Un tā bija doma, kura Visuma Garam iekoda visbiežāk. Tad nu vienā dienā viņš izlēma, ka vairs nevēlas klausīties pārmetumos par garlaicību, un ņēmās darīt visu, lai beidzot kļūtu patiesi interesants. Viņš sāka valkāt svārkus ar zili baltām strīpām, ieveidoja ūsas kā divus garus starus, izgudroja visādus jaunus vārdus, kuru nozīmi tad atkal un atkal skaidroja domām, kuras nu vairs neuzdrošinājās saukt viņu par garlaicīgu.

Bet gadījās, ka viņu apbrīnot gribēja ne vien domas, kuras viņā jau mita, bet arī citas domas no tuvas un tālas apkārtnes. Tās gaidīja, kad viņš atkal trauks garām, un labpatikā ielēca Visuma Garam ausī, lai kādu laiku kopā slīdētu pār zemes virsu, klausīdamās dīvainos vārdus, kurus viņš atkārtoja.

Bet notika tā, ka tagad, kad Visuma Gars vairs nebija garlaicīgs, viņš bija kļuvis īslaicīgs. Un pienāca laiks domāt par pēcnācējiem. Nevar taču atstāt domas bez pajumtes.

Un Visuma Gars radīja pēcnācējus pēc sava ģīmja un līdzības – un tie joprojām slīd pār zemes virsu ar ūsām garām kā stari un zili baltiem svārkiem. Un ļauj sevī vizināties domām, arī tev un man.

 

Kā radās bruģis

Reiz sensenos laikos nevarēja tā vienkārši ieiet veikalā un nopirkt desu. Vajadzēja pazīt pārdevēju, bet pārdevējam, lai būtu, ko izlikt vitrīnā, vajadzēja pazīt desu ratu vadītāju, bet desu ratu vadītājam, lai zinātu, kur braukt pakaļ desai, vajadzēja pazīt desu žāvētāju, bet desu žāvētājam, lai būtu ko žāvēt, vajadzēja pazīt cūku bendi, bet cūku bendem, lai būtu ko kaut, vajadzēja pazīt cūku.

Tā bija savāda draudzība. Viņš zināja, ka kādu dienu vajadzēs cūku nokaut, bet tomēr viņu mīlēja, kā mīl kādu, kuru patiesi pazīst. Viņš zināja, kādi kartupeļi cūkai garšo vislabāk – čuguna katlā uz uguns vārīti, miltaini un ar visu mizu. Viņš pazina savas cūkas balsi starp visām citām balsīm. Ik rītu viņš tai stāstīja, kādus sapņus redzējis, un, ja nevarēja atcerēties sapņus, dziedāja dziesmas. Viņi kopā pavadīja daudzas līksmes pilnas stundas, un tomēr viņam šķita, ka reizēm cūka uz viņu skatās kā vīlusies. It kā zinātu, ka pienāks laiks, un bende viņu nokaus, lai gan tagad tik maigi kasa aiz auss.

Un laiks pienāca. Cūku bende pēdējo reizi ieskatījās cūkai acīs un izveda viņu no aploka uz vietu aiz kūts, kur jau gaidīja asinīm notašķīts koka galds un uzasināts cirvis. Viņš gāja, uz cūku neskatīdamies. Bet tad viņš atcerējās, kā reiz, kad cūka vēl bija pavisam sivēntiņš, bija izglābis viņu no noslīkšanas dīķī. Kā viņš bija nesis mazo rozā būtni dvielī ietītu, drebošu un raudošu, gluži kā viņu pašu reiz sensenos laikos dvielī ietītu, drebošu un raudošu bija nesis tētis. Viņš paskatījās cūkai acīs, bet viņa jau zināja. Vēl pirms bendes paša viņa zināja, ka jaunnedēļ desu žāvētājam nebūs, ko žāvēt, un desu ratu vadītājam nebūs, ko vest, un  pārdevējam nebūs, ko likt vitrīnā, un tas nekas, ka pircēji viņu pazīst un sveicina uz ielas, jo neviens viņu nepazīst tā, kā cūku bende pazīst cūku.

Pārdevējs teica pircējiem, ka desu rati kavējas. Ka nedaudz jāuzgaida. Bet viņš nezināja, ka desu rati tā arī neatbrauks, jo desu žāvētājam vairs nekad nebūs, ko žāvēt. Jo cūku bende vairs nekad nenokaus nevienu cūku.

Cilvēki ņēmās gaidīt. Viņiem piepulcējās arvien jauni desu kārotāji. Sākumā izveidojās rinda, tad neliels pūlis un tad jau visas tuvējās ieliņas piepildīja cilvēku straumes. Viņi bija saspiedušies tik tuvu cits citam, ka nevarēja ne pagrozīties. Bet neviens pat nedomāja padoties, nedabūjis desu. Viņi nenogurdināmi gaidīja, līdz nozvanīs desu veikala zvaniņš un gaisā varēs sajust žāvētas desas smaržu. Viņi stāvēja visu dienu, visu nakti, visu nedēļu, visu rudeni un ziemu. Viņi stāvēja gadiem ilgi, gadsimtiem ilgi, līdz zeme zem kājām pamazām sāka dilt un viņi sāka grimt. Viņi grima arvien dziļāk, tomēr nepadevās. Smagākie jau bija iegrimuši līdz pleciem, vieglākie vēl varēja pakustināt rokas. Bet visi kā viens domāja, ka neies taču prom bez desas, ja jau tik ilgi gaidījuši.

Gadsimti turpināja steigties uz priekšu, desu pārdevēja veikals jau sen kā bija aizvērts, jo nebija desu, ko pārdot. Desu rati trūdēja tuvējā tīrelī, un desu žāvētājs jau sen kā žāvājās mākoņos. Vien cūku bende ar cūku joprojām klīda pa pasauli.

Bija pagājuši jau vairāki tūkstoši gadu, kad abi atgriezās dzimtajā pusē. Viņi gāja pa ielu, kas agrāk bija vedusi uz desu veikalu, un smaidot saskatījās, kā zinādami kādu noslēpumu.

Bet desu pircēji joprojām stāvēja rindā pēc desas. Un dažs juta, kā viņam uz galvas uzkāpj nagainā cūkas pēda.

 

Kā radās mākoņi

Sākumā nebija nekādu mākoņu, neviena paša. Bija tikai divas lielas, apaļas Debesu Acis, viena atvērta naktī, otra pa dienu. Lai gan Nakts Acs pa dienu atpūtās un Dienas Acs tāpat darīja naktī, beigu beigās tās tomēr nogura. Tās nogura skatīties allaž uz vienu un to pašu, vienu un to pašu. Jo rau, jau atkal kāda maza roka pastiepjas pēc cepuma un apgāž piena glāzi. Jau atkal nezin kuro nakti kāda vecmamma krāc un kāds vectēvs viņai piebaksta pie pleca. Viņa pamostas, bet pēc brīža atkal turpina krākt. Tad jau labāk vērties aiz plakstiņiem, kur var redzēt arvien jaunus sapņus.

Debesu Acis visādi centās atgaiņāt vienmulību.  Nakts Acs uzsūtīja cilvēkiem fantastiskus plūdus un labpatikā noskatījās, kā cilvēki glābjas no vēl nekad nepiedzīvotajām briesmām. Dienas Acs uzsūtīja cilvēkiem svelmi, kas lika viņiem meklēt vēsākas zemes. Dienas Acs labpatikā vēroja vēl nekad neredzētos cilvēku klejojumus.

Bet pēc vairākām dienām un naktīm Debesu Acīm apnika arī cilvēku cīņas ar nežēlīgajiem dabas elementiem. Viņas jau atkal nogura. No Lielās Debesu Mutes izvēlās Nopūta. Tā lidoja lēni, pielidoja pie Dienas Acs un nostājās tās priekšā. Nopūta zināja, kāpēc bija izvēlusies no Lielās Debesu Mutes – viņa nesa sapni, kuru Debesu Acis nu varēja redzēt ikreiz, kad viņām apnika cilvēku vienmuļās gaitas. Atlika vien pasaukt Nopūtu, un viņa atlidoja. Kad Debesu acis nogura arī no sapņa, Lielā Debesu Mute nopūtās vēlreiz, un no tās izvēlās jauna Nopūta, kas nesa jaunu sapni. Un tā tas turpinājās un turpinās vēl arvien. Ar laiku pat paši savas vienmulības nogurdinātie cilvēki ievēroja, ka debesīs var redzēt sapņus.

 

Kā radās bērzi

Laikā, kad vēl nebija cilvēku, virs zemes laidelējās miglas kamolīši un gaidīja savu Adītāju. Garām un spožām adatām viņa gāja pāri laukiem un adīja nebeidzami baltu šalli, kas noklāja zemi aiz viņas. Kad izbeidzās pavediens, Adītāja atritināja citu miglas kamolīti un turpināja adīkli.

Kādu dienu Adītāja ieraudzīja, ka baltā šalle aiz viņas ir nosegusi visu pasauli. Vairs nebija iemesla turpināt adīkli, nebija nevienas vietas, kuru apsegt. Viņa apsēdās kāda koka pavēnī, lai atpūstos, bet spēja tikai nopūsties vēl un vēlreiz, līdz nopūtas savērpās skumjās. Savukārt skumjas pamazām vērtās vējainā tukšumā, kas ieritinājās Adītājas krūtīs kā auksts un dzelošs pavediens un samilza spiedošā kamolā. Adītāja tikai sēdēja un skatījās pati savās domās, kas šķita kāda sveša, nežēlīga prāta sūtītas. Citkārt tik spožās adatas pamazām sarūsēja, nekustīgie pirksti zaudēja veiklību.

Un, kamēr viņa sēdēja, atspiedusies pret koku, baltā šalle, kas klāja zemi, sāka dilt. Lietus un vējš, zemestrīces un vulkānu izvirdumi, jaunradušās būtnes ar savām nagainajām ķepām pārrāva smalkos miglas valgus, līdz no Adītājas mūža darba bija palikušas vien netīri bālas driskas.

Adītāja to visu pat nemanīja, jo viņas skatiens arvien bija vērsts iekšup. Viņa arī nemanīja, kā viņu pašu vēro koks, pret kuru viņa atspiedusies. Koks nolieca pār Adītāju silti zaļus matus un laiku pa laikam klusi raudāja, nezinādams, kā palīdzēt drūmajai viešņai. Bet arī viņa prātā rosījās dažas domas, un viena no tām bija gudra un laba.

Koks noliecās līdz pat Adītājas ausij un teica:

– Man ir auksti. Uzadi man šalli.

Tā bija pirmā reize kopš neatminamiem laikiem, kad Adītāja izdzirdēja balsi, kas nesākās viņā pašā.

Viņa sāka adīt. Rūsas saēstām adatām, stīviem pirkstiem viņa uzadīja baltu, garu šalli un apvija to ap koku.

Skaisto tērpu pamanīja blakus stāvošie koki un lūdza Adītāju izrotāt arī viņus.

Un tā, kamēr vien būs koki, kuri vēlēsies ietīties baltajā miglas pavedienu šallē, Adītāja staigās pār zemes virsu un meklēs miglas kamolīšus.

 

Kā radās taciņas

Iesākumā katrs gāja, kur gribēja. Ja sagribēja noiet gar kādu mīļu laukakmeni, tad tā arī darīja. Ja sagribēja pa ceļam salasīt mellenes, tad gāja taisni iekšā melleņu cerā. Katra pastaiga bija jauna taciņa,

Bet tad parādījās vecmāmiņas. Sākumā kautrīgas un klusas, bet tad arvien drošākas un teju uzstājīgas, viņas apmetās saulainās, paklājiņiem un sedziņām izklātās istabiņās un aicināja ciemos mazbērnus, kuri arī bija pēkšņi parādījušies (no kurienes gan?).

Un mazbērniem nebija brīv tā vienkārši ņemt un iet melleņu cerā, kad vien iegribējās. Mazbērniem bija jāiet uz noteiktām vietām, mudīgi un bez ākstīšanās. Citādi varēja dabūt idritvaikociņu no vecmāmiņas. Neviens idritvaikociņu nebija redzējis, bet tas ikvienā iedvesa šausmas. Tāpēc mazbērni rātni tekalēja no vecmāmiņas uz tirgu pēc reņģēm un tad atkal mudīgi atpakaļ, nemaz neievērodami siltās laukakmeņu pieres, kuras aicināja pieglausties. Viņi gāja, acu nepacēluši, un domāja, vai idritvaikociņš ir līdzīgāks liepai vai pīlādzim, vai varbūt smiltsērkšķim ar asajiem dzeloņiem.

Ar laiku mazbērnu soļi vairs nepagaisa, tie zemē uzzīmēja taciņu no vecmāmiņas mājas uz tirgu, uz aku, uz mežu. Kad mazbērni paši kļuva par vecmāmiņām, viņu mazbērni iemina atkal jaunas taciņas – uz veikalu, uz ūdens pumpi, uz aptieku. Un tā joprojām. Kad parādās jauna taciņa, zini – tās galā savus mazbērnus gaida vecmāmiņa. Rokās viņa tur idritvaikociņu. Pasteidzies!