— Freida laikmetīgums

Par Zigmunda Freida grāmatu Melanholija un mazohisms (no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs; Zinātne, 2022)

“Kā transķermenis, kā nebinārs ķermenis, kura tiesības būt ekspertam par savu stāvokli, veidot diskursu vai jebkāda veida zināšanas par sevi pašu neatzīst medicīna, likums, psihoanalīze vai psihiatrija, es esmu rīkojies līdzīgi Sarkanpēteram: esmu apguvis Freida un Lakāna valodu – koloniālā patriarhāta valodu, jūsu valodu – un esmu te, lai jūs uzrunātu.”

Pols B. Presjado. Es esmu monstrs, kas ar jums runā, 2019¹

“Lakāns slavē Freidu par to, ka tas bijis “pakļāvīgs histēriķiem”. Es būtu vēlējies apsveikt šodienas praktiķus par to, ka viņi ir “pakļāvīgi transpersonām”. Bet vai viņi ir?”

Žaks Alēns Millērs. Pakļāvīgi transpersonām, 2021²

Epigrāfā likti apgalvojumi iecerēti kā atbilde uz jautājumu, bez kura šodien, šķiet, nevar iztikt neviens pārspriedums par Freidu: kāpēc lai mēs joprojām lasītu viņu un domātu par viņu? Citāti labi ilustrē Mišela Fuko savulaik pausto vērtējumu par Freida iespaidu uz mums visiem. Salīdzinot Freidu ar Marksu, Fuko, kurš nav bijis nedz psihoanalīzes, nedz marksisma sekotājs un piekritējs, dēvē abus autorus par jaunas diskursivitātes aizsācējiem. Viņu pienesums domāšanas vēsturē, pēc Fuko pārliecības, sniedzas tālu pāri konkrētiem tekstiem, ko katrs ir sarakstījis. Līdzīgi Marksam Freids esot pavēris iespēju un sniedzis paraugu neskaitāmu citu tekstu tapšanai, tostarp tādu, kas radikāli atšķiras no viņa paša veikuma.³

Šo radikālo atšķirību, kas vienlaikus saglabā ciešu saikni ar Freida mantojumu,⁴ labi demonstrē pēdējā laika polemika par transidentitātēm. 2019. gadā transvīrietis Pols B. Presjado franču psihoanalītiķu kopienai adresētā priekšlasījumā Es esmu monstrs, kas ar jums runā asi nosoda binārās dzimumdiferences epistēmisko režīmu, kuram psihoanalīze esot pakļauta kopš saviem pirmsākumiem. Pasludinot dzimumdiferenci par novecojušu domāšanas paradigmu, Presjado no Parīzes Kongresu pils skatuves rāj analītiķus: “Jūs vairs nevarat sistemātiski atsaukties uz Freida un Lakāna tekstiem, it kā tiem piemistu universāla vērtība viņpus to vēsturiska novietojuma, it kā šie teksti nebūtu sarakstīti dzimumdiferences patriarhālās epistemoloģijas ietvarā. Pasludināt Freida un Lakāna teikto par likumu ir tikpat absurdi, cik pieprasīt no Galileja atgriezties pie Ptolemaja tekstiem vai sagaidīt, ka Einšteins atteiksies no relativitātes teorijas un turpinās domāt Ņūtona un Aristoteļa fizikas terminos.”⁵

Kamēr Presjado izteikums faktiski pasludina psihoanalīzi par pagātnes reliktu, pats izteikšanās akts un tā konteksts liek uztvert viņa vērtējumu ar devu skepses. Reti kuram mūsdienās ienāktu prātā veltīt pūles Ptolemaja kosmoloģijas atspēkošanai, taču ar Freida iniciētu tradīciju Presjado joprojām ir “jāskaidrojas” 3500 praktizējošu analītiķu priekšā. Tas apliecina, ka viņa vārdos iekodētais aicinājums “nost ar psihoanalīzi!” izskan no tā paša diskursivitātes lauka, kura dibināšanu Freidam piedēvē Fuko.

Tikmēr franču psihoanalīzes metra Žaka Lakāna znots un intelektuālais mantinieks Žaks Alēns Millērs savā atbildē Presjado uzrunai izsaka divus grūti savienojamus apgalvojumus: no vienas puses, viņš piesauc “transu dumpi”, ko virza “kareivīgas lobistu grupas”, no otras, norāda uz psihoanalītiķu kopienas atvērtību transpersonām un Presjado uzstāšanos psihoanalītiķu kongresā kā šīs atvērtības apliecinājumu.

Šī neklātienes polemika parāda, cik sensitīvs mūsdienu psihoanalīzei kļuvis jautājums par dzimumidentitātēm, kuras neiekļaujas binārajā dalījumā vīrietis/sieviete. Argumenti, kas izskan šajā diskusijā, nav jauni, taču krasi mainījies to sociālais konteksts: indivīdi, kuri nespēj vai nevēlas identificēties kā vīrieši vai sievietes, kļūst arvien redzamāki un aktīvi iesaistās sarunā.

Vietā ir jautājums, kāds šim visam sakars ar krājuma Melanholija un mazohisms tekstiem, kas publicēti laikposmā no 1917. līdz 1927. gadam. Dzimumdiference nudien nav šo tekstu centrālā tēma. Taču, raugoties no mūsdienu teorētiskās un sociālās situācijas, tieši šis jautājums, pēc manas pārliecības, izrādījies vēsturiski iedarbīgākais ārpus psihoanalīzes institūciju ietvariem. Tāpēc šeit pilnībā fokusējos uz to, apņemoties iztirzāt mazohismu atsevišķā publikācijā.

Nav tā, ka dzimumdiferences problemātika grāmatā netiktu skarta: krājumā apjomīgākajā tekstā Es un Tas tā risināta, Freidam aprakstot trīs psihes instanču – Es, Tas un Virs-Es – tapšanu un savstarpējo dinamiku,⁶ kuras tālejošām sekām bagātais sākumposms norit Oidipa kompleksa zīmē. Tieši ambivalentas attiecības ar vecākiem Oidipa trīsstūra ietvaros psihoanalīzes skatījumā izšķir tos indivīda raksturojumus, ko mūsdienās dēvē par dzimumidentitāti un seksuālo orientāciju.

Lai gan Presjado verdikts par psihoanalīzes piederību binārās dzimumdiferences režīmam ir pamatots, savā uzrunā viņš nepievērš pietiekamu uzmanību faktam, ka Freids skata dzimumidentitāti nevis kā vienkāršu dabas dotumu, bet kā sarežģītas psihoseksuālas tapšanas iznākumu. Tiesa, Freida teorijas fallocentrisms⁷ brīžiem pieņem anatomiska esenciālisma vaibstus, ko kodolīgi pauž viņa lietotais aforisms “anatomija ir liktenis”.⁸ Taču vairākas citas Freida nostādnes liek piesardzīgi izturēties pret šādiem deterministiskiem postulējumiem. Piemēram, visu cilvēku konstitucionālās biseksualitātes atzīšana, norāde uz infantilās seksualitātes polimorfi perverso raksturu, identifikācijas centrālās lomas postulēšana rakstura veidošanās procesā u. c.⁹ Šie nojēgumi akcentē indivīda psihoseksuālās attīstības prekāro (nedrošo, nejaušībām pakļauto) raksturu un liek atzīt vispārpieņemto normu (anatomijai atbilstošu dzimumidentitāti un heteroseksuālo dispozīciju) par sākotnējās daudzveidības ierobežojuma rezultātu.

Šie Freida ieskati pārsteidzoši pietuvojas dzimtes (gender) teorijas nostādnēm, ko 20. gadsimta 90. gadu sākumā formulē filozofe¹⁰ Džūdita Batlere, kurai veltīts Presjado priekšlasījums. Lai gan Batleres teorētiskā intervence apliecina gan psihoanalīzes nerimstošu aktualitāti, gan tās būtisko lomu dzimtes teorijas tapšanā, reti kurš tā dēvētās “džendera ideoloģijas” kritiķis ir nopietni pievērsies šai ideju pārneses epizodei.¹¹

Batleres skaidrošanās ar Freidu kulminē dzimtes melanholijas idejā.¹² Rakstā Sēras un melanholija Freids piedāvā jaunu skaidrojumu senai kaitei, skaidrojot melanholijas simptomātiku ar zaudēta mīlas objekta uzņemšanu Es veidojumā: nespēdams saraut libidozās saites ar objektu, Es ar to identificējas.¹³ Ja 1917. gada rakstā šis process tiek aplūkots kā sērošanas patoloģiska modifikācija, sešus gadus vēlāk darbā Es un Tas Freids būtiski paplašina melanholiskas identifikācijas nozīmi: “Mums izdevās noskaidrot melanholijas sāpīgās ciešanas ar pieņēmumu, ka Es [veidojumā] tiek atjaunots zudušais objekts, proti, objekta noslogojumu aizstāj identificēšanās. Tomēr toreiz mēs neatpazinām visu šī procesa nozīmi un nezinājām, cik tas ir biežs un tipisks. Kopš tā laika esam sapratuši, ka šādai aizstāšanai ir liela loma Es izveidē un ka tā būtiski palīdz veidot to, ko dēvē par tā raksturu.”¹⁴

Noturīgākās un iedarbīgākās identifikācijas bērna dzīvē sagaidāmi attiecināmas uz viņa primārajiem aprūpētājiem, kuru lomu tipiski pilda heteroseksuāls vecāku pāris. Tieši šādā tipiskā ietvarā norit normālais jeb pozitīvais Oidipa komplekss, ko Freids apraksta no vīrieškārtas bērna perspektīvas: zēns iekāro māti; izkopj ambivalentu attieksmi pret tēvu kā pārāku sāncensi; apjauš, ka konkurence draud viņam ar sodu (kastrāciju); atsakās no incestuālās iekāres; identificējas ar tēvu un izraugās nākotnes mīlas objektus pēc mātes parauga. Lai gan Freids atzīst šādu scenāriju par vienkāršotu,¹⁵ viņš tomēr patur to spēkā kā ideālo modeli. Par Oidipa kompleksa atrisinājuma būtiskām sekām atzīstama ne tikai dzimumidentitātes konsolidēšanās, identificējoties ar sava vai pretējā dzimuma vecāku, bet arī Virs-Es morāli kritiskas instances tapšana, bērnam internalizējot vecāku (pirmkārt tēva) aizliedzošo autoritāti.

Piesakot dzimtes melanholijas ideju, Batlere mobilizē Freida atziņu dekonstruktīvu potenciālu un atraisa to subversīvas implikācijas. Darbā Dzimtes nemiers viņa izsaka hipotēzi, ka pirms incesta tabu, kuru bērns kastrācijas baiļu iespaidā internalizē Oidipa kompleksa gaitā, viņam ir jāsaskaras ar homoseksualitātes tabu. Šādu pieņēmumu Batleres ieskatā pieprasa pati Freida teorija, jo citādi nevar izskaidrot, kāpēc biseksuāla būtne par privileģētu mīlas objektu izvēlas tieši pretējā dzimuma vecāku. Batlere raksta: “Tā kā identifikācija ir zaudējuma sekas un tā aizvieto objektu attiecības, dzimtes identifikācija ir sava veida melanholija, kurā liegtā objekta dzimums tiek internalizēts kā aizliegums. Šis aizliegums sankcionē un regulē abstraktu, dzimtē noteiktu identitāti un heteroseksuālās iekāres likumu. Oidipa kompleksa atrisinājums ietekmē dzimtes identifikāciju ne tikai caur incesta tabu, bet vēl pirms tā, arī caur homoseksualitātes tabu.”¹⁶ Šajā skatījumā “dzimtes identitāte [..] ir tāda aizlieguma internalizēšana, kas ir identitātes formatīva sastāvdaļa”.¹⁷ Proti, būt vīrietim nozīmē būt inkorporējušam vīrieti (tēvu) kā aizliegtu un tāpēc vienmēr jau zaudētu mīlas objektu.

Vai no Batleres teiktā izriet, ka institucionalizēta heteroseksualitāte ar to balstošu homoseksualitātes tabu ir melanholijas caurausta sociālā kārtība? To būtu grūti noliegt. Vai tas nozīmē, ka Baltere pozicionē homoseksuālo iekāri kā sākotnējāku un tāpēc “patiesāku” par heteroseksuālo – kā viņu interpretē, piemēram, Slavojs Žižeks?¹⁸ Batleres centieni papildināt Freida melanholiskas identifikācijas koncepciju ar Fuko varas skaidrojumu, saskaņā ar kuru pats aizliegums producē aizliegto, runā tam pretī. Heteroseksuālā kultūra sākotnēji liedz homoseksuālu mīlestību, turklāt nevis tikai kā aktuālu notikumu, bet arī kā iespēju. Šādi rodas “apsteidzošs zaudējums” (preemptive loss) un no tā izrietoša sērošana par neizdzīvotām iespējām.¹⁹ Tā vietā, lai piedēvētu homoseksuālai iekārei sākotnējās patiesības statusu, Batlere, uzticīgi saraujot saites ar Freidu, izgaismo dzimtes daudzveidīgas konfigurācijas, kuras veidojas kā atšķirīgas atbildes uz vienu un to pašu kultūras likumu – normatīvo heteroseksualitāti. Šādi aktualizējot psihoanalīzes subversīvas potences, Batleres heterodoksais lasījums un tā atbalsis aktuālās diskusijās par transidentitātēm²⁰ apliecina Freida laikmetīgumu brīdī, kad institucionalizētas psihoanalīzes pozīcijas globālajā psihoterapijas tirgū sen nepieņemas spēkā. Jācer, ka dzīļu psiholoģijas argumenti skaļāk izskanēs arī Latvijā, kur pagājušais gads iezīmējās ar transpersonu tiesību novēlotu ienākšanu lielās politikas un lielo mediju uzmanības lokā.

1. Preciado P. B. Je suis un monstre qui vous parle. Rapport pour une académie de psychanalystes. Paris: Grasset, 2020. P. 17–18. Sarkanpēters ir cilvēcīgumu apguvušais pērtiķis, Kafkas stāsta Ziņojums akadēmijai varonis, ar kuru Presjado pastāvīgi salīdzina sevi, uzrunājot psihoanalītiķus.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Miller J.-A. Docile au trans. Lacan quotidien, No. 928, 2021. P. 18.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Foucault M. Qu’est-ce qu’un auteur? Dits et écrits. Vol. II. Paris: Gallimard, 2001. P. 832–833.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Žaka Deridā skatījumā mantot kādu tradīciju nozīmē domāt pret šo tradīciju tās pašas ietvaros [dans et contre], “uzticīgi saraujot saites” [rompre par fidélité] ar to (Derrida J. Comme si s’était possible, “within such limits”. Papier machine. Paris: Galilée, 2001. P. 294, 314).  (atpakaļ uz rakstu)
5. Preciado P. B. Je suis un monstre qui vous parle. P. 119. Tā kā uzruna adresēta praktizējošiem psihoanalītiķiem, Presjado arguments nav tīri teorētisks: viņš inkriminē analītiķu kopienai starpdzimuma (intersex) bērnu normalizēšanu un transdzimuma patoloģizēšanu. (Turpat. P. 93.) Psihoanalīzes patriarhālismam, kas atklājas Freida pārspriedumos par sievietību un sievišķo seksualitāti, savulaik pievērsos Freida darbu krājuma Seksuālā dzīve (Zvaigzne ABC, 2014) recenzijā. Sk.: Gubenko I. Seksuālās dzīves problēmas. Punctum, 04.08.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Aprakstot šīs attiecības, Freids met izaicinājumu gadsimtiem senai subjekta filozofijas tradīcijai, kura skata Es veidojumu kā psihei jeb dvēselei koekstensīvu, vienotu un sev pašam pilnībā caurskatāmu. Turpretī Freida teorijas pamatā ir psihes iedalījums savstarpēji konfliktējošās instancēs un bezapzinātu psihisko procesu postulēšana, kuri turklāt tiek atzīti par primāriem un psihes dzīvi noteicošiem. Šajā skatījumā Es veidojums, ko Freids atzīst tikai par daļēji apzinātu, parādās kā pilnīgi bezapzināta Tas sekundāra un atkarīga modifikācija.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Par Freida fallocentrismu liecina kastrācijas kompleksa centrālā vieta abu dzimumu bērnu psihoseksuālajā attīstībā, kā arī no šī kompleksa izrietošā peņa skaudības ideja. Krājumā Melanholija un mazohisms fallocentrisms vistiešāk izpaužas rakstā Fetišisms (1927), kur seksuāls fetišs tiek definēts kā sievietes neesošā falla aizstājējs (Freids Z. Fetišisms. Melanholija un mazohisms. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zinātne, 2022. 72. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
8. Freids Z. Oidipa kompleksa nogrimšana. Seksuālā dzīve. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2014. 191. lpp. Aforisms komentē peņa skaudības rašanos, ko Freids piedēvē mazai meitenei.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Biseksualitāti (izprastu kā divu dzimumu iezīmju līdzklātbūtni vienā personā) un polimorfi perverso dispozīciju Freids iztirzā Trīs apcerējumos par seksuālā teoriju (Freids Z. Seksuālā dzīve. 37.–42., 77.–78. lpp.). Savukārt identifikācijas jēdziens tiek sistemātiski iestrādāts Masu psiholoģija un Es analīze, Es un Tas un citos vēlīnos darbos.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Džūdita Batlere oficiāli reģistrēta Kalifornijas štatā kā nebināra persona un dod priekšroku dzimumneitrālam vietniekvārdam they. Ņemot vērā, ka par šī vietniekvārda atveidi latviešu valodā joprojām nav panākts konsenss, kā arī faktu, ka Batlere paliek Džūdita, atļaujos latviski turpināt rakstīt par viņu sieviešu dzimtē.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Balteres dzimtes teorijas psihoanalītiskas premisas konsekventi ignorē, piemēram, “sociālā taisnīguma kustības” atmaskotāji Helēna Plakrouza un Džeimss Lindsijs grāmatā Ciniskās teorijas (2020), kā arī publicists Daglass Marijs nupat latviski izdotajā grāmatā Pūļa neprāts (2019).  (atpakaļ uz rakstu)
12. Dzimtes melanholijas jēdzienu literatūrzinātnē izmantojis Jānis Ozoliņš: Ozoliņš J. Stāstījuma struktūra, stāstītāja un stāstījuma līmeņi Andras Neiburgas prozā. Promocijas darbs. Vad. A. Cimdiņa. Rīga: Latvijas Universitāte, 2020. 115.–121. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Sal. Freids Z. Sēras un melanholija. Melanholija un mazohisms. 17.–18. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Freids Z. Es un Tas. Melanholija un mazohisms. 37. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. “Detalizētāka izpēte lielākoties atsedz pilnīgāku Oidipa kompleksu, kas ir divējs – pozitīvs un negatīvs, atkarīgs no bērna sākotnējās biseksualitātes, t. i., zēnam ir ne tikai ambivalenta ievirze pret tēvu un maiga objekta izvēle mātei, tomēr vienlaikus viņš izturas kā meitene, viņš pauž maigu femīno ievirzi pret tēvu un tai atbilstīgo greizsirdīgi naidīgo ievirzi pret māti” (Freids Z. Es un Tas. 40. lpp.). Sal.: Freids Z. Seksuālā dzīve. 194. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Batlere Dž. Dzimtes nemiers: feminisms un identitātes graušana. Tulk. D. Ābola. Rīga: LU LMFI/Mansards, 2013. 90. lpp. Tulkojums modificēts.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Turpat. 91. lpp. Tulkojums modificēts.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Žižek S. The Ticklish Subject: The Absent Centre of Political Ontology. London: Verso, 2000. P. 269–270.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Butler J. Melancholy Gender / Refused Identification. The Psychic Life of Power. Stanford: Stanford University Press, 1997. P. 139. Svarīgi, ka Batlere iztirzā melanholiju kā vispārīgu dzimtes struktūru, kurai pakļauti arī nenormatīvu identitāšu pārstāvji (Turpat. P. 148–149).  (atpakaļ uz rakstu)
20. Jau pieminētais Žaks Alēns Millērs norāda uz, viņaprāt, būtiskām nesaskaņām starp Batleres dzimtes teoriju un “patiesas transpersonas” pieredzi: “Neviens netic dzimumdiferencei vairāk nekā patiesa transpersona (un transsexuel vrai). Tas acīmredzami kontrastē ar [..] dzimtes plūstošo raksturu.” (Marty É., Miller J.-A. Entretien sur “Le sexe des modernes”. Lacan quotidien. N° 927, 2021. P. 12) Arguments ir problemātisks divos aspektos: cis vīrietis Millērs ne tikai apelē pie pieredzes, kas viņam ir sveša, bet arī devalvējoši ranžē transpersonas īstās un neīstās. Replika izskan Millēra sarunā ar literatūrzinātnieku Ēriku Martī, kurš grāmatā Moderno dzimums: neitrālā doma un dzimtes teorija (2021) polemiski iztirzā dzimtes jēdziena ģenealoģiju.  (atpakaļ uz rakstu)