— Vētras sēja

Par Frenka Herberta romānu Kāpa (no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims; Prometejs, 2022)

Frenka Herberta Kāpa zinātniskās fantastikas klasikā ieņem tik prominentu vietu, ka liela daļa latviešu tulkojuma lasītāju šo romānu noteikti jau būs iepazinuši kā citādi, kaut vai ar kādu no ekranizācijām. Piemēram, es Kāpu pirmoreiz izlasīju pusaudzībā vēl tai senajā ērā, kad spekulatīvā literatūra Latvijā visvieglāk bija pieejama un pārsvarā tika lasīta krievu tulkojumos, un tikai vairākus gadus vēlāk tiku pie iespējas un spējas to iepazīt oriģinālā. Vēl vēlāk, kad pārsteidzīgi apņēmos izlasīt visus ar Hugo apbalvotos romānus, šo nolēmu izlaist, jo viss jau šķita pietiekami skaidrs. Un tomēr trešā reize apliecina, ka atgriezties – tāpat kā lasīt pirmoreiz – ir vērts. Ja iemeslu gribētu raksturot ļoti īsi, pietiktu ar vienu vārdu, kam šajā gadījumā nevajadzētu implicēt nekādu vērtējumu: blīvums.

Lai to aprakstītu sīkāk, vispirms atgriezīšos pusaudzībā. Kāpa manā gadījumā nebija formējošs romāns, taču aizrāva pamatīgi: intrigas! piedzīvojumi! atriebība! misticisms! krāšņa vide tāltālā nākotnē! Dažos aspektos Kāpa ir daudz tuvāka 19. gadsimta piedzīvojumu literatūrai nekā sava laika zinātniskajai fantastikai. Sižeta un galvenā varoņa Paula Atreīda attīstības trajektorija ātri vien raisa asociācijas ar, piemēram, Grāfu Monte-Kristo. Katrā ziņā tēla ceļš uz iekšējā potenciāla piepildījumu roku rokā ar ārējā taisnīguma atjaunošanu, kas prasa ar izdomu pārvarēt ārkārtīgus šķēršļus, ir vienkāršs un plaši sastopams, bet tāpēc ne mazāk pievilcīgs motīvs. Taču tas var atstāt ēnā citas tēmas, it sevišķi tad, ja ir iemiesots aizraujošā sižetā. Herberts aizraujošu sižetu uzskatīja tikai par līdzekli, ar ko noturēt lasītāju uzmanību, kamēr teksts attīsta tā pamatā esošās idejas.¹ Tāda pieeja tomēr acīmredzami var būt arī kontrproduktīva: es jau nu noteikti neveltīju sevišķu vērību nekādām idejām. Tās tolaik aizēnoja tuksnešainās planētas Arrakisas gigantiskie smilšu tārpi.

Otrajā lasījumā mani pārņēma vilšanās un aizkaitinājums. Gigantiskajiem smilšu tārpiem joprojām nebija ne vainas, taču pusaudzīgo aizrautību nu apslāpēja lietas, kas iepriekš bija paslīdējušas garām. Nebūtu īsti taisnīgi sacīt, ka personāžu sistēma Kāpā ir pavisam strikti iedalītos labajos un ļaunajos, tomēr uz to pusi ir gan. It sevišķi galvenais ļaundaris barons Vladimirs Harkonens ir ļaundarīgs izteikti un komiski karikatūriskā formā, turklāt padarīts par homoseksuālu efebofilu, liekot tekstam stipri ost pēc homofobijas.² Varenības tēma toreiz jau drīzāk nomāca nekā pievilka – cik tad var lasīt par likteņa izraudzītajiem pārcilvēkiem? Visa krāšņā reliģisko un garīgo mācību un psiholoģisko ideju kombinācija (tā tiešām ir iespaidīga: kristietība un islāms, dzenbudisms un jungisms utt.) šķita pārāk radniecīga pliekaniem New Age mistrojumiem. Un vēl, protams, koloniālisma jautājums: Arrakisu, fantastiskus Tuvos Austrumus, no vienu kolonistu varas atbrīvos varonis no citu kolonistu vidus, fantastisks Arābijas Lorenss? Nē, paldies! Un vēl…

Vai mana negatīvā reakcija bija pārmērīga? Godīgi sakot, ne sevišķi. Bet, tāpat kā pirmais, arī otrais lasījums ne tuvu nebija pilnīgs un vispusīgs; manu uzmanību jau atkal pārvarīgi piesaistīja daži atsevišķi aspekti. Kāpa ir tematiski pārsātināta, ar piedzīvojumu līniju tajā savītas tik daudz dažādu citu, ka līdzsvarotam iespaidam un saturiskā blīvējuma apguvei vairāki lasījumi šķiet vienkārši neizbēgami.

Tagad, trešajā reizē, kad jau bija skaidrs, ka ar zināmu aizkaitinājuma līmeni ir jārēķinās, tas likumsakarīgi izrādījās zemāks. Summēdamies ar iepriekšējiem lasījumiem, šis, iespējams, bija taisnīgāks pret tekstu. Vismaz vienā griezumā tas gan nozīmēja aizkaitinājuma palielinājumu: Kāpa ir izteikts sešdesmito gadu produkts, grāmata rakstīta laikā, kad feministiski ievirzītā zinātniskā fantastika vēl nebija paguvusi paplašināt šaurus žanra prātus un iztēli, un romāna absolūtais patriarhālisms ir nomācošs. Pat ar brīnumainu varu apveltīto Bene Geseritas māsu ordenis, kas mēģina radīt pārcilvēku, tā saukto Kvizatsu Haderahu, “kura organiskās prāta un gara spējas ļaus apvienot telpu un laiku” (673. lpp.), savu pūliņu potenciālo iemiesojumu spēj iedomāties realizētu tikai vīrietī. Bīstos, šī apvāršņa šaurība nav vienkārši iekšēja romāna pasaules īpatnība.

No otras puses: piemēram, tikai šajā reizē es gana labi novērtēju, cik viltīgi Kāpa šķetina varas, vadoņa un izredzētības pavedienu. Turklāt nekas netiek slēpts, teksts darbojas gluži atklāti. Par Kvizatsu Haderahu – nekādu pārsteigumu, romāns to liek saprast ļoti ātri – protams, kļūs galvenais varonis, neskaitāmu paaudžu ilgas ģenētiskās selekcijas rezultāts, ko gaida pravieša liktenis un milzu vara (tiktāl samērā klišejiski). Pauls redz iespējamās nākotnes un saprot, ka viņa ceļš, ko daļēji virza atriebība un taisnīguma atjaunošana, ticamākais, nozīmēs ārkārtīgi postošu galaktiska mēroga džihādu, kas tiks karots viņa vārdā un ko viņš negrib pieļaut. Un, Arrakisas brīvajiem ļaudīm noticot pravietim Paulam, arī lasītājs tiek ievilināts simpātiju slazdā. Par spīti savai pusaudzībai ar visām no tās izrietošajām īpašībām, Pauls ir ārkārtīgi harismātisks gan kā personāžs, gan kā cilvēks grāmatas pasaulē, un viņa izaugsme ir tik spoža, ka lasot var līdz pēdējam brīdim ticēt, ka notikumu gaita rit nevainojami un visus gaida laimīgas pasaku beigas, labie uzvarēs, ļaunie tiks sodīti, planēta plauks. Galu galā viņš patiešām ir pravietis ar brīnumainām spējām. Lasītāju nedaudz savainodams, slazds aizcērtas, kad kļūst skaidrs, ka džihāds pravieša Paula vārdā ir neizbēgams un viņš pats jau ir ieguvis potenciāla tirāna veidolu. Un tad nu arī saproti: stāsts ir nevis par labā varoņa lielo uzvaru, bet gan par antivaroņa tapšanu un varoņkulta toksiskumu. Tiesa, Kāpa šo tēmu tikai aizsāk, un lielā pļauja seko romāna turpinājumā Kāpas mesija (Dune Messiah).

Kā rāda mana lasījumu vēsture, katra grāmatas pārlasīšana dod iespēju pieredzes un priekšstatu slāņojumus konfrontēt ar pašu tekstu, pārskatīt savus spriedumus, pārlēkt no vieniem uzsvariem uz citiem, izsekot savas attieksmes pārmaiņām utt. Protams, tas sakāms par ikviena literāra darba pārlasījumu virkni. Tomēr Kāpa tieši tematiskā blīvuma dēļ paver sevišķi lielas variācijas iespējas, un iespējamo reakciju dažādība vairāk raksturo nevis lasītāju, bet pašu romānu. Tieši tā arī izpaužas grāmatas lielākā vērtība.

Pieļauju, šis blīvums kaut kādā mērā izskaidro arī Kāpas ārkārtīgo popularitāti³: tā var apmierināt ļoti dažādas vajadzības. Piemēram, gan sešdesmitajos, gan vēlāk dažiem lasītājiem tā varēja dot vēl vienu alternatīva garīguma formu; ne velti Lūgsna pret bailēm⁴ ir gandrīz folklorizējusies. Citiem tā bija maiga kontrkultūras izpausme, kas amerikāņu (un ne tikai) pusaudzim (un ne tikai) deva iespēju būt nedaudz dumpīgam, neizejot no istabas. Vēl citus uzrunāja Kāpas plašā un nopietnā pievēršanās ekoloģijai, kas labi saskanēja ar vides aktīvisma uzplaukumu sešdesmito gadu sākumā (Reičelas Kārsones grāmata Klusais pavasaris (Silent Spring) bija vēl pavisam svaiga) un kas, protams, to dara jo aktuālāku mūsdienās, kaut arī romānā iemiesotais skatījums ir nedaudz novecojis. Zinātniskās fantastikas lasītājiem varēja pietikt jau ar to, ka tā ir spilgta un aizraujoša žanra grāmata. Taču daļa no tās fantastiskā satura (un feodālās vides un misticisma pieskaņas) lieliski iederētos arī fantāzijas literatūrā, tāpēc Kāpa tikpat labi patīk fantāzijas lasītājiem. Un vēl tas ir Bildungsroman un piedzīvojumu gabals, un orientālisma romāns, un politiska alegorija par resursu trūkumu un monopolu, un kāds noteikti par pilnu ņēmis arī idejas par cilvēku sugas sociālpsiholoģiju, attīstību un stagnāciju, uztverdams to kā filozofisku darbu, utt., utt.

Turklāt daudzšķautnainība romānā izpaužas iekšēji koherenti un, galvenais, samērīgi. Varētu domāt, ka šāds teksts lasītāju neizbēgami pārmāks ar gariem, neveikliem sabiedrības un tehnoloģiju aprakstiem, ekonomiskiem un vēsturiskiem ekskursiem. Taču teksta savaldība pasaules atainošanā ir nudien uzteicama. Atsevišķos pielikumos dažas lietas izstāstītas nedaudz sīkāk, bet lasījuma gaitā pasaule lielā mērā dzimst ar mājieniem, alūzijām un nepateikto, nevis smagnēju pasaules būvniecību un pārspriedumiem, un tās vēsture ir nojaušama, nevis uzspiesta. Līdz ar to, starp citu, paveras ceļš arī dīvainajam, kas šajā grāmatā – atšķirībā no turpinājumiem – ir nomalē un prasa kaut kādā mērā novērst uzmanību no darbības pamatvirzības un ļauties brīvam domu plūdumam. Piemēram, cik neparasta gan ir bijusi un kā varētu būt veidojusies daudzus gadu tūkstošus tāla civilizācija, kas svēto karu pret “mašīnloģikas dievu” nosaukusi samērā mazpazīstama Viktorijas laikmeta rakstnieka vārdā?⁵

Arturs Klārks Kāpu reiz pielīdzinājis Gredzenu pavēlniekam. Lai gan abām grāmatām ir vairākas virspusīgas līdzības, lai gan daži Kāpas konstrukcijas un pasaules veidojuma elementi liek domāt pat par tiešu Tolkīna romāna ietekmi un lai gan abus darbus laika gaitā piemeklējis līdzīgs kulta statuss un komerciālās nemirstības liktenis (gan vienu, gan otru sēriju ar jaunām grāmatām papildina dēli, vairāk vai mazāk balstoties tēvu darbā), par to, protams, var un vajag strīdēties. Tomēr tām šķiet kopīgs arī kaut kas būtisks: tādai tematiskajai un semantiskajai pārsātinātībai, kas dod tik daudz vielas gan patikai, gan analītiska skata priekam, gan domu malduceļiem, gan veselīgam aizkaitinājumam, ir vajadzīgs gluži bezkaunīgs autora vēriens, ko var vien apbrīnot.

1. Par to Herberta biogrāfijā raksta viņa dēls. Sk. Herbert B. Dreamer of Dune: The Biography of Frank Herbert. New York: Tor, 2003. Lasāmviela interesanta, bet jābrīdina, ka ābols no ābeles dažkārt krīt stipri tālu.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Arī šajā ziņā ir vērts palasīt dēla rakstīto biogrāfiju.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Kad sešdesmito gadu pirmajā pusē daļa no romāna turpinājumos tika publicēta žurnālā Analog, tas guva ievērību vien visai šaurajās zinātniskās fantastikas aprindās. Dažus gadus vēlāk, pēc izdošanas grāmatas formātā, tā pamazām ieguva popularitāti pagrīdē, it sevišķi pret sistēmu kritiski noskaņoto studentu vidū, bet pēc tam kļuva par bestselleru. Un tā joprojām ir viena no populārākajām žanra grāmatām, par ko liecina arī nesenā holivudizācija.  (atpakaļ uz rakstu)
4. 14. lpp. Te labi iederas rakstnieka, akadēmiķa un kritiķa Adama Robertsa pieredze.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Kad komerciālie panākumi tekstu apaudzēja ar citiem materiāliem, batleriskā džihāda nosaukuma izcelsme tika pie citiem skaidrojumiem. Tomēr liekas droši, ka pirmavots ir fascinējošā Semjuela Batlera vēstule/eseja Darvins mašīnu vidū.  (atpakaļ uz rakstu)