— Esiet dusmīgas!

Statistika liecina, ka Latvijā ar vardarbību dzīves laikā saskaras katra trešā sieviete. Turklāt, visticamāk, šī problēma ir daudz lielāka, jo puse no sievietēm, kas piedzīvojušas vardarbību, par to nevienam nav teikušas. Pagājušā gada decembrī kinoteātris Kino Citadele un filmas Viņa teica (She Said) izplatītājs Latvian Theatrical Distribution sadarbībā ar žurnālu Punctum rīkoja diskusiju par #EsArī kustību Latvijā, kurā aktualizēja Punctum gada sākumā uzsākto dokumentālo stāstu sēriju #EsArī, kurā seksuālas vardarbības upuri tikai aicināti dalīties ar savu pieredzi un atmaskot varmākas.

Diskusijā piedalījās literatūras žurnāla Punctum redaktore, rakstniece, #EsArī sērijas aizsācēja Laura Brokāne, publiciste, žurnāliste un #EsArī stāsta autore Agra Lieģe-Doležko, māksliniece un mākslas kritiķe Rasa Jansone, publicists un rakstnieks Ilmārs Šlāpins un izstādes un digitālās platformas Lietisko pierādījumu muzejs autore Laura Stašāne. Diskusiju vadīja publiciste Linda Curika.

 

Linda Curika: Mēs tikko noskatījāmies Marijas Šrāderes patiesos notikumos balstīto filmu Viņa teica (She Said), kura vēsta par #MeToo kustības sākumu ASV un pasaulē un kurā divas New York Times žurnālistes ar pētniecisko darbu un publikācijām atklāja patiesību par gadu desmitiem zināmo, taču noklusēto tēmu par seksuālo uzmākšanos sievietēm Holivudas filmu industrijas aizkulisēs. Filma bija emocionāli ļoti spēcīga, tāpēc sarunu varbūt varam sākt, pasakot pāris vārdus par saviem iespaidiem? Agra, vai tu varētu sākt?

Agra Lieģe-Doležko: Jā, labi. Es biju rēķinājusies, ka tā varētu būt iespaidīga filma, bet nebiju domājusi, ka tās laikā vajadzēs vairākkārt apraudāties un pēc tās būs grūti parunāt. Stāstu par Hārviju Vainstīnu mēs visi, protams, bijām dzirdējuši, un arī šīs filmas kontekstā esmu dzirdējusi iebildumu: “Bet mēs taču to visu šobrīd skatāmies ziņās!” Un tomēr es esmu ārkārtīgi gandarīta, redzot to šādā formā, un mazliet smieklīgā kārtā es drīzāk spēju identificēties ar šo divu žurnālistu tēliem, šīm strādājošajām mātēm, no kurām viena izmeklēšanas procesu sāk, joprojām esot pēcdzemdību depresijas valgos… Abas ir strādājošas, nogurušas mātes, kurām patiesība ir gana svarīga, lai neļautu ikdienai stāties ceļā… Bet patiesībā, ņemot vērā savu pieredzi, ticu, ka arī viņām bērni ir kļuvuši par vienu no nozīmīgākajiem iemesliem, kāpēc šis darbs ir jādara – jāatmasko šī seksuālā noziedzība, jāizvēdina šī netīrā industrija un kopumā skaļi jāpasaka, ka šis nav normāli! Mēs negribam dzīvot šādā pasaulē un nevēlamies, lai tādā uzaug mūsu bērni.

Rasa Jansone: Filmu skatoties, mani pārsteidza juridiskā puse, jo es līdz šim to nebiju nedz izpratusi, nedz iedomājusies. Atceroties posmu, kad tas viss “gāja gaisā”, man toreiz likās, ka tās tiešām ir tikai pāris aktrises, kas publiski nāca klajā ar paziņojumiem. Atceros, ka bija šis teksts New York Times, bet likās, ka nepieciešams vien, lai būtu kāds cilvēks, kas grib atklāti par to runāt; man nemūžam neienāktu prātā, ka tur ir bijusi tik milzīga juridiskā puse, kurai tev jāizkapājas cauri, lai šāda publikācija vispār būtu iespējama. Mani pārsteidz, ka pirms šī raksta viņiem ar pašu Vainstīnu bija jārunā, bet acīmredzot šī juridiskā puse ir tieši šāda: tev ar viņu jārunā un jānoklausās tas viss, ko viņš ir gatavs paziņot.

Ilmārs Šlāpins: Mani filma ļoti aizkustināja – es vispār raudu tikai filmās. Tā bija ļoti profesionāli uzbūvēta, līdz smieklīgumam aizkustinoša, tas, kā viņi visi seši žurnāla redakcijā beigās stāvēja ap vienu datoru pirms raksta publicēšanas – kā kaujinieku vienība pirms pēdējā uzbrukuma… Filmas pamata sižets bija par to, kā šīm divām trauslajām, jaunajām sievietēm izdevās šo visu iekustināt, jo vairākkārt arī izskanēja, ka jau iepriekš ir bijušas šīs apsūdzības, gadu desmitiem ilgušas tiesvedības, bet nekas nav noticis, nekas nav mainījies, un neviens arī neticēja, ka šajā sistēmā kaut kas var mainīties. Acīmredzot bija vajadzīgs kaut kas šāds ar visu to neveiklo ķimerēšanos ap juridiskajām detaļām kopā ar advokātiem, lai tas viss tiktu pasniegts precīzā un maksimāli iedarbīgā veidā. Bet aiz tā vēl stāv arī motīvs par to, kā sākt par šīm lietām runāt, kā pierunāt liecināt, kā panākt, lai sievietes par to sāktu stāstīt. Un visu laiku izskan šī doma, ka pa vienam to izdarīt nevar – vajag apvienoties un lēkt kopā, sākt runāt visām reizē, jo acīmredzot šo sistēmu var mainīt tikai ar adekvātu sistēmu tai pretī. Tas par filmu runājot.

Linda: Ne tikai par filmu, kopumā jau, lai mainītu spēcīgas pastāvošas sistēmas, ar vienu ir par maz, bet dažreiz pietiek arī ar to, ka nedaudz sāk bakstīt šos sistēmas ķieģeļus, tāpēc es gribēju jautāt Laurai Brokānei: tu iniciēji šo #EsArī stāstu sēriju Punctum – vai tu vari nedaudz pastāstīt par to, kā tas bija? Vai redzēji kādās līdzības ar šo filmu, vai arī pie mums viss bija pavisam citādāk?

Laura Brokāne: Pirmkārt, jau nevar teikt, ka es to sāku. Mēs devām platformu, bet aizsācēja noteikti ir Agra. Un, skatoties šo filmu, mani ļoti aizkustināja žurnāla redaktoru atbalsts, šī redakcijas aizmugure. Pazīstama šķita arī komunikācija ar stāstu autorēm – ir grūti iedrošināt atklāt šos stāstus. Empātijas pakāpei ir jābūt ārkārtīgi augstai, to mēs redzējām arī šajā filmā. Es domāju, ka arī Laura [Stašāne] saistībā ar savu projektu zina šo sajūtu – cik ļoti esi iekšā šajos stāstos.

Linda: Laura, varbūt vari pastāstīt par Lietisko pierādījumu muzeju? Patiešām – kā var tikt pie šiem stāstiem, un cik lielā mērā sievietes Latvijā ir gatavas runāt par piedzīvoto vardarbību?

Laura Stašāne: Lietisko pierādījumu muzejs ir projekts par vardarbību ģimenē, un, kad mēs kopā ar kolēģi Janu Jacuku to pirms diviem gadiem sākām veidot (pirmizrāde bija festivālā Homo Novus – tā bija izstāde, kas kļuva par digitālu platformu), mūsu sajūta bija, ka par vardarbību ģimenē runāt ir vēl grūtāk nekā par seksuālu vardarbību no nepazīstama cilvēka, jo ar to saistītais tabu ir vēl lielāks. Mēs sapratām, ka anonimitātei, kā to ļoti labi varēja redzēt arī šajā filmā, ir ļoti liela nozīme, un, ja mēs spējām nodrošināt šīm sievietēm aizsardzību – jo anonimitāte ir viens no aizsardzības veidiem –, tad viņas būs gatavas runāt. Projekta veidošanas laikā mēs šīs lietas mācījāmies un gājām runāt gan ar speciālistiem no centra Marta, gan ārzemju kolēģiem par to, kā vienlaikus panākt, ka salaužam klusumu, kas uzbūvēts ap vardarbību pret sievietēm, un reizē arī nodrošinām drošu vidi, un man šķiet, ka mums izdevās. Mēs gājām lēnā tempā, mums nebija termiņa, kā tas varbūt ir žurnālistikā, un filmā es ievēroju to, ka viņas ļoti uzsvēra, ka nepieciešami liecinieki, nepieciešami vārdi; bez tā tas principā nav legāli vai attaisnojami, tam rakstam nebūs nozīmes. Un es atceros, ka mēs toreiz runājām ar Adrianu Rozi, kas bija režisore Re:Baltica projektam – filmai Izdzīvotājas –, un viņa teica, ka, jā, noteikti vajag vismaz divus lieciniekus katram stāstam – kādu, kas bijis klāt, vai kādu no ģimenes vai draugu loka, kas var apliecināt, ka tas ir noticis. Bet, tā kā mēs veidojām mākslas projektu, mums bija skaidrs: nē, šo mums nevajag, mēs ticēsim katrai sievietei, kas stāstīs par to, kas ar viņu ir noticis, un mums nevajag to, ko vajag žurnālistiem. Ar to mēs, manuprāt, ļoti ieguvām – ar to, ka teicām, ka esam gatavas ticēt katram stāstam.

Linda: Bet tas ir ļoti izaicinošs ceļš, jo, piemēram, par #EsArī stāstiem dzirdēta kritika, ka sievietes izvēlas apvainot vīriešus, kas ir varas pozīcijās, jo viņas nav spējušas caur seksuālām aktivitātēm īstenot to, ko savā karjerā ir gribējušas, un otrs nereti dzirdētais ir tas, ka sievietes nevēlas atklāt savu identitāti tāpēc, ka viņas melo. Ja mēs runājam par tādām tēmām kā vardarbība ģimenē, tad sabiedrībai, šķiet, ir lielāka izpratne par to, ka tas tiešām notiek, turklāt ir zināma statistika (Latvijā katra trešā sieviete dzīves laikā ir pieredzējusi emocionālu, fizisku, ekonomisku vai seksuālu vardarbību ģimenē), un mēs pazīstam cilvēkus, ar kuriem tas ir noticis, bet, līdzko tiek izaicināti cilvēki, kam ir vairāk varas un ir bijis noilgums, un sievietes baidās atklāt savu vārdu, tad ir ļoti viegli pateikt, ka tas nav bijis pa īstam. Kā mēs varam šo risināt?

Ilmārs: Problēma, kuru parādīja arī šī filma: izvēloties konkrētu varmāku, par kuru runāt un kura biogrāfiju izcelt, mēs viņu, no vienas puses, demonizējam, un Vainstīns bija pateicīgs eksemplārs izskata, uzvedības un dažādu dīvainību ziņā: staigāja halātos un gribēja, lai sievietes skatās, kā viņš iet dušā, un tamlīdzīgi; no otras puses, runājot par viņu, varētu it kā pateikt, ka neko tik briesmīgu jau viņš nedarīja – pagrabā pieķēdētu nevienu neturēja, līķu tur nav, lielākajā daļā gadījumu viņam iecerētais nemaz nesanāca un tā tālāk. Abos kontekstos pastāv iespēja distancēties un notiekošajā neieraudzīt sistemātisku problēmu. Ko tieši izdarīja nākamais #MeToo vilnis, kas aizgāja pa visu pasauli, kad sāka runāt sievietes ne tikai no Holivudas, bet arī no citām vidēm, dažādām valstīm un nozarēm – tieši tas ļāva izvilkt virspusē iemeslus, kāpēc šī sistēma ir bijusi tik noturīga, grūti pateikt, vai gadu desmitus, simtus vai tūkstošus, bet ir skaidrs, ka tas, ar ko saskārās mūsdienu modernās sabiedrības, bija tas bloks, ko izveido šie trīs elementi: bailes, kauns un nauda, jo par visu var samaksāt un atpirkties, runāt par notikušo ir liels kauns, un tāpēc droši vien liela daļa izvēlēsies klusēt, un trešais ir vienkārši bailes, kas pavada šādus gadījumus un pieredzi. Tāpēc man šķiet svarīgi atzīmēt, kas ir noticis, runāt par to šādā veidā, kā to dara filma, sekundāri, nevis par pašu Vainstīna nodarījumu, bet par to, kā tas ir ticis vilkts augšā, kas ar to ir izdarīts, kas ar to ir panākts ar publikāciju, interviju, sarunu starpniecību. Ar to, manuprāt, ir panākts kas ļoti svarīgs. Es nezinu, vai šī sistēma kaut kādos apstākļos varētu atjaunoties, bet šobrīd tā ir sabrucināta, un mums ir pieredze, instrumenti, metodes, kā ar to strādāt, un, pats galvenais, valoda, jo, runājot par šiem notikumiem, mēs iegūstam valodu, atbrīvojam to, lai runātu par to, ka nevēlamies, lai tas turpinātos.

Linda: Viena no lietām, ko Vainstīns un arī viņa juristi saka, ir, ka bija “citi laiki”, un es gribēju jautāt, kā jums, dāmas, šķiet: vai Latvijā ir bijuši agrāk “citi laiki”, kad bija pieņemts uzmākties kolēģēm vai izteikt replikas, vai veikt citas seksualizētas darbības, un tad ir notikusi kaut kāda apskaidrība, un tagad mēs vienkārši esam jaunā laikmetā, vai arī mēs nekur uz priekšu neesam tikuši un esam tādā kā noliegumā… Vai kaut kas ir mainījies?

Agra: Domāju, ka varu šo “citi laiki” fenomenu komentēt, analizējot reakcijas uz Latvijā izskanējušajiem stāstiem. Tas, cik skarbas bieži vien ir reakcijas tieši no sievietēm, kuras, iespējams, kādreiz ir ko līdzīgu piedzīvojušas, bet nav par to runājušas un tā vietā šobrīd pauž viedokli, ka “tas jau nav nekas tāds”, – es domāju, ka tas vien pierāda, ka tādi “citi laiki” tā īsti nekad nav bijuši. Sievietes vienmēr ir zinājušas un jutušas, kaut zemapziņā, ka tas, kas ar viņām notiek, nav pieņemams, savukārt sociālā kārtība, kuras ietvaros viņas ir eksistējušas, ir noteikusi, ka viņām ar to kaut kā ir jāsadzīvo, jāpieņem tas kā vienkārša dzīves realitāte. Un tas ir mainījies vai vismaz sācis mainīties. Bet šīs skarbās pretreakcijas un #EsArī stāstu nosodījumu – manuprāt, to pamatā izraisa šī iekšējā disonanse, kad pašas, iespējams, “citos laikos” vai pat nesen pieredzēto, kas ir bijis nepatīkams, bet ko neesi nekādi iztaujājusi vai cēlusi gaismā, nevēlies tagad pēkšņi saredzēt jaunā veidā, kas varētu nobrucināt uzskatus par sevi pašu un to, kas tad ar tevi īsti noticis. Ir ārkārtīgi grūti un nepatīkami atzīt, ka esi bijusi upuris, arī tā nekādā ziņā nav patīkama pozīcija, kurā nonākt. Tādējādi šie “citi laiki” noteikti ir eksistējuši fiziski, un, iespējams, tagad tādas lietas notiek retāk, bet es ticu, ka notikušā upuris, pat ja ārēji pieņem apstākļus, sāpes ir jutis vienmēr un kaut kādā līmenī, kaut vai caur neapzinātu ķermenisku reakciju, vienmēr sapratis, ka ar viņu notiek kas tāds, kam nebūtu jānotiek.

Linda: Filmā viena no jaunajām sievietēm teica: “Maybe I have made an error of judgment” – esmu nepareizi novērtējusi situāciju. Es pati pārlieku seksualizēju šo situāciju, esmu sadomājusies, tā ir tikai masāža, nevajag taču sadomāties, ka mani tūlīt kāds ņems un izvaros, un, kad šī seksuālā uzmākšanās notiek, tad viņa domā – es vienkārši korekti nenolasīju situāciju, tā ir mana vaina, esmu to pārpratusi. Un man šķiet, ka šis milzīgais kauns, ko turpini nest sev līdzi,– ko tas izdara ar sievietes integritāti, kā tu uztver savu ķermeni un sevi darba vidē, sevi attiecībās? Kā jums šķiet, kāda ir šī ietekme, un vai no tā ir kāda izeja, ja ar to esi sastapusies? Kā to vispār identificēt?

Laura S.: Man šķiet, #MeToo ietekmē gan sievietes, gan vīrieši sāka labāk apzināties, saprast, kad tiek pārkāptas indivīda robežas. Ļoti bieži tu īsti nesaproti, vai šī ir tā robeža, kas ir pārkāpta, vai vēl nav vai tūlīt jau būs, varbūt tomēr nav… Un tas vien, ka mēs to bieži pat neatšķiram, ir kaut kas pieņemams vai nav, jau apliecina, ka šī sistēma ir eksistējusi jau gadu simtiem. To #MeToo noteikti satricināja, lai gan es noteikti neietu tik tālu kā Ilmārs, kurš saka, ka tā sistēma ir sagrauta. Diemžēl sagrauta tā nav, bet kaut kādas plaisas ir parādījušās, lai gan es domāju, ka tas ļoti lielā mērā joprojām turpinās, un to es redzu stāstos, kurus mēs saņemam Lietisko pierādījumu muzejā. Mums raksta dažādu paaudžu sievietes, un, pat ja stāsti ir anonīmi, var nojaust, vai tas ir noticis šajā vai pagājušajā gadsimtā. Un tomēr jaunām sievietēm šobrīd ir tieši tādas pašas bailes, sajūta, ka viņām ir jāpielāgojas videi un sabiedrībai, kurā viņām nav nekādas varas. Un problēma vienmēr ir par varu, kas īpaši ir redzams tāda Vainstīna gadījumā, – varmākam vienmēr ir vairāk varas. Ar varas situācijām ir saistīta gan vardarbība ģimenē, gan darbavietā, gan arī citos kontekstos, tāpēc risinājums noteikti ir saistīts ar mācīšanos novilkt robežas – arī no cietušo puses, bet primāri jau varmākas ir tie, kuriem būtu jāmācās ievērot robežas.

Agra: Iepriekš minētās situācijas, kur sieviete sāk sev uzdot jautājumu: “Vai es gadījumā nebiju tā, kas situāciju seksualizēja, vai es tajā “neielasu” par daudz?” – jau ir tādi klasiski gaslighting piemēri – psiholoģiska manipulācija, kur varmāka upura prātā iedēstījis šaubas par tā realitātes uztveri. Kā līdzībā ar vardi, kas iemesta vēsā ūdenī, lēnām un nemanāmi tiek palielināta temperatūra, līdz tā pamana, ka jau sākusi vārīties. Vainstīna gadījumā tas sākas ar it kā nevainīgu uzaicinājumu uz viņa viesnīcas istabu, lai, piemēram, kopīgi palasītu scenāriju, tad nāk aicinājums pamasēt plecus, tad skatīties, kā viņš iet dušā, nepārtraukti atkārtojot, ka tas jau nav “nekas tāds”… Tas upuri pilnībā iespiež stūrī. Bet es arī gribēju piebilst – man nebūt nešķiet, ka līdz ar #MeToo kustību šī varmācība ir reizi par visām reizēm atmaskota un beigusies, bet viena lieta, kas, manuprāt, šī procesa laikā ir atklājusies, ir tas, cik ļoti toleranta pret vardarbību tomēr ir mūsu sabiedrība. Un tas caurstrāvo visas šīs jomas – gan attieksmi pret #MeToo stāstiem, gan pret vardarbību ģimenē, kur, uzzinot par to, ka vardarbība notikusi, bieži komentāri ir, ka “tā ir iekšējā lieta”, gan jau sieviete “pati uzprasījās”, “pagale nedeg viena”, respektīvi, sieviete kaut kādā veidā to pati ir izprovocējusi un citiem tur nevajag jaukties. Tas pats šajos seksuālās uzmākšanās gadījumos: “kas tev bija mugurā?”, “vai tad tu nezini, ka nevajag vēlā vakarā iet ciemos pie vecākiem vīriešiem?”, un tas pastāv arī, piemēram, medicīnas kontekstā, ko pēdējā laikā daudz esam dzirdējuši saistībā ar šogad atkal aktualizēto tēmu par vardarbību dzemdībās: “viņas pašas nāk uz dzemdībām nesagatavojušās”, “viņas sagaida pārāk ekskluzīvu apiešanos”, viņas pašas strīdas, uzdod stulbus jautājumus un provocē. Un man šķiet, ka ir ļoti labi, ka šo līdz šim bieži slepenībā turēto un vienatnē pārdzīvoto pieredžu uzjundīšana, izstāstīšana mums liek ieraudzīt, cik ļoti toleranta sabiedrība ir pret vardarbību, jo tas droši vien ir pirmais solis, lai vispār varētu sākt jēgpilni domāt par pārmaiņām.

Rasa: Es gribētu atkāpties nedaudz laikā uz 2017. gadu, kad tas viss sāk notikt, un Latvijā to aktualizēja Satori, kad Alise Zariņa uzrakstīja par šo tēmu divus rakstus. Un tas, manuprāt, izraisīja tādu kā sprādzienu. Un es ļoti labi atceros, kā tas publiskajā telpā pirmoreiz parādījās ārpus Satori, – Panorāmā šādā veidā: raidījumam tika intervēts, ja nemaldos, portāla Delfi galvenais redaktors un kāda juriste, un Panorāma viņiem prasa, kāds ir viņu viedoklis par #MeToo. Un atbildes bija aptuveni šādas: “Tagad ASV pie varas ir Tramps, un mums ir jāsaprot, ka tā vienkārši ir cīņa par varu. Ja šīs sievietes kaut ko tādu apgalvo, meklējiet vienmēr viņām aiz muguras kādu vīrieti, kura labā un kura vārdā viņas patiesībā strādā.” Es atceros to šoka sajūtu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka to sievieti, pat ja viņa ir Holivudas aktrise, vispār neizskata kā iespējamu individuālas domas vai individuālas apsūdzības nesēju? Viņa vienkārši tāda nevar būt, jo ir sieviete! Ja viņa vispār ver vaļā muti, un vienalga, kāds ir stāsts, tad viņa vienmēr darbojas kāda vīrieša labā! Nav iespējams, ka viņa darbojas pati savā vārdā. Manuprāt, šis redaktors vai šī advokāte jau gluži negribēja parādīt, cik tā sieviete ir beztiesiska, bet viņi to izdarīja negribot. Runājot par šo tēmu, viņi negribot atklāj, ka patiesībā mēs visi uzskatām, ka sieviete ir tāda… vista. Un viss. Un tas bija apstulbinoši.

Linda: Turklāt Lietuvā neilgi pēc tam bija vairāki #MeToo stāsti par kultūras sfēru, un es zinu, ka mēs gaidījām, ka ar laiku arī Latvijā šādi stāsti būs un tiks nosaukti vārdi, būs diskusija… Un patiesībā man šķiet, ka tā nav bijis: varbūt mums vienkārši šādu problēmu nav? (Smiekli no auditorijas.) Varbūt mēs esam svētīti un mums ir ļoti tikumīgi vīrieši un saprātīgas sievietes, un Latvijā tādas lietas vienkārši nenotiek? Un jums, te sanākušajiem, prātā ir vienkārši individuāli gadījumi. Tā taču cilvēki runā sociālajos tīklos – ka tie ir kaut kādi individuāli gadījumi? Mums taču nav nekādu pierādījumu, ka tas notiek masveidā: vai tad mums ir uzņēmumi, kur par to tiek runāts, vai tad mums ir teātri vai mediji, kas par to runā? Nu nē, tie ir kaut kādi individuāli gadījumi, kur sievietes varbūt kaut ko ir pārpratušas. Kā mēs varam pārlēkt no šī “individuālās trakās sievietes, kuras kaut ko ir pārpratušas” vai visu uztver seksualizēti, uz sapratni par sistemātisko problēmu?

Rasa: Man šķiet, ka pēc tā, ka #MeToo cīņā iesaistījās ASV, un kāpēc es saku “iesaistījās ASV” – tāpēc, ka gribu izstāstīt vēl vienu gadījumu: #MeToo patiesībā, cik zinu, sākās Ukrainā, un tūlīt es par to izstāstīšu vairāk. Manuprāt, nu jau tomēr ir sasniegts lūzuma punkts – nu jau visiem ir apmēram skaidrs, ka tā tomēr ir sistēmiska problēma. Nu, varbūt es esmu pārāk optimistiska…

Agra: Atkarīgs droši vien no tā, kādus medijus tu patērē…

Rasa: Man šķiet, ka arī tas, ko Satori toreiz publicēja, – tas bija tāds pirmais mediju solis, pamats. Un tad uz šī pamata varēja nākt arī Punctum ar saviem stāstiem. Es redzu tā, ka tas lēnām aug un vide, kurā vari runāt droši par šīm lietām, lēnām izplešas, un tas ir brīnišķīgi. Bet par Ukrainu – es tiešām šodien vēlreiz pārliecinājos, ka tas bija tā, kā atceros: 2016. gada vasarā, kas bija pirms ASV #MeToo sākšanās, ukraiņu žurnāliste Anastasija Meļņičenko savā Facebook lapā publicēja savu personīgo stāstu par vardarbību pret sievieti un pielika tam mirkļbirku #ЯНеБоюсьСказать – es nebaidos pateikt. Tas tolaik tur bija sprādziens, bet, protams, tas viss notika krievvalodīgajā vidē. Tāpēc man šķiet, ka ir ļoti svarīgi to arī teikt – ka ne jau ASV, bet Ukrainā tas patiesībā sākās, un tieši šobrīd aktuālo notikumu sakarā ir brīnišķīgi, ka varam pateikt, ka pirmā bija ukraiņu žurnāliste. Es mēģināju internetā sameklēt informāciju par to, ko viņa dara šobrīd, – viņa ir Prinstonā, bet es nezinu, vai mācās vai jau pasniedz, jo viņai visi ieraksti ir tikai ukraiņu valodā. Tā ka tur ir arī šī valodas lieta: kāpēc ASV #MeToo uzsprāga – tāpēc, ka mēs visi to varējām saprast. Kāpēc Ukrainā un Krievijā #MeToo nevarēja uzsprāgt? No vienas puses, pasaule nesaprot šo valodu, bet no otras – un arī tas mums ir jāatzīst – pastāvēja uzskats, ka: kas gan ir Krievija, kas gan ir Ukraina? Mežoņi, protams, – viņiem ir tā vardarbība ģimenē; mums jau vairs nav tik slikti.

Linda: Laura, es gribēju jautāt, kas notika Punctum, kad šie #EsArī stāsti tika publicēti? Vai cilvēki vairāk lasīja, komentēja, bija sašutuši? Vai dalījās arī ar savu pieredzi?

Laura B.: Patiesībā, uzsākot šo sēriju, mēs tiešām arī cerējām uz to “Vainstīna atbildi” – uz iespēju iesaistīt arī varmākas diskusijā, sevišķi, domājot par kultūras jomu – ka tie ir cilvēki, kuri prot noformulēt savu viedokli un prot rakstīt, mazliet bija cerība arī uz šo atgriezenisko saiti. Manuprāt, ir svarīgi runāt arī ar otru pusi, lai saprastu, ar kādiem stereotipiem un priekšstatiem mums vispār ir darīšana. Bet diemžēl ieraudzījām, ka statuss un vara arī kultūras jomā nereti tiek uztverta kā privilēģija pārkāpt mazāk aizsargātu cilvēku robežas. Un tieši šo joprojām valdošo priekšstatu dēļ mēs nevaram teikt, ka tie ir atsevišķi gadījumi.

Ilmārs: Man ir komentārs par šo “kādreiz bija citi laiki” tropu – varbūt tas bija domāts tajā nozīmē, ka kādreiz tas tika akceptēts un tad gan bija laba dzīve tajos citos laikos… Kad klajā nāca skandāls ar imunologu Ņikiforenko, kurš sev kabinetā bija ierīkojis ginekologa krēslu un aicināja pacientes izģērbties, par to ļoti daudz runāja Latvijas Radio un man bija saruna ar mammu, kura bija sašutusi, ka par to tik daudz turpina runāt, un viņa pateica tādu frāzi: “Nu, man arī ir dzīvē visādi gadījies! Vai par to vajag runāt?” Un tāda šī attieksme bija, un tā bija visas sabiedrības problēma, tā nebija privileģēto, bagāto un politiski ietekmīgo vīriešu problēma. Un to mēs jūtam vēl aizvien. Otra lieta, ko gribēju piebilst: kā šī kampaņa ietekmē visu sabiedrību? Pirmkārt, ir acīmredzami, ka tas atbrīvo, dod varu sievietei – par to domāt, runāt, un, pirmkārt, apzināties, jo, pat ja tu par to nerunā, tu apzinies un spēj kaut kā stāties tam pretī – gan kādreiz notikušajam, gan tam, kas varbūt vēl tikai notiks. Otrs, par ko varbūt bieži neaizdomājas: šim fenomenam, šai runāšanai par piedzīvoto tomēr ir arī spēcīga ietekme arī uz vīriešiem, kas par to klusē un nekādi neizrāda to… Es esmu pateicīgs Punctum par šīm publikācijām tīri personiski, jo es un droši vien jebkurš pēc šādām publikācijām padomās, vai man arī nav bijuši kādi gadījumi, par ko kāds vai kāda varētu uzrakstīt. Domājot par sevi, par savu rīcību un uzvedību, par priekšstatiem, kas ir bijuši vai joprojām turpina pastāvēt attiecībās starp padoto un priekšnieku vai attiecībās starp vīrieti un sievieti, tu sāc piefiksēt kaut kādas lietas un sāc domāt citādāk. Tu sāc pamanīt robežas, par kurām agrāk nezināji, ka tādas eksistē. Tas sākās jau pirms #MeToo kustības, kad ASV bija kāda juridiska kampaņa par abpusējās vienošanās principu, koledžās bija izlīmēti uzziņu flaieri – instrukcijas par to, kā kurā brīdī drīksti uzlikt roku, vai drīksti noskūpstīt, nepajautājot atļauju, un tamlīdzīgi. Par to toreiz daudzi smējās un parodēja, bet es atceros kādu analītisku New Yorker rakstu par šo tēmu, par to, ko tas ar mums visiem izdara – ka mēs pierodam sākt domāt, un ka tās lapiņas kādā brīdī vairs nebūs vajadzīgas, varbūt jau šobrīd nav vairs vajadzīgas – mēs vienkārši pierodam domāt, pirms kaut ko darām, un tas jau ir labi.

Linda: Vai kādam no klausītājiem ir komentārs?

Klausītāja (Santa Remere): Ir forši, ka notiek šī saruna, bet gan tā filma, gan šī saruna laiku pa laikam vienkārši uzsit pa nerviem, jo jūs runājat tik mierīgi un sakāt, ka #MeToo ir kaut ko iekustinājis un kaut kas ir labāk. Es īsti nezinu, kas ir labāk, jo cik daudzas no mums vispār ir kaut ko pateikušas? Dažas publikācijas Punctum un divi Alises Zariņas raksti Satori? Neviena vienkārši neuzdrošinās neko teikt. Tāpēc, ka šeit pateikt… Visi tevi pazīst, tava ģimene, visi visapkārt, jebkas, ko tu pateiksi, visi zina visus iesaistītos… Tas vienkārši ir tāds liels farss. Iekustināts tas būs tad, kad pilnīgi visas un visi, ar ko kaut kas līdzīgs ir noticis, varēs atklāti par to ierakstīt Twitter, netrīcēt un nebaidīties – jā, #EsArī. Nevis kā mēs te knapināmies ar pāris publikācijām un domājam par to, kurš ko pateica un kurš saņēma indīgus komentārus… Un problēma ir kultūra, tas kalns, uz kura mēs esam auguši, kas ir barots ar mizogīniskiem tekstiem, ar vardarbību, kas ir iestrādāta valodā, ar to, kā nepārtraukti tiek portretēta sieviete, visa populārā un nepopulārā literatūra, kur kaut vai uz vāka ir tāda… Eh, es te atveru blūzīti, ņemiet mani, un tad ir tas iekarotājs un nācējs. Un mēs nevaram tikt vaļā no šiem stereotipiem un iemīļotajiem tipāžiem – no Sartra līdz Hemingvejam, vienalga, kur skaties, viņi ir visur, un viņi ir ieaudušies, un mēs nezinām citu patiesību. Man šķiet, tas, kas šogad ir kaut ko iekustinājis, – ka Annija Erno ir saņēmusi Nobela prēmiju literatūrā – beidzot ir atzīts, ka arī šādi var rakstīt literatūru, arī tā var par to runāt. Es šovasar lasīju viņas romānu Meitenes stāsts, un es pēkšņi atcerējos savu jaunību – kā es jutos, kad man bija 18, 19, kā es jutos nometnēs, pirmoreiz satiekoties ar kādiem puišiem, kad tu nezini, ko darīt, un viņi nezina, ko darīt, kur ir tā robeža, un cik tālu tas man ir patīkami, un cik tālu tas viņam ir patīkami, ne viens, ne otrs neko nezina. Un Annija Erno nesaka – #MeToo, viņa nesaka, ka visi gadījumi ir izvarošana, bet viņa saka, ka reizēm tevī ir kaislība, tu ej kaut cik tālu, bet tomēr vienā brīdī tu vairs negribi, bet tas tik un tā notiek, jo tev nav nekāda modeļa, kā šādā situācijā izturēties: tu ej līdz kādam mirklim, bet tad ar tevi notiek kaut kas pretīgs; tev vienkārši ir pretīgs pirmais sekss, un tu par to nerunā, tāpēc ka par to ir pieņemts runāt kā par kaut ko cēlu, kaut ko skaistu. Visas grāmatas ir pilnas ar to svešo versiju par to, kā tas ir. Un man ir prieks, ka tagad varbūt kaut cik sakarīgā valodā iztulkos grāmatas, kurās ir uzrakstīts tas, kā es atceros, kā tas ir.

Linda: Mums visām noteikti ir, par ko būt dusmīgām, bet tās dusmas daudz smagākas laikam padara šī bezcerība. Filmā mani visvairāk satriec ierakstītās sarunas audio, kur Vainstīns runā ar kādu no meitenēm un saka, ka tas taču nav nekas īpašs, nevajag tagad satraukties, tikai atnāc, tikai pasēdi… Es to sarunu klausījos, un es to esmu piedzīvojusi pati, es šajā situācijā esmu bijusi vairākas reizes, un tieši šī nenoteiktība, šī ambivalence, it kā kaut kas notiek, bet reizē nekas vēl nenotiek, un tas, kādas ir varas attiecības, tiek noteikts šajā socializācijas procesā, kurā mēs iemācāmies veidot un saredzēt attiecības, ko sievietes un vīrieši piedzīvo ļoti atšķirīgi. Tas ir fucked up.

Laura B.: Es vēl gribēju piebilst, ka ļoti būtisks aspekts tajā ir arī profesionālā integritāte – ir daudz sieviešu, kuras pēc šādiem notikumiem ir aizgājušas no profesionālās sfēras, tāpēc ka viņām ir pretīgi tajā palikt, tāpēc ka viņas pārstāj ticēt saviem spēkiem, sievietes iet prom arī no studijām, un arī šobrīd mums ir stāsti, kurus mēs pagaidām vēl nedrīkstam publicēt, kuri to skaidri apliecina.

Linda: Vai māksla, jūsuprāt, ir joma, kurā riski ir augstāki nekā citās, jo tava karjera var straujāk beigties? Privātajā sektorā, uzņēmējdarbībā tu vari pāriet uz citu uzņēmumu un mēģināt savu karjeru turpināt, jo, man šķiet, šis – Vainstīna – gadījums ir viens no retajiem stāstiem, kas tomēr ir uzvaras stāsts, jo parasti mēs tos dzirdam kā zaudējuma stāstus, kur kāda sieviete vai pat sieviešu grupa mēģināja cīnīties pret šo sistēmu, bet viņām tas neizdevās, viņas zaudēja visu, tostarp mentālo veselību. Vai mākslas vide varas attiecību ziņā ir izceļama?

Agra: Es šaubos. Man prātā atkal un atkal nāk piemērs, kas nav par seksuālu vardarbību, bet kas ir saistīts ar šiem filmā daudz minētajiem non-disclosure agreements – šiem sieviešu parakstītajiem dokumentiem, kas parasti apmaiņā pret noteiktu naudas summu ar likumu aizliedz viņām par piedzīvoto runāt. Piemērs ir par sievietēm, kas šos dokumentus paraksta pēc tam, kad pret viņām notikusi diskriminācija darbavietā grūtniecības un bērna aprūpes kontekstā – viņas atlaistas vai saskārušās ar smagu mobingu jau grūtniecības laikā vai pēc tam, kad cenšas atgriezties darbā pēc bērna piedzimšanas vai bērna kopšanas atvaļinājuma. Es nesen lasīju grāmatu, kura ir lieliska un kuru varu ieteikt visiem, tā ir Džoelijas Brērlijas grāmata Pregnant Then Screwed. Tajā šī diskriminācija ir pamatīgi izpētīta tieši Lielbritānijā, un tur ir sastopami ļoti daudzi šie non-disclosure agreements gadījumi, kas būtībā paredz, ka šī sistēmiskā diskriminācija turpinās. Tas parasti notiek korporatīvajā vidē, kur grūtniecība tiek uzskatīta par nejēdzīgu izdevumu uzņēmumam, tur netiek minēti slavenu sieviešu vārdi, bet nerodas iespaids, ka biznesa vide to padara mazāk kaitniecisku. Tas, ka teorētiski ir citi uzņēmumi nozarē, uz kuriem varētu mēģināt iet strādāt, un tas, ka atpazīstamība varbūt nav tik būtiska, – tie ir tādi ārējie faktori, kas, manuprāt, personīgi neko daudz nemaina, nepadara situāciju vienkāršāku un traumu – mazāku un vieglāk pārvaramu. Protams, katrai nozarei ir sava specifika. Es ļoti daudz domāju tieši par šo aspektu, kuru Laura tikko minēja, – par to, ka sievietes aiziet no kultūras nozarēm pavisam. Tas man atgādina statistiķa un riska analītiķa Nasima Nikolasa Taleba grāmatu Melnais gulbis: ļoti neiespējamā ietekme, kur viņš runā gan par jau grāmatas nosaukumā minēto ļoti maz iespējamo notikumu neparedzamo ietekmi, gan tam pretējo – mūsu neziņu par to, no kā mums ir izdevies izvairīties, vai par to, kādas sekas būtu bijušas tam, kas nav noticis. Viņš, iespējams, vairāk runā par negatīviem notikumiem, bet man tas liek domāt par neskaitāmajām nenotikušajām sieviešu karjerām, neskaitāmajām grāmatām, mākslas darbiem un skaņdarbiem, kas nav tikuši uzrakstīti. Varbūt labi vien ir, ka nezinām, ko esam pazaudējuši, jo, ja mēs varētu ielūkoties ar šī aizkara uz paralēlo realitāti, kur sieviešu karjeras nav tikušas iznīcinātas jau saknē, tur redzamais mums noteikti būtu pārāk sāpīgs. Bet, runājot par manis pašas stāstu, ir kaut kas, ko es sapratu tikai vēlāk. Laura jau minēja, ka mūsu cerība, iespējams, kaut kādā mērā bija veidot dialogu, kas, protams, pēcāk šķita absolūti naivi, un tā vietā es pēc stāsta publicēšanas Punctum pavadīju vairākas dienas, drudžaini meklējot pierādījumus savai eksistencei, jo stāstā aprakstītais cilvēks noliedza ne tikai notikušo, bet pat to, ka es esmu konkrētajā situācijā vispār bijusi, respektīvi, piedalījusies kursos. Un es šos pierādījumus no 15 gadu senas pagātnes atradu vecā, sen nelietotā Inbox pastkastītē, un tie man parādīja tādu lielisku, daiļrunīgu ainu. Es meklētājā biju ielikusi cilvēka vārdu, un viņa rakstītie e-pasti man parādījās hronoloģiskā secībā. Lielākā daļa e-pastu bija rakstīti visiem kursu dalībniekiem, un aptuveni puse bija saistīti ar nodarbībām, kuras es biju apmeklējusi un priecīgi sūtījusi pielikumos savus tekstus un lasījusi citu dalībnieku tekstus, tad aptuveni vidū ir šis viens liktenīgais e-pasts, kas izvērsās manā stāstā aprakstītajā notikumā, un tad sekoja visi tālākie, visai grupai sūtītie e-pasti, kuri aiz inerces cc tiek sūtīti arī man, bet es tur jau vairs neesmu. It kā vienkārša lieta, ko pati varētu izdomāt savā galvā, bet es tikai tajā brīdī tiešām aptvēru, uz ko es skatos – uz šo izdzēšanu. Jo ir šī lieta, ko vēlies darīt, bet vairs nevari, kaut neviens tev nav aizliedzis tur nākt, – tu ļoti labi zini, ka tur vairs nevari būt. Tas ir par tām nenotikušajām lietām. Protams, daudzos gadījumos tieši seksuālā vardarbība ir pats traumējošākais un noziedzīgākais, kas notiek, un profesionālā izaugsme tad varbūt paliek otrā plānā, bet vismaz manā gadījumā es būtiskāko lietu ieraudzīju vēlāk, un tā bija tieši šī sajūta, ka ir atņemta iespēja mēģināt darīt to, ko tik ļoti vēlies, radīta tāda kā pretestība šai nozarei, pat riebums, jo tā šķiet pilnībā saistīta ar šo vienu cilvēku un viņa nodarījumu, to, kāds viņš ir patiesībā un ko citi, iespējams, nezina.

Laura S.: Divus gadus strādājot ar vardarbības tēmu, es šajā līknē jau esmu nonākusi kur citur, bet runājot par dusmām un nezināšanu – kāpēc jaunām sievietēm neviens šādas lietas neizstāsta. Mums arī ir daudz šādu stāstu, un ļoti bieži tie arī parādās ar noilgumu, un sieviete raksta: “Kāpēc neviens tādas lietas neizstāsta? Es biju bērns, es to nezināju!” Tu to damage, to nodarījumu līdz galam saproti tikai vēlāk, tādā retrospektīvā, kas arī šo noilgumu skaidro, – jo bieži sievietēm pārmet, kur tad viņas bija uzreiz! Kāpēc runā tikai pēc daudziem gadiem? Tāpēc, ka tas ir milzīgs process, notikušās traģēdijas apstrādāšana, tā jau nekur nepazūd, un tas ir tas, ko es arī iemācījos no vardarbības stāstiem, – ka tā trauma nepazūd un pati no sevis nesadzīst. Tā varbūt ir slikta ziņa sievietēm, kuras ir šajā dzīšanas procesā, bet man šķiet, ka par to arī jārunā, ka tas netiek saārstēts ar kādu tiesas prāvu, kura tiek uzvarēta vai zaudēta. Esmu daudz sekojusi līdzi arī #MeToo norisei Skandināvijā, kas taču it kā ir feminisma un dzimumu līdztiesības paraugvalstis, un tur sievietes ļoti daudz prāvu ir zaudējušas pēc tam, kad iesūdzējušas par viņām varas ziņā daudz augstāk stāvošus vīriešus. Tas lielā mērā ir #MeToo kustību kropļojis – tā nav bijusi tikai uzvara, pēc kuras kaut kas sabiedrībā ir izmainījies: #MeToo ietvaros ir bijis arī ļoti daudz zaudējumu. Vēl viena baža par #MeToo ir arī tā, ka tas varētu būt padarījis daudzas lietas šķietami mazsvarīgas: jūs te tagad izkliedzāties par to visu, un tagad jau būs gana… Tas nav tikai uzvaras stāsts.

Rasa: Man tomēr gribas to visu, iespējams, naivi, bet tomēr pavilkt uz pozitīvo pusi. Man šķiet, ka šī filma, šie stāsti, #MeToo ASV, Skandināvijā un Ukrainā, tas viss parāda, kas vispār ir trauma, cik ilgs ir šis process, to, ka sievietes tajā ir visu savu dzīvi, un otrs, ko parāda tieši šī filma: esot šajā traumā, tu varbūt domā, ka, pat ja Vainstīns, iespējams, uzmācās arī citām meitenēm, viņas noteikti bija stiprākas un labākas par mani, viņas noteikti nepakļāvās, es noteikti vienīgā tāda biju! Tāpēc man šķiet, ka #MeToo ārkārtīgi pozitīvā puse ir tā, ka mēs vienkārši sākam definēt, kāda ir šī trauma, cik tā ir ilgstoša, cik pret to ir nopietni jāattiecas gan sievietēm, gan vīriešiem. Jo tādam jaunam džekam vasaras nometnē var sanākt kaut kas ar meiteni, un viņš tiešām var kaut kādā ziņā nesajēgt, ar kādām sekām tas viss var būt šai jaunajai sievietei. Un #MeToo tagad rāda visiem mums, arī šiem jaunajiem vīriešiem: stop, tas var būt šādi! Tas var būt tik iznīcinoši! Tādā ziņā es teiktu, ka #MeToo tomēr ir milzu notikums, kas kādreiz mums visiem palīdzēs.

Agra: Ilmārs jau iepriekš pieminēja šos ASV universitāšu skandālus un tiem sekojošās kampaņas, un man pēdējā laikā kļuvis redzams, cik ļoti šī consent tēma caurvij daudzas mūsu savstarpējās saskarsmes sfēras – no seksuālo attiecību dinamikas līdz pacienta un ārsta attiecībām. To, kas ir consent jeb piekrišana, mums vēl joprojām ir jāskaidro, jo acīmredzot daudziem joprojām nav skaidrs, ka bezsamaņā rezultējies alkohola reibums nav tas pats, kas piekrišana uz seksu, un pirms pāris dienām kādā citā sarunā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska stāstīja, ka medicīnas studenti, kuriem viņa pasniedz, uz jautājumu, kas ir informēta piekrišana, atbild, ka tas ir tas papīrs, ko tev sākumā iedod parakstīt, kas paredz, ka tu piekrīti visam, kas tālāk medicīnas iestādē ar tevi tiks darīts, – nevis tas process, kura laikā mediķis nepārtraukti komunicē ar pacientu, kurā visā šajā saskarsmes laikā notiek savstarpējā komunikācija, lai ārsts pārliecinātos, ka pacients joprojām saprot visu par notiekošajām manipulācijām un ka piekrīt katrai nākamajai norisei, kas paredzēta. Es tajā saredzu paralēles ar attieksmi, kas daudziem, iespējams, ir dažādās ar seksuālu kontaktu saistītās situācijās: tu parakstīji papīru, tātad var darīt jebko, un – tu ļāvi man nopirkt sev dzērienu, tu piekriti padejot, tu atnāci uz dzīvokli vai uz viesnīcas istabiņu, pat ja iepriekš nebija nekādas runas par seksu vai pat ja runa bija tieši pretēji, par darbu – tātad var darīt jebko. Tādā ziņā es piekrītu, ka #EsArī ir izgaismojis šo absolūto neizpratni par to, ko nozīmē consent, un tas bija ļoti nepieciešams, lai gan, kā jau iepriekš minēju, vismaz tikpat spilgti šī kustība ir izgaismojusi arī sabiedrības ārkārtīgi augsto toleranci pret vardarbību un vēlmi to dažādos veidos attaisnot, galvenokārt vainojot tajā pašus upurus. Bet droši vien kaut vai tas, ka tu saskaries ar šiem stāstiem, kas tev varbūt nepatīk un kaitina, un tu tam nepiekrīti, un uzskati tos par pārpratumiem, bet tomēr tu tos visu laiku dzirdi un varbūt sāc tomēr apsvērt, ka tajā piekrišanā varbūt tomēr ir kaut kas vairāk, nekā biji domājis… Varbūt tomēr nepietiek ar to, ka meitene ir atslēgusies un guļ vēmekļu peļķē…

Laura S.: Tur ir arī juridisks ietvars; es arī nesen biju Tallinā kādā vardarbības jautājumam veltītā konferencē, un tajā bija eksperti no Zviedrijas, kas stāstīja, ka viņi Zviedrijā 2018. gadā likumdošanā izmainīja izvarošanas definīciju un viņiem acumirklī ārkārtīgi palielinājās izvarošanas iesniegumu skaits – pēkšņi visiem kļuva skaidrs, kas tas ir! Un vēl – runājot par #MeToo kustību kopumā – es redzu, ka, piemēram, Igaunijā ir tāda platforma, kur visu laiku nāk iekšā šie stāsti; es zinu to redaktori, un viņa saka, ka reizēm nespēj vienkārši to apjomu apstrādāt – maisam gals ir vaļā, un tas paliek vaļā, nevis paveras un aizveras. Un tas ir tas, kas tracina mani, – kāpēc ir kaut kādas lietas, kas saņem grūdienu, bet nekur tālāk neaiziet, un kāpēc mēs neradām to informatīvo vidi, kur par šīm lietām tiešām runātu masveidā. Protams, centra Marta mājaslapā ir bukleti, kuros ir aprakstīts gan tas, kā runāt ar izvarošanas upuriem, gan par traumām; jā, šī informācija kaut kur ir, bet tā pamatā ir domāta speciālistiem, kas ar traumu strādā ikdienā, bet runa ir par mūsu visu informētību. Un es zinu, ka man tiešām bija jāiziet cauri diviem gadiem darba ar vardarbības projektu, lai ļoti daudz ko saprastu gan par savām kļūdām, gan par lietām, kas notika pagātnē, un, lai gan man nav bijusi pieredze ar vardarbību mājās un ģimenē, tāpat es esmu bijusi ļoti daudzās situācijās, kur šī vardarbība ir notikusi, – un to es sapratu tikai pēc tam, kad es lasīju tos neskaitāmos stāstus un varēju pie katra otrā stāsta teikt: šo es zinu! – un man vairs nebija šoka. Pirmais izlasītais stāsts mani varbūt šokēja, šķita – kā tā var būt –, bet pēc tam man šoka vairs nebija, un tieši šis šoka trūkums mani kaut kādā ziņā šokēja – jo es taču to visu kaut kādā veidā zinu, kaut kur esmu pieredzējusi, bijusi klāt; daļēji tas ir noticis ar mani, daļēji es esmu to redzējusi, un mēs visi tā kā zinām šo informāciju, kaut kur mēs to nēsājam, bet mēs to nekur neizliekam, un tas ir tas, kas man ir sāpīgi.

Linda: Ir skaidrs, ka ir dusmas, un man šķiet, ka dusmas ir ļoti laba emocija – tās liek just un dažreiz arī kaut ko izdarīt; dusmas noteikti ir labākas nekā vienaldzība. Mēs runājam, un tas arī ir svarīgi – tas ir mazs solis, bet tas ir solis uz priekšu, un sarunas noteikti mums māca, kā reaģēt labāk, kad saskaramies arī ar citu traumām, – jo, ja apkārt ir klusums, tad arī nav to rīku, lai saprastu, kā uz citu pieredzēm reaģēt. Es došu jums visiem vēl iespēju nobeigumā pateikt ko nedaudz cerīgu – ja tas ir iespējams.

Laura B.: Es gribu piebilst tikai to, ka neuzrakstītie #MeToo stāsti ir atsevišķs žanrs. Diemžēl ir arī neuzrakstīts stāsts par notikumiem reģionā, un sieviete to neraksta tāpēc, ka tad viņa tur vairs nevarēs strādāt kultūras jomā. Tāpēc, jā, diemžēl arī mūsu mazajā Latvijā ir šādas mazas sistēmiņas, kuras pastāv, un es ceru, ka, ja mēs kopīgiem spēkiem veidosim šo valodu, kā runāt par ķermeņa robežu apdraudēšanu, un aizvien vairāk iekustināsim seksualitātes tēmu valodā un literatūrā kopumā, mēs, cerams, nonāksim arī pie šo stāstu rakstīšanas un lasīšanas.

Agra: Domājot par dusmām, es atcerējos pirms divām dienām apmeklēto ukraiņu skatuves mākslinieces Sofijas Meļņikovas monoizrādi Drama Queen, un viena lieta, kas mani tajā ārkārtīgi sadusmoja, bija tas brīdis, kad viņa pateica, ka šeit, Latvijā, kur viņa runā par savām dusmām un naidu pret Krieviju un krieviem, viņai bieži saka: “Tu esi pārāk agresīva.” Un tajā brīdī es sapratu, ka es gribētu skaļā balsī kliegt: “TU NEESI PĀRĀK AGRESĪVA!!!” – un to es viņai pēc izrādes arī pateicu, bet filmā Viņa teica, kuru tikko noskatījāmies, viena no jaukākajām epizodēm man arī šķita tā, kur abas žurnālistes kopā ar redaktori sēdēja kafejnīcā un pie viņām pienāca vīrietis, kurš uzmācīgi centās iepazīties un ilgstoši no viņām neatstājās, un viena no žurnālistēm neizturēja un iesaucās: “Get the f..k away from us!” Un es domāju… kaut kādā mērā tieši tas ir tas, ko mums vajag, – kā sievietēm un arī kā latviešiem, jo tā ģimenēs ierastā kušināšana, uztraukums par to, ko padomās kaimiņi, kā kaut kas “izskatīsies”, kā tu “viņam” tur visu sabojāsi, ko visi par tevi padomās… Tas, cik ļoti mēs par šo ārējo iespaidu rūpējamies un cik ļoti mēs tajā pašā laikā atstājam novārtā svarīgāko, par ko mums būtu jārūpējas, – kādas prakses un attieksmes mēs iemācām bērniem, jaunām sievietēm… Tā ka es novēlu mums šīs dusmas un to, ko Meļņikovas kritiķi maldīgi dēvē par agresiju, – tik, cik vajag, un cilvēkus blakus, kuri to ir gatavi uzklausīt, pieņemt ar atvērtām rokām, un varbūt, praktizējot atklātību un dalīšanos ar patiesajām emocijām ar cilvēkiem, kas mums ir tuvi, mēs nonāksim arī kaut kur tālāk… Es uz to tiešām ceru.

Rasa: Es visu laiku velku uz to pozitīvo pusi, bet… nu labi. Tas ir tāds nākamais līmenis, kurā mums visiem vēl būs jānonāk, lai pēc iespējas precīzāk izprastu to pasauli, kurā gadu gadiem sievietēm ir nācies dzīvot: ka bieži vien tas, kurš tev pārmet, ka tev ir jābūt stiprai sievietei, ka tā nav nekāda trauma, ka vajag tikai saņemties, – ja šī pārmetēja ir sieviete, tad visbiežāk tas ir cilvēks, kurš runā no savas traumas dziļumiem. Un, lai to jūru izbristu, lai saprastu, ka būt sievietei nozīmē būt traumētai – tas nav ne melots, ne metaforisks, ne pārspīlēts –, tam būs nepieciešams milzīgs spēks. Un Satori un Punctum publicētie raksti ir šie pirmie soļi, jo mums ir jāveido valoda, kā par to vispār runāt, jo mēs esam tādā tukšumā, kur visi ir cietuši un kur ir milzīgas sāpes. Un lai to visu izrunātu, mums šī valoda ir jāveido.

Ilmārs: Filmā vairākas reizes tika pieminēts vārds “sistēma”, arī mēs šeit runājam par sistēmu, un tas, kas mums droši vien ir jāsaprot, – tā jau nav nekāda sistēma, ko ir uzbūvējuši sapulcējušies ļaundari vīrieši, kas noslēguši slepenu līgumu un tagad pie tā turas. Tā sistēma ir veidojusies visaptveroša, un tas puika, kurš rīkojas vardarbīgi, viņš varbūt tiešām svēti tic – ja viņš nebūs vardarbīgs, viņš varbūt nedabūs nevienu, ar ko pārgulēt! Un, no otras puses, ir šīs meitenes un sievietes, kuras varbūt domā: ja es viņam tagad neļaušos, tad es nevienu nedabūšu… Un šie uzvedības un attieksmes stereotipi un klišejas ir ieaudzinātas no paaudzes paaudzē, un tas ilgstoši ir darbojies aiz ļoti lielas inerces, jo tas tiek nodots mutvārdos caur rupjām anekdotēm, kultūras artefaktiem un erotiskām, romantiskām vai varoņfilmām un tamlīdzīgi. Tas, kas vieš cerību – ka šī inerce, pateicoties mūsdienu pasaules globālismam un tehnoloģijām, paliek aizvien īsāka – mums vairs nav jāskatās vecas filmas, un anekdotes, paldies dievam, neviens vairs vispār nestāsta. Protams, vietā ir nākuši simtiem citu avotu un mediju, kas turpina izplatīt jaunas klišejas, bet es ar lielu optimismu skatos uz jauno paaudzi, kas jau šādās situācijās rīkojas citādāk un pat domās nepieļauj situācijas, kurās būtu jāpadodas.

Linda: Paldies. Ja nevarat vēl runāt par savu pieredzi, tad skatieties un runājiet par šo filmu, un arī man gribas teikt: esiet dusmīgas! Citādi mēs uz priekšu netiksim!