— Harijs un Lūsija

(Veltīts Edvardai un Gunai)

ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies, un atradīs ganības.
(Jņ. 10:9)

 

Harijam vienmēr aizrādījuši, ka viņš par daudz sēž telefonā. Kolīdz kompānijā sarunas par taisnīgumu – Harijs ir telefonā. Kolīdz kāds ieminas par sociālajiem darbiniekiem – Harijs atkal ir telefonā. Kolīdz kaut ar pušplēstu vārdiņu piemin pasaules glābšanu – kā uz burvja mājienu viņš atkal telefonā. Bet nav tā, kā domā citi, viņš nespēlē kaut kādas bezjēdzīgas, domāšanu atveldzējošas vai rosinošas spēlītes un nešķirsta feisbuku.

Īstenībā viņš svaipo. Met pa labi, met pa kreisi.  

Piemēram, draugi atkal vārās par kaut kādu pasaules uzlabošanu, par sistēmas maiņu, komunikācijas uzsvaru pārbīdīšanu vai vēl kādu informācijas tehnoloģiju laikmeta alķīmiju, un, godīgi sakot, Harijs to vairs nespēj izturēt, lai cik tuvi būtu šie ļaudis. Viņš svaipo, nolēmis šodien meklēt tikai tādas meitenes, kuru profila bildē aiz muguras būtu redzamas durvis. Durvis tāpēc, ka tā vēsta viņa Sehnsucht, viņa meklētredzēt, viņa īstenība, viņa “tas-kas-ļauj-pieņemt-doto”. Nekāda racionāla iemesla tam nevajag – Harijs ir pārliecināts, ka visu dzīvi jāmācās uzticēties tieši tai intuīcijas daļai, kura visai cilvēcei taču it kā skaitās kopīga. Tātad – atrodot kopīgo šķietamās nejaušībās, selfiju vai gandrīz profesionāli uzņemtu fotogrāfiju fonos, uzejot vienu atslēgvārdu, kas viņu ir apsēdis tieši šobrīd, un tad izvēloties – pa labi vai pa kreisi. Un nekādas tur universitātes izglītības, krūšu apkārtmēri, matu krāsas, kaķi vai suņi, vai pundurtruši, Rammstein vai Makss Rihters, tam vispār nav un nevar būt nekādas nozīmes.

Iesirms zirgaģīmis pozē vecas pils durvīs. Pa labi.

Nopietna rudmate liek atslēgu kādā slēdzenē, šķiet, universitātē vai korporatīvajā birojā. Pa labi.

Pārpasaulīgi skaista sieviete pidžamas biksēs, mētelī un ar grābekli rokās stāv vaļējās kūts durvīs. Pa labi.

Jauna blondīne, savilkusi lūpas pīles dibena tūtiņā, atspiedusies pret Ford Escort atvērtajām durvīm un izgāzusi dibenu. Pa labi.

Trausla gaišmate ar izbiedētu aitas skatienu sejā, atspiedusies pret milzīga, antīka skapja durvīm, kas rotātas ar kokā grebtām lilijām. Pa labi.

Seksīga tumšmate pavērtās pils vai varbūt muižas durvīs, aiz kurām redzams garš, akmens flīzēm izlikts gaitenis. Pa labi.

Formīga jauniete, galvu ietinusi lakatā; uz acīm saulesbrilles, bet seju aizēno kameras priekšā pacelts pirksts, no kura zarkukainis rāpo atvērtās insektārija durvīs. Pa labi.

Kāda no viņām agrāk vai vēlāk arī viņu nosvaipos pa labi, un tad abi satiksies. Un tikai sarunā par durvīm atklāsies, vai viņu meklētredzēt un pasaulvērošanaspieredze ir viena balss, vai durvis, uz kurām viņi skatās, ir vienas un tās pašas, vai viņi dzird un saklausa viens otru, vai spēj būt klusi liecinieki otra bēdās un priekos, vai ir spējīgi ar kopīgu skatienu ieraudzīt to, kas ir dots pamanīšanai.  

Pa labi gan met tikai viena, antīkā skapja meitene ar izbiedētas aitas tumšām acīm. It’s a match! Pamanījis priecējošo lodziņu, Harijs nekavējoties ķeras pie ziņām: “Sveikiņa! Novēlu jauku vakariņu!”

Viņa atbild – kaut ko izsmejošu par deminutīviem –, viņš ķeras pie humora izjūtas un neiestudētām asprātībām, un nepaiet ne pāris dienu, kad abi beidzot ir norunājuši satikties no viņas mājām nebūt ne tālajā kafejnīcā (vai vismaz tā viņa raksta – ak, tas jau tepat blakus!).

Harijs ierodas pirmais, bet no rokas neiet pilnīgi un galīgi nekas, tizls ir viņš pats, šī pievakare un visa diena – zaļo tēju ar pienu viņš izšļaksta uz apakštasītes, galvu pārāk staipa pret logu, iztēlodamies, kāda viņa nāks, cik gara būs, kas būs mugurā, kas kājās, kāda būs viņas gaita un kāda – sejas izteiksme.  Mugursoma – nu, viņš ir mugursomu, nevis jostassomiņu vai, pasargdies, pediņsomu cilvēks – ir par lielu un smagu un nekur nav nobāžama. Harijs ietūcī to zem galda, noņem lielo, melno šalli, ko aptinis ap kaklu, un iebāž somā arī to, bet vienalga jūtas kā vistizlākā būtne, ko Dievs jelkad radījis. Tad pa logu viņš beidzot pamana to pašu trauslo sejiņu zem milzīga, melna lietussarga ar rozā puķēm. Harijs, starp citu, izvēlējās kedas kā ērtākos apavus, pat spītējot visam, kas šovakar krīt no debesīm, sniegs vai lietus, vai abi, droši vien Olimpa dievi vien zina. Bet nācējai kājās ir priecīgi raibi gumijnieki, pilnīgi bezpretenciozi, banāli, ar zaļām un dzeltenām puķītēm, mugurā indigo toņa bītlene, nav šalles, koši violetais mētelis priecīgi plivinās vējā un slapjdraņķī, un tad vēl sarkanas džinsas, vārdusakot, tēls, kurā gaumes un melnās krāsas trūkumu atsver prieks par dzīvi un raibumu.

Pat ja viņš šobrīd jūtas ne vien tizls, bet arī sadudzis, izrādīt to nedrīkst. Harijs pamāj laipnajai bārmenei, palūgdams dzērienkarti, tad noliek to uz galda, uzmet savu neglīto muguras kūkumu, ar diviem pirkstiem rausta nost slīdošās brilles no deguna kumpja uz iedobi starp acīm un gaida nerunādams.

Taču gaišmate ienākusi uzreiz uzspiež buču tieši viņa deguna kūkumā, apsārtušajā vietā, kas jau nobrāzta no brillēm, – it kā būtu uzreiz pamanījusi viņa vājākos punktus, it kā abu psiholoģiskās durvis būtu jau vaļā un atliktu meklēt vien būtisko.

Lūsija, kā, izrādās, viņu sauc arī īstenībā, ne vien profila bildē pie skapja, ir pat pārāk priecīga; puķes un spilgtu krāsu disonanse ir ne vien viņas apģērbā, bet arī čalošanā. Viņa acīmredzot nevienu un nekad nav zaudējusi, viedi nospriež Harijs un uzsauc sievietei mačas tēju, jo tieši to viņa izvēlas. Lai būtu.

“Dzīvē tu nemaz neizskaties tik šausmīgi nopietns kā profila bildē,” Lūsija secina, atzvildama krēslā un virpinādama rokās cukurtrauciņu.

“Es cenšos, ja kāda jāsatiek,” Harijs nomurmina un ievelk zodu savas melnās bītlenes dzīlēs, trulās šausmās apzinādamies, ka Lūsija ar šo sīko, nenozīmīgo izteiku no viņa ir izspiedusi kādu nevajadzīgu un nevienam īstenībā arī nepasakāmu patiesību. Gluži intuitīvi viņš pakasa rētu uz pieres.

Vēl brīdi viņi pļāpā par šo un to, par laiku, par veidu, kā izdzīvot šajā savādotajā pasaulē, par to, kāpēc vieni cilvēki ir priecīgi un citi – ne, par to, kāpēc laiks it kā rit savu gaitu, bet dažiem ātrāk, par to, kāpēc laiks, gluži kā slepkava, atgriežas nozieguma vietā un allaž iet savu atpakaļgaitu, it kā gribēdams mainīt lieciniekus. Lūsija, izrādās, ir ētikas skolotāja, un te nu abiem ar Hariju parādās vēl kāda sakritība – viņš ir volejbola treneris, tātad abi ir zināšanu portāli līdzcilvēkiem. Pārāk drīz mača ir cauri, arī zaļā tēja ar pienu ir izstrēbta, otrreiz pasūtīt Lūsija nevēlas, tāpēc Harijs samaksā un viņi ceļas – vēl nespēdami saprast, vai tās ir sarunas beigas vai turpinājums.

Kafejnīcas durvis ir stiklotas, ārpusē apkārt līstēm salipis slapjdraņķīgais sniegs, taču rokturis ir eleganti izliekts. Kā sievietes gurni. Harijs pagrūž durvis uz ārpusi, vispirms debesu nestajā ķēpā izlaizdams Lūsiju, un tikai tad, adīto cepuri pār ausīm pārvilcis, seko viņai ielās, kas piepeši ieguvušas romantisku apgaismojumu.

Lūsija stāv, piešķiebusi galvu uz kreiso pusi, un skeptiski noraugās, kā viņš lieku reizi pārliecinās, ka patiešām ir aizvēris kafejnīcas durvis un tur palikušajiem apmeklētājiem nepūš ne vējš, ne sniegs.

“Es tevi pavadīšu,” viņš piesakās.

Lūsija parausta plecus, un brīdi viņi iet klusēdami. Tad piepeši viņa ieprasās: “Bet, ja pavisam atklāti, kā tev šķiet – durvis aiz sevis ir jāaizver vai jāatstāj šķirbiņā?”

“Vienmēr jāaizver,” Harijs pārliecināti atbild, pat mirkli neapdomājies, un tikai tad ievēro, kā sašķiebjas kalsnā sejiņa.

“Bet kā tu zini, ka tiksi atpakaļ?” viņa pajautā pavisam vienkārši, it kā tā būtu ikdienišķākā lieta, ko prasīt, sabāž rokas kabatās un paskatās uz viņu lielām, tumšām acīm.

“Bet skapja durvis tavā profila bildē ir ciet, lai mēs visi varētu aplūkot liliju intarsijas vai kā nu to sauc, mākslinieciskos kokgrebumus,” Harijs mēģina jokot.

“Skapja durvis manā profila bildē ir ciet, lai neviens neredz, kas tur iekšā,” Lūsija lietišķi paskaidro un vēlreiz jautā: “Bet tik un tā, kā tu zini, ka tiksi atpakaļ?”

“Ja man ir jātiek atpakaļ, es durvis vienmēr varu atvērt,” paskaidro Harijs.

“Kā tu zini?” viņa neatlaižas.

Harijs nevar atbildēt uzreiz; kamēr viņš prāto, vienlaikus ar cimda galu no brillēm notraukdams kaitinošās, slapjās sniegpārslas, Lūsija piepeši apstājas un pagriežas pret koka durvīm ar diviem paralēliem šauriem, vertikāliem stikliem. “Te es dzīvoju. Gribi uznākt augšā uz glāzīti portvīna? Seksu pirmajā randiņā es nepiedāvāju.”

Harijs parausta plecus un pieņem uzaicinājumu. Sameklējusi atslēgu, sieviete veikli atver durvis, palaiž viņu pirmo un ar zābaka purngalu pabīda kaktā noliktu akmeni durvju spraugā.

Viņa dzīvo ceturtajā stāvā, divistabu dzīvoklī, kas sākas ar gaišu gaiteni, garu kā desa. Pirmais, ko Harijs, savādās sarunas nomākts, acumirklī ievēro – visas durvis dzīvoklī ir vaļā. Gandrīz pretim ārdurvīm ir neliela virtuve, izlīmēta strīpainām tapetēm, gaiteņa galā ir durvis uz lielu istabu, bet tālāk – vaļējas durvis uz vēl vienu istabu. Pa kreisi no virtuves ir arī vannas istaba – nu, vismaz, ja spriež pēc flīzēm izliktās sienas –, un arī uz to durvis ir vaļā. Lielās istabas durvis ir atstutētas ar brūnu, cirtainu rotaļu lācīti – viņa sīkā galva ir neproporcionāli milzīga platajam dibengalam. Vilkdams nost samirkušās kedas, pieliecies lācīša galvas augstumā, Harijs aptver, ka tas acīmredzami ir īpašs durvju turētājs. Viņš pat nezināja, ka tādus ražo.

Lūsija jau rosās pa virtuvi, no skapja izņem pudeli un divas glāzītes un aicina: “Uzliec slapjās kedas uz radiatoriem, lai apžūst. Portvīns ir drusku iesākts, bet tas štrunts priekš mūžības – teiksim tā, garantija, ka būs garšīgs.”

Harijs pateicīgi uzvelk piedāvātās vilnas zeķes un iekārtojas brūnā atzveltnes krēslā pie apaļā galda.

“Skatos, tu patiešām esi līdz kaulam pārliecināta par to durvju spraugu,” viņš pamāj uz virtuves durvīm, kuras vaļā notur pieskrūvēta kājiņa.

“Bet es tev visu laiku prasu – kā citādi tu vari zināt, ka pats tiksi atpakaļ?” viņa atjautā, saliedama portvīnu nelielās zaļās glāzītēs, kuru izliekumā atspīd uz galda aizdegtā svece.

Nu paklausies, ja man ir jātiek atpakaļ, es durvis mierīgi varu atkal atvērt. Un varbūt durvis ir jātaisa ciet tieši tāpēc, lai pa tām nevarētu ienākt, teiksim, žurkas? Nu, mums mājas kāpņutelpā ir pat plakāts ar žurku un uzrakstu: “Neatstājiet atvērtas durvis nevēlamiem ciemiņiem – mūsu “mazajiem brāļiem”!”

Lūsija iesmejas: “Aha, ja jau tā, tad spraudziņā tieši tāpēc, lai iekšā tiktu ielas kaķis, kurš ne tikvien izķers visas tās tevis piesauktās un sanākušās žurkas, bet arī slēps sevī potenciālu par labu draugu. Kaķi taču ir tik forši. Un tad ej nu sazini, vai tas kaķis īstenībā nav eņģelis.”

“Eņģelis?! Nopietni?” Harijs iespurdzas. “Un tu tā droši zini, ka nāks taisni kaķis, nevis žurkas? Jebkura žurka var piepeši iegribēt paskatīties, kas ir aiz tās aicinošās spraudziņas. Un ko tad,” viņš pieklusina balsi, juzdams, kā atmiņas par paša ienaidnieku pārlej mugurkaulam saltumu. “Ko tad, ja izrādās, ka šī žurka nes mēri? Postu? Atprātotājus, kas no tevis izsūc visu labo? Nāvi?”

Lūsija domīgi tinkšķina nagu pret glāzes peciņu.

Brīdi tinkšķoņa ir vienīgā skaņa dialogā.

Tad viņa ierunājas mierīgā skolotājas balsī, it kā bērnam mēģinātu paskaidrot elementāru patiesību: “Bet kuru tu vairāk alktu ieraudzīt namdurvīs? Žurku vai kaķi?”

Harijs nopūšas, pieņēmis sarunbiedres īpatno analoģijas veidu: “Protams, kaķi. Nu kas tas vispār par jautājumu? Taču tas, pēc kā es alkstu vai nealkstu, nenosaka personu, kas vēlas iekļūt manā mājoklī. Žurku ir vairāk nekā tevis minēto eņģeļkaķu, piekritīsi? Tīri statistiski, durvis ir labāk aizvērt. Un vēlams arī pieslēgt.”

“Nu redzi,” Lūsija samiernieciski ierunājas, ar žestu piedāvādama papildināt vīnu. Harijs atsakās, papurinot galvu. Rīt agri volejbola treniņš, neizgulējies treneris ir simtreiz sliktāks par jebkuru žurku. “Žurka, ja labi grib, arī aizslēgtās durvīs izgrauzīs caurumu. Vienīgais, ko tu no tā būsi ieguvis – smuku apmānu, ka esi kaut ko kontrolējis. Bet, ja tu atstāsi durvis spraudziņā, var izrādīties, ka ikviena žurka sevī nes kaķi. Tu saproti, ko es ar to domāju?”

Harijs domīgi pamāj un intuitīvi pieskaras rētai uz pieres.

Lūsija piepeši ir viņam blakus, noglāsta rētu un piespiež lūpas viņa galvvidum.

“Ja esi atstājis durvis spraugā, tad pat nāve galu galā var izrādīties atgriezeniska. Jo uz pasaules nav nekā siltāka par kaķa muguru. Vai kaķa ausīm. Pat tad, ja kaķis sevī nes žurku. Es zinu.”

Harijs vēlreiz vērtējoši pārlaiž acis Lūsijas caurskatāmajam dzīvoklim.

“Bet tev nav kaķa?” viņš precizē.

“Tieši tā. Nav,” Lūsija ieliek izlietnē glāzes un noceļ no radiatora Harija kedas par zīmi, ka viņam jāiet prom. “Bet tas mani netraucē viņu gaidīt. Viņš atgriezīsies. Ja es, protams, nebūšu aizslēgusi tās velna durvis.”

Ticis līdz pirmajam stāvam, Harijs atver durvis un, mirkli padomājis, pagriežas atpakaļ, un, līdz galam tās neaizvēris, ar kedas purngalu spraugā iebīda akmeni. Ievilcies šallē, viņš izmakšķerē no iekškabatas telefonu, taču neviena cita pa labi viņu nav metusi.

Bet kāds meklētredzēt un kāda pasaulvērošanas pieredze, pie dieva suņa, vispār iespējama pa kaut kādu draņķa spraugu? Pat pēc saldenā portvīna salst, kedas pa īso brīdi nav izžuvušas, un Harijs satausta kabatā ar skoču salīmētu zobu bakstāmo, atskatās, apmierināts pasmaida un, viegli to gaisā pavicinājis, izzūd rēgainajā putenī.

No kaimiņmājas pagraba loga izskrien žurka un strauji lec augšup, mēģinot aizsniegt ārdurvju rokturi. Pametusi tramīgu skatienu pār plecu, gluži kā Harijs, viņa itin kā pieklājības pēc palecas vēlreiz, tad pazūd Harija atstātajā šķirbā.