— Tāds miers

Par Gaiķu Māra dzejoļu krājumu Traka lapsa pār ceļu (Valters Dakša, 2022)

Jāsāk ar beigām: Gaiķu Māra jauno krājumu Traka lapsa pār ceļu noslēdz kaut kas starp dzejoli, manifestu un pēcvārdu, visai juceklīgs darbs, kurā tomēr šis tas ir pateikts. Skaidri formulēta ir dzejnieka metode, kas cenšas atbrīvot iedvesmu no liekiem uzslāņojumiem: “es rakstu to ko nepazīstu ko sapņoju ko rakstu pusnomoda pustransa stāvoklī izvairoties no ēdiena un miega un alkohola vai citu vielu iedarbības” (63. lpp.). Tapušie dzejoļi autoram ir “pasaka”, it kā izdomājums, bet tomēr arī autentisks teksts, kurā viņam nav pilnīgas varas pār tēliem un to iespējamajām simboliskajām nozīmēm. Dzejoļi kā atblāzma noslēpumainai, no lasītāja atsvešinātai dvēseles darbībai: “mana dvēsele dzīvo klusumā un klusums dzīvo viņā viss pārējais tur netiek klāt” (63. lpp.). Vienlaikus, lasot krājumu secīgi, var uzskatāmi redzēt, ka Gaiķu Māra piesauktais klusums ir iemiesots konkrētos dabas tēlos, kas viņa dzejoļus paglābj no hermētisma. Daba šeit ieņem centrālu vietu, tamdēļ krājumu iespējams aplūkot ekokritikas gaismā.

Pastāv nošķīrums starp “ekofenomenoloģisku dzeju” (ecophenomenological poetry) un “vides dzeju” (environmental poetry), no kurām pirmā koncentrējas uz ne-cilvēku (nonhuman) dabas aprakstīšanu un apjūsmošanu un sakņojas romantisma tradīcijā, savukārt otrā pēta mainīgās attiecības starp cilvēku sabiedrībām un dabisko vidi. ¹ Otrais veids ir cieši saistīts ar apziņu, ka mūsu planēta pārdzīvo ekoloģisku krīzi, ko eventuāli varēs dēvēt par katastrofu, tikmēr pirmais veids varbūt ļauj šo faktu ignorēt. Gaiķu Māra dzejoļi, kas čum un mudž no zvēriem, putniem, kukaiņiem, kokiem, ūdeņiem un augiem, ir izteikti ekofenomenoloģiski un simptomātiskā formā uzrāda latviešu mūsdienu dzejas nevēlēšanos analizēt antropocēna laikmeta postošo ietekmi. Šī piezīme nav jāuztver kā nosodījums, tā drīzāk neitrāli izsaka mūsu dzejas “klimatu”, kas savā mērenībā atšķiras, piemēram, no amerikāņu krietni satrauktākās literatūras.

Frāzes “tāds miers” (10. lpp.) un “tāds klusums” (11. lpp.), kas lasāmas Gaiķu Māra krājuma pirmajos divos dzejoļos, precīzi definē visas grāmatas noskaņu un tematiku. Dzejoļi fiksē parādības, kas rada lauku miera sajūtu un ko cilvēkam nav ļauts traucēt. Cilvēks (dzejas “es”) šeit vēlas atrasties absolūtā harmonijā ar apkārtējo faunu un floru: “es varētu vienkārši tāpat aiz / zāles paslēpties aiz puķītes aiz smilgas / zem bizbizmārītes spārna / ābola sēkliņā un ķivulīša knābītī / ak kungs tavā guzā!” (40. lpp.) Deminutīvi apliecina īpašu maigumu pret dabu, īpašu padevību tās lēnajam ritmam. Protams, šādām rindām varētu pārmest pārlieku jūtelību un pat noslieci uz banalitāti, taču tas ir sekundāri, ja ņemam vērā skaidri iezīmēto Gaiķu Māra krājuma konceptu. Proti, poētiska vienkāršība palīdz spēcīgāk akcentēt cilvēka niecīgumu dabas priekšā. Šī noteiksme, kā varētu spekulēt, piestāv paša autora klusajai klātbūtnei latviešu dzejā: Gaiķu Māris publicējas reti, un tas jaunajai grāmatai piešķir (ne)gaidīta notikuma auru.

Būtiska loma krājumā ir “pasaku govs” tēlam, kas funkcionē līdzīgi iedvesmas avotam. Dzejoļi salīdzināti ar pienu – “balts tīrs putojošs pilns prieka un sirsnības” (22. lpp.). Tiesa, šis avots var arī apsīkt (“kamēr debesu ceplī pasaka atdziest / mirst mana dzeju dodošā pasaku govs” (28. lpp.)), un dzejas “es” tad atkrīt atpakaļ realitātē (“cik sniegbalti riebīgi atmiņas sadeg / ārprāts kā uguns mūžīgā tagadnē cērt” (28. lpp.)). Pasaku govs tēls Gaiķu Mārim ļauj radīt pašam savu mitoloģiju, kas poētiskā manierē ne tikai skaidro viņa tekstu tapšanu, bet arī iezīmē viņa daiļrades principus un ideālus. Jāpiebilst, ka tas norisinās noslēpumainā veidā, kuram piekļūt, visticamāk, var tikai tiktāl, ciktāl lasītājam ir dzīva saikne ar dabas burvību kaut vai caur bērnības atmiņām. Citiem vārdiem sakot, dzejoļi netiecas pēc vispārinājuma, it kā tie nudien būtu rakstīti privātai lietošanai, dvēseles klusuma sadzirdēšanai, kam ir vērtība primāri procesā (autors krājumu noslēdz ar vēlmi atgriezties “klusumā mierā un norimšanā” (63. lpp.)).

Recenzijas izskaņā jāpievēršas kādam, pēc manām domām, pagalam neveiksmīgam krājuma aspektam, un tas ir holokausta izmantojums metaforiskā līmenī, lai kāpinātu emocijas: “ik reiz kad atveru muti izplūst nāvīga gāze / pat aušvicā neprata izdomāt tādu kā es” (51. lpp.); “bija debesis jēlas / kurās kliedza un aurēja pēdējais dzejolis te / gluži kā ebrejs no osvencimas / līdz mani draugi / tam aizspieda muti” (55. lpp.). Salīdzinājums ne tikai neiederas krājuma noskaņā, novēršot uzmanību no dabas, bet arī neapdomīgi apropriē ebreju traumu neskaidru un dramatisku nozīmju radīšanai. Būtu pilnīgi pieticis, ja Gaiķu Māris aprobežotos ar ideju “skaistāk par ziedu jau neizteikties” (54. lpp.), kas viņa tekstus padara par svarīgu parādību latviešu ekodzejā.

1. Susanna Lidström and Greg Garrard, ““Images adequate to our predicament”: Ecology, Environment and Ecopoetics,” Environmental Humanities 4 (2014), 37.  (atpakaļ uz rakstu)