Es biju pārliecināta, ka redzēju to pati savām acīm. Biju gatava iespļaut sejā katram, kurš apgalvotu, ka manis tur patiesībā nebija. Es taču redzēju, kā tas notika. Kā viņus atveda. Visus vienpadsmit. Kā nostādīja rindā. Kā nolasīja paziņojumus par noraidītajiem apžēlošanas lūgumiem. Kaut gan viņi tādus nebija rakstījuši. Kā uzmauca galvā maisus. Kā lika kāpt uz garā sola. Kā uzmauca kaklā cilpas. Man likās, ka vismaz dažiem mutē ir ielikti sprūdi. Drošības dēļ – ja nu sāk kaut ko kliegt vai dziedāt Internacionāli vai Varšavjanku. Bet varbūt es kļūdījos – no attāluma jau vienmēr kaut ko var sajaukt. Varbūt nekādu sprūdu nebija. Vismaz tur, kur tādi būtu visvairāk noderējuši, to noteikti nebija. Zināms taču, ka nāve ar cilpu kaklā ir ļoti neestētiska. Ķermeni atstāj ne tikai dvēsele, bet arī viss pēdējās mūža dienās apēstais un izdzertais. Protams, nekas daudz jau tur nevarēja būt. Ne jau ar cepešiem viņus cietumā baroja. Tautā runāja, ka vismaz cara laikos karātavu putniem pirms pēdējā gājiena visu kārtīgi aiztapojuši un nosējuši. Nu, večiem jau varēja nosiet, bet dāmas tolaik līdz kāršanai nonāca gaužām reti. Šoreiz veči bija tikai pieci, Jāni ieskaitot. Pārējās sešas bija jaunkundzes. Trausliem, jutekliskiem padsmitnieču augumiņiem. Seši ķermeņi, kuri pagaidām auguši tikai garumā. Tiem vairs nebūs iespējas izvērsties platumā no treknas cūkgaļas un daudzām grūtniecībām.
Kad drudžainā raustīšanās bija norimusi, man likās, ka es redzu un saožu vēl kaut ko. Ne tikai mēsli tur bija. Bija arī asinis un gļotaina gaļa. Grēka auglis, ko viena no viņām bija nesusi sev līdzi uz soda vietu. Tieši tik vienkārši… Saulīt silta, māmiņ jauka. Visticamāk, tā bija Elza. Diezgan jau biju redzējusi, kā viņa pielūgsmes un iekāres pilnām acīm raugās uz Jāni. Kā iemīlējusies skolniece uz stalto, skaisto skolotāju.
***
– Paskat uz šito, – teica Roberts, norādot uz mazu, pinkšķošu meitēnu, ko aiz rokas vilka veca, resna un rotaslietām apkrāvusies sieviete.
– Mjā, saulīt silta, māmiņ tauka, abas viena vecumiņa, – norūca Pēteris, ar skatienu pavadīdams abas gājējas pāri Rātslaukumam uz Jakša tirdzniecības namu.
– Tā jau tajās labākajās famīlijās ir… tikmēr štopē treknumu, kamēr…
– Vai tev skauž? Pats jau arī ne Londonā, ne Amerikā koku mizu negrauzi…
– Neskauž. Tik tie dārgie akmentiņi noderētu, kas tai preilenei ap kaklu un rokām.
– Tev taču pēc nedēļas jābūt Kijevā.
– Kuš, par to tagad nerunāsim.
– Klau, man liekas, es to bābu pazīstu, – pēkšņi izmeta Jānis.
– Zini, es gan viņu nezīstu…
– Ha, ha, gudrs kā podnieka suns! Ēd mālus, kakā podus.
– Toreiz, tur Govju mietā, dažas preilenes mums uz ziher pazīda… Kad teicām, ka citādi nosvilināsim muižu kopā ar viņām.
– Kādā vēl govju miestā?
– Friču mēlē Lehmburg, bet patiesībā tas esot no somu vārda lehmet – govis.
– Nu, Helsingforsas varoņiem jau labāk zināms.
– Beidz dirsties, labāk paņemam vēl pa vienam! – Jānis nebija noskaņots uz kašķi.
– Un kā tur tajā govju miestā? Raibaļām lieli pupi?
– Divkājainajām ne pārāk, četrkājainajām – bija oukei, kā jankiji saka.
– Ko tad tas nozīmē? – Roberts nekur tālāk par Karalaučiem uz rietumu pusi nebija ceļojis.
– To viens Bostonas dakteris esot izdomājis. Salikts no vārdu oral kaef pirmajiem burtiem…
– Pič, nedzen zosis! – Jānis iegrūda cīņu biedram elkoni ribās. – Tak ne jau… viņš ar to galīgi nedomāja to, ko mums ar tevi Parīzē un Briselē samācīja. Oral kaef ir tad, kad no opija pīpošanas galvā rihtīgs žvingulis.
– A ko Parīzē? – Roberts nelikās mierā.
– Vai tev ar viss jāzin?
– Ha, Pič, atceries to pensionēto Alžīrijas strēlnieku, kas visiem krogā mēdza uzsaukt? Šim bija brīvbiļete uz vismaz trim bordeļiem. Un zini, kāpēc, Robi?
– Nu, nu?
– Viņš prata sev uzacis aplaizīt!
– Ko muldies!
– Netici, nevajag.
– Labi, čomiņi, drīz jāiet.
– Davai, vēl pa stojakam. Jaunākais iet pakaļ. Pacel, Robčik, pakaļu no sola.
Ne jau vienmēr sarunas bija tik prastas. Reizēm likās, ka mana klātbūtne viņu noskaņo uz dziļākām domām. Kaut gan – viņš taču nemaz nezināja, ka es esmu viņam blakus un spicēju ausis.
– שָׁלוֹם.
– שַׁבָּת שָׁלוֹם.
– Jeszcze Polska nie zginela?
– Pako vipijemi!
Kompānija, tā sakot, nav liela, bet solīda. Divi hasīdu puikas mirdzošām acīm. Poliska izskata un uzvedības pusaudzis. Un, protams, Jānis un Pēteris. Divi uzticamie mācekļi. Šis krogs bija krietni noplukušāks. Protams, laivu piestātne Kijevas nomalē nav tas pats, kas Rīgas Rātslaukums. Toties gaisā jau smaržo pēc pavasara. Pēc trešās glāzes Jaroslavs sāk citēt kaut ko no Gumiļova. Pēteris smīnēdams atceras, kā jaunībā mēģinājis pārcelt krievu mēlē šo to no Vidzemes guberņas revolucionārās dzejas. Jānis atceras, ka arī esot pazinis vienu akmenistu vai kā nu viņus tur sauc. Esot varenas rīmes kalis. В пизду друзей в пизду подруг я сам себе пиздатый друг. Jaroslavs jūtas uzrunāts un sper vaļā savu variāciju par tēmu. В пизду блядей в пизду супруг в пизду жандармов и бандюг. Visi aplaudē, sit ģimnāzistam uz pleca un saka, ka viņam ir krampis. Tikai krietni vēlāk es saprotu, ka savu skolas biedru Jaroslavu lielie puikas paņēmuši līdz tāpēc, ka viņam kaut kāda paziņa vai radiniece strādājot Kijivas operā. Un vienmēr varot dabūt ieejas kartes vai vismaz kontramarkas. Nebiju gan zinājusi, ka te visi tik muzikāli… Taču izrādās, ka operas apmeklējums tiek atcelts, jo kaut kādas svarīgas personas ierašanās pilsētā esot atlikta uz rudeni. Sākas ķilda par to, ka daži priekšdarbi esot bijuši gluži nevietā un nepareizi. Un tagad žandarmiem uguns pakulās, bet visā pilsētā nemiers un sašutums. Labi, ka viens no tiešajiem izpildītājiem, bēgot no policijas, izlēcis pa logu un nosities, bet otrs stacijas bufetē aizrijies ar pelmeni un nosmacis. Vismaz skaidrs, ka šie vairs muti nepalaidīs un lieku nefleitēs.
Glāzes cilājas. Pēc trešās vai ceturtās viens no hasīdiem ieminas, ka derētu kādas bābas. Pēteris šūpo galvu un saka, ka sabatā jau nu nedrīkstot maukoties. Jānis vēršas pie Jaroslava.
– Vai taisnība, ka polietēm ir nevis tā, – Jānis novelk gaisā vertikālu svītru, – bet šitā? – Un viņš novelk gaisā horizontālu svītru.
Visi sasmejas. Jaroslavs nosarcis iebilst, ka tā varot būt tikai čigānietēm. Pats esot bijis klāt, kad viena tāda bordelī šļūkusi pa kāpņu margām. Bijusi tāda pļaksķoša skaņa – plop, plop, plop. Beigās tomēr izlemj iztikt bez ķolkām.
Paies gadi, un es domās ķircināšu Jāni – sak, pasaki, kā tad Elziņai tur īsti ir? Tā vai šitā? Viņa taču tev tāda ugunīga, čigāniska skaistule. Jānis smiesies un teiks, ka vislabākās vienmēr un visur ir Bētlemes princeses. Pēteris, pat ja dzirdētu, neteiktu neko. Viņš ar savu nopietno klusēšanu atstāj vislabāko iespaidu. Tas nav Jāņa dzirkstošais dzīvesprieks. Tas ir kas vairāk. Varbūt – ticība mūžīgajam. Neko nevar darīt – Jānis un Pēteris taču bija divi mācekļi, kurus skolotājs mīlēja visvairāk.
Es iztēlojos, kā zem operas zeltītajiem kroņlukturiem izdziest mūzikas pēdējās taktis. Kā publika, gaismām iedegoties, vēl ir pa pusei muzikālo fantāziju pasaulē. Un tad – atskan šāvieni kā baisi beigu akordi. Uz augstās amatpersonas sniegbaltā krekla uzplaukst skaists, sarkans zieds. Staltais vīrs sagumst un kaut ko klusi saka blakus stāvošajam valdniekam. Tad noslīd uz grīdas. Lai vairs neceltos. Man iešaujas prātā, ka vismaz vecuma nespēks un zeltainu puķu plaukšana baltos palagos viņam būs aiztaupīta. Šāvējs – hasīdu jauneklis ar degošajām acīm – karatiesas sēdē it kā esot deklamējis mūsu mirušo tautas dziesminieku. Нет правды над землей, штыки, нагайки – сила, злодею грош стащил – веревка и могила. Kurš atdzejoja, droši nezinu. Bet variantu jau nav daudz.
***
Britu kareivji ir labi baroti, kārtīgi apbruņoti un apmācīti, turklāt visumā korekti un pieklājīgi. Neko vairāk par Heil Hitler un Die fahne hoch neatļaujas. Nu, varbūt uz dažām aizturēto Mozus ticīgo mājām uzzīmē svastikas un uzraksta judenfrei. Nevienu nesit un kājām nespārda. Pat tos, pie kuriem atrod ieročus un skrejlapas. Nu, varbūt kādu spēcīgāk pagrūž. Vai kādai smukai meičai pieķer pie cičiem. Bet visus sasēdina parastās armijas kravas automašīnās, nevis sadzen gāzvāgenos. Kāds virsnieks, vērodams iežogotajā cietuma pagalmā savestos brīvības cīnītājus, klusi pie sevis dungo. Krieg gegen alle plutokraten und juden hinter stacheldrahten. Viņa vācu mēle ir nedaudz neveikla, un melodiju es nepazīstu.
Pēteris, protams, to visu redz tieši tāpat kā es. Viņš lēnām un prātīgi krāmē kaut kādus kūdras briketēm līdzīgus klucīšus tukšā piena kannā. Un arī kaut ko klusu dungo pie sevis. Nedaudz ieklausoties, es uztveru gan vārdus, gan melodiju. Pludo vīns, opijs kūp. Ķēniņa Dāvida viesnīcā deju laiks ir klāt. Melodija, protams, ir no Klusas nakts. Kaktā jau stāv kādas piecas piekrautas piena kannas. Tad ar saviem ēzelīšu vilktajiem ratiem atbrauc Mehmeds – viesnīcas piena piegādātājs. Vēl pēc kāda laika Pēteris ceļas un iet. Tikpat lēnām un prātīgi, kā kustējās viņa rokas. Pa karsto un putekļaino ielu aizsoļo vecs, noguris vīrs ar saņurcītu kipu uz sirmajiem matiem. Viņam pretī militārā policija dzen kārtējo gūstekņu bariņu. Kāds no tomijiem iesviež vecajam vīram ar izsmēķi. Esmu gatava saderēt, ka viņa sirmajā galvā kūņojas traģikomiska vīzija. Kā taukos izplūdušais Fultonas mutes bajārs ar viskija pudeli kabatā un cigāru starp agonijas krampjos sarautajiem žokļiem pendelējas tajā vienīgajā cilpā, kas Nirnbergā palika neizmantota. Protams, varbūt es kļūdos un patiesībā viņš sacer kārtējo proklamāciju, kas vērsta pret britu okupācijas varu. Lai nu kā, drīz uz paplātes atnesīs galvu. Daudz galvu. Uz nākamajiem Ziemassvētkiem es saņemšu apsveikuma kartiņu ar King David Hotel attēlu. Pēterim ar humora izjūtu viss kārtībā arī sirmā vecumā. Kas gan nekaiš pasmīkņāt par to viltus pravieti no Nācaretes un viņa dīvainajiem sekotājiem. Galu galā tas bija viņš, nevis Jānis, kurš laiku pa laikam mēdza mani ķircināt ar paša atdzejoto Marijas un Gabriēla dialogu. Ak, mīļais labais eņģeli, es gribu bērnu šo. Bet nav man bijis vīrieša, kas mani samīļo…
– Varbūt jūs tomēr varētu nesteigties… pašreizējā situācija… nu, jūs taču mani saprotat…
– Jūsu Augstība, mums neviens nevar pārmest steigšanos. Mēs esam gaidījuši divus tūkstošus gadus!
– Neticu, ka karš ir labākais veids, kā tikt pie savas valsts. Līs asinis. Daudz asiņu.
– Dzemdības vienmēr ir asiņainas un sāpīgas.
– Protams, jums kā sievietei labāk zināms. Un tomēr – vai bērns nedzims priekšlaicīgi? Vai būs dzīvotājs?
– Mēs ticam. Tāpat kā ticēja somi, kad simts dienas noturējās pret simtkārtīgu pārspēku.
– Bet mesija? Vai tad viņš jau ir atnācis? Tikai viņš taču varot atdot jūsu valsti atpakaļ.
– Nekur nav teikts, ka viņam jābūt ar miesu un asinīm. Viņš ir atnācis mūsu prātos un sirdīs.
– Ziniet, daudziem jau tā ir licies.
– Ir viena atšķirība. Mēs mākam lasīt un rakstīt. Tāpēc mūsu valstij ir lielākas izredzes.
– Un tomēr apdomājiet. Starp citu – par ko īsti ir strīds? Vai tiešām ir tik milzīga starpība starp šalom un salam, starp laila un leila?
Pati nezinu kā, bet man izdevās noklausīties šo sarunu ar arābu kroņprinci. Pēteris šoreiz bija vecs, smaga darba un trūkuma nomocīts zemnieks, kurš pasniedza pils apsardzes priekšniekam kādu dokumentu. Ar otru roku viņš turēja pavadu kamielim, uz kura sēdēja sieviete parandžā. Jau pēc desmit minūtēm viņus ielaida pils dārzā. Galvenā runātāja bija šarmantā kundze, Pēteris vairāk tulkoja, reizēm pievienojot kādu īsu komentāru. Beigās kroņprincis nenovaldījās un izmeta jociņu par to, ka gaidāmajā karā būšot īpaši moderni tanki ar sieviešu apkalpēm. Stobra vietām tiem būšot ovāla atvere tornī.
***
– Kas neriske, nedzivo Jurmala!
– Priekā!
Mēs saskandinām glāzes. Uz mirkli es gandrīz noticu, ka viss ir atkal kā agrāk. Bet tā tomēr nav. Man pretī sēž mūžvecs, slims ebrejs ar izdzisušu skatienu un iekaisušu priekšdziedzeri, ar dakšiņu slinki baksta Jūras pērlē servētās uzkodas – cūkgaļas šķiņķa šķēlītes ar zaļajiem zirnīšiem. Valoda ir ar spēcīgu akcentu. Vārds “Jūrmala” brīžiem izklausās pēc “Jewrmala”. Rokas viegli trīc. Uz sejas – vecuma plankumi. Tomēr es saņemos un vaicāju.
– Kāpēc tev to vajadzēja?
– Man gribējās hat trick!
– Ko, ko?
– Pie mums, Toronto, hokej speletaj šitā sak… kad i trīs vārti uz vien spēl.
– Kādi vārti? Kas par spēli?
– Tris lielvalsts. Tris augstakas amatpersons. Bet uz to trešo bij oi, ku ilgi jagaid.
– Trīs?
– Tris, tris. Atceries, es no Kijev aizlaidos uz Mandžurij pie Robert?
Jā, kā es to varēju aizmirst. Viss saliekas, kā puzles gabaliņi. Harbinas piedrazotās ielas. Vizuļa ģimnāzija, kurā Roberts iekārtojies par skolmeistaru un skaidro bērniem vēl Lemburgā no Ģiezēna patapinātās gudrības. Skolas šķūnis, kurā Pēteris un Jānis pa nakts tumsu stiepj iekšā kaut kādas kastes. Opija karu un bokseru dumpja novārdzinātais milzis uz māla kājām ir nogāzies dubļos pilnā augumā. Impērija ir kritusi. Lai dzīvo republika un tās jaunā valdība. Анархия – мать порядка. Premjerministra pirmā vizīte Harbinā izrādīsies pēdējais darbs, ko viņš savā dzīvē paveiks. Порядок – отец анархии.
– Atceries, kā tajā stāstā – O sēdēja uz automašīnas pakaļējā sēdekļa blakus savam mīļotajam? – Akcents no Pētera valodas pēkšņi ir pazudis.
– Kāds tam sakars ar tavu hat trick?
– Atceries, kāda bija O nodarbošanās? Fotogrāfe. Turklāt francūziete.
– Es lasot visu laiku domāju – vai O ir domāts kā iniciālis vai vienkārši diplomātisks apzīmējums caurumam.
– Tieši tā. Tu domā pareizā virzienā. Ja atceries, ilgi tika spriedelēts par to, cik šāvienu īsti bija. Vai tikai tie oficiāli piefiksētie, vai tomēr par vienu vairāk.
– Un?
– Īsto šāvienu izdarīja O. Sēžot uz aizmugurējā sēdekļa. Ierocis bija viņai rokassomiņā.
– Kā tu to panāci?
– Viņš taču drātēja visu, kas kustas. Bija cilvēki, kas novadīja informāciju viņa daiļajai kundzei. Turklāt pēc viņa nāves taču šarmantā fotogrāfe varēja oficiāli kļūt par O.
– Un tomēr. Kāpēc? Tu taču jau sen zini, ka no tā nekas nemainās.
– Bet tu taču zini, ka es neko citu neprotu.
– Un tālāk?
– Laižu atpakaļ pie ķīnīzeriem. Ceru, ka austrumu medicīna man ļaus novilkt līdz apaļam ciparam. Gribas taču redzēt, ar ko viss beigsies.
***
Teātra bufetē ir garšīgas lašmaizītes. Kāds Deividam Bekhemam nedaudz līdzīgs jauneklis man piedāvā glāzi šampanieša un sāk gudri muldēt par to, ka zivis jāēd kopā ar baltvīnu. Es pieklājīgi atsakos un paskaidroju, ka vēlos arī izrādes otro daļu noskatīties ar skaidru galvu. Un piebilstu to pašu, ko Marija teica Gabriēlam. To, protams, tikai domās. Lai palielītos pati sev, ka protu novērtēt viņa riesta stratēģiju. Tad bez steigas atgriežos zālē. Vilkumuižas jaunkundzes nemaz tik bieži Rīgā nerāda. Jāizmanto izdevība. Stāsts par rudeni cilvēka mūžā un pusduci nelaimīgu mīlestību taču ir mūžīgs, sevišķi Jaroslava dzejprozā. Lecīgais pusaudzis, ko satiku lētajā Kijivas bufetē, tomēr ir paveicis šo to paliekošu. Kaut gan Nobela prēmiju tomēr nedabūja. Pārāk cieši bija sapinies ar sarkanajiem. Gluži kā viens otrs mūsu dižgars.
Naktī pie manis atnāk Jānis. Viņš ilgi un skumji uz mani skatās. Tad klusi saka:
– Tu taču zini, ka mūs nevis pakāra, bet nošāva. Tu nevari to nezināt. Tev taču bija jābūt divpadsmitajai. Un nemelo pati sev un citiem. Elzas bērns nebija manējais.
Es neko neatbildu. Ne viņam, ne sev. No rīta man ir pienācis e-pasts no kāda Tibetas klostera. Miruša mūka mantās atrastas pirms daudziem gadiem man sūtītas, bet adresāta prombūtnes dēļ neizsniegtas vēstules ar Rīgas un Haifas pasta zīmogiem. Un vēl šādi tādi klostera administrācijas izpratnē dīvaini papīri. Daži no tiem ir ieskanēti un pievienoti pielikumā. Tur ir uzspridzinātā King David Hotel attēls un kāds vecs izgriezums no angliski rakstošas ķīniešu avīzes. Par kādu mazu zemi kaut kur tālu, tālu pašos Krievijas rietumos, kura atkal gribot būt neatkarīga.
Arī uz e-pastu es neko neatbildu. Jānim ir pilnīga taisnība. Es biju divpadsmitā. Bet tas man nedod tiesības melot. Kad Pēteris pēdējo reizi bija uzpeldējis Jūrmalā, Jūras pērle vēl nemaz nebija uzcelta.
Es ilgi skatos pa logu. Tad ielūkojos ziņās. Kijivas ielās atkal līst asinis.