kritika

— Gulēšana, sapņi, bezmiegs

Jānis Taurens

15/02/2023

Darbu un to tulkojumu publicēšanas konteksti piešķir tekstiem un to lasījumam – apzināmies mēs to vai ne – noteiktu nozīmi.

 

Par Žorža Pereka romānu Cilvēks, kas guļ (no franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga; Omnia mea, 2022)

 

“Kailām krūtīm, ģērbies tikai pidžamas biksēs, tu sēdi jumtistabiņā uz šauras kušetītes, kas tev kalpo kā gulta, ar atvērtu grāmatu klēpī – Reimona Arona Lekcijām par industriālo sabiedrību, kas uzšķirtas simt divdesmitajā lappusē.

Kaimiņa istabā kāds staigā šurpu turpu, klepo, šļūkā kājas, pārvieto mēbeles, virina atvilktnes. Gaitenī kā vienmēr pil koplietošanas krāns. No lejas iztālēm ceļas Sentonorē ielas trokšņi.

Mūsu māja skan kā vijole.”

“Koks, skali, apmetums, krāsa, divi stāvi, astoņas ģimenes kādreizējos divos dzīvokļos. Astera istaba atradās man tieši līdzās, tās siena bija izbīdīta uz āru kā astoņstūrainas redutes mala ar stiklotām šaujamlūkām. Nervu sistēma bieži izspēlēja ar Asteru tamlīdzīgus trikus, naktīs atskanēja sirdi plosoši kliedzieni, visos logos iedegās gaisma, tikai vaininieks saldi gulēja tālāk, viņš pat nepamodās no sava kliedziena.”

Šīs četras rindkopas gandrīz vai varētu uzskatīt par viena teksta daļām. Gandrīz… Jo nevar nepamanīt atšķirības: pirmais fragments, lai arī šķiet balstīts autora personīgajā pieredzē, uzrakstīts otrajā personā, nākamais – pirmajā. Jumtistabiņa savienojumā ar franču sociologa vārdu liek domāt par kādu Parīzes mansardu piecstāvu namā, bet divstāvu koka ēkas liek iedomāties kādu māju tepat Rīgā. Iztēles uzdevumu sarežģī vien izbīdītas “astoņstūrainas redutes” pieminēšana. (Bet koka ēka ar erkeri, kas atbilst šim aprakstam, vēl arvien stāv, piemēram, uz Tallinas ielas…) Abi darbi, no kuriem ņemti citētie fragmenti, datēti ar 1967. gadu, lai arī otrais publicēts vien 1986. gadā. Atšķirīga ir arī šo darbu vieta abu autoru – Žorža Pereka un Alberta Bela – literārajā biogrāfijā.1 Perekam šis ir agrīns, apjomā neliels romāns, slavens viņš kļūst ar 1978. gadā izdoto Dzīve lietošanas pamācība (latviski – 2018. gadā), kamēr Bela Bezmiegs visspilgtāk iezīmē to, kas savulaik – varbūt mazliet pārāk pašapzinīgi – nosaukts par “konceptuālo romānu”2 (tātad kaut kas nebijis un nozīmīgs Latvijas intelektuālajā kartē). Līdzības un atšķirības iezīmējas arī abu rakstnieku pieejamībā latviešu lasītājam: Bela debijas romāns Izmeklētājs gan iznāk 1967. gadā, bet Bezmiegs vien aptuveni divas desmitgades pēc tā tapšanas. Savukārt Pereka pirmais šī žanra darbs Lietas latviski izdots 1970. gadā, tas ir, tikai piecus gadus pēc oriģināla publikācijas Francijā. Līdzīgi kā Simonas de Bovuāras gadījumā3 arī šis nelielais darbiņš ideoloģiskajiem uzraugiem tolaik acīmredzot šķita atbilstošs “pūstošo Rietumu kritikas” standartam.

Darbu un to tulkojumu publicēšanas konteksti piešķir tekstiem un to lasījumam – apzināmies mēs to vai ne – noteiktu nozīmi. Šobrīd Pereka guļošais, aktīvo darbību noliedzošais cilvēks ierakstās nelielu, vienādi noformētu grāmatiņu sērijā, kuru veido – uzskaitīšu vien darbus, ko atradu savā grāmatplauktā, – Semjuela Beketa Stāsti un teksti par neko (Omnia mea, 2021), Migela de Unamuno Ābels Sančess. Kādas kaislības vēsture (Laika grāmata, 2021), Denī Didro Paradokss par aktieri (Omnia mea, 2018) un Luī Ferdinanda Selīnes Sarunas ar profesoru Y (Omnia mea, 2015). Izņemot Unamuno tekstu, kas par literatūras klasiku tika atzīts un krieviski tulkots jau padomju laikos, tie ir mazāk zināmai (Didro un Selīns4), kā arī absurda – tātad, grūti lasāmai – literatūrai (Bekets) piederīgi darbi. Ar ko šajā nelielo, pārsvarā franču valodā tapušo darbu kopā iezīmīgs Pereks?

Kaut kādā ziņā viņš veic līdzīgu “gājienu” tam, ko savulaik – 1892. gadā – izspēlēja vācu matemātiķis un loģiķis, vēlāk nosaukts par vienu no analītiskās filozofijas pamatlicējiem – Gotlobs Frēge. Nelielā rakstā Par jēgu un referenci (Über Sinn und Bedeutung)5 Frēge neskaidro un miglaino domāšanas jēdzienu aizvieto ar terminu “doma”, ko definē kā teikuma jēgu. Līdzīgi varam teikt, ka sapņa – gan fenomena, gan jēdziena – interpretācijai ir gara vēsture, ieskaitot tāda paša nosaukuma Zigmunda Freida pētījumu, un Pereks vienkārši atmet šo sazaroto tradīciju, tā vietā runājot par gulēšanu.6) (Starp citu, arī Beketa ne īsti dzīvais, ne mirušais, tomēr iekšējo balsi, lai arī ne tradicionāli saprastas personas integritāti, saglabājušais varonis, lieto darbības vārdu “gulēt”, nevis “sapņot”.7)

Tas Perekam ļauj savā tekstā, piemēram, aizklīst līdz laukiem, kur dzīvo galvenā varoņa vecāki. Omulīgās Alfonsa Dodē Taraskonas un ekscentriskā Tartarena eksotiskās mājas vietā (“tu nedodies meklēt piedzīvojumus, bet brauc uz laukiem pie vecākiem”8 skan kā Tartarena Āfrikas ceļojuma un plānoto lauvu medību apvērsums) gan šeit ir vien neeksistenciālas pārdomas par kādu bezvārda koku, lai arī atmiņā nāk Rokantēna sastapšanās ar kastaņu Sartra Nelabumā. Diez vai Pereks apzināti domājis par manis ieskicētajām atsaucēm,9 vēl nav pienācis Dzīve lietošanas pamācība laiks; vēl ir 1968. gada maija sacelšanās priekšvakars, kad iespējama vienaldzība, kas “izšķīdina valodu, aizmiglo zīmes”.10 Atsacīšanas no darbības veido īpatnu afektīvu atmosfēru, kuras krieviskais variants – lai cik šobrīd grūti man pieminēt krievu valodā rakstītu tekstu – ir Veņečkas jeb Venedikta Jerofejeva reibuma miglā klīstošais, nešaubos, ka pacifists.11

Žorža Pereka dzīve (1936. gada 7. marts – 1982. gada 3. marts) nebija tik gara, kā viņa romānu ceļš uz Latviju (1970–2022). Šī nobīde laikā tik savādi liek skanēt Alberta Bela un Pereka rindām romānu nobeigumā:

“Tas viss notika ar mani, bet pagaidām nezināju neko, es nezināju, kas ar mani notiks. Tev ir bail, un tu gaidi…”12

Daudzpunkti šeit ir mana patvaļība. Perekam pēdējais teikums ir: “Tu stāvi Klišī laukumā un gaidi, kad beigsies lietus.” Šodien tas nešķiet iederīgs.

  1. Lūk, arī bibliogrāfiskas atsauces uz iepriekš citētajiem fragmentiem: Pereks Ž. Cilvēks, kas guļ. Tulk. G. Grīnberga. [Rīga]: Omnia mea, 2022. 15., 16. lpp.; Bels A. Bezmiegs. Cilvēki laivās. Romāni. Rīga: Liesma, 1987. 299. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Sk. Berelis G. Latviešu literatūras vēsture. No pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. 204., 207. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. 1970. gadā latviski iznāk arī Simonas de Bovuāras romāns Skaistās bildītes, kas tapis aptuveni vienā laikā, tas ir, 1966. gadā, ar Pereka Lietām. Bovuārai gan nav tā paveicies kā Perekam, Otrais dzimums tā arī nav tulkots, bet trīs stāstu krājuma Saplosītā sieviete (1966) latviskojums pārsaukts neitrālāk (Latvijas kultūras hroniskās bailes no feminisma?) – Uz sliekšņa (Rīga: Daugava, 2004).  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Parasti tā tiek latviskots Luī Ferdināna Ogista Detuša pseidonīms. Sk. Selīns. Ceļojums līdz nakts galam. Tulk. D. Dimiņš. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Es sekoju Maikla Dammita lasījumam (Dummett M. Frege: Philosophy of Language. London: Duckworth, 1973), kaut gan Jurģis Šķilters, tulkojot šī raksta fragmentus, lieto maldinošo, lai arī burtiski pareizo, nosaukumu Jēga un nozīme (Kentaurs XXI, Nr. 20, 47.–57. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
  6. “Sapņot” lietots vien noliedzošā nozīmē: “Beidz runāt kā cilvēks, kas sapņo.” (Pereks Ž. Cilvēks, kas guļ. 133. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. “[..] es iešu gulēt, lai pēc tam varētu teikt, mazliet vēlāk: “Es gulēju, viņš gulēja”, bet tad izrādīsies, ka viņš negulēja, vai arī guļ [..]” (Bekets S. Teksti par Neko, X. Stāsti un teksti par Neko. Tulk. A. Kasparova. Rīga: Omnia mea, 2021. 152. lpp.) Šis spriedums gan nav rūpīgi empīriski pamatots un balstās iespaidā par autora rakstības veidu.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Pereks Ž. Cilvēks, kas guļ. 35. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Lai arī Rokantēns līdz ar Albēra Kamī Merso un Tomasa Mana Adriānu Leverkīnu citviet ir pieminēts un apzīmēts ar vārdu “meli” (ibid., 128. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Ibid., 86. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Arī šajā rindkopā minētie darbi ir tulkoti latviski (Latvijas Valsts izdevniecība, 1960, Diena, 2006, Liepnieks un Rītups, 2007).  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Op. cit., 395. un 134. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)