— Dadži izsaiņoti

Par Dženas Andersones stāstu krājumu Sainis (Zvaigzne ABC, 2022)

 

Dažreiz, kad mājās nav nekā garšīga, nākas sarūpēt našķi pašam. Piemēram, ja nav cepumu, tad ņem un izcep kaut ko. Ja ir spējas un nepieciešamie līdzekļi, var sanākt apbrīnojami labi. Un, tā kā latviešu valodā sen nav bijuši klasiski, uz priekšu raujoši stāsti, tad nākas pašai sarakstīt krājumu, kā to 2021. gadā izdarīja Džena Andersone savā debijas iznācienā. Tagad viņa ir sarūpējusi otru grāmatu – stāstu krājumu Sainis.

Grēcīgā kārtā biju palaidusi garām Dadžus, pirms tie bez liela priekšreklāmas trokšņa tika nominēti Latvijas Literatūras gada balvai debijas kategorijā. Dadžu skaistums ir to vienkāršībā, pat spītīgā, bet nostrādātā tradicionālismā – stāstos ir trakie indivīdi, smalkās kaites, absurdas situācijas, reālisms, kas robežojas ar maģisko, bet ir vieta aizkustinājumam gluži kā pie Paula Bankovska vai Janas Egles (man visvairāk patika, kā strādā dadžu detaļa Dadžu titulstāstā). Noliekot grāmatai līdzās šos un citus mūsdienu reālistiskā stāsta klasiķus (šo to no Andras Neiburgas, varbūt arī Elīnas Kokarevičas, kas, labi, labi, vēl nav klasiķe, vienkārši bija pa rokai), atklājas, ka Andersone mums jau tik labi pazīstamo stāsta struktūru veido pievilcīgi, spēcīgi un pārliecinoši un labi tiek galā ar beigām, pat paklanās Borhesa un Kafkas priekšā. Vienīgi debijas krājumā trūka smalkuma, niansētības, ticības dialogiem, kādam stāstam dažreiz novājinājās stāstījuma nervs un šķita, ka prozas kartupelis atdziest rokās, kur bija nonācis tīri karsts (tas viss gan man netraucēja priecāties par to, ka izlasīju visai apjomīgos Dadžus).

Lai gan izdevēju vidū valda teika, ka veiksmīga autora otrā grāmata nekad nav tik laba kā pirmā, Sainim bija jābūt izcilam. Sainis nedrīkstēja pievilt. Tam jābūt vismaz citādam! Tomēr cerības piepildījās tikai daļēji, un man ir sešas labas un ne tik labas ziņas par šo.

Pirmkārt, Andersones Sainim nav nekāda sakara ar Alberta Bela stāstu krājumu, kam tāds pats nosaukums (1980). Bels gan tāpat kā Džena Andersone pieskaras eksistenciālām tēmām, tomēr dara to, piemēram, caur cirka mākslinieku prizmu, viņa spriedumi skan vairāk ērmoti. Mūsdienās tie brīžiem izklausās kā mansplaining un drīzāk iederas padomju literatūras izpratnes laukā.

Otrkārt, Andersones Saini veido desmit dažāda garuma stāsti, kuru vidū patīkami satikt arī patiešām garus darbus. Šķiet, autore atvēzējusies arī romānam un ir tam gatava. Vienīgi – ja Dadžos kaut kas arī bira ārā, tad tas bija garāka sižeta noturēšanas nervs, kad sāka likties, ka autore nezina, ko tālāk iesākt ar varoņiem, kuri ieberzušies neparastās situācijās vai pat problēmās (bet – kurš tad dzīvē zinātu? Tā ka viss pareizi). Sainī tas ir tikai nedaudz pazudis un izpaužas divos krasi pretējos veidos – galvenais varonis vai nu sajūk prātā un reaģē uz apkārtējiem neadekvāti, it kā neredzama lāsta skarts, vai arī akli ļaujas plūsmai – kā Kafkas prozas iedvesmots. Gan problēma, gan avantūra šeit ir tāda, ka ārprātam ļaujas it kā loģiski domājoša juriste (Manzeva nams), ko lasītājs iepazīst ļoti reālistisku, bet liktenim un pienākumam padodas pašpasludināts brīvdomātājs un slaists (Sainis). Iespējams, to var dēvēt par galvenā varoņa izmainīšanos stāsta gaitā, bet tam kāds var arī nenoticēt.

Treškārt, par spīti emocijām, kas Sainī parādās pat laikam vairāk nekā Dadžos, te – kā tādā atkāpē no lielās prozas straumes – pietrūkst poētiskas ekspresijas. Piemēram, brīžos, kad stāstu varoņiem vajadzētu ieskatīties patiesībai acīs, bet ir bail, autore nekad viņiem neliks sacīt kaut ko līdzīgu leģendārajam: “Dzīves jēga? Ejiet dirst.” (A. Neiburga, Stum stum.) Viņas prozā nav arī iedomājams šāds teikums, raksturojot sliktu klavierspēli: “Aiz sienas vairs Čaikovski nedrāž.” (J. Egle, Adrians.) Šādas valodas pārlieks lietojums varētu būt kaitinošs, taču dažs lasītājs jau ir pieradināts lasīt rupjības un uzskata tās par ģenialitātes marķieriem. Tomēr, atskatoties uz 2022. gada stāstiem, kuros viena no ekspresīvākajām ir Kristīne Ilziņa, jāatzīst, ka Andersones cēlais mierīgums ir apbrīnojama neskriešana līdzi modei.  

Ceturtkārt, Sainī, tāpat kā Dadžos, Andersone turas pie tēzes, ka jāraksta vairāk vai mazāk par savu laiku un vidi, kā jau māca meistardarbnīcās. Vai vismaz par kaut ko no bērnības (galvenajiem varoņiem ir akūti svarīgs viss, kas noticis bērnībā, pat līdz apnikumam). Te ir maza meitenīte kleitā ar dzeltenām podziņām (Dzeltenās podziņas), kura piedzīvo aplaupīšanas traumu. Viņai gluži kā hronoloģijā seko 9. klases skolniece (Tu mani nemīli), kas apmeklē māti slimnīcā pirmajā Covid karantīnas dienā. Un ir arī stāsts par uzmācīgu pusaudzes mīlu pret stipri pieaugušu vīrieti (Kritiens), kā arī aizdomīgs queer stāsts par šaha spēli un musulmaņiem (Damirs Hāns spēlē šahu), kas gan satur lielisku noskaņu, gan arī piedāvā vienu no diskutablākajiem stāstu nobeigumiem krājumā.

Piektkārt, Džena Andersone joprojām ir lieliska īsajā stāstā, lai gan Sainis nav tam labākais piemērs, jo tādu šeit ir pamaz. Diemžēl jaunajā krājumā autore šos stāstus nereti veido, balstoties dialogos, kas neskan pārliecinoši (bet es nevarētu labāk un brīžiem tie ir labāki par Dadžos redzamo). Arī veidot interesantus tēlus autore prot, daži tipāži uz Saini ir ļoti forši atceļojuši no Dadžiem, piemēram, kolorītas, dzīvesgudras sievietes, kas aizraujas vai nu ar dzeršanu, gatavošanu, vai blusas meklēšanu zābakā – viss viens. Ir arī policista tips, nūģīga vecpuiša tips, vientuļas, svešādas profesionāles tips (viņa var būt juriste vai feldšere), bērni utt. Sainis nepiepilda tikai komiskos gaņģus – dikti nopietni sanācis, nav vairs nekādas trakās, durvju actiņā lūrošās vecenītes, kas pieraksta kladītē katru kaimiņu kustību un gribētu ierīkot actiņu tā, lai sēžot ērti skatīties. Toties, paldies dievam, nav arī Dadžu uzbāzīgi veidotā pedofila vai prozas treniņnometnei piederīgā trakā eksvīra tēla skapī.

Visbeidzot – jā, Sainī nav ne Dadžu asuma, ne pārsteiguma sajūtas. Otro krājumu var uzskatīt par starpposmu, ja drīz nāks kaut kas ilgi lolots, tikpat slīpēts kā pirmajā grāmatā (tā taču netapa viena gada laikā?). Saini atverot, atklāsies, ka garie stāsti var garlaikot (īpaši nesavākts likās Inspektors, kas tēlo mazu sadzīves ainavu kolāžu kāda policista ikdienā). Savukārt īso stāstu ir par maz, lai sajustu katarsi (nav nekā labāka par tiem dadžiem pie mātes kleitas, joprojām nav). Varoņi izskatās redzēti, daži, iespējams, vienkārši nāk no mūsdienu literatūras klasikas un attīstās Dženas Andersones prozā noteiktās robežās, visai reti pārkāpjot tās loģiku (novatorisks un interesants ir juristes tēls un visas lietas ap stāsta Manzeva nams juridiskajiem motīviem). Bet tas, kas nāk līdzi no Dadžiem un, iespējams, dara šos stāstus dzīvotspējīgus ciniskajā pasaulē – autore saviem varoņiem dod iespēju rīkoties. Pat ja tā ir lēkšana pa logu, parketa dedzināšana, mirstošā glābšana, brāļa nodošana vai slimīga iemīlēšanās.