— Esiet gatavi aizstāvēt savu zemi!

Tamāra Horiha Zerņa (Тамара Горіха Зерня), īstajā vārdā Tamāra Duda (Тамара Анатоліївна Дуда), ir Kijivā dzimusi un augusi ukraiņu rakstniece, kuras pirmais 2019. gadā iznākušais romāns Meitiņa 2020. gadā iztulkots un izdots arī latviešu valodā. Romāna darbība risinās 2014. gadā Doneckā, un autore to dēvē par savu ieguldījumu Ukrainas karadarbībā. Grāmata godalgota ar BBC Ukrainas redakcijas prēmiju Gada grāmata. Ar Horihu Zerņu runāju šī gada februāra sākumā, kad viņa pēc sešu nedēļu uzturēšanās Rīgā kopā ar ģimeni bija atgriezusies mājās – Kijivā.

Pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainas teritorijā, es, tāpat kā, domājams, daudzi civiliedzīvotāji, sāku domāt par nepieciešamību iemācīties šaut un iegūt ieroča glabāšanas atļauju. Ar laiku šī doma izplēnēja, bet tā ar lielu sparu atgriezās pēc sarunas ar Tamāru. Uzmeklēju un sazinājos ar instruktoru – izbijušo militāristu Dareku –, un jau apmeklēju pirmo nodarbību. Tamāra daudz skaudrāk un nepārprotamāk nekā jebkurš cits, ar kuru līdz šim biju runājusi par karu Ukrainā, man lika saprast, ka tad, ja Krievija netiks pilnībā apturēta, ja to nepiespiedīs sairt un atteikties no tās militārās industrijas, uzbrukums Baltijas valstīm nākotnē ir gandrīz vai nenovēršams. 

Agra Lieģe-Doležko

 

Paldies, ka piekritāt tikties un aprunāties. Kāda šobrīd ir situācija pie jums ar elektrības padevi?

Kā kuro reizi. Parasti četras stundas elektrība ir un tad divas vai trīs – nav.

 

Jūs tagad esat atgriezusies Kijivā, vai ne?

Jā, esmu atpakaļ Kijivā kopā ar bērniem. Mēs atgriezāmies pirms divām nedēļām. 

 

Jūs pirms tam kādu laiku uzturējāties Latvijā. Kāpēc tā izlēmāt, un kā jums te gāja?

Rīgā es ar saviem diviem bērniem un mammu biju sešas nedēļas – mūs uzaicināja rakstniece Dace Vīgante un viņas ģimene. Mēs palikām viņu mājās, un tā mums visiem bija droša vieta, kur nomierināties un atpūsties kopā ar cilvēkiem, kuriem varam uzticēties. Man tas bija ļoti vajadzīgs pēc šiem daudzajiem mēnešiem, kad biju nepārtraukti jutusi milzu spriedzi, trauksmi, bailes un nedrošību. Es biju pārgurusi. Un Rīga mums visiem deva iespēju darīt normālas un patīkamas lietas – pastaigāties, satikt draugus, meditēt, nogaršot vietējos ēdienus. Mēs vairākkārt braucām uz jūru, uz piejūras ciematiņiem, un tas viss man bija ļoti aizraujoši. Mēs piedalījāmies meistardarbnīcās, kur varēja veidot dažādus rokdarbus, kaut ko noadīt. Es par to visu esmu ļoti pateicīga. Tas bija īpašs laiks, un es to izjutu kā atbalsta, mīlestības un draudzības manifestāciju.

 

Izklausās brīnišķīgi. Vai varat pastāstīt, kā piedzīvojāt pilnā mēroga kara sākšanos pagājušajā februārī? Vai arī tolaik pārsvarā bijāt Kijivā?

24. februārī es biju Kijivā – tepat, šajā istabā –, un mēs pamodāmies ap četriem no rīta. Mans vīrs pateica, ka krievi met raķetes uz Kijivu. Mūsu logi ir Irpiņas un Hostomeļas kravas lidostas pusē, kur tika mestas neskaitāmas raķetes, un mēs redzējām desmitiem krievu helikopteru – viens aizlaidās mums pavisam tuvu garām. Man tas bija šoka un šausmu laiks. Mans vīrs acumirklī piecēlās, sakrāmēja somu un devās uz tikšanās punktu, kur paredzēts pulcēties teritoriālās aizsardzības vienībām. Todien viņš iestājās vienībā, un sākās viņa karš. Es savukārt zvanīju saviem vecākiem un teicu, lai viņi brauc pie manis, lai esam visi kopā. Kopā ar viņiem un bērniem patvērāmies pazemes stāvvietā, un atceros, ka, tur sēžot, sapratu, ka nezinu, ko darīt tālāk. Bērni bija izsalkuši, viņiem bija auksti. Tur mēs palikām vienu nakti – sienas drebēja, sajūta bija kā zemestrīces laikā. Nākamajā rītā es iesēdināju bērnus un vecākus auto un mēs braucām uz Ukrainas rietumiem. Lai izkļūtu no Kijivas, bija nepieciešamas aptuveni 20 stundas – parasti tas prasa aptuveni 15 minūtes. 

 

Visi centās izbraukt. 

Jā. Nonākšana galamērķī – pie mana vīra radiniekiem – prasīja kopā 36 stundas. Kad biju tur nogādājusi savus bērnus un vecākus, pati uzreiz ielēcu vilcienā, lai dotos atpakaļ uz Kijivu. Vilcieni no Kijivas uz Ukrainas rietumiem bija stāvgrūdām pilni, bet pretējā virzienā nedevās praktiski neviens – es vilciena vagonā biju viena pati ar konduktoru. Kijivā mani stacijā sagaidīja mana izdevēja, un mēs devāmies uz baznīcu, kur bija izveidots humānās palīdzības punkts – tur tika vesti un šķiroti produkti, medikamenti un citas civiliedzīvotājiem nepieciešamās lietas. Ukrainas katoļu baznīca jau kopš iebrukuma pirmās dienas sniedza nenovērtējamu palīdzību – 28. februārī, kad es pievienojos citiem brīvprātīgajiem, viss jau bija labi organizēts un darbojās. Pie mums brauca kravas mašīnas no Polijas, Ukrainas rietumiem un citām Eiropas valstīm un veda humāno palīdzību. Divus mēnešus es tur strādāju, acis nepaceldama, – šķirojot, pakojot, nogādājot tālāk paciņas, kas bija paredzētas vecākiem cilvēkiem, cilvēkiem ar kustību traucējumiem un citiem. Patiesībā līdz brīdim, kad Kijiva bija atbrīvota, mēs pilnībā nezinājām, kāda ir situācija Bučā un Irpiņā, lai gan šādas tādas ziņas un informāciju bijām saņēmuši – par to, ka cilvēki netiek no turienes ārā, reizēm telefona zvanus vai ziņas sociālajos tīklos. Bet patiesība izrādījās daudz drausmīgāka. Pēc tam, kad tika atbrīvota Kijivas apkaime, mēs brīvprātīgo darbu pārtraucām un es metos iekšā izdevējdarbībā – devāmies uz Poliju un Čehiju apmeklēt manus izdevējus. Polijā Meitiņa tika izdota pagājušā gada aprīlī, tā ka man maijā un jūnijā bija jāpiedalās dažādos pasākumos – grāmatu festivālos, sarunās un lasījumos visur Polijā. Pabiju arī Gruzijā, tad atkal Polijā, tad atpakaļ Ukrainā un tad atkal kur citur – sajūta bija tāda, ka esmu izsmēlusi savus ceļošanas resursus vēl pāris gadu tālā nākotnē. Pēdējais bija brauciens uz Latviju.

 

Jūsu grāmata Meitiņa, kuras darbība norisinās 2014. gadā Doneckā, Latvijā bija izdota jau 2020. gadā, bet droši vien, tāpat kā citu ukraiņu autoru darbus, to vairāk sāka lasīt tieši pēc pagājušā gada februāra. Ko jums pašai nozīmē šī grāmata, un kā to uzņēma lasītāji ārpus Ukrainas?

Grāmatas pamatā ir doma, ka tavai mierīgajai dzīvei jebkurā brīdī var pienākt gals – kamēr vien Ukrainā pastāv Krievijas uzbrukuma draudi. 2014. gadā man bija pilnīgi skaidrs, ka Ukrainā norisinās karš, taču, man par milzīgu pārsteigumu, Eiropā, pat Polijā, un pat pašā Ukrainā daudzi cilvēki to tā neuztvēra. Daudzi ticēja, ka norisinās kaut kas līdzīgs pilsoņu karam – valsts iekšējais konflikts. Mēs redzējām, ka krievu propagandai ļoti veiksmīgi izdodas šo karu “pārdot” kā maza mēroga konfliktu Ukrainā. Daudzi ticēja, ka ukraiņi vairākos valsts reģionos nolēma pievienoties Krievijai, jo tos ar Krieviju vieno tuvas saites; vai arī ka tā saucamie “krievu reģioni”, kuri kaut kādas kļūdas pēc bija tikuši pievienoti Ukrainai, tagad izvēlējušies atkal pievienoties Krievijai – jūs jau labi zināt šo retoriku. Un tā tika veiksmīgi prezentēta Rietumeiropas valstīs un pat Ukrainā, kur nu vēl Krievijā. Krieviem tā bija vienīgā iespējamā patiesība. 

 

Jūs pati tolaik Doneckas reģionā darbojāties kā brīvprātīgā.

Jā, un es redzēju notiekošo savām acīm – es ļoti labi zinu, kas Ukrainas austrumdaļā notika šajā posmā. Un es daudz runāju un intervēju vietējos iedzīvotājus, mēs sadarbojāmies, un viņi ļoti skaidri saskatīja dažādus tā dēvētā hibrīdkara aspektus. Pienāca brīdis, kad sapratu, ka brīvprātīgais darbs ir mans pienākums, un mans uzdevums bija arī stāstīt par to, kas patiesībā notiek, – par notiekošā patieso norisi un cēloņsakarībām, par nežēlības, vardarbības un melu patieso mērogu. Un man bija svarīgi par to runāt ne tikai publicistikas un žurnālistikas ietvarā, bet arī rakstīt par cilvēkiem un viņu dzīvi tā, lai lasītāji to spētu līdz galam aptvert, sajust, sasmaržot, sataustīt – uz pāris stundām, kaut vai tikai uz pāris minūtēm iztēloties sevi šo cilvēku vietā un padomāt: ko es darītu viņu vietā? 

 

Grāmatas ievadā jūs rakstāt par to, ka šādā situācijā iespējams nonākt jebkuram – jebkurai no mums: “Ja nebūtu šīs domas, ka kaut kur Antverpenē [..] vai Madridē, vai, teiksim, Kijivā, vai Vinnicā dzīvo tāda pati trīsdesmit gadus veca sieviete. [..] Un stāv pie plīts, maisa kakao ar sviestu glazūrai, nezinot, ka viņas sakārtotā, omulīgā pasaule sasprāgs šķēpelēs.”

Tieši tā. Neviens nav drošībā, neviens nav pasargāts. Katru reizi, kad tiekos ar lasītājiem un runāju ar viņiem, es saku: “Lūdzu, neuztveriet drošību kā pašsaprotamu!” Nepaļaujieties uz to, ka ukraiņi pasargās Eiropu no krieviem. Šādas garantijas nav. Situācija ir nestabila, mainīga, tāpēc es lūdzu cilvēkus: esiet gatavi cīnīties! Esiet gatavi aizstāvēt paši savu zemi! Dariet visu iespējamo, lai neielaistu krievus savā zemē, savās pilsētās un ciematos. Jo jūs nespējat iztēloties, kas notiks tad – kas notiks, ja viņi pēc jums ieradīsies. 

 

Oksana Zabužko savā jaunākajā darbā – garesejā Garākais ceļojums – cenšas “kolektīvajiem Rietumiem” izskaidrot, kā darbojas ideoloģiskās sabotāžas doktrīna, kuru nekad nav pārstājis izmantot KGB, – noteikumi, saskaņā ar kuriem jāiekaro citas valstis, soli pa solim. Arī viņa par to ir runājusi jau gadiem ilgi, bet 2014. gadā, kad viņa forumā Berlīnē salīdzināja Putinu ar Hitleru, tika izslēgts viņas mikrofons. Vai savās sarunās ar ārvalstu lasītājiem jūtat, ka situācija ir mainījusies un Rietumos Ukrainā notiekošais un vēsturiskais konteksts tiek izprasts labāk?

Man ārkārtīgi pozitīvs signāls ir tas, ka mēs, ukraiņi, kopš pagājušā gada sākuma esam saņēmuši iepriekš nepiedzīvotu atbalstu ne tikai no valstu pārvaldēm un politiķiem, bet tieši no iedzīvotājiem. Tā ir personīga pozitīva attieksme, kuru esmu jutusi neskaitāmās sarunās, – atbalsts un sapratne. Man šķiet, ka parasti normāli cilvēki ļoti labi saprot, kas šobrīd notiek. Es esmu cilvēkos redzējusi bailes un uztraukumu par viņu pašu dzīvi, par viņu pašu drošību. Cilvēki saprot, ka briesmas ir tuvu. Latvijā es runāju ar saviem draugiem, rakstniekiem, bibliotekāriem, cilvēkiem no biznesa vides, ar brīvprātīgajiem, kas palīdz Ukrainai, – ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Un katrreiz es viņiem teicu – arī jums draud briesmas. Es teicu – lūdzu, ticiet man: Krievijai ir daudz slepenu ieroču, dubulto aģentu, viņiem ir izdevies iefiltrēties nozīmīgās pozīcijās, un viņi strādā Krievijas labā. Un, kad pienāks “X” diena, tad nebūs ne mazāko šaubu par to, kurā pusē viņi ir. Viņi atbalstīs un palīdzēs notikt Krievijas iebrukumam, ja Krievija nolems iebrukt Baltijas valstīs. Jums vajadzētu izmantot visas iespējamās metodes, lai pret to nodrošinātos: izraidīt no valsts visus dubultos aģentus, propagandistus, viņu žurnālistus, blogerus un visus pārējos, kuri spēj ietekmēt sabiedrisko domu, – kā, piemēram, televīzijas kanālu Doždj. Tā saucamo “opozīciju”, kura patiesībā tikai izmanto citus vārdus, citas metodes, lai leģitimizētu Krievijas rīcību, spēcinātu Krievijas armiju un padarītu Ukrainas pozīciju vājāku. Latvija ir maza valsts un nevar atļauties kompromisus, un arī Ukraina ir maza valsts, salīdzinot ar Krieviju – tās iedzīvotāju skaitu, tehnoloģiskajiem un finansiālajiem resursiem. Bet mūsu situācijā drosme, attieksme un apņēmība ir izšķirošas. Mēs Ukrainā esam apņēmušies cīnīties līdz galam un uzvarēt šajā karā, un jums Latvijā ir nepieciešama tāda pati drosme. Šis nav mērenu pārrunu laiks, šis nav pielaidīgas politikas laiks, jo mums nav laika gaidīt, līdz kaut kas mainīsies pakāpeniski, pats no sevis. Posms, kad tas bija iespējams, diemžēl ir pagājis.

 

Vai, jūsuprāt, situācijas nopietnību vienlīdz skaidri apzinās arī Rietumeiropā? Man līdz šim ir šķitis, ka vairumā gadījumu tikai Baltijas valstis un Polija jēgpilni izjūt un attiecas pret šo apdraudējumu, kurš tikai šobrīd ir ierobežots Ukrainas teritorijā.

Man šķiet, ka saprot aizvien labāk, un, piemēram, Vācija reaģē un ļoti palīdz, sniedzot militāru atbalstu. Tā ne tikai atbalsta Ukrainu ar ieročiem, bet arī daudz ir darījusi, lai atbrīvotos no Krievijas važām enerģētikas jomā. Jo kas gan notiktu, ja Vācija padotos Krievijas šantāžai gāzes un naftas sakarā? Viņi ļoti ātri uzbūvēja gāzes vadu, lai varētu būt neatkarīgi no Krievijas piegādēm, ļoti daudz tajā investēja. Tagad (sarunas laikā) ir februāris, bet vēl tikai novembrī mēs nespējām līdz galam iztēloties, kāda būs ziema Eiropā. Visai Eiropai nācies samierināties ar Krievijas kara izraisītajām sekām, maksāt vairāk par siltumu, lai atbalstītu Ukrainu, un viņi to ir darījuši, par ko es esmu pateicīga. Meitiņa šogad tiks izdota arī Vācijā – šobrīd top tulkojums, un man tur ir ļoti entuziastisks un draudzīgs izdevējs. Viņi ļoti vēlas izdot manu grāmatu un publiskot mūsu, ukraiņu, stāstus, lai aizvien redzamāka kļūtu arī šī iekšējā perspektīva. Man tas ir ļoti nozīmīgi.

 

Vēl par Meitiņu – rakstījāt, ka galvenajai varonei ir reāls prototips – Natālija Herasimenko – un ka viss šajā grāmatā aprakstītais patiešām ir noticis, visi vārdi tikuši izteikti.

Meitiņa ir romāns, bet tās varoņiem ir prototipi, un Natālija Herasimenko ir viena no tiem. Viņa, tāpat kā mana varone, bija Doneckas iedzīvotāja, kura pirms kara bija māksliniece. Un tad viss mainījās. Viņai, tāpat kā pārējiem, nācās pieņemt lēmumu, ko darīt, kurā no karojošajām pusēm būt. Viss mainījās ļoti strauji, pāris mēnešu laikā, bet tas, kas 2014. gadā notiekošo atšķīra no citiem kariem, tādiem, kurus esam pieredzējuši vēsturiski, bija, ka šis netika nosaukts par karu. 2014. gadā Putins apgalvoja, ka krievu karavīru Ukrainā nav – “Nas tam ņet” –, tie bija viņa vārdi, un visu, pilnīgi visu sedza šī melu un propagandas, izlikšanās kamuflāža biezā slānī. Viņi izlikās, ka ukraiņus nogalina citi ukraiņi, ka ukraiņi sanāk kopā un atbalsta krievu realizēto okupāciju, sauc pēc Putina. Bet tie nebija ukraiņi – šos cilvēkus no Krievijas atveda ar autobusiem un vilcieniem. Un Natālija Herasimenko to zināja. Viņa Doneckā palika tik ilgi, cik vien iespējams, un līdz mirklim, kad devās prom, bija viena no pašaizliedzīgākajiem brīvprātīgajiem, kas darbojās okupētajās teritorijās. Es viņu satiku 2014. gadā, un arī es divus gadus šajā reģionā darbojos kā brīvprātīgā, atbalstīju mūsu armiju. Šajā laikā es iepazinu daudzus vietējos iedzīvotājus, un tā bija pieredze, kuru vēlējos ielikt šajā grāmatā, – tajā ir gan mana pieredze, gan daudz kas, ko uzzināju sarunās un intervijās ar citiem brīvprātīgajiem un reģiona iedzīvotājiem. Natālija bija viena no viņiem, bet visiem galvenajiem varoņiem ir kāds reāls prototips.

 

Vairāki cilvēki stāstījuši par to, kā redzējuši šos autobusus atvedam krievus, kuri izlikās par ukraiņiem, par vietējiem. Atceros, ka tad, kad par šīm norisēm lasīju Meitiņā, galvu reibinošākais un neprātīgākais bija tieši sajūta, ka atjēdzies šīs inscinētās izrādes vidū, kad ir jau par vēlu, – tā rit pilnā sparā, slazds ir aizcirties.

Daudziem ukraiņiem, Doneckas un Luhanskas iedzīvotājiem, 2014. gads kļuva par šīs sašķelšanās fokālo punktu. Iepriekš viņi bija dzīvojuši normālu dzīvi, par politiku pārāk nebija interesējušies – viņi strādāja, vadīja mazus uzņēmumus, viņiem bija hobiji, piemēram, dārzniecība vai ceļošana, viņi audzināja bērnus. Un krievus viņi cienīja un uzņēma ārkārtīgi laipni, nesaredzēja nekādu apdraudējumu. Krievi bija laipni gaidīti reģionā kā viesi – viņi bieži brauca pie mums iepirkties, jo cenas bija zemākas, bija daudz pārrobežu draudzību, ceļošanas, laulību. Katrai vietējai ģimenei Ukrainas austrumos Krievijā bija radi. Un tad pēkšņi neticamais – cilvēki, kurus pazīsti, ar kuriem vieno kopīgas atmiņas, kuri apmeklēja mūsu mūzikas festivālus, ēda mūsu gatavoto ēdienu… Tas bija absolūti neticami, ka tie paši cilvēki pēkšņi ieradās, lai nogalinātu ukraiņus, sagrābtu viņu īpašumus, ievāktos uz dzīvi viņu mājokļos, kuru īpašniekus bija pazinuši. Šī atklāsme ir tik traumējoša – pēkšņā apskaidrība, ka esi uzticējis tiem, kuriem nevajadzēja uzticēties, ka mums būtu vajadzējis būt savrupākiem, uzmanīgākiem, nepieejamākiem. Bet mēs pārdzīvojām arī to, mēs tam izgājām cauri. Un mēs ieguvām mācību un tālāk gājām jau ar šīm zināšanām un pieredzi.

 

Ukraiņiem ir šī pieredze, bet tikmēr ir Eiropas valstis, kuras joprojām rosina Ukrainu šajā karā meklēt “kompromisu”, aicina domāt pacifisma virzienā. 

Jā, runājot, piemēram, ar draugiem Vācijā, man ir kļuvis skaidrs, cik lielā mērā viņi ir pret karu, cik ļoti viņi baidās no kara. Un viņi par notiekošo domā no šīs perspektīvas – kā apturēt karu un atgriezties pie mierīgas situācijas. Bet es ar viņiem tad runāju par to, ka viņiem mūsdienās nav ne mazākās nojausmas ne tikai par karu, bet it īpaši par okupāciju. Šis krievu okupācijas fenomens viņiem nav pazīstams un izprotams. Es saku viņiem, ka, jā, bumbas un apšaudes ir kas neiedomājami drausmīgs, bet krievu okupācija ir kas nesalīdzināmi drausmīgāks. Viņi Ukrainā nodarbojas ar genocīdu tā klasiskajā formā, viņi nogalina tūkstošus, izvaro sievietes un bērnus, izposta dzīvesvietas, zog un sagrauj. Bet ne jau īpašums un mantība ir svarīga – galvenais ir cilvēku dzīvības. Un viņi katrreiz izmēģina aizvien jaunus trikus – jaunus veidus, kā nogalināt un spīdzināt mierīgos iedzīvotājus. Tagad mēs zinām, ka, lai kas arī notiktu, mēs nedrīkstam pieļaut, ka krievi okupē mūsu valsts teritoriju. 

 

Tas atgādina par to, kā jau pagājušā gada 29. aprīlī Vācijā tika publicēta atklāta vēstule valdībai, ko iniciēja vācu feministe Alise Švarcere, kurā viņa aicināja pārtraukt ieroču piegādi Ukrainai, sakot, ka visi kari esot “vīriešu kari”, un aicināja uz pacifismu. Skaidrs, ka vāciešiem ir savs smagais vēsturiskais mantojums, un viņu nostāju savā ziņā var saprast, bet reizē ir arī pilnīgi skaidrs, ka šādos paziņojumos tiek pilnībā pārprasta un ignorēta Austrumeiropas vēsture, kuru, protams, nav bijis iespējas “rakstīt” cilvēkiem, tautām, kuras visvairāk cietušas. 

Viss, ko mēs zinām par to, kā krievi izturas, kādas zvērības piekopj okupētajās teritorijās, vēsta tikai vienu: nav citu iespēju, kā tikai pret viņiem cīnīties. Esmu pilnīgi droša, ka tad, ja krieviem būtu izdevies iekarot Kijivu, visi ukraiņu valodā runājošie, visi patrioti, visi kultūras darbinieki tiktu uz vietas nošauti. Man par to nav ne mazāko šaubu. Viņi ir absolūts apdraudējums. Pagājušā gada februāris un marts bija tumšs laiks – bija auksts un tumšs, sniga, un es skatījos pa logu, kā netālu no manas mājas tiek raktas tranšejas. Mēs sapratām, ka Kijiva gatavojas ielu kaujām, un mēs te palikām, lai cīnītos. Es savu izdevēju lūdzu pārcelties pie manis, jo te bija nedaudz drošāk, un viņa manā dzīvoklī palika mēnesi. Atceros, ka toreiz jautāju viņai – ko mēs darīsim, ja krievi iekļūs ēkā, ja dauzīsies pie mūsu dzīvokļa durvīm? Un viņa teica – lēksim ārā pa logu. Jā, tā bija vienīgā iespēja, un es to sapratu. Es jautāju, vai viņa var paņemt līdzi kādu ieroci, un viņa teica – jā. Mēs zinājām, ka cīnīsimies uz dzīvību un nāvi, bet dzīvas krieviem nepadosimies – drīzāk mirsim nekā nokļūsim viņu gūstā. Tas bija šausmīgākais, ko varējām iedomāties.

 

Daudz tiek runāts par sieviešu lomu un lielo iesaisti šajā karā, un arī Meitiņas galvenā varone dara neiespējamo, bet dažkārt tieši tāpēc, ka, kā pati saka – esmu maza un nemanāma, ir lietas, kuras varu izdarīt tieši tāpēc. Kāda ir sievietes pieredze, kāda ir jūsu pieredze karā no šādas perspektīvas?

Vissmagākais ir tas, ka esmu atbildīga par saviem bērniem. Katrreiz, kad jāpieņem lēmums, nav pareizas atbildes. Līdz šim brīdim es nezinu, vai pieļauju kļūdu, paliekot Ukrainā ar viņiem, – jo varbūt man būtu vajadzējis ar viņiem kopā bēgt prom. Kijivā šobrīd esam relatīvā drošībā, viņiem te ir skola, draugi, viņu ierastā vide, rotaļlietas, iecienītās grāmatas, pastaigu vietas – viņi grib šeit būt. Un es zinu, ka doties prom, kļūt par imigrantiem arī viņiem būtu traumējoši. Tāpēc mēs paliekam šeit. Kad sākas eskalācija, mēs dodamies prom, bet tad atgriežamies, jo bērni vēlas būt mājās. Un es nezinu, vai rīkojos pareizi, nezinu, vai mēs te izdzīvosim. Un man ir jāpieņem šis lēmums, un pareizu lēmumu pieņemt nav iespējams. Mans vīrs ir frontē un ir bijis prom kopš pirmās kara dienas. Viņš šobrīd ir Doneckā – Bahmutas pilsētā, pašā kauju epicentrā. Viņš šajā lēmumu pieņemšanas procesā nevar piedalīties, neviens man neko nevar ieteikt. 

 

Vai ir vēl kaut kas, ko vēlaties pateikt lasītājiem? Par ko cilvēkiem vajadzētu vairāk šobrīd padomāt?

Ir svarīgi saprast, ka, lai gan šobrīd karalauks ir Ukraina, viņi nekad pie tās tāpat vien neapstāsies. Ja viņus neapturēs, viņi dosies tālāk neatkarīgi no mūsu vēlmēm un cerībām. Viņi turpinās realizēt savus plānus, un Ukraina viņiem ir tikai pirmais pieturas punkts. Viņi neapstāsies, ja vien mēs viņus ar visiem spēkiem neapturēsim. Mums jānogalina tik daudz krievu karavīru, cik spējam, jāiznīcina viņu bruņu tehnika, jāpatriec viņi no šejienes atpakaļ uz Krieviju. Šobrīd mūsu mērķis nav tikai atbrīvot Ukrainu, bet gan transformēt Krieviju – tai jākļūst mazāk agresīvai, mazāk spējīgai, mazāk militārai. Tās teritorijai jāsamazinās, un ir jāiznīcina tās militārais potenciāls un resursi. Ir jāliek paliekoši šķēršļi tās ekonomiskajai, politiskajai un militārajai kapacitātei. Tas ir mūsu visu izdzīvošanas jautājums, un tam būtu jābūt kopīgam mērķim visā Eiropā. Jo šis ir Trešais pasaules karš. Ja mēs viņus pilnībā nesakaujam, ja situācija tiek iesaldēta, ja kaut kādu pārrunu rezultātā risinājums tiek atlikts… Tad karš pie mums atgriezīsies un mēs viņiem būsim ļāvuši ieelpot un sagatavoties daudz labāk. Mēs to nevaram atļauties. Nākamreiz mēs varam arī neizturēt.