— Dzejas pesimistiskais mierinājums

Par Ilmāra Šlāpina dzejoļu krājumu never (Neputns, 2023)

Dzejnieks Ilmārs Šlāpins šogad izdevis trešo dzejoļu krājumu pieaugušajiem. Spilgtie iepriekšējie darbi Karmabandha (2007) un Es nemāku, komatus jeb Dzejoļi grūti audzinātiem bērniem (2019) ļauj jauno grāmatu vērt ar neviltotu entuziasmu – par spīti tam, ka uz vāka skaidrā latviešu valodā teikts “never”.

Šlāpina dzeja vienmēr bijusi drīzāk filosofiska nekā mistiska, drīzāk tiekusies pēc skaidrības un vienkāršības nekā bagātīgas un reibinošas miglainības; kur tā bijusi pesimistiska un melanholiska, tur līdzsvarota ar empātisku ironiju un intelektuālu asprātību. Arī jaunajā krājumā trāpīgi noformulētas daudzas laikmetīgas domas un izjūtas, un lasītāju viegli var pārņemt tāda pacilāta noskaņa, kādu Šlāpins apraksta kādā dzejolī: “un tu sajūti šī cilvēka domas un vārdus / kā savus, un tev uz brīdi kļūst vieglāk elpot.” (82. lpp.)¹

Šlāpinu pazīstam ne vien kā dzejnieku, bet arī kā kultūrkritisku un izklaidējošu īso prozas formu rakstnieku (Anekdotes par vidējo latvieti un Raini (2007), Latvietis. 100 nacionālās īpatnības (2018) u. c.), tulkotāju (nesenā pagātnē Dmitrijs Prigovs, izlase Manas dzīves laikā (2021)), tīmekļa žurnāla vadītāju, grāmatu redaktoru, kultūras darbinieku, publicistu un pilsoniski aktīvu cilvēku. Jaunā grāmata vēsta, ka dzejnieka loma autoram ir visnotaļ svarīga un nopietnu pārdomu priekšmets; nostiprinājusies arī Šlāpina kā dzejnieka pašapzināšanās un pašapziņa. Cikls ar nosaukumu dzejas priekšstati ir pirmā no septiņām grāmatas nodaļām, un tā ne vien sniedz nelielu ieskatu autora poētiskajā programmā, bet arī palīdz noskaņoties turpmāko tekstu lasīšanai, atrast derīgu tempu un frekvenci.

Dzejas programma

Rakstot recenziju par iepriekšējo krājumu, pārmetu Šlāpinam plakātismu,² kas, manuprāt, bija izveidojies neparedzētas pieaugušo dzejas un bērnu dzejas, patriotisku noskaņu, naivisma stilistikas un progresīvi humānistisku ideju sadursmes rezultātā. Jaunā grāmata nerada vēlēšanos iebilst pret šabloniski paustu ideoloģisku vērstību – tā drīzāk pat noraida uzskatu, ka dzejai vajadzētu kritiski rādīt realitāti vai mēģināt šo realitāti kaut kā ietekmēt. Pirmais krājuma dzejolis dzejnieks ir stāvoklis, nevis profesija vēsta pavisam tieši – “dzejnieks taču ir cilvēka stāvoklis / kurā grūti ir jautāt pēc dzejas cēloņa un nolūka” (9. lpp.). Dzejojuma centrālo asi veido atkārtots motīvs “dzejnieks ir apstākļa vārds” – tas sasaucas ar Šlāpina iepriekšējā krājumā izmantoto lozungu “Valsts ir darbības vārds”.³

“Sāpes ir darbības vārds,” savulaik rakstīja Aivars Neibarts⁴; “Mīlestība ir darbības vārds,” rakstīja Valdis Atāls⁵; “ticība ir darbības vārds,” rakstīja Kolvins Makfersons,⁶ bet Valsts prezidenta kanceleja, Latvijas Republikas Saeima un Izglītības un Zinātnes ministrija 2021. gadā organizēja konferenci ar nosaukumu Valoda – tas ir darbības vārds.⁷ Ja kāda lieta ir darbības vārds, tas nozīmē, ka ar to vai tās vārdā kaut kas aktīvi jādara. Savukārt dzeja, kura ir apstākļa vārds, drīzāk mēdz notikt, notiek pati par sevi kaut kur ap dzejnieku un dzejniekā – intensīvi un nenoteikti. Turpmākais krājuma saturs gan apliecinās, ka nekas netraucē dzejai notikt arī kritiski un politiski, neaizmirstot sev atgādināt: “mēs bieži vien pārāk nopietni / uztveram savas iespējas ietekmēt / apkārtējās vai personiskās pasaules notikumus.” (34. lpp.)

Nonākot krājuma priekštelpā – dzejas priekšstatos – lasītājam tiek atgādināts, ka šis nav tikai intelektuāls emuārs, pat ja teksts sākotnēji rada šādu maldinošu iespaidu, un ļaušanās dzejas lasīšanas režīma citādiskošanas spēkam ātri attaisnojas.

Atkārtojumi, formulas, sērijas

Dzejas formu poētika šajā krājumā ir daudzveidīga un apzināti lietota, šķiet, katra teksta pamatā ir kāda koncepcija, kuru dāsni papildina vārdu spēles, dažādi priecīgi atradumi un ekstravagances. Dzejolī šajā dzejolī autors turpina krājuma… Šlāpins, poētiski pārspīlējot, arī pats uzskaita savas metodes: “negaidīti dzejolī tiek ieviesta verbāla / uzskaitījumu ķēde, sasaiste, mezglojums / pinums, savijums, jēdzieniska kontinuitāte…” (88. lpp.) Dzejproza šķietami ir viens no svarīgākajiem izteiksmes līdzekļiem, labprāt un radoši apspēlējot prozas stilus – publicistiku, uzziņu literatūru, stāstu, leģendu, apceri. Piemēram, dzejolis var iesākties kā eseja: “dzejas un rakstības / rašanās un attīstība / cilvēces vēsturē ir nogājusi / sarežģītu un līkumainu ceļu.” (12. lpp.) Tomēr ik pa laikam jāatskārš, ka teksts, kurš sācies kā proza, drīz vien uzņem ātrumu un turpinās kā dzeja. Teksts biežāk dalīts īsās, dzejai raksturīgās rindās, tikai dažos gadījumos izmantojot kompaktas “avīžu slejas”. Taupīgi tiek lietotas pieturzīmes, tās konsekventi netiek izmantotas rindu lauzuma vietās.

Turpat blakus prozas lietišķajiem stiliem sastopam himniskus, pasionārus, skandējamus dzejojumus, kuros teksta plūdums veidots ar vārdu atkārtojumiem, daudziem vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, vārdu inversiju un dažām atskaņām. Tieši garie dzejojumi, kas autora domai ļauj izvērsties plašāk, pakavēties pie atsevišķiem domas aspektiem, izveidot darbības vidi un kontekstu, man šajā krājumā šķita visiespaidīgākie. Iepriekšējos krājumos Šlāpinam ļoti labi padevušies lakoniski dzejoļi, taču, lasot īsto dzejoļu ciklu deviņas deviņrindes, man bija jādomā, vai šis nav bijis kāds radošās darbnīcas vingrinājums ar mērķi izvilināt autoru no viņam ierastās komforta zonas, pamudināt censties rakstīt kā citam vai, pārfrāzējot dzejas priekšstatu noslēdzošo dzejoli, ne visai veikli mēģināt ieskatīties kādu arhetipu irdenos pamatos (16. lpp.).

Daudzveidīgo retorisko līdzekļu klāstā īpaši pamanāms šķiet atkārtojumu radīšanas un ražošanas potenciāls – sākot ar atsevišķu vārdu atkārtošanu līdz idejas vai formas sērijveida replicēšanai. Atkārtojumus Šlāpins labprāt izmantojis arī senāk, bet šeit tie no apkaimes klubiņa pārcēlušies uz koncertzāli. Piemēram, dzejolī mēs aizgūtnēm pieņēmām valodas klišejas, torpus… (41. lpp.) tiek apspēlēta plūdu metafora un daudzkārt tiek vienmēr jaunā kontekstā atkārtots vārds “plūdi”, līdz viss dzejojums kļūst par vārdu plūdiem. Dzejolī pasaule, kādu mēs to iedomājamies… katrs pants tiek uzsākts ar anaforu “pasaule, kādu mēs to iedomājamies” (45. lpp.). Savukārt darbā cilvēka kopā būšana kā savstarpējas laika pavadīšanas un… (35. lpp.) katrs dzejojuma segments apraksta kādu situāciju, un pantu noslēgumos iemontētās vārdu spēles situācijas itin kā iesien kompaktos saiņos. Epizodes var tikt tvertas kā suverēni teksti, taču secīga fragmentu lasīšana kumulatīvi savieno diskursa elementus, ar katru jaunu pantu arvien no jauna transformējot un bagātinot dzejojuma kopējo jēgu. Serialitāte izmantota arī ciklā ikonas un mitologēmas (49.–58.lpp.), kur katrs dzejolis ir īsa leģenda par kādu cilvēku vai notikumu.

Atkārtojumu piemēru uzskaitījumu šeit varētu turpināt, ierindojot never to grāmatu vidū, kas mudina reabilitēt metaforas “klišeja” lietojumu pārnestajā nozīmē – ne tik daudz runāt par klišeju kā par nīstās banalitātes sinonīmu, vairāk godāt to kā mākslinieciski pavairojošu iespiedgrafikas formu.

Situācijas, leģendas, traģēdijas

Visbeidzot, runājot par svarīgāko – dzejoļu saturu. Cilvēka uztvere ir tā iekārtota, ka visvieglāk prātā ienāk domas, kurām sagatavojusi nesena pieredze. Tādējādi pirmais, kas man nāk prātā, ieraugot krājuma nosaukumu never ir frāze “never again”, ar to domājot – lai nekad vairs nebūtu kara, genocīda, holokausta. Ukrainas karš grāmatā ierakstīts dzejoļos mūzas aizlido (43. lpp.), divpadsmit gadu vecumā viņa… (52. lpp.), varbūt vēl kaut kur, piemēram, dzejolī noslēgt šo slimības lapu, kurā arī pieminēts karš (94. lpp.). It kā tas nav daudz, nav tā, ka varētu sacīt, ka tēmai krājumā ir ļoti liela nozīme. Tomēr arī mani kā lasītāju konteksts ir noskaņojis uz lielāku nopietnību un pesimismu. Iepriekš ērmīgo faktoīdu uzskaitījumu ciklā ikonas un mitologēmas būtu noskaņota lasīt drīzāk kā postmodernus jokus, kas bez liela līdzpārdzīvojuma dokumentē cilvēku centienu smieklīgi skumīgo veltīgumu, tagad šķiet, ka pat postironija vairs nespēs pacelt gaisā šo milzīgo, traģisko cepelīnu – cilvēces vēsturi un cilvēku absurdo kulšanos tajā.

Arī iepriekš minētā formu sērijveida reproducēšana ļauj Šlāpinam lielākā intensitātē uzgriezt krājuma dramatisma regulatoru. Pat sadzīviskas situācijas – ainiņas no vilciena kupejas vai kafejnīcas – aprakstītas koncentrēti, apveltītas ar emocionālu spriegumu un ētisku daudzslāņainību, un to kopējais iedarbīgums ar katru nākamo aprakstīto epizodi tiek tikai pastiprināts. Šlāpins šeit nav “modernists – ikdienišķuma stenogrāfs”, aprakstītos dzīves mirkļus un situācijas ieskauj trauksmainības un eksistenciālisma aura.

Tomēr Šlāpins, protams, nav galvenokārt melodramatisks, traģisks vai pesimistisks dzejnieks. Viņa filosofiskajām refleksijām raksturīgs vieglums, tās pat tiek ar vieglu roku tērētas – dzejolis, kurš sākotnēji uzdodas par filosofisku pārspriedumu, beigās izrādās tikai tēlains apkārtceļš, kas iets, lai paskaidrotu, kā jūtas cilvēks, kurš gaida atkalredzēšanos ar mīļoto.

Kas, manuprāt, padara Šlāpinu par laikmetīgu, laikmetu trāpīgi raksturojošu dzejnieku? Droši vien tā ir brīvā pārvietošanās cauri daudziem kultūrslāņiem – no senās Grieķijas līdz Tarkovskim un mūsdienu pilsētas zīmei apgāztam skūterim, no Jēzus līdz Budam – visu liekot lietā, bet nekam cieši nepiesaistoties. Droši vien tā ir nesamākslotība, ar kādu vīrietis dzejoļu krājumā var dzejot par mēnešreižu jautājumu. Tikai viena lieta man šķita neglābjami novecojusi: kā var gribēt izdzīvot no jauna “pirmā cigaretes dūma iesprukšanos galvā” un “siltumu no šņabja malka”! Nudien kā no aizvēsturiskajiem 90. gadiem.

1. Šeit un turpmāk lappušu numerācija no grām.: Šlāpins I. never. Neputns, 2023.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Baklāne A. Visi cilvēki ir brāļi, n*ģeri un bērni. Satori. 09.10.2019. Pieejams tiešsaistē: https://satori.lv/article/visi-cilveki-ir-brali-ngeri-un-berni.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Šlāpins I. Es nemāku, komatus jeb Dzejoļi grūti audzināmiem bērniem. Rīga: Neputns, 2019. 64. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Neibarts A. Aivara Neibarta dzejoļi. Liesma. Nr. 6. 1966. 18.lpp. Pieejams tiešsaistē: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:17887|article:DIVL373|query:ir%20darb%C4%ABbas%20v%C4%81rds%20.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Atāls V. Domas un tēli. Rīga: Jumava, 2001. 71. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. McPherson C. Ticība ir darbības vārds. Sidnejas ev. lut. latviešu draudze, 2013.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Konference Valoda – tas ir darbības vārds. Valsts valoda 21. gadsimta Latvijai. Pieejams tiešsaistē: https://www.saeima.lv/lv/galleries/view/9837.  (atpakaļ uz rakstu)