— Premium murgs

Par Alekseja Saļņikova romānu Petrovi ar gripu (no krievu valodas tulkojis Dens Dimiņš; Zvaigzne ABC, 2022)

Ar gripu, cik atminos, slimojis neesmu. Arī no kovida, iespējams, sanācis izvairīties. Par laimi, arī vēdera tīfs un šarlaks man ir gājis secen. Par delīrija murgiem to gan nevarētu teikt. Pēdējo reizi tādus piedzīvoju pēc kovida vakcīnas. Pusapziņas stāvoklī mētājos pa piemirkušajiem palagiem kā Dostojevska diloņslimnieks un pieredzēju, kā gultas kājgalī piesēž melns āzis. Tam rokās bija krāsainas Lieldienu olas, un viņš negribēja, lai es dzeru ūdeni. Bet ne aiz ļaunas sirds. Viņam tas vienkārši šķita amizants joks. Pēc tam es zaudēju apziņu un nonācu bērnības takās, laikā, kad skolotāju nejauši nosaucu par mammu. Vēlreiz pārdzīvojis drausmīgo kauna sajūtu, pamodos virtuvē un uzreiz ievēlos gāzes plītī, kur visiem par lielu pārsteigumu pūta bargs ziemelis. Gluži kā Dantes ellē. Lai nu kā, drīz es atkal nonācu gultā, kur sadegu, jo palaga un segas vietā visiem par lielu pārsteigumu bija degoši govs mēsli.

Man patīk murgi. Tajos ir kaut kas ārpasaulīgs, spēcīgus pārdzīvojumus raisošs. Pat ļaunie un bailīgie murgi ir pieredzes vērti. Gluži kā nervus kutinoša šausmu filma. Murgi bieži vien ļauj piedzīvot katarsi – visbrīnišķīgāko no baudām tūliņ aiz heroīna. Vēl man patīk slāvu literatūra. Jau pusaudža gados aizrāvos ar Viktora Peļevina grāmatām, kas bija premium murgi. Tad izlasīju Dostojevska Noziegumu un sodu un tūliņ to pārlasīju vēlreiz, lai pārliecinātos, ka izlasītais tiešām ir krietns murgs, nevis realitāte. Pēcāk salasījos visādus Zoščenko, Harmsus, Gogoļus, Bulgakovus, Jerofejevus, Gorčevus un vēl visādus “-fonovus”, “-ejevus” un “-imovus”. Beigu beigās nospriedu, ka tādu murgu rakstīšana nozīmē, ka visa dzīve ir pilnīgs murgs. Biju sajūsmā par šo atklāsmi un arī pats centos rakstīt murgus. Cenšos joprojām. Dievinu murgus.

Taisni tāpēc Igaunijā dzimušā krievu rakstnieka Alekseja Saļņikova romāns Petrovi ar gripu man ļoti gāja pie sirds. Augstākās raudzes murgs. Burtiski uzreiz pēc grāmatas izlasīšanas noskatījos tās ekranizāciju, Kirila Serebreņikova 2019. gada filmu, kas man lika priecāties par visiem tiem, kuri to skatījās, pirms tam neizlasījuši grāmatu, jo tāda līmeņa bezsakarīgu murgu kinoteātrī reti nākas pieredzēt.

Grāmatas galvenais varonis Petrovs ir 28 gadus vecs automehāniķis, kurš brīvajā laikā zīmē komiksus. Visai ierasts tips, varētu nodomāt, bet patiesībā pamatīgs dīvainis, turklāt slimojot ar gripu, pieredz premium murgus (bet varbūt arī ne). Lai gan pamatīgi sasirdzis, jau grāmatas sākumā viņš pamanās krietni piekosties, tāpēc te klāt nāk vēl arī alkohola izraisīti murgi. Kopā ar gripas murgiem un realitāti tie lasītāju pašu iesviež murgā un pamatīgi viņu izkuļ, jo līdz galam saprotams īsti nav nekas. Bet te nu paradokss – grāmata lasās ļoti viegli un pašam šķiet, ka viss ir skaidrs, ļoti labi saprotams. Lasi, lasi un domā: “Hei, rau, es pats!” Jā, identificēties ar galveno varoni ir ļoti viegli, jo izskatās, ka viņam viss besī. Un kam gan mūsdienās viss nebesī?

Vēl vairāk viss besī Petrova bijušajai sievai Petrovai, ar kuru viņš gan joprojām dzīvo kopā. Viņa ir bibliotekāre, kas alkst cilvēku asiņu. No Petrova izšķīrusies, lai viņu nenogalinātu. Brīnišķīgi radīts tēls, ar ko identificēties arī ir ļoti viegli – pat cilvēkiem, kuri nealkst citu asiņu. Te atkal jāsaka aizliegtais, proti, Serebreņikova ekranizējumā šo Petrovu attēloja Čulpana Hamatova, un viņai tas izdevās izcili. Lasot grāmatu, tieši tādu es viņu biju iedomājies – simpātisku, harismātisku, riebīgu un ļaunu. Īsta Mēdeja, kas sasirgusi ar gripu, un reizē vājprātīgi un mātišķi skatās uz savu dēlu – Petrovu jaunāko.

Tikmēr mistiskais tēls Igors kā Aīds vai varbūt Dionīss, bet visdrīzāk kāds no jestrajiem satiriem apvieno dzīvo un mirušo pasauli. Tieši viņš ir vainīgs, ka Petrovs sadzeras un nokļūst Bulgakova cienīgā murgā. Tādus vīrus pazīstam mēs visi. Tāpat kā Igora un Petrova pudeles brāli Viktoru Mihailoviču, kurš kunga prātā aizstāv grieķu un romiešu mitoloģiskos tēlus, kliedzot: “Kam mēs tagad ticam? Pareizi! Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, tas ir, Jupiteram, Herkulesam un Merkurijam vienā personā! Bet, ja parokamies dziļāk, tad Zevam, Hēraklam un Hermejam.”

Norādes uz grieķu un romiešu mitoloģiju romānā sprāgst uz visām pusēm. Te rādītājpirksts uz pazemes valstību Aīdu un mītu par Tantalu; te parādās Kerbers – pazemes vārtu sargs un Aīda nolaupītā Persefone. Realitāte un murgi tāpat kā dzīvo un mirušo telpa saplūst briesmīgā virpuļviesulī, no kura pēkšņi izlido Sergejs – Petrova klasesbiedrs. Viņš ar švunku aizrauj jau tā izkulto lasītāju kaut kādā pagātnē. Viņš ir neizdevies rakstnieķelis, kura it kā vājo romānu noraida kāds vecūksnis izdevniecībā. Pārliecināts par savu ģenialitāti, Sergejs lūdz Petrovam viņu nogalināt, jo ģēniju darbi taču tiek atzīti tikai pēc to traģiskās nāves. Sergeja tēls man sazin kāpēc nedaudz atgādināja Efemeras autoru Brisendenu no Džeka Londona romāna Mārtins Īdens, tiesa, drīzāk viņam pretēju, neizdevušos versiju.

Lai nu kā, tēli romānā ir interesanti tāpēc, ka viņi ir tik ikdienišķi. Jā, jā, lai arī pēc iepriekš minētā varētu domāt, ka es melšu niekus, tomēr tā nav. Zem visiem murgiem, slāņiem, halucinācijām, simboliskā un nesaprotamā slēpjas visiem pazīstamais – sadzīve, problēmas, laimes, bēdas un, galu galā, vistīrākais eksistenciālisms. Saļņikova rokās gripa ir prasmīgi izvēlēts rīks, lai ļautu iepazīt viņa radītos tēlus, izķidāt tos un pamatīgi satrūkties, kad esi ieraudzījis pats sevi.

Tiesa, to varu teikt tikai tāpēc, ka šis romāns ir iztulkots latviešu valodā. Krieviski es lasu ļoti slikti. Tikai reizi pa reizei izburtoju kādu Zoščenko feļetonu vai Gorčeva bloga ierakstu. Lai cik ļoti es mīlētu krievu literatūru, esmu par slinku, lai iemācītos kārtīgi lasīt krieviski. Tieši tāpēc paldies tulkotājiem, kas visas tās briesmas ir pārnesuši latviešu mēlē. Šajā gadījumā paldies Denam Dimiņam, kurš ir izcils tulkotājs. No tulkotāju darba es neko nesaprotu, bet tāpat domāju, ka Dimiņš ir izcils. Nu kā var nebūt izcils, ja, izlasot šo grāmatu, es esmu iemācījis vairākus jaunu vārdus latviešu valodā! Man nebija ne jausmas, ka eksistē īpašības vārds gripozs. Tāpat es nezināju, ka gripu latviski mēdz dēvēt arī par influenci. Nezināju arī, kas ir stupors, vai to, ka ir gan bizdings, gan bzdings, kas abi nozīmē savu. Un vai, piemēram, šis nav brīnišķīgi: “Spilvens ātri uzsila, un Petrovs pagrieza to uz otru pusi, baidīdamies pamodināt sievu, bet tā i nedomāja mosties.” Vai šis: “Ja skolotājas meita patiesi sāktu šprehēt angliski…” Tiesa, visbrīnišķīgākais, visoriģinālākais un ģeniālākais teikums šajā grāmatā noteikti ir šis: ““…………,” Petrovs vienaldzīgi nodomāja.” Nevaru ne noliegt ne apgalvot, ka šo domu aizņemšos.

Arī no kompozīcijām neko daudz nesaprotu, tomēr varētu teikt, ka šajā romānā kompozīcija ir pilnīgs murgs. Te mēs sēžam pie Viktora, dzeram un strīdamies, gandrīz izkaujamies, te pēkšņi es attopos katafalkā kopā ar līķi. Drīz kaut kāda eglīte, sapņi un klāt jau Petrova, kura jūk prātā. Tad viņa nomierinās, bet mēs atgriežamies pie Petrova, pēc kura sākas Petrovs jaunākais. Te nu nemaz nerunāšu par pēdējo nodaļu, ko pārlasīju trīs reizes, līdz vispār sapratu, par ko ir runa.

Premium murgs, goda vārds. Murgs, kas katram būs atšķirīgs, personīgs. Tā vismaz es sliecos domāt, jo šis romāns tomēr ir vairāk kā psihedēliska pieredze, nevis prozas darba lasīšana. Varbūt tāpēc ir grūti par to rakstīt objektīvi. Petrovi un viņu dienas un nedienas ir gluži kā labi pazīstams sapnis, kad tu sapņo, sapņo, nedaudz pamurgo, tad pasapņo atkal un tad pamurgo kārtīgi, līdz pamosties ar mirklīgu atziņu, ka “neesi ne karsts, ne auksts, bet vienkārši kretīns”.