— Es gribu spēlēt tavas spēlītes, Mišela

Par Mišelas Bernsteinas romānu Visi karaļa zirgi (no franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga; Bolderāja, 2022)

Kā romāna latviešu izdevuma pēcvārdā Revolūcijas bīstamie sakari norāda Kirils Kobrins, Mišela Bernsteina var tikt uzskatīta par vienīgo konsekvento situacionisti¹ un viņas romāns Visi karaļa zirgi – varbūt pat labāko situacionistu literatūras piemēru. Visi karaļa zirgi ir pirmais no diviem Mišelas Bernsteinas romāniem, kas abi sarakstīti viena gada laikā (1960.–1961. g.) komerciāliem mērķiem – lai finansiāli atbalstītu 1957. gadā nodibināto situacionistu internacionāli un uzturētu dzīvu filosofu Giju Deboru un līdz ar viņu arī nevienmērīgo situacionistu internacionāles revolūciju. Atšķirībā no citām revolūcijām, šī bija tikpat sadrumstalota kā ikdienas pieredze, ko situacionisti tiecās revolucionizēt. Tā izpaudās organizētos jandāliņos, ko pamatoja teorētiska apcere un mākslas darbi, līdz kulminēja 1968. gada Maija nemieros Francijā. Taču tad tā jau bija pārstājusi būt Bernsteinas revolūcija – pārāk nopietna un teorētiska, noliedzot spēlīgumu, kas vienīgais revolucionāros spēkus spēj noturēt ārpus ideoloģiskā varas pozīcijas rāmja un instrumentalizācijas.

Lai arī Bernsteina kā motivāciju romānu tapšanai lielākoties min tieši finansiālo aspektu, tomēr romānu tapšanu virzīja arī ideja uzrakstīt “viltus” romānu – paša romāna kritiku.² Situacionisti (un Bernsteina līdz ar viņiem) bija ļoti skeptiski par klasisko romānu kā formu un uzskatīja, ka tā ir “vecmodīga”,³ “novecojusi” māksla.⁴ Līdz ar to viltus romāns bija vienīgais veids, kā, saglabājot tik svarīgo konsekvenci un uzticību situacionistu pamatvērtībām, iegūt labumus, ko guva tik daudzi viduvēju, bet populāru romānu autori. Lubenes un romāniņus Bernsteina, strādājot izdevniecībā, bija iepazinusi labi, pat pārāk labi, saskaroties ar absolūtu inovācijas trūkumu un nemitīgu atkārtošanos, tādējādi iegūstot panorāmisku skatu par viegli pārdodama romāna “iekšām”. Atliek vienoties par noteikumiem, un spēle var sākties!

Spēle caurvij visus situacionistu rakstus, apvieno viņu teorētiskās koncepcijas un nosaka darbības – pat viņu revolūcija ir spēles revolūcija.⁵ Kā rakstā Ziņojums par situāciju veidošanu, ko uzskata par jaunizveidotās situacionistu internacionāles manifestu, vēsta dibinātājs Gijs Debors: “Mūsu darbība, kas vērsta uz uzvedības izmaiņu un saistīta ar citiem vēlamiem morāles revolūcijas aspektiem, var īsi tikt definēta kā būtiski jauna veida spēļu izgudrošana.⁶ [..] Mums ir jāorganizē spēles, ko poētiskie subjekti spēlēs ar poētiskajiem objektiem. Tā ir visa mūsu programma.”⁷ Situācijas, ko plānoja un veidoja situacionisti, ir spēles – īpaši veidotas vides, kur cilvēkiem atbrīvot un apmierināt tās vēlmes un kaislības, par kurām viņi jau sen aizmirsuši ideoloģijas un masu kultūras ietekmē. Situacionistu raksti nevar tikt nošķirti no viņu revolucionārās darbības – no spēlēm. Viena no būtiskākajām situacionistu internacionāles pamatnostādnēm ir mākslas un politikas nešķirtība – katram mākslas darbam, tostarp literāram un teorētiskam, ir jābūt politiskai rīcībai, citādi tas ir vien impotents, valdošajai kultūrai pakļauts radījums. Katram mākslas darbam ir jābūt daļai revolūcijas spēles, kā arī spēlei pašai par sevi. Arī Bernsteinas Visi karaļa zirgi – līdzīgi kā viss, ko darīja un domāja situacionisti, – pēc būtības ir spēle, turklāt gan iekšēji, gan ārēji.

Spēle ar valodu

Visi karaļa zirgi ir situacionistiem raksturīgās metodes détournement paraugdemonstrējums. “Détournement ir spēle, ko padara iespējamu pārvērtēšanas spēja,” raksta mākslinieks Asgers Jorns.⁸ Situacionisti ticēja, ka vēsturiskā kultūra drīkst pastāvēt tikai deturnementētā⁹ formā – kā nebijušu un revolucionāri jaunu mākslas darbu daļas, kas veido “pirmos soļus pretim literāram komunismam”.¹⁰ Détournement ir metode, kas iesaista jau esošu mākslas darbu elementus jaunos mākslas darbos, tomēr dara to nevis iedvesmojoties vai apzinīgi un cieņpilni atsaucoties, bet gan noliedzot un parodējot mākslas darbu, kura elementi tiek aizgūti, nereti piešķirot tiem pilnīgi apgrieztu vēstījumu. Détournement metode ir abpusēji griezošs nazis. No vienas puses, tā atsvabina mākslas darbu no piederēšanas autoram, noliedzot jebkāda veida radošu privātīpašumu. No otras puses, tā atbrīvo autoru no konvencijas, kas nosaka, ka vārdiem un to savienojumiem ir jābūt paša autora izveidotiem.¹¹

Romānu Visi karaļa zirgi formāli veido trīs aizgūti elementi – Luisa Kerola Alise Aizspogulijā, no kā nācis romāna nosaukums, Šoderlo de Laklo 18. gs. dižpārdoklis Bīstamie sakari, no kā Bernsteina aizgūst sižetu, un Fransuāzas Sagānas vienas nakts laikā uzrakstītais romāns Esiet sveicinātas, skumjas, kas atklātības, erotikas un 18 gadus vecajai autorei nepiedienīgās kaislības dēļ satricināja Parīzes inteliģenci 20. gs. 50. gados, Sagānai tādējādi iemantojot slavu un atzinību. Bernsteina meistarīgi rotaļājas ar šiem dotajiem elementiem, vienlīdz bērnišķīgi un meistarīgi radot absolūtu elementu saplūsmi.

Viens no détournement pamatelementiem ir virsraksts, kas vienmēr un tūlītēji veido saikni ar darbu, kam tas tiek dots.¹² Jebkurš virsraksts var tikt dots jebkuram darbam, un šī sasaiste būtiski izmaina kā virsrakstu tā darbu. Lai arī nav tūlītēji skaidrs, kā tieši nosaukums Visi karaļa zirgi izmaina romāna lasīšanas pieredzi, un vēl jo sarežģītāk ir kaut iztēloties, kādā veidā tas varētu piešķirt détournement metodei būtisko revolucionāro un kritisko iedabu, tomēr šādu skaidrojumu var rast, ja Bernsteinas romānu skata sajūgumā ar Debora eseju Visi karaļa vīri, kas publicēta 1963. gadā, t. i., trīs gadus pēc Visi karaļa zirgi publicēšanas. Abas šīs rindas nāk no sena angļu skaitāmpanta, kas, domājams, apraksta kādu vēsturisku sakāvi – vai nu 1485. gada karaļa Ričarda III zaudējumu kaujā pie Bosvortas, vai arī 1643. gada notikumus Anglijas pilsoņkara laikā. Šis skaitāmpants skan šādi:

            Humpty Dumpty sat on a wall,
            Humpty Dumpty had a great fall.
            All the king’s horses and all the king’s men
            Couldn’t put Humpty together again.¹³

Iespējams, jau šī vēsturiskā atsauce romāna nosaukumam piešķir revolucionāru skanējumu, taču, kā atklāj Debora Visi karaļa vīri, kritiskais elements daudz skaidrāk pamanāms, ja skaitāmpantu skata Luisa Kerola romāna Alise Aizspogulijā kontekstā. Lai arī pats skaitāmpants par to nevēsta, fragmentā, kurā tas tiek citēts, Oliņš Boliņš (Humpty Dumpty) izsaka kritiskus spriedumus par valodas relativitāti, despotismu un kalpību valdošajai varai, vārdu un to nozīmju saistību. Kā pareizi norāda Oliņš Boliņš, jājautā, nevis vai vārdiem var piešķirt dažādas nozīmes, bet gan kurš tad ir noteicējs pār saviem vārdiem.¹⁴ Debora esejā Visi karaļa vīri tas ir sākumpunkts tālākai valodas un politikas attiecību kritikai, proti, “valdošās varas pakļautībā valoda vienmēr apzīmē kaut ko citu nekā patiesu pieredzi”,¹⁵ politikas ietekmē valoda kļūst tāla no dzīves un impotenta. Politizētā valodā nav iespējama patiesa saruna, tikai informācijas apmaiņa, nav iespējama dzeja, nav iespējama opozīcija. Tikai apzināti radot jaunas revolucionāras un varai pretējus valodas lietojumus, ir iespējama saruna, kas pietuvinās dzīvotajai pieredzei. Valodas pārveide līdz ar to ir pirmais solis revolūcijas iespējošanā – “galvenais ir nevis nodot dzeju revolūcijas rīcībā, bet dot revolūciju dzejas rīcībā”.¹⁶ Šajā kontekstā Bernsteina, dodot romānam nosaukumu Visi karaļa zirgi, pamatoti nostāda to kritiskā pozīcijā pret valdošo valodas lietojumu un valodu kā politisku rīku. Romānā lietotie vārdi – dažbrīd proletāriski ikdienišķi, citviet revolucionāri un nepierasti – kopā veido agrākās valodas kritiku, izaicinot ikdienas pieredzes patiesa atveidojuma iespējamību.

Lai arī tiesa, ka Bīstamie sakari kā sižets ir pamatā arī Bernsteinas otrajam romānam Nakts, tas ir būtisks kritisks elements arī Visos karaļa zirgos, skaidri uzrādot klasiskā romāna saturisko seklumu, tomēr tieši Sagānas Esiet sveicinātas, skumjas visskaidrāk atklāj Bernsteinas spēles taktiku un joku, kas ir šī romāna pamatā. Tieši Fransuāzas Sagānas romāna ārkārtējā popularitāte un tās iespaids uz Parīzes kultūrtelpu ir Bernsteinas ņirgu un situacionistu internacionāles nosodījuma objekts. Sagānas slava situacionistiem ir indikators Rietumu kultūras pagrimumam – viņi runā par “Sagānas kultūru Rietumos, kas iezīmē tādu buržuāziskās dekadences dziļumu, par ko tālāk, visticamāk, nav iespējams iet”,¹⁷ un par “Sagānas fenomenu – veidu, kādā šī pusaugu rakstniece kļuva par superzvaigzni, padarot katru savas dzīves detaļu par apspriešanas vērtu, neņemot vērā viņas darbu visai viduvējo kvalitāti”.¹⁸ Bernsteina no Sagānas aizgūst aprauto un intīmo rakstības stilu, taču, kas vēl svarīgāk, viņa piesavina autores biogrāfiskas klātbūtnes principu. Iekļaujot tēlus un notikumus no savas un Gija Debora kopdzīves, Bernsteina izspēlē Sagānas fenomenu.

Atsauces uz Bernsteinas dzīvi un domām jaušas viscaur romānam. Pirmkārt, centrālie tēli Ženevjēva un Žils katrs pats un, jo uzskatāmāk, savstarpējā mijiedarbē atgādina stāstus par Mišelu un Giju viņu kopdzīves laikā – attiecībām, kas bija balstītas abpusējā cieņā un lēnā, noturīgā, bet neuzbāzīgā mīlestībā. Otrkārt, autori un tēlus saista izlaidīgais (vai arī absolūti brīvais, ja gribat) dzīvesveids, pārvietojoties no bāra uz bāru un mūždien uzturot sevi viegli iereibušu, izņemot tos brīžus, kad reibums kļūst smagāks. Treškārt, tā ir Parīze, kas pat ģeogrāfiski un psihoģeogrāfiski sasaista romāna autori Mišelu un stāstnieci Ženevjēvu. Lai arī liela daļa romāna notikumu noris ārpus Parīzes, tieši šī pilsēta ir tā, kur romāna varoņi ir visvairāk paši un visvairāk vietā. Šeit atradās arī situacionistu galvenā tikšanās vieta.

Romāna Visi karaļa zirgi tēlos un to darbībās ietver arī situacionistiem būtiskas teorētiskas idejas. Pirmkārt, kodolīgā dialogā tiek izklāstīts situāciju, skandālu veidošanas process, sniedzot ieskatu situacionistu galvenās spēles aizkulisēs (88. lpp.). Otrkārt, Žila klejojumi, kuros viņš izgudro Parīzi no jauna (38. lpp.), demonstrē dérive klaiņošanas praksi. Dérive ir īpaši modelētas pastaigas, daļa no psihoģeogrāfiskas vietas izpētes, kur dalībnieki apzināti nepakļaujas arhitektūras un pilsētplānošanas uzspiestajai uzvedībai, bet cenšas no tās izvairīties, izpētot iekšējās dziņas un slēpti gribētās darbības. Treškārt, romānā eksplicēts situacionistiem raksturīgais literatūras un konvencionālās mākslas noraidījums (84. lpp.) un pat viegli iezīmēta détournement metode (27. lpp.)

Taču Visi karaļa zirgi nav tikai formāla spēle vien – sintēzes rezultātā ir radīts darbs, kas skatāms arī atsevišķi no tā elementiem. “Visi karaļa zirgi ir romāns par mīlestību,”¹⁹ raksta Kirils Kobrins, un viņam ir taisnība. Tomēr mīlestība, kas tiek aprakstīta, atšķiras no arhetipiskām pasaku jūtām, jo tā ir mīlestība, kas iespējama tikai brīviem cilvēkiem. Viņi ir “iemīlējušies mazliet neskaidrā veidā” (24. lpp), kurā sajukuši virzieni un ierastās subjektu-objektu attiecības. Romānā moderni tiek izspēlēti Bīstamie sakari, taču šoreiz bez kādas bīstamības. Romāna galvenie varoņi Ženevjēva un Žils mīl viens otru (un arī visus citus) viegli un rotaļīgi – tik netipiski Bīstamo sakaru sižetam, kur centrāla ir dramatiska kaislība un vēlme iegūt, uzvarēt un privatizēt. Tomēr spēles elements nekur nepazūd. Arī Ženevjēva un Žils spēlē cilvēku spēli, mērķtiecīgi tiecoties pēc kāda mīlas subjekta, sakot un darot tā, lai viņu nodoms nepaliktu nepamanīts un nestu mīlas augļus, ko ar vieglu roku pēcāk aizsviest prom, vienlaikus nedevalvējot to mirklīgo patiesumu un īstumu. Arī romāna Visi karaļa zirgi varoņi grib “iekarot” (21. lpp) un piedzīvot otra “padošanos” (105. lpp). Viņi zina, ka mīlestībā ir tāpat kā karā, taču ir arī atklājuši, ka rezultāts šajā spēlē nav svarīgākais. Viņu mīlestība, lai cik nepastāvīga, ir visracionālākā un revolucionākā mīlestība tieši tāpēc, ka nepieņem kompromisus. Viņiem piemīt mīlestība, kas lieki netēlo sāpes un sajūsmu pauž vientulībā, un apkārtējām mīlestībām liek izskatīties neīstām. Vismaz tādu mīlestību un pasauli mēs iegūstam no Ženevjēvas vārdiem.

Spēle ar pasauli

Būtiskākais spēles elements tomēr atklājas tur, kur beidzas grāmata un sākas lasītājs. Lai arī gribētos piekrist Kobrina teiktajam, ka Bernsteinas romāni ir “spēle sev, ne citiem”,²⁰ spēle paģēr vairākus dalībniekus, it īpaši revolūcijas spēle. Romāns Visi karaļa zirgi bija spēle ar tālaika sabiedrību – galvenokārt valdošās kultūras eliti –, tomēr arī ar katru atsevišķo lasītāju. “Viltus” romāns ir gandrīz neatšķirams no tik daudziem līdzīgiem romāniem – vienīgais, kas to atšķir, ir romāna autora intence un nedaudzas norādes, kas neuzbāzīgi ieslēptas romāna varoņu teiktajā. Lai skaidrāk norādītu “viltus” romāna viltību, pirmais romāns tika izdots kopā ar divām neīstām īsrecenzijām – atklāti pretrunīgiem grāmatas izvērtējumiem, kas sarakstīti pārspīlētā labvēlībā (pirmais) un riebumā (otrais), lai skaidri apliecinātu gan pašu, gan visa romāna neīstumu.

Visspilgtākais šīs taktikas piemērs ir fragments, kurā tiek gāzta robežšķirtne, kas atdala romānu no dzīves, fantāziju no realitātes, sakot: “[M]ēs esam romānu varoņi, vai nebijāt pamanījuši? Starp citu, mēs runājam īsām aprautām frāzēm. Mūsos pat ir kaut kas nepabeigts. Lūk, kādi ir romāni. Tie neatklāj visu. Tādi ir spēles noteikumi.” (92. lpp.) Tādējādi Žils izsakās par romāna un realitātes attiecībām, vienlaikus tiešā veidā mudinot uz biogrāfisku lasījumu un norādot, ka romāns kā forma jau ir iekšēji nepatiess. Viņš eksplicē situacionistiem raksturīgo romānu formas kritiku, norādot uz romāniem nepieciešamo vienkāršojošo stilu, kas nespēj līdzināties dzīvotai dzīvei, – ka romāna forma pati par sevi jau ir spēle. “Diemžēl joks izgāzās,” raksta Bernsteina, “šķiet, neviens nenolasīja kliedzošās norādes.”²¹ Izņemot kādu žurnālistu, Pjēru Dimajē, kas vienīgais saprata spēles noteikumus un ļoti izaicinošā intervijā neveiksmīgi centās Bernsteinu pievārēt viņas pašas radītajā spēlē, liekot romānus nīstošajai romānu autorei secināt, ka “rakstniecība tomēr var būt sasodīti aizraujoša nodarbe”.²² Bernsteina izaicināja Francijas kulturālo un pseidokulturālo sabiedrību pieķert viņu melos – to, cik tas ir sarežģīts uzdevums, lieliski ilustrē jau pieminētā intervija.²³

Intelektuālās spēles noteikumi ir vienkārši – saprast rakstīto, pareizi savienojot tās nozīmes, ko varētu būt iecerējusi Bernsteina, ar vārdiem, ko viņa ir uzrakstījusi. Tomēr kāpēc šo grāmatu lasīt mūsdienās, kad Bernsteina sen kā ir publiski atklājusi joka būtību un līdz ar to vairs nav iespējams pieķert viņu un uzvarēt spēlē? Taisnība, atbilstoši situacionistu noteikumiem Visi karaļa zirgi ir jānoliedz – tam vairs nevar piemist tas spēks, kas piemita radīšanas brīdī un vairāk vai mazāk tieši izraisīja gan Debora plaši pazīstamās un ietekmīgās esejas Izrādes sabiedrība publicēšanu, gan 1968. studentu nemierus Francijā. Tomēr Bernsteinas spēle nav zaudējusi aktualitāti. Pirmkārt, kā norāda autore, tas ir sasodīti jautri. Otrkārt, šāds intelektuāls vingrinājums ir īpaši būtisks mūsdienās tik nepieciešamās kritiskās lasīšanas treniņam. Valoda un māksla, tostarp literatūra, ir politisks rīks – tā vienlīdz veiksmīgi liek pasīvi patērēt un ražot varai labvēlīgu domu, kā arī dod nepieciešamos rīkus un sagatavo augsni revolucionāriem izmēģinājumiem, attīstot lasītājā spēju domāt neatkarīgi un spēlēt varas spēles ar varu kā līdzīgam ar līdzīgu.

Šī romāna – kā jebkuras spēles – būtība un motivācija katram spēlētājam ir pati spēle, nevis rezultāts. Taču atšķirībā no citām spēlēm Visi karaļa zirgi spēlētājs nekad nevar būt drošs, vai spēle patiešām notiek, jo starta signāls netiek dots. Saprast, kad sācies viņa gājiens, ir lasītāja atbildībā. Es nevaru galvot, ka nezaudēju jau brīdī, kad iesaistījos spēlē, meklējot Bernsteinas romānā situāciju un spēli. Jo kaislīgāk es spēlēju un steidzos meklēt apliecinājumus savām aizdomām par kāda vārda iecerēto nozīmi, jo smieklīgāka es pati sev kļuvu, atskāršot, ka diez vai kāds – arī Bernsteina pati – varētu apstiprināt manas analīzes korektumu. Diez vai kāds zina, kur sākas un kur beidzas Visi karaļa zirgi joks – tā lasīšana ir spēle bez robežām, kur katru pārkāpumu spēle ir jau paredzējusi. Diez vai kāds zina, kur šajā mīlestības romānā sākas un beidzas biogrāfija, situacionistu teorijas un kultūrkritika. Es padodos, Mišela, un jūtos kā uzvarētāja jau tāpēc vien, ka man bija iespēja spēlēt ar tevi.

1. Un viņas otrais vīrs Ralfs Ramnijs tā arī uzskatīja. Kā esejā Nekādu bezjēdzīgu atlaižu raksta Bernsteina: “Mēs skaidri pasakām, ka [..] tiem, ko mēs reiz būsim spiesti noliegt, nekāda atgriešanās nebūs iespējama.” (Bernstein M. No Useless Leniency. Situationist International Anthology. Ed. by K. Knabb. Berkeley, CA: Bureau of Public Secrets, 2006. P. 59.) Turklāt noliegšanu un padzīšanu izpelnīties nebija grūti, pirmkārt, situacionistu vadītāja Debora paranojas dēļ, otrkārt, tāpēc ka pietika ar vienu uzskatu nesakritību vai iebilšanu pārējās grupas plāniem, lai no situacionistu rindām izlidotu. Zīmīgi, ka tieši Ramnijs uzskatāmi cieta no apvienības principialitātes – viņš bija pirmais Debora izmestais biedrs, kas sabija situacionistu pulciņā tikai pirmos deviņus pastāvēšanas mēnešus un pēc izslēgšanas pārtrauca arī jebkādu draudzību ar situacionistiem.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Vēlāk tie dēvēti arī par antiromāniem, iespējams, sasaistot ar antimākslas kustību.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Debord G. Report on the Construction of Situations. Situationist International Anthology. P. 32.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Bernsteina M. Ievadvārdi. Visi karaļa zirgi. 8. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Situationist International “Preliminary Problems in Constructing a Situation.” Situationist International Anthology.  P. 51.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Debord G. Report on the Construction of Situations. Situationist International Anthology. P. 39  (atpakaļ uz rakstu)
7. Ibid. P. 41.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Citēts no: Situationist International “Detournement as Negation and Prelude.” Situationist International Anthology. P. 67.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Jēdziena latviskojums aizgūts no grāmatas.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Debord G., Wolman G. J. A user’s guide to detournement. Situationist International Anthology. P. 18.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Ibid. P. 15.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Lettrist International. The Alba Platform. Situationist International Anthology.  P. 20. Letristi ir tādi kā protosituacionisti, proti, situacionistu internacionāles kodols izveidojās, atšķeļoties no letristiem. Līdz ar to situacionistiem raksturīgas idejas atrodamas jau letristu izdevumos, īpaši rakstos, kuru autori ir nākamie situacionisti.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Latviski Kerola romānā Alise Aizspogulijā šis skaitāmpanta variants atdzejots šādi: “Oliņš Boliņš tup uz žoga, Oliņš Boliņš nogāžas. Visa Karaļgvarde to nevar vietā novietot.” (Kerols L. Alise Brīnumzemē. Alise Aizspogulijā. Tulk. E. Melbārzde. Rīga: Zvaigzne ABC, 2002. 78. lpp.) Tomēr šķiet, ka tulkojumā netiek ņemta vērā skaitāmpanta sākotne, nosaucot galveno tēlu par Oliņu Boliņu tāpēc, ka Kerola darbos tas vizuāli līdzinās olai. Turklāt latviešu valodā rindiņa “All the king’s horses and all the king’s men”, kas burtiski nozīmē “Visi karaļa zirgi un visi karaļa vīri”, tulkota kā “karaļgvarde”. Līdz ar to saistība ar Bernsteinas romānu un Debora eseju latviskajā tulkojumā nav tūlītēji skaidra.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Ibid. 84. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Debor G. All the king’s men. Situationist International Anthology.  P. 150  (atpakaļ uz rakstu)
16. Ibid. P. 151.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Debord G. Report on the Construction of Situations. Situationist International Anthology.  P. 33.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Knabb K. Notes. Situationist International Anthology.  P. 480  (atpakaļ uz rakstu)
19. Kobrins K. Revolūcijas bīstamie sakari. Visi karaļa zirgi. 141.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Ibid. 138. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Bernsteina M. Ievadvārdi. Visi karaļa zirgi. 10. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Ibid.  (atpakaļ uz rakstu)
23. 1960. gada intervija franču valodā ir pieejama YouTube.  (atpakaļ uz rakstu)