kritika

— Gatavs bez rokturiem. LALIGABA 2023 nominētie stāstu krājumi

Jūlija Dibovska

29/03/2023

Tad sanāk, ka garais saraksts ir radīts, lai visi dzīvotu draudzīgi (kaut nedaudz, cik nu tas ir iespējams, lūdzu, lūdzu).

Latvijas Literatūras gada balva, dēvēta par centrālo notikumu Latvijas literatūras pasaulē, 2022. gadā bagātīgo iesniegto grāmatu klāstu sāka vērtēt divās kārtās. Šīs balvas kontekstā jaunā tradīcija droši vien radusies tāpēc, lai izceltu pēc iespējas vairāk darbu. Varbūt arī – lai sagādātu priecīgus brīžus tiem autoriem, kuru darbi sīvās konkurences dēļ ne tuvu nevarēs ielīst šaurajā balvas pretendentu “acī”, tomēr ir zināmas atzinības vērti (un citas tikai literatūrai veltītas balvas jau mums nav). Tad sanāk, ka garais saraksts ir radīts, lai visi dzīvotu draudzīgi (kaut nedaudz, cik nu tas ir iespējams, lūdzu, lūdzu). Tomēr vērtīgs ir efekts, kas sasniedz lasītāju – re, re, bibliotēkā vai veikalā no garā saraksta var paķert arī šos un tos, ja nav pamanīti vai lasīti.

LALIGABA 2023 ir iesniegtas 113 grāmatas, no tām garajā sarakstā nominācijās Labākais prozas darbs un Labākā debija iekļuvuši pieci ārkārtīgi atšķirīgi īsprozas krājumi pieaugušajiem. Skatīšu LALIGABA kā Veltas Sniķeres dzejoli: “Ierodas / Nepieteikts, Jāpētī – / Kas pateikts. Gatavs bez rokturiem / Runā no vidus.” T. i., nominētie darbi neatspoguļo visas literārās ainas šķērsgriezumu, bet gan žūrijas veidotu interesantāko paraugu komplektu. Ilūziju par to, ka šie krājumi ir vienlīdz labi un balvas cienīgi, jau drīz sabradās finālistu izziņošana, bet pirms tam ir vērts pabradāt pašiem.

 

Labākais prozas darbs

Andris Zeibots, Stāsti un teikas laika vecim (Dienas Grāmata)

Interesanti, ka Andra Zeibota proza tiek saistīta gan ar ūdens liešanu (Arnis Koroševskis par romānu Okeāniskais ES), gan ar elpu aizraujošu rakstniecības metodi (Liāna Langa par Okeānisko ES), ar filozofisku mijkrēsli un episku vērienu (attiecīgi Ilva Skulte un Ojārs Lāms par romānu Krauklis). Es to varu salīdzināt tikai ar Jāņa Einfelda prozas pieeju – anarhijā balstīta, tomēr sakārtota lietu un koncepciju komunikācija. Un nav ne mazāko šaubu, ka arī Stāsti un teikas laika vecim turpina Zeibota iepriekšējo tekstu modalitāti un ambīcijas. Šoreiz gan tas ir Covid-19 pandēmijas iedvesmots tekstu kopums, kas tapis, vērojot antivakseru un kovidiotu cīņas sociālajos tīklos, tiem sekojošās protesta akcijas un populistiskos politiskos spēkus.

Zeibots skaidri norāda, ka viņš atrodas saprāta pusē, kamēr viņa it kā atšķirīgie varoņi (paplucis narkomāns, valsts iestādes direktore, troļļu fermas darbiniece, brīnumūdens tirgotājs u. c.), pozicionē sevi vakcinācijai un citiem valdības lēmumiem pretējā pusē. To viņi dara emocionāli un diemžēl plakātiski.

Stāsti ir savstarpēji radniecīgi, varoņi mēdz krustoties un mīties, tas visbiežāk ir viens vēstītāja prāta lidojums. Zeibota valodas konstruēšanas pieeju, kam būtu jāspēj lasītāja apziņā atvērt kādus papildu slāņus un manevrus, var piekopt gan zemākie sabiedrības slāņi (“Miesas fīlings karsa reālā galvas būšanu prikolā”), gan kāds inteliģentāks cilvēks (“Tas atblāzmojās ideālā sarunu biedra tēlā allaž pieklājīgā afišas smaida tālplānā”).

Bet, atmetot lieko (jeb daudz, daudz liekā), jāsaprot, ka tā ir pirmā tik nopietnā grāmata par pandēmijas psiholoģisko pusi. Grāmata par sakustinātām smirdīgām dūņām cilvēkos, kuri jau pirms kovida atradās domāšanas un/vai dzīvošanas dibenā un nožēlojami taustījās pēc iztikas vai apdullināšanās līdzekļiem. Vai arī vienkārši bija mums līdzās. Šajos mūsdienu varoņu slāņos iekļūst arī pa kādam cilvēkam no citām aktuālām ziņām – gadījums ar gejiem Centrāltirgū, piemēram, kādā stāstā interpretēts kā pārpratums ar diviem apdullušiem vīriešiem, kas viens otru stutēja un saskārās ar uzbrukumu; gadījums ar pašsadedzināšanos Tukumā stāstos parādās kā geja vēlme piesaistīt mīļotā cilvēka uzmanību.

Interesants arī patoss, kas lejas no Zolitūdes traģēdijas motīva. Zeibots arī te interpretē pa savam, un viņam pie visa vainīgi ir politiķi. Iespējams, komiskākais ir brīnumūdens tirgotāja sievas gadījums – līdzās stūrgalvīgajam vīram viņa kā biatloniste konsekventi un mērķtiecīgi visu mūžu ieņem tikai beidzamās vietas sacensībās. Kaut kas līdzīgs piemīt arī pašam autoram – viņš pavisam noteikti nav un nebūs populārākais latviešu literatūras pārstāvis, tomēr viņa prozas būtību izsaka paša rakstītais: “Es vienalga pūlēšos uzminēt vēlmes plūsmojuma okeānisko dabu, lai vai cik un kādēļ tā būtu jāatzīst par neiespējamo cerību.” (255. lpp.)

 

Annele Slišāne, tuoraga stuosti. pīns (Anneles zeme)

Tīra un tumša Latgales lauku vide veido Anneles Slišānes Ziemeļlatgales (Upītes puses) izloksnē rakstītas prozas fonu. Krājuma nosaukumā ir visa dzīvā un sātīgā sākums – piens –, un tāpēc grāmatas centrā ir sieviete, kura paliek viena pati aci pret aci ar tumsu un sāpēm, sieviete, kurai no piena jāpārtop citā substancē. Drosmīgi un dziļi iezīmēdama pāridarījumu skaidro dabu, autore savas varones veido kā pacietīgus upurus, kas tomēr morāli, protams, uzvar tumsu, pat ja šīs tumsas nesējs ir mīļotais vīrietis, kurš nogrūž sievieti no klēpja zemē, vai dzemdību nams, kur viss notiek kā lopkautuvē, vai ģimene, kur vīrs meitas nāvē vaino Staļinu, nevis, piemēram, sevi.

Slišānes prozas vēsts ir pazīstama, silta, tomēr pārsteidzoši sāpīga, it kā mēs jau nebūtu ko līdzīgu lasījuši Ingas Gailes, Janas Egles, Lauras Vinogradovas u. c. stāstos. Šīs sāpes sajust palīdz gan tas, ka latgaliešu valodas nezinātājam katrs teikums jālasa īpaši rūpīgi, piešķirot tam gandrīz sakrālu un maģisku nozīmi (“ja nu es šo nepareizi sapratu?”) un būtībā praktizējot close reading, gan tas, ka Slišānes stāsti ir tik strupi un strauji kā vienā elpas vilcienā izteikti. Tajos nav gandrīz nekā lieka, un arī darbības videi šeit ir raksturīgas lakoniskas detaļas: ziedēšana, satumšana, iegailēšanās, sasilšana vai sasalšana. Šķiet, ka te nav arī ironijas vai kādas citas attieksmes nokrāsas, tikai diezgan sauss notikumu protokols ar atļaušanos konstatēt pavasari vai saslapušo drēbju drēgnumu. Vienkāršas matērijas, no kurām autore auž savu prozas deķi, lasītāju neapgrūtinot, varbūt pat aizkustinot, kad liekas – nu dzemdībās bērns taču nerunā ar māti. Skarbo ainavu atslābumu krājumam sagādā ne tikai daži dzejoļi, bet arī dzejprozā rakstītie beigu stāsti par mūžīgo mīlestības atgriešanos un bohēmu.

Vienīgais, ko varētu ieteikt šim krājumam, ja tas ir iespējams, – veidot tikpat blīvu, dramatisku prozas deķi kā pirmajā stāstu krājumā tuoraga stuosti (2021) vai vismaz tādu klusinātu dramatismu kā stāstā pavasaris atguoja trejous dīnuos, kur galvenā varone dzemdē meitiņas pa vidu mājas darbiem kā tādā nebeidzamā pasaules radīšanas aktā, noslēdzoties ar paradoksu.

 

Kristīne Ilziņa, Es neliecināšu pret jums (Zvaigzne ABC)

Reiz Lienītes Mednes-Spāres stāstu krājuma Dziedošās smiltis (2020) modalitāti salīdzināju ar mammas draudzenes stāstiem – mīļiem, bet nedaudz naiviem un attāli siltiem, it kā pieaugušas sievietes parfīma apdvestiem. Kas līdzīgs notiek arī ar Kristīnes Ilziņas īsprozu, kas nes vecākas māsīcas telefonsarunas noskaņu: varu iztēloties, kā šī nosacītā māsīca pārcēlusies no Rīgas, piemēram, uz Siguldas nomali, kur iedibinājusi zemnieku saimniecību, un paretam zvana man “uz pilsētu”, lai apsveiktu dzimšanas dienā vai apjautātos, kā iet, sarunas gaitā it kā netīšām pastāstot, kā viņa 1988. gadā divdesmitgadīga peldējās Juglas ezerā pa pliko, kā trako Mārīštanti esot sitis vīrs, kāda bijusi represētā Ulmaņlaiku omīte vai kaimiņu Vaļera, kā paziņas dēlu atveda no Afganistānas cinka zārkā un pazīstamie baptisti izbrauca no PSRS utt. Dažreiz šī telefonsaruna pāriet monologā, citreiz stāsta kādu noklausītu atgadījumu ar liriskām beigām. Atceroties trauksmaino perestroikas laiku, vēstītāja brīžiem gan tik krasi ķeras pie sentimentālām detaļām, ka nedaudz aizmirst par lasītāju “klausules otrā pusē”.

Kopumā krājumā valda pārliecība, ka ir svarīgi izstāstīt, kā cilvēki mīlēja, bēga, baidījās un tomēr bija nebeidzami drosmīgi. Un tas viss it kā tāpēc, lai pats vēstītājs apliecinātu savas vēl jaunības atviļņos kūsājošas asinis, kas patiešām aizrauj arī lasītāju. Turklāt Ilziņas stāsti cenšas trāpīt ļoti, pat kaitinoši tieši. Reizēm tie sākas strupi, konstatējoši, ar kādu esejai raksturīgu tēzi – “tas notika toreiz”, “Mārīštante bija ciema leģenda”, “tas nebija nekas nopietns”, “man jāatzīstas uzreiz” –, kas ievada ainu no dzīves, bet tad pamazām aizplūst arī līdz ieskatam ģimenes sāgā.

Protams, aiz šīs strupās nopietnības vienmēr varētu slēpties pašironija, tāpat kā tas ir krājuma nosaukumā. Tas pa daļai atspoguļo faktu, ka krājuma interesantāko kodolu veido Ilziņas varoņi, kas saduras ar represīvās sistēmas varu un patiešām pārsvarā nemīž leviatāna priekšā. Stāsti plūst pļāpīgi, viszinošā intonācijā, kas īsti neļauj saskatīt prozas maģiju. Ir arī nenostrādātas vietas, klupšanas akmeņi, piemēram, kāda loģikas kļūda vai stāsta varoņa pavediena pārtrūkšana (Pazaudēt un atrast) vai neskaidras beigas (Kad es biju jauna un iemīlējusies), vai neveikla, neiederīga frāze (sieviete, runājot par attiecībām ar vīrieti, lieto cietuma žargonu; zēns, kas nav gejs, saka, ka “patīkami oda pēc vīrieša”).

Neskatoties uz to, ka formas novatorisms te nav iezadzies (stāsti atsauc atmiņā mūsdienu klasiķus – Paulu Bankovski, Gunti Bereli, Janu Egli, varbūt pat autorei līdzās prozā debitējušo Dženu Andersoni), krājums pēc pasmagā sākuma tomēr liek sevi izlasīt līdz galam. Un, tāpat kā radinieku stāsti par to laiku, kad jau biji dzimis, bet staigāji kājām zem galda, arī Kristīnes Ilziņas grāmata ir jāņem vērā.

 

Labākā debija

Gundega Šmite, Grieķu svīta (Jāņa Rozes apgāds)

Ja par kādu valsti vai nāciju mūsdienās vispār var izveidot gaumīgu portretu prozā, tad viens no redzamākajiem piemēriem tam ir tieši Gundegas Šmites debijas krājums. Šī svīta apvieno 21. gadsimta Grieķijas ikdienas ainavas, kuru centrā ir cilvēks un komunikācija ar to. Līdzīgi Norai Ikstenai Ūdens mirdzēšanā arī Šmite tiecas lasītāju ievilkt svešā iepazīšanas meditācijā. Būdama komponiste un muzikoloģe, Šmite attēlojusi galvenokārt tādus prozas varoņus, kuriem tā vai citādi piemīt saikne ar mūziku – vai vismaz viņi liek saskatīt interesantu skaņu pasauli.

Autobusa šoferis, kas radio liek popmūziku; evakuatora vadītājs, kurš ārpus darba spēlē liru; puisītis, kurš iemīl operu un saudzē savas dārgās, profesionālas austiņas; studenti, kas sarīko skaļu jandāliņu universitātē; inteliģents, kas skaļi čāpstina, sastapies ar grieķu virtuves pārpilnību utt. Skaņu pasaule te neslēpjas fona, bet gan ir stāstu obligāta sastāvdaļa, jo prozas varonis tikai pēc aizraujošas klavierspēles beigām var pamanīt, “ka telpā iestājusies krēsla un logos atspīd vakara gaismas”. Skaņām klāt nāk smaržas un krāsas, nereti tās pamanās alķīmiski arī pārtapt cita citā: “Nospriegots klusuma mirklis pirms vēl nenotikušās uzstāšanās paliek gluži kā iekalpsulēts vaniļas pīrāga gaistošajā smaržā.” (60. lpp.)

Kopumā autorei izdevies atveidot daudzas smalkas grieķu dzīvesveida un kultūras (ja pieņem, ka mentalitāte kā tāda nepastāv) detaļas, it kā viegli un pat nedaudz naivi pieskaroties novērotajam, virspusējam un viegli tveramajam Grieķijas cilvēka psiholoģijā. Miniatūru rašanās avots ir nejauša satikšanās, iepazīšanās, kopīgs gājiens, ciemošanās, brauciens un tamlīdzīgas siltajam un bezrūpīgajam klimatam ļoti raksturīgas situācijas, tāpēc šie teksti lasās samērā viegli un gaisīgi, pat ja īsie un lakoniskie teikumi dažreiz tomēr ieslīgst tēlainībā un mūzikas/kulinārijas/vēstures jēdzienos.

Autorei piemīt arī laba prozas ritma izjūta, viņa saprot, kur un kā nepieciešams atkārtojums, papildinot vai turpinot iesākto tēlojumu, neieslīgstot liekās sižeta līnijās, kā tas dažreiz debijās novērojams, un arī neņemoties moralizēt, kā tas var būt raksturīgs pieredzējušiem meistariem (man gan liekas, ka pedofilijā apsūdzētā Maikla Džeksona glorificēšana kopā ar maza zēna tēlu šajā krājumā ir smaga morāla kļūda).

Estētiskā “problēma” Gundegas Šmites prozā ir tāda, ka, iespējams, autore tver Grieķijas pasauli daudz smalkāk, nekā verbāli ir iespējams izteikt, tāpēc viņa ir precīza kā seismogrāfs, bet retāk – rotaļīga (interesants izņēmums formas ziņā ir stāsts Neatminētais karš, kur mirušais vectēvs runā paralēli savām bērēm). Tāpēc no šiem stāstiem var sagaidīt tikai atsevišķas modalitātes izmaiņas, piemēram, ironiju vai ceļojuma apraksta lietišķumu. Bet te nebūs negaidīti sižeti, anekdotiskums vai kādas pikantērijas, un tāpēc teksti ar laiku var likties vienveidīgi. Tas, ko šī proza risina nepārtraukti, ir ļoti aizraujošs jautājums: vai mūziku un to, ko tā pārstāv, var atveidot arī vārdos?

 

Māris Bišofs, Domraxti (Valters Dakša)

Mākslinieka Māra Bišofa texti veido to kluso novērojumu un asprātīgo pārdomu pasauli, ko var dēvēt par dzīvesgudra kosmopolīta anekdotiskumu. Viņa zīmējumi parasti prasa vērotāja piepūli – it kā lakoniski, tie tomēr vienmēr veido kādas slēptas nozīmes shēmu, rēbusu vai filozofisku karikatūru. Savukārt tekstiem ir blociņa ierakstu stils, sarkasms par uz ielas satiktiem paziņām, kovidu, televizorā redzētām meitenēm, kas glābj pasauli, sapņi par Laimu Vaikuli, kas pienes pelmeņus, vai par Pikaso, kas apskata Bišofa darbus. Te darbojas daudzas pazīstamas un vienkāršas sižeta veidošanas shēmas – piemēram, paralēles starp Purvciema bomžu un Āfrikas cilšu pārstāvjiem, atstāstīti sapņi, atsauces uz Džeimsu Džoisu, kāda literārā anekdote, samainot vietām Gēti ar Velbeku, jauneklīga pasmiešanās par latviskajām tradīcijām utt.

Bišofa teksta veidošanas galvenā stratēģija – mesties savā sakāmajā draudzīgi tieši, bez kaitinošiem ievadiem un pieklājības frāzēm, vienlaikus nesākot arī ar intrigu vai skandālu (jo tas vienalga veiksmīgi atklāsies teksta gaitā). Grūti saskatīt kaut ko, par ko autors nebūtu gatavs runāt, taču, iespējams, viņam vajadzēja vēl kādu brīdi apkopot sakāmo, jo šim krājumam acīmredzot bija pietrūcis gatavu tekstu, tāpēc iespaids ir gana neviendabīgs (ak jā, krājums ir bilingvāls, bet angļu tulkojumu es nevaru novērtēt).

Bišofa veiksmīgākie teksti, pat ja tajos ir lasītājam netīkamas detaļas un uzskati, tomēr ir tie, kas nostrādāti un pabeigti, nevis ieskicēti. Tematiski vērtīgākās būs lapaspuses par mākslu un bērnību, un, ļaujot Bišofam būt tādam, kāds viņš ir, jānovērtē arī dažas asprātības no ikdienas vērojumiem. Autors neslēpj, cik svarīgas ir erotiskās detaļas sievietes raksturojumā, vai tā būtu matemātikas skolotāja bērnībā vai blondīne restorānā Osiris. Vēstītājs pat pieļauj, ka sieva pēc viņa nāves gulēs ar citiem, lai tie palīdzētu nest iepirkuma maisus (“kā jau visas vecas sievas”), te ir iemiesošanās sievietē vārdā Brigita, kas dodas uz randiņu, kā arī iztēlotas pedofilijas aina ar 12 gadus vecas ķīniešu meitenes viltus profilu.

Tomēr krājumam trūkst koncepcijas. Tāpēc ir viegli to nosaukt neitrālā vārdā par domraxtiem, tomēr tās beigās nav nedz anekdotes, nedz dienasgrāmatas pieraksti. Tā kā pēc izlasīšanas paliek mazuma piegarša (un dažas rūgtas notis), jāsecina, ka autorā vēl ir daudz citu domraxtu, kam bija jāļauj uzplaukt. Bišofam ir paveicies literatūrā debitēt ar skaisti veidotu grāmatu, taču nav līdz galam paveicies ar pēcapstrādi – ja no 90 lapaspušu apjoma izņemtu mazos un neizteiksmīgos tekstus un pierakstītu dažus klāt (kārtīgi pārdomājot redaktūru), krājums mirdzētu daudz spožāk. Pat minimu lielmeistaram Aivaram Eipuram, tenku vācējam Rihardam Bargajam un inteliģentam Haraldam Matulim īsprozas krājumos var atrast tekstus, kurus varēja atstāt ārpusē (bet viņiem pieredzes dēļ tādu tekstu ir maz). Protams, arī korektūra pēc maketa joprojām, Valter Dakša, ir aktuāla.

 

Kādas tad ir izredzes? Debijas kategorijā pavisam noteikti stāstiem var gadīties pārsteidzoši panākumi – vairāk gan skatos uz Grieķu svītas harmonisko dabu, kas to pilnīgi noteikti ir pelnījusi. Prozas kategorijā, manuprāt, perspektīvāki tomēr ir romāni.

Kas šos visus stāstu krājumus vieno – sāpes par aktuālo, miera meklējumi nemierā, vēsturē, ārzemju kultūrā, metafizikā, arī ironijā. Raksturīgi, ka LALIGABA izceltie stāstu krājumi dalās divās pretējās kategorijās: tie vai nu ignorē noteiktu laiku, vai tver to; domā par sievietes likteni vai dzen seksistiskus jociņus; skatās uz pasauli lokāli vai kosmopolītiski; pēta cilvēkus vai noteiktā mirklī tos aizmirst; ir nostalģiski vai pēc iespējas aktuāli un moderni; un visbeidzot – kaitina vai mierina.