— Sieva skalu grozā

Kad kaut kur dzirdu svešu bērnu griezīgi skaļi raudam, vienmēr šķiet, ka manā tukšajā ziedā ieduras nīgruma pilns, rūgts bites dzelonis. Asas, pēkšņas sāpes, kas klēpim liek sarauties, bet sejai saviebties īgnā, šķībā vīpsnā: “Ak Dievs, ko var ķērkt! Apklusti, apklusti, AP-KLUS-TI! Es negribu tevi dzirdēt! Ķērc mājās, ķērc citur – uz ielas, parkos, mežā, tikai lai es tevi nedzirdu!” Jebkurš bērna brēciens atkal ir kā klusais, nogalinošais cunami, kas ievibrē ikdienā atlikto “par to es padomāšu rīt” un nesaudzīgi skarbi veļ uz priekšu samierināšanās sajūtas nogalinošo vilni, kas atkal izsprāgst asarās. Kad tās jau ir mazliet apžuvušas, norimstot emociju atviļņiem, jūtu, kā mans nespējīgais klēpis atkal omulīgi iekužinās vēdera dobumā.

– Nes mani vien tālāk, – nosmīn viņš, – tev nav izejas, es esmu tava sieva skalu grozā uz pleciem!

– Apklusti, apklusti, apklusti! – nošņācos pretim. – Izgriezīšu tevi kā aklo zarnu!

– Menopauzi jau savos trīsdesmit astoņos sagribējās? – noirdz pretim viņš.

Nesagribējās. Un mēs atkal abi ejam kopā tālāk.

Trīsdesmit astoņus gadus nezināju, ka mans klēpis pamazām kļuvis tikai par piedēkli. Tajā brīdī, kad tika uzstādīta medicīniski sarežģītā diagnoze, iestājās liels šoks un neticība. Kā sprādziens, kas noticis blakus, – tu it kā visu redzi palēnināti, bet neko citu vairs nedzirdi, jo galvā maļas viens vienīgs jautājums: “Kāpēc?” Kokam plūst sulas agrā pavasarī, un viņš ir koks. Upes ūdeņi pēc lediem traucas uz jūru, un viņa ir upe. No sievietes plūst tālāk dzimtas dzīvība, un viņa ir sieviete. Bet kas esmu es – bez gultnes un nākamības? Vien ābele, kurai ziedonī salnā nosaluši visi ziedi.

– Vajadzēja dzemdēt ātrāk! – visgudri vizītes beigās piebilst ginekoloģe.

 

***

Vajadzēja. Visticamāk, ka vajadzēja. Savu vīru satiku pirms diviem gadiem. Ak, to prieka apziņu, ka tomēr nepaies mūžs vientulībā ar kaķi, ka ar ticību un cerību beigās tomēr var nonākt pie mīlestības. Mans bezcerīgais gadījums tik daudzām bēdu māsām iedeva atkal lielo gaidu dzirksti.

– Ļoti gribu ģimeni un bērnus, – viņš teica jau pirmajā randiņā. – Gribu uzcelt māju, saimniekot savā sētā.

Tobrīd mana sirds klusā priekā dejoja uzvaras sajūsmas deju, jo viņš runāja manu sapņu vārdiem.

– Es arī, vismaz divus! – steidzos apliecināt mūsu nākotnes vīziju sakrišanas līniju, jau tad nolemjot, ja vajadzēs, tad čūsku nosist varu arī es pati.

Pēc gada tētis mani veda pie altāra, un šķīvis pie svinību nama sliekšņa, mūsu kāju samīts, sašķīda tūkstoš gabalos. Viesi smējās un priecīgi aplaudēja, vedējmāte lasīja kopā lauskas, un vedējtēvs pie katras priecīgi skaļā balsī sauca skaitli. Mūsu simboliskās, reāli sasistās cerības tika ievīšķītas skaistā linu dvieļa tīstoklī, kuru atkal atradu tikai, nesen pārvācoties, – skapja dziļumā, ņemot ārā drēbes, sadūru pirkstu uz izspraukušās lauskas spices.

 

***

– Bez bērniem nav ģimenes, – saka viņš. Sēžam savā viesistabā uz dīvāna. Jau stipri krēslo, bet neviens no mums pat nesakustas. Cenšos raudāt klusām, lai gan izmisums, jaunās dzīves gruveši un bailes par nākotni skaudri smacē.

– Tad mēs ar tevi neesam ģimene? Solījumi baznīcā – priekos un bēdās – tev ir tikai tukši vārdi?

Viņš klusējot pastiepjas pēc manas rokas. Bet neskatās uz mani. Es pastiepjos pretī.

 

***

Vecāku mājās pēc tēta jubilejas, kamēr pārējie vēl viesistabā turpina svinības ar konjaku un brīvdienu detektīvu, mazgāju virtuvē traukus. Mamma stāv blakus, pagrozās, tad sāk slaucīt šķīvjus, cītīgi trin glāzes, uzmetot man pa skatienam. Jūtu, ka grib man ko sacīt, jau intuitīvi sastingstu.

– Par bērniem jau domājat? – ātri nober viņa. – Vīramāte jau noteikti gaida.

Ak, mamm, vīramāte. Un tu pati? Protams, tev taisnība, vīra vecāki abi gaida, jo ir vairāk gados nekā manējie. Redzu, kā viņiem patīk manas māsas puikas, – runā mazo vīreļu lielās vīru lietas, uzspēlē šahu vai kopā lasa kādu pasaciņu. Tās divas šaudīklas noteikti viņiem atgādina laikus, kad abi dēli bija mazi. Tomēr viņi nekad nejautā ne man, ne vīram. Smalkjūtīgi klusē, kad kārtējās viesībās neatsakos no vīna glāzes.

 

***

Lai gan pēdējā laikā apzināti esmu sākusi izvairīties no bērniem, patiesībā man viņi ļoti patīk, un es – bērniem. Draugu viesībās viņi vienmēr man pielīp pie sāniem kā sūķenes.

– Mamm, vai tas lielais bērns var nākt ar mums ārā? – draudzenes Paulis rausta viņu aiz brunčiem. Apkārt visi gardi nosmejas.

 

***

Tovakar, kad māsa kautri atzīstas, ka pēc divām nedēļām dosies dekrētā, atkal sajūtu, kā klēpis ielaiž savus asos zobus man miesā. Viņa taču bija man teikusi, ka vairāk negribēs bērnus! Šajās pāris tālo ciemu reizēs es, protams, neko nebiju pamanījusi. Māsa mani cieši, cieši apķer un lūdz piedošanu. Visus šos mēnešus viņa nebija varējusi saņemties man to pateikt.

 

***

Pelēcīgajā rītā esmu ieritinājusies dīvānā zem pleda, kur rīta kafijai piedevās jau simto reizi skatos Love Actually. Tā ir mans gada nogales “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Pelēki pūcīga ir arī mana oma, jūtos neizgulējusies, naktī ilgi gaidīju vīru mājās no darba Ziemassvētku balles, pret rītu nevarēju viņu sazvanīt. Nekad īsti nespēju aizmigt, līdz izdzirdu, ka mājas durvīs noskrapst atslēga. Šorīt viņš pārradās piedzēries. Mēģināju palīdzēt noģērbties, bet vīrs nikni uzrūca, lai netuvojos. Uzvalks un ballei pirktais krekls ar izplēstām pogām aizvien mētājas priekšnamā uz grīdas.

Jūtu, ka aiz muguras atveras guļamistabas durvis, soļi aizdip uz labierīcībām. Tiem nākot atpakaļ, pagriežos un skatos uz viņu.

– Tu man neko negribi teikt?

– A kas man jāsaka? – aizsmakušā balsī atcērt viņš, un, turpat aiz dīvāna stāvot, sakrusto rokas uz krūtīm aizsardzībā.

– Nu, tu necēli telefonu, pārvilkies galīgi sadzēries, biji pret mani rupjš, – man noraustās lūpa.

Vīrs neko nesaka, tikai stāv, viegli šūpodamies, bet skatiens ir spīvs, un es nesaprotu, vai tumšo acu dzīlēs nozib naida vai riebuma ēnava.

– Es gribu šķirties! – pēkšņi izsper viņš.

Klusumā tinkšķ sienas pulkstenis. Ir Vecgada diena, pusdivpadsmit. Plauktā stāv biļetes uz vakara balli Māmuļā, bet viņš grib šķirties. Šķirties! Jūtos kā uz skatuves teātra izrādē, kur mana dzīve pēkšņi ir butaforija, bet man jāturpina ar partneri dialogs.

– Un sen jau tu gribi šķirties? – mēģinot uzreiz neraudāt, noprasu.

Jau kādu pusgadu viņš domājot par to katru dienu. Visu jau noskaidrojis, pie notāra viss būšot cauri pēc diviem mēnešiem.

– Un kāpēc?

– Un tev pašai liekas?

Klēpis sažņaudz apziņu metāla maiglēs un smīgaļā: “Nes mani tālāk, nes, nes, NES!” Mirkli vēl pastāvējis, vīrs aiziet uz guļamistabu. Dzirdu, kā nomet no skapja augšas savu sporta somu un sāk grabināt atvilktnes. Vairs nespēju novaldīt asaras.

 

***

Jau krēslo, bet man nav ne spēka, ne gribas ieslēgt gaismu. Pirmo sēru aizraudātās straumes šķiet, arī aizskalojušas jebkādas emocijas, jūtos trula. Dzirdu, ka vīrs aizvien kaut ko kūžājas priekšnamā. Mājā ir vēss, bet es pat netrīcu, tomēr saprotu, ka krāsns kaut kā būs jāiekurina. Neprotu, jo – “kam tev to, mīļā, atstāj vīriem vīru darbus”. Tikai tagad bikses kājās būs jāvelk arī man. Atveru krāsns durvis, šķiet, ka vispirms kaut kas bija jāsadara ar pelniem. Ņemu kruķi un mehāniski kašājos krāsns mutē.

– Tad es… tu tikai neaizmirsti, ka nopirku lasi, stāv tur, augšējā ledusskapja plauktā, apēd, lai atkal nav jāmet ārā, – atskan no priekšnama.

Tā, nez kur pelnu spainis šodien palicis?

– Un… un ē… rasols ir garāžā, katls gan smags, nez vai varēsi…

Tikām esmu pelnus iebērusi bļodā, par spaini padomāšu rīt. Tā, tagad malka. Vienu, otru pagali, likt pilnu?

– Ko tu tur dari? – negaidīti atskan man aiz muguras. – Tā taču nekas nesanāks, no sākuma tak skaliņi! Padod avīzi!

Apsēžos uz grīdas un skatos kā kino – viņš atkal gādīgi rosās, stāsta, rāda, it kā nekas nebūtu noticis. Es bez viņa pazudīšot ar visu krāsni, un tad vēl tas lielais rasola katls… Tev tik garšīgi sanāk, mīļā.

Kad liesmas rūkdamas aizskrien skurstenī, viņš pēkšņi spēji mani cieši jo cieši apskauj un nelaiž vaļā.  Tā mēs sēžam ļoti ilgi, un gada pēdējām minūtēm līdzi aiztek arī viņa asaras. Sporta soma no mūsu priekšnama tiek izvākta vien pēc divām nedēļām.

 

***

– Kā jums ar to “lietu”? Neesat domājuši par adopciju? – stingri noprasa draudzene.

– Nū… es nezinu, daudz visādu stāstu apkārt. Ka naktī zvana, ka bērns ir tur vai tur, vai brauksiet un ņemsiet, ne redzējuši, nekā. Pat ar kaķi un suni var iepazīties pirms adopcijas, bet ar bērnu šitā… es nezinu.

– Bet jūs padomājiet! Tik daudz bērniem vajag mājas, paskat, tagad taču pat valsts iet uz to – neaugt sistēmā.

– Jā, bet daudzi bērni, ko dod adoptēt, ir lielākoties ar kaut ko slimi. Un, ja godīgi, – es laikam neesmu gatava uzņemties rūpes par slimu bērnu.

– Tad tu bērnus nemaz negribi! Atzīsti to vienreiz un pašai kļūs vieglāk!

Labi, bet es negribu vairāk runāt ar tevi. Nes mani vēl, nes mani mūžam…

 

***

Skatos uz savu vīru, kā viņš krāmējas kārtējam komandējumam. Nosirmojis pa šiem sešiem septiņiem gadiem. Pirms komandējuma rituāls mūsmājās ir nemainīgs. Man jāsēž klusi, nemaisoties pa kājām, kamēr viņš vispirms koferī ieliek skrienamo tērpu, botas, tad bikses, kreklus un T kreklus, lādētājus virspusē, skuvekli.

– Kur ir mans kosmētikas maks?

– Kā vienmēr, mīļais, vannasistabā plauktā, aiz šampūniem.

– Cikos tev lidmašīna? – kad koferis aizvērts, cenšos uzturēt mājīgu rutīnas pilnu sarunu.

– Agri.

– Cik agri?

– Piecos jābrauc uz lidostu.

– Vai, mīļais, tad patiešām agri, – gādīgi nopūšos, bet iekšēji nodomāju – paldies Dievam! Visa diena jau no rīta būs brīva, un tad vēl pusotru nedēļu mājās būs miers. Bez saspringuma, tikai mana rimta ikdiena. Varēšu neslēpt cepumus zeķu atvilktnē.

Mūsu laulības sākumā ļoti gaidīju viņu mājās no komandējumiem, ilgojos. Tagad, kad darbs un darbs viņam vienmēr dzīvē pirmajā vietā, reizēm sevi pieķeru pie domas – un ja viņš neatgrieztos? Mazums kāda nelaime ārzemēs vai – lidmašīna lido un nokrīt! Un es – atraitne – tā skaisti melnā stāvu pie zārka… Tad ātri nobīstos no savām domām – tfu, tfu, tfu, nu ko es runāju, viņš jau tomēr labs cilvēks, rūpējas.

No rīta agri pie mājas durvīm noskūpstu viņu uz atvadām.

– Tad atlaid man ziņu, kad lidmašīna nosēdīsies, lai man sirds mierīga, labi?

– Labi.

 

***

Un tomēr dīvaini, ka tad, kad pašu dzīve ir jau sarūgusi kā vērmeļu etiķis, mēs turpinām negausīgi to rīt lieliem malkiem, it kā ar tiem varētu dzesēt zemapziņā pulsējošās dzīveskaismes zemdegas un aizdzert bailes, beidzot atkal dzīvot tā, ka roku trīsēšana rīta agrumā no kāda teiktā – “Labrīt!” –  ir tas minimālais survival kit, ar ko esi mierā sākt dienu. Bail, jo tad būtu atgriezies tas mirdzums acīs, kas šķita sen pazudis, mirdzums, kad tajās atmirdzēja citas. Tad varbūt pat mani varētu saukt par māti, ja vien šis skatiens spētu radīt bērnus.

Es baidos, tāpēc palieku tepat – sava vīra skalu grozā, kuru viņš pienākuma apziņas dzīts katru dienu uzveļ plecos un sola nest tālāk. Līdz kaut kas mūs šķirs.