— Rotaļas bijībā

Par Žebera dzejoļu un pasaku krājumu Ejas un asakas (liels un mazs, 2022)

Grāmatas Ejas un asakas autoru un ilustratoru ar aizdomīgi līdzīgajiem vārdiem vieno mākslas darba radīšana nevis kādiem iedomātiem “bērniem” vai citām zemāk stāvošām būtnēm, bet gan bērnišķā pieeja lietām un vārdiem. Kad cilvēkā vēl nav nostiprinājušies domu ceļi, kuri veido nedalāmas, vispārpieņemtā loģikā balstītas sakarības starp papīru un zīmuli, govi un pienu, vampīru un asinīm, cilvēks veido pats savus savienojumus. Bērni to spēj, jo viņi ir pirmatklājēji, bet pieaugušajiem nākas kļūt par māksliniekiem vai dzejniekiem, dažos gadījumos par abiem reizē.

Dzejnieks mācās no bērna, ieraugot vārdu pirmoreiz. Vārds liek domāt par citiem vārdiem, tas iedveš pētnieka dedzību atklāt iepriekš nezināmas vārda nozīmes. Tā ir eksperimenta nopietnība, un rotaļas ir paši nopietnākie eksperimenti. To zina ikviens, kurš vērojis bērnu, kad neapstiprinās kāda no viņas hipotēzēm.

Krājums vedina pārskatīt attiecības starp augsto un zemo. Dzejolī atsperes lasām:

“pagalma stūrī
izmests gultas matracis.
iespējams, reiz
uz tā kāds ieņemts,
iespējams, kāds nomiris.”

(79. lpp.)

Matrača iekšējā pasaule¹ viņu padara par dzīves svārstību simbolu. Tās pieredz bērni, lēkājot pa izmesto matraci. Ja esat redzējuši šos skumjos batutus, zināt, ka cilvēks matraci izmet tikai tad, kad arī pašam jau paliek kauns uz tā gulēt. Vecam matracim vietas nav pat atkritumu konteinerā, bet dzejolī tam sataisīta goda vieta. Sakarības starp augsto un zemo, darbu un rotaļu, skumjo un smieklīgo smalki vijas cauri tekstiem, neatsedzot šo attiecību struktūru, līdzīgi kā matracis savas atsperes patur pie sevis. Kurš uzvarēja? Vai caurspīdīgais celofāna maisiņš ir cienīgs ietvert poētiski mītisko spoka tēlu? Vai plastmasa, sarūsējis skārds un gumija spēj veidot harmoniju?

Dzejoļi ir arī stāsti, arī pasakas. Pasaku blīvā valoda vedina domāt par dzeju. Ilustrācijas ir arī instalācijas un skulptūras. Dzejnieks ir arī mākslinieks. Kategorijas saplūst, sistēmas veidošana šķiet nejēdzīga. Līdzīgi notiek, kad pieaugušie un bērni draudzējas. Dalās ar mantām, pastāsta, ka šodien ļoti apvainojās uz Kārli, kopā gatavo vakariņas. Viņu pasaules saplūst, un kāpēc censties tās nodalīt?

“kad satumst,
pilsētas parkā
uz bērnu laukumu
atnāk pieaugušie.
viņi iesēžas šūpolēs,
šūpojas un skatās
sevī kā tālumā.”

(83. lpp.)

Es rakstu savu vecvecāku dārzā, kur senos laikos ēdu skābenes, lokus un zemi. Netālu no dārza bija sarūsējušas metāla šūpolītes, kurās ēdu baltmaizi ar margarīnu un nodevos apcerei. Borhesam ir dzejolis par dzeju, viņš raksta:

“Stāsta, ka Uliss, papilnam izbaudījis šīszemes brīnumus,
Esot raudājis aiz laimes, saskatot tālumā savu Itaku
Zaļu un vienkāršu. Māksla atgādina šo Itaku
Mūžzaļu, nevis brīnumus.”

(atdz. Leons Briedis)

Es atgriežos, jo nespēju aizmirst apziņas stāvokļus, kuri par velti pieejami man bija tikai bērnībā. Tagad tie jānopelna. Tā sauktās augstākās prāta funkcijas ir izraidījušas no mana prāta maņu deju bezlaika telpā, kuru sargāja manas mammas un vecāsmammas spēja plānot, organizēt, analizēt, ievērot mērenību un pieklājību. Nepieciešamība atgriezties bērnībā nav vārga sentimentalitāte, tā ir tiekšanās pēc tālēm. Protams, nezaudējot tā sauktās augstākās prāta funkcijas kā pieklājību un mērenību.

Vai atceraties reizi, kad vecāmamma atļāva ieskatīties slēdzamajā atvilktnē? Vecvectēva pulkstenis, diapozitīvi, piespraude ar diktatora galvu, ārzemju valūta, dzintara, stikla, plastmasas krelles…  Tur var nokļūt arī palienot zem Ejas un asakas vāka. Tur viss ir vienlaikus pazīstams un svešs (kā nejauši satikts bērnības draugs, kuram paeju garām bez sveiciena). Es zinu, kā garšo atslēga. Un zinu, kā smaržo ādas tupele, kā skan gumijas pīlīte. Mana roka atceras porcelāna eņģeļa vēso ādu un smagumu, tualetes papīra serdes vieglumu. To visu ļauj just skatiens, kas uztver vizuālus impulsus un kādā brīnumainā veidā padara tos miesiskus. Un tāpēc, ka pazīstu elementus, man ir neapstrīdamas tiesības spriest par to savstarpējām attiecībām (jau atkal – kā par bērnības drauga laulību). Tā ir mana darīšana: mākslas darbs mani ieaicina, es dodos iekšā.

Epigrāfā teikts, ka grāmata domāta tiem, kuri vēl nemāk vai vairs nemāk lasīt. Tas paredz, ka var skatīties tikai bildes, vai palūgt, lai kāds palasa priekšā. Tie no mums, kuri nemāk lasīt, bieži vien pasauli uztver vizuāli. Ejas un asakas ir piesātināts mākslas darbs arī tad, ja neviens negrib palasīt priekšā. Katra no ilustrācijām ir sajūtama ar pieskāriena atmiņu. Arī tad, ja pazīstu balonu, bet nezinu, ka to sauc “balons”, es spēju pieredzēt attēlu – no sensorās uztveres dzimst priekšmetu semantika, kurā līksmais balons allaž ir nāves ēnā kā traģiskais varonis, kurš, šķiet, nenojauš savu likteni. Vai viņš aizies ātri un ar blīkšķi, vai saruks lēni kā cerība? Un vai gan ir vēl kāds tik skumjš kā “vīrs no / sērkociņkastītes mājām”? (19. lpp.) Viņš aiziet vienaldzīgā padevībā liktenim, rezignācijā, no kuras nepamostas pat tad, kad deg viņa kāja. Mājas, no kurām viņš izgājis, ir vienlaikus patvērums un pazušana.

Vizuālā valoda, kurā veidotas ilustrācijas-instalācijas, sastāv no vienkāršiem vārdiem, bet to savienošana rada jaunas nozīmes, kā jau tas valodā notiek. Materiāli ir tepat mājās, mantu kastē, kādā tālākā atvilktnē vai darbarīku lādē. Tā ir maza pasaule, bet tās plašumi atklājas variāciju daudzveidībā. Viegli iztēloties, ka lielāko daļu objektu būtu varējis uztaisīt izveicīgs sešgadnieks, un atsauce uz bērnību ir īpaši iedarbīga, kad bērnība ir ne tikai mērķis, bet pats paņēmiens.

Domājot par ilustrāciju vienojošo valodu, dažas runā citādā balsī, un visām tām sakars ar baloniem. Dzeltenais balons blakus pasakai Ūsas (39. lpp.) ieguvis meistarīgi stilizētus vaibstus, un tas neiekļaujas priekšstatā par bērna roku darbu. Balons un to pavadošā dzeloņdrāts blakus dzejolim bērni (75. lpp.) veido konceptuāli pārāk tīras attiecības, turklāt – kuram mājās stāv dzeloņdrāts? Savukārt ilustrācija dzejolim lietus (81. lpp.) veido izteikti konceptuālas attiecības ar tekstu, tā runā it kā citā balsī. Iespējams, tā ir atsevišķa balonu līnija, kurā skan dažādas balsis, un daudzbalsība var radīt plašumus, bet šoreiz kā spēcīgākais no vizuālās valodas paņēmieniem man šķiet tieši vienkāršā, pieejamā, bērnišķīgā izcelšana gan materiālu izvēlē, gan priekšstata veidošanā par mākslinieka domas procesiem.

Varētu sagaidīt, ka dzejnieka-mākslinieka tekstos būs daudz vizuālu tēlu, taču tā nav. Dzejoļi ir izteikti skaniski, arī sakarības starp vārdiem ir nevis vizuālas, bet fonētiskas: “svilpo/ kaut ko sēru,/ ar sēru piepildīts/ pār mēru.” (19. lpp.) Dzejolī la-la-la vecmāmiņa tiek ievilkta “a-la-lā” (45. lpp.) un vārds “karūsas” jau ir pietiekošs impulss, lai no tā rastos dzejolis (67. lpp.). Gan dzejoļi, gan pasakas tiešām rakstītas ar vārdiem, nevis valodā pārtulkotiem vizuāliem tēliem. Dzejoļiem lielākoties piemīt izteikts ritms, melodija, vietām tā ir nemainīga – kāds trohajs, kāds jambs –, bet citviet ritms variē, izceļot vai noklusinot kādu rindu, frāzi. Dzejoļi skan, tos patīkami lasīt skaļi. Pasakas no dzejoļiem grāmatā nav nodalītas, un to īsais formāts, blīvā valoda ir dzejai radnieciska.

Tekstos ir aizraujošs absurds, kas atgādina nonsensa dzejnieku Edvarda Goreja un Šela Silverstīna dzejoļus, kurus viņi paši arī ilustrējuši. Silverstīnam pat ir dzejolis Jimmy Jet and his TV set par puisēnu, kurš skatās televizoru, līdz lēnām pārtop tajā. Gorejs savukārt pazīstams ar saviem gotiskajiem, baisajiem dzejoļiem un tekstiem, kuros ik pa laikam kāds nomirst, bieži vien tie ir bērni. Taču absurds ļauj pārāk nebaidīties, kad viens pēc otra alfabēta kārtībā no dzīves atvadās visi mazie grāmatas varoņi. Arī Ejās un asakās ir nāve. Un vairāki vampīri, kāds zombijs, ragana. Bet aiz pazīstamajiem tumsas un nāves vēstnešiem ir kāds cits slānis, sērīgi apcerīgs, kurš sabiezē grāmatas noslēgumā. Vispilnīgāk tas sajūtams dzejolī cita vieta:

“reiz dzīvoja
kāda maza,
ļoti pieklājīga meitenīte,
kurai dzīvē bija sava vieta
bet kādu dienu
viņa piecēlās kājās
un atdeva to citam.”

(65. lpp.)

Spoki un zombiji ir vārgas lellītes. Bijība, kuru piedzīvo cilvēks, uzgājis bērnu atradnes, ir daudz bīstamāka, ja vēlamies saglabāt priekšstatus par bērnību kā nebeidzamu atrakciju parku.

Iepriekš rakstīju, ka grāmatu var lasīt arī tie, kuri nemāk lasīt. Bet to var lasīt arī tie, kuri neuztver attēlu. Teksti nezaudē savu spēku arī bez ilustrācijām. Varbūt tāpēc, ka teksts un attēls nekonkurē. Autori ar aizdomīgi līdzīgajiem vārdiem, šķiet, nav plēsušies, bet īstenojuši savus projektus līdzās.

1. Es vēlos atdot godu par šo jauko frāzi Ķestutim Kasparavičam, kura dalība pārdomās par Žebera grāmatu nav nejauša: arī viņa darbos absurdais veido īstu, dzīvīgu telpu. Arī viņa rakstītais beidzas bez kādas viegli notveramas atziņas – tā vietā tas pārkārto pasauli, atklājot iepriekš nepamanītas attiecības starp lietām un būtnēm.  (atpakaļ uz rakstu)