— Vietas labais gariņš

Par Marta Pujāta dzejoļu krājumu Dāma baltos džinsos (Neputns, 2023)

Katram ir gadījies kādā nomaļā, koku ieskautā ceļa līkumā vai uz tukša, ēnu samīļota tiltiņa izjust neizskaidrojamu klātbūtni, saldenas ilgas pēc kaut kā labi aizmirsta, sveša un reizē pazīstama, klātesoša, taču netverama – īsāk sakot, katram kādreiz kāda vieta ir atklājusies neatkārtojami skaista.

Marta Pujāta jaunajā dzejas krājumā Dāma baltos džinsos šādi skaistuma mirkļi saistīti ar mazpazīstamām, caurbraucamām Latvijas vietām, pēc kurām visiem dzejoļiem, izņemot pēdējo, arī piešķirti nosaukumi. Tāpat kā Pujāta iepriekšējo krājumu pieaugušajiem – 2013. gada mīklaino un mežonīgo Nāk gaismā pati lampa, principā jau kulta klasiku, arī jauno grāmatu caurstrāvo neparasta un spēcīga iztēle, kas šeit ir pavērsta kā pret cilvēku darināto, tā pret dabas pasauli Latvijas nomalēs.

*

Poētiskajā iztēlē tehnoloģiskais tradicionāli tiek padarīts pazīstamāks, tiek izfiltrēts, atsaucoties uz dabisko: var atcerēties, piemēram, to, ka franču iztēles pētnieks Gastons Bašlārs savā Parīzes dzīvoklī trauksmainos vakaros radis mieru, pilsētas dūkoņu un trokšņus iztēlē pārvēršot jūras šalkoņā.¹ Savukārt Gunars Saliņš dzejolī Mainīgos laikos, jau nedaudz vēlāk nekā Bašlārs reflektējot par iespējām poetizēt jaunākās tehnoloģijas, sākotnēji skaidro bērnam, ka raķetes ir “lielas bites”, taču pēc apdomāšanās konstatē, ka “nosaukti īstajos vārdos, zinātnes darba rīki / nešķiet vairs dzejai aplam tāli un barbarīgi.”²

Pie Pujāta atkal ir citādi: viņš dabisko izskaistina caur mākslīgo. Jau krājuma pirmajā dzejolī Dunalka (4. lpp.) lasāms, ka “lietus līst kā tetris”. Tehnoloģiskais ir kļuvis tik pazīstams, ka tekstā itin labi sadzīvo ar govīm, kuru “skropstās dzidri lietus klucīši”. Viscaur krājumā starp dabisko un cilvēka darināto pastāv harmonija un retie spriedzes mirkļi attēloti drīzāk ar smalku ironiju, nevis patosu vai nostalģiju – piemēram, tekstā Ilzeskalns (37. lpp.) kāds zirgs, kas šķietami ir nenovīdīgs, tāpēc ka mūsdienās zaudējis iecienīta transportlīdzekļa godu, “ar skatienu nepavada, / kā cauri miglas vālam gausi aizslīd autobusa liektā mugura”.

Šo harmonijas, atbilstības izjūtu – lai cik tālu vai tuvu tā nebūtu lietu stāvoklim – Dāmā baltos džinsos viscaur pavada vēlme savienot, nevis atdalīt un sadalīt, un tas attiecas ne tikai uz piesaukto “kultūra–daba”, bet arī gauži prozaiskiem nošķīrumiem. Tā, piemēram, asprātīgajā dzejolī Ogresgals (40. lpp.) tiek konstatēts: “ak, gandrīz nekam nav īpaša sakara savā starpā”, – nosaucot arī priekšmetus, punktus, kas paliek nesasaistīti – avarējušu auto un nokaltušu stumbru pretējos upes krastos. Āķis, protams, tāds, ka, saliekot šīs parādības blakus tekstā, starp tām tiek mests tilts, tātad vismaz kaut kādā ziņā šīm lietām tomēr ir “sakars savā starpā”.

Arī grāmatas centrālais tēls, noslēpumainā Dāma baltos džinsos, funkcionē kā vienojošs princips. Apveltīta ar garu ceturto pirkstu, viņa ir redzama paijājot latvāņu audzi (53. lpp.), ar savu klātbūtni vienlaicīgi aplaimojot gan pieticīgu, gan diženu autobusa pieturu ceļa pretējās pusēs (71. lpp.), kā arī samīļojot Vecvārkavas muižas stabus, tai skaitā tos, kuru, šķiet, vairs nemaz nav (74. lpp.) – gluži kā idealizētai mātei, Dāmai baltos džinsos visi bērni ir mīļi.

Vienojošs princips Dāma ir tādā ziņā, ka tieši viņas klātbūtne dzejniekam ļauj katru vietu sajust kā skaistu. Nebūs nevietā viņu salīdzināt ar Platona Valstī izklāstīto Labā ideju: tāpat kā Labais, arī Dāma baltos džinsos ir drīzāk nevis skaistums vai labums per se, bet gan kas tāds, kā gaismā lietas un vietas var atklāties skaistas.

*

Pujāta jaunās grāmatas trumpis ir spēcīgā poētiskā iztēle, kas apvienota ar apdāvinātiem bērniem raksturīgu, taču ne bērnišķīgu pētnieciskumu, – piemēram, 25. lpp. dzejolis, kurā uzzinām Omuļu autobusa pieturas izcelsmi, lasās kā sakompresēta tautas teika vai etioloģiska epizode no Ovidija Metamorfozēm un pie viena ļauj pārliecināties, ka mīts ir teorijas mūžam spraunais vectētiņš.

Taču ko tad īsti lasītājs no šīs grāmatas var iegūt? Gan minētais Bašlārs, gan, piemēram, izcilais angļu dzejnieks Teds Hjūzs³ ir izcēluši korektas poētiskās iztēles spēju spirdzināt, atjaunot un dziedināt – to var salīdzināt ar sapņiem rīta snaudā, kad miegs ir reizē trauslākais un saldākais.

Šādu efektu iztēle spēj panākt tikai tad, ja lasītājs tai ļaujas, uz brīdi atceļot, ieliekot iekavās pārējo pasauli un dažnedažādus prātnieciskus iebildumus (ļauties, soļot grāmatai līdzi mudina arī Pujāta pieeja: Dāma baltos džinsos sastāv gandrīz pilnībā no apgalvojuma teikumiem, rindiņām ar punktu galā, kas rada asociācijas ar iešanu uz priekšu, virzīšanos no viena punkta uz nākamo).

Lasot šo grāmatu, iekavās jāliek sasāpējušais fakts, ka tajā aprakstītie Latvijas lauki strauji izmirst. Neko nepārmetot autoram, kurš galu galā šīs vietas cildina, nākas bažīties, ka drīz vien iekavās sadrūzmēsies tik daudz nepatīkamu domu, ka tās pārsprāgs. Un kā mēs tad priecāsimies un spirdzināsimies?

1. Bachelard G. The Poetics of Space. Boston: Beacon Press. 1994 [1958]. P. 28.  (atpakaļ uz rakstu)
2. No 1967. gada krājuma Melnā saule. Saliņš, G. Raksti. Sast. K. Vērdiņš. Rīga: Valters un Rapa, 2006. 152. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Hughes T. Keats on the Difference between the Dreamer and the Poet. Winter Pollen. London: Faber. 1994 [1986]. P.250.  (atpakaļ uz rakstu)