— Šie burti nav lasīšanai

Par Žebera dzejoļu un pasaku krājumu Ejas un asakas (liels un mazs, 2022)

 

Man ir bērns, kurš lasa pa burtiem, bet vārdus velk kopā tikai tad, ja grib. Viņš to visu vēl neuztver nopietni – domā, ka alfabētam drīkst pievienot pats savas zīmes, ka zilbes “la” vietā var ierakstīt noti, ka grāmatu var uzlikt galvā un kļūt par tajā aprakstīto. Simons vēl neiet skolā un ir pārliecināts, ka visu drīkst darīt tā, kā pašam liekas pareizi. Ar šo izlutināto bērnu mēs vakaros lasām grāmatas, bet tās viņu interesē tikai reizēm. Viņam patīk abstrakti skaitāmpanti, delverīgi personāži un visa veida nepareizība. Viņam gultā parasti stāv Ineses Zanderes Līze Analīze un Andra Brežes ilustrētais Bikibuks ar milzīgu caurumu vidū, kam apkārt danco ķiņķēziņi, dungojot Hardija Lediņa “ciku caku caurā tumba”.

Vienu dienu man feisbukā izleca Žebera jaunās grāmatas reklāma ar pingvīnu, kurš tur sarkanu karogu. Simons, kuram parasti neinteresē, ko es ekrānā skatos, paprasīja – kas tas ir? Es viņam nolasīju dažus attēlā redzamos dzejoļus, un viņš paziņoja, ka šo grāmatu grib lasīt. Šī bija pirmā reize, kad dēls man palūdza nopirkt grāmatu, kura nav par Minecraft, tāpēc pasteidzos to sagādāt. Tā mēs nonācām pie Žebera grāmatas Ejas un asakas, kuru izdevis liels un mazs un kurai ievadā rakstīts, ka tā “uzrakstīta vieglajā valodā un paredzēta bērniem, kuri vēl neprot lasīt, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri lasītprasmi jau aizmirsuši”.

Lai kā man negribētos vairot stereotipus, Simonam ir izteiktas “puiku intereses” –  sprādzieni, melnie caurumi, vulkāni. Viņš grib saprast, kā darbojas lietas, un dzirdēt atbildes uz visiem jautājumiem. Mehāniskās rotaļlietas, baloni ar ūsām un sejām, paša meistarots trīsis, vecas kasetes, mūzikas lādītes iekšiņa, sērkociņi, plastmasas maisiņš ar acīm, kukaiņa robots ar uzmauktu zaķa galvu – viss lietu lērums, kas rotā grāmatas Ejas un asakas iekšvāku, gandrīz precīzi atrodams arī Simona atvilktnēs. Trūkst tikai vecas sandales, kas viņam tomēr liekas šausmīgi smieklīga. Arī es spēju identificēt šo noteiktā veidā suģestējošo estētiku, bet nezinu, kā to aprakstīt. Savukārt mākslinieks Andris Breže, kurš raksta ar pseidonīmu Žebers, to dara ar lielu neatlaidību – meklē un atrod konceptuālu mākslas formu, kurā attēls un teksts uziet kopīgu valodu vai pat apmainās ar tiem tradicionāli piedēvētajām pretstatu funkcijām.

Esmu lasījusi, ka vizuālo paradoksu izpratne piemīt kā labākajiem matemātiķiem, tā māksliniekiem. Paradokss ir iztēles un racionālā prāta satikšanās punkts – negaidīta un nejauša pretstatu savietošanās, kas šķietami darbojas pret loģiku, tomēr veido jēgu, atgādinot, ka vai nu brīnumi ir iespējami, vai arī mūsu pieņēmumos par pretstatiem ir bijusi kļūda. Jau pats krājuma nosaukums dzejas un pasakas ir viens no šādiem paradoksa momentiem, kur ar nejaušu vārdu spēli, mehānisku iejaukšanos vārdā, izdodas bez liekiem paskaidrojumiem precīzi ilustrēt poētikas un naratīva uzdevumu: ar vārdu un burtu starpniecību ļaut cilvēkam nonākt dziļāk jēgā – lietu būtības ejās un asakās.

Mazs bērns ar savu bezaizspriedumaino vērību, šķiet, vēl dzīvo tajā pasaulē, kur lietu būtība ir viegli uztverama bez rakstītiem kodiem, un daudz rotaļīgāk attiecas pret nozīmju atšķirīgu lietojumu, tādā veidā sagādājot vecākiem jautrus brīžus un pārsteidzošas atklāsmes. Savukārt Žebers/Breže šo attieksmi ir spējis saglabāt. Viņš to arī apzinās un prot būvēt un radīt no šīs vielas – demonstrējot apkārtējiem, kā atrodas savienojuma punkti šķietami neapvienojamām realitātēm. Ja pirmajā dzejas krājumā Tetovējumi šāds pasaules skatījums drīzāk bija skaidrojams ar Padomju Savienības reālijām un totalitārā režīma ietekmi, tad pie ceturtās grāmatas tomēr gribētos secināt, ka Žebers/Breže caur šo pieredzi ir atradis universālu paradoksu veidošanas formulu, kura darbojas neatkarīgi no laikmeta un sociālās realitātes.

 

Simona mīļākie dzejoļi vairāk atrodami grāmatas sākumā – pagaidām viņam ar tiem pietiek, un viņš neraujas lasīt tālāk. Pats foršākais, protams, ir pirmais – ATCERIES UN IEGAUMĒ!, kuru viņš ir jau atcerējies un iegaumējis:

“katrā balonā iekšā paslēpts
b l ī k š ķ i s”

Pa burtam paskaidrojot un attēlojot, kā sprādzienā izretinās laiks un telpa, Žebers vērš uzmanību uz to, ka valodai piemīt spēja būt rotaļīgai, un liek aizdomāties, ka varbūt mazliet pārspīlēta ir tās loma lietu nozīmes aprakstīšanā. Otrs Simona mīļākais dzejolis ir nākamais – kā apēst mammu. Arī tajā ar mazu lasīšanu var tikt pie lielas jautrības, lasīt vārdus no abiem galiem un nejusties, ka neesi kaut ko sapratis vai esi dumjāks par autoru vai pieaugušo. Vēl Simonam saturiski iet pie sirds dzejolis ? par skopo spoku, kur jāmin atminējums, un, protams, 112 – par to, kā uz ielas kontrolakā (“kurā melni kaķi kakā”) mītošajiem velniem tiek mazā paciņā iemests lācis košā jaciņā. Dažus Žebera dzejoļus var deklamēt pat tik mazi bērni, kas vēl nerunā un prot pateikt tikai “muā, mmuāā”, jo šis dzejnieks sāk rakstīt no pirmajām cilvēka izrunātajām skaņām – tādā ziņā krājums patiešām iekļauj visu vecumu cilvēkus.

Esmu internetā lasījusi arī viedokli, ka šī grāmata neesot domāta bērniem, tāpēc pavaicāju Simonam – vai tā ir bērniem? Viņš saka – jā, jo tajā ir sarkanā krāsa. Bērniem tā patīkot, un viņam arī, kopš Simons spēlē “sarkanajā komandā”. Viņš nezina par citām “sarkanā” nozīmēm, ko nolasu es, autors, cits pieaugušais lasītājs vai izdevējs, taču arī viņam sarkanā ir brīdinājuma krāsa, “ķieģelis” un uzraksts “STOP”, kuru viņš nolasa kā aicinājumu – pēc līdzības ar “tikai nebāz pirkstus rozetē”. Bērns ātri uztver, ka šī grāmata atļauj ačgārnību – tā ir teritorija, kurā drīkst atļauties –, un drīz vien priecīgs paziņo, ka viņš to lasīs, jo tā nav domāta lasīšanai, bet man esot jālasa tikai sarežģītākais dzejolis – Saturs.

 

Žeberam patiesība koncentrējas viskrasāko pretstatu apvienojumā, ko viņš cenšas ietērpt pēc iespējas lakoniskos vārdos, kā, piemēram, dzejolī Varavīksne:

“saulaina diena
degoša māja
bēdīgi cilvēki
priecīgs bērns”

(62. lpp.)

Visdrausmīgākās un labākās lietas notiek reizē uz vienas un tās pašas zemes, reizēm vienā un tajā pašā mājā, vienā un tajā pašā bērnā, kurš spēj vienlaikus drausmīgi priecāties un skumt. Lai uzsvērtu, kā tieši notiek šī pretstatu savienošanās, autors piedāvā pavērot dažādas vienkāršas “dabā sastopamas” formas: piemēram, otrādi apgrieztu binokli, kurā tēvu var ieraudzīt tik maziņu, ka viņa paliek žēl, vai bumbu, kuru var spārdīt ne tikai no ārpuses, bet arī iekšpuses. Sākot grāmatu šķirstīt, drīz kļūst skaidrs, ka tās iekšvākos attēlotā nieciņu kaudze veidota no dzejoļos aprakstītajiem objektiem. Tā ir Žebera atradumu (objet trouvé) krātuve – līdzīgi kā mana bērna atvilktnes saturs, kur nevienu nieciņu nedrīkst izmest, jo tam katram ir jēga viņa pasaules un domu kārtošanas procesā. Krājums ir Žebera atrasto formu galerija, ar kuru viņš ļauj mums paspēlēties… vai arī paspēlējas ar mums.

Žanriski Ejas un asakas droši vien pieskaitāmas ironeskām vai absurda poētikai, tomēr man šķiet, ka Žeberam literatūrā ir kāda unikāla vieta. “dzejas” un “pasakas” ar tām radikāli amputēto daļu varētu būt jauna mākslinieciskas formas kategorija, kur katram darbam centrā ir viens noteikta veida eksistenciāls paradokss, kuru veido caur zaudējumu atrasta jēga. Ilmārs Šlāpins Rīgas Laika īsrecenzijā Žebera dzejoļus un īspasakas salīdzina ar budistu koaniem – jautājumiem, uz kuriem nav iespējams sniegt saprātīgu atbildi. Tomēr tajos lietots vārda medijs un šķietami dota arī atbilde – tāda, kas jēgu neveido vārdos, toties sniedz dziļāku saprašanu.

Žebera paradoksu lādē ir diezgan daudzveidīgas rotaļlietas. Daudzas no tām – kā tas valodas paradoksiem raksturīgs – darbojas tikai oriģinālvalodā, kā, piemēram, saistība starp “datorpelītēm” un “datorspēlītēm” dzejolī uz ceļa –  variācijā par Jāņa Poruka dzejoli Tracis. Tikai šoreiz uz ceļa satiekas nevis divi mīlīgi zvēriņi, bet daudz mūsdienīgāki bērnu varoņi – mazs vampīrs un mazs zombijs. Dzejolī kādā saulainā dienā šos jaunās folkloras varoņus sastopam jau trijatā – ragana, vampīrs un zombijs uzvedas gandrīz kā gulbis, vēzis un līdaka, kur pirmie divi velk katrs uz savu pusi, bet trešā vienkārši nesaprot, ko dara, un tikai dzied par Ļeņinu. Komiski absurdā situācija turpinās, līdz seko punchline – nobeidzošā kodolfrāze jeb dzejoļa “rozīnīte”:

“dziesma ir par kādu
neredzīgu meiteni
un mīlestību.”

(51. lpp.)

Pretēji stendapa efektam, kur punchline izspridzina stāstu smieklos, šis Žebera spēriens liek sarauties un uz brīdi sajust graujošas skumjas un kaunu par savu stulbumu un maldiem neatkarīgi no tā, kādu personisko pieredzi un alegoriju esi dzejolī ielicis. Efekts šeit tiek panākts ar formu.

Citos dzejoļos atrodami arī vienkāršāki valodas joki (vai arī īsto asaku no tiem neesmu vēl izlobījusi) – tajos paironizēts par kādām bezsakarīgi saliktām frāzēm no populāro mediju vides, piemēram, “mobilajam telefonam līdzīgu priekšmetu” no īspasakas Telefons. No vienas puses, tajā līdz groteskai ir novestas vecākiem raksturīgās bažas par bērna pārliecīgo aizraušanos ar spēlītēm telefonos, no otras – tā, iespējams, ir ironija par cilvēkiem varas pozīcijās, kuriem vienalga, ko un kāpēc otram atņemt. Daži dzejoļi un stāstiņi ar pirmo lasījumu var likties klasiski ironiski vai parodiski, it kā autors tajos pasmietos par kādu konkrētu cilvēku vai paustu kritiku sabiedrībā novērotām tendencēm – kā pasakā Spogulis par meitenīti, kurai tik ļoti patika spoguļoties, ka kādu dienu spogulis viņu iesūca sevī. Bet otrajā lasījumā jau saproti, ka varbūt stāsts ir par “Lakāna spoguļiem” un Žebers patiesībā vēl dziļāk un globālāk meklē šo serdi, sakni, asaku, kurā cilvēks pastāv bez nošķīruma starp sevi un pasauli, grib ietvert formā nepastarpināto esības sākuma stāvokli, ko pazīst tikai mazs bērns, kurš vēl nav sevi redzējis spogulī.

Grāmatā visbiežāk sastopamie personāži ir puika un vecs vīrs, puika un tētis, palaikam arī kāda maza meitenīte un tantiņa. Atkārtojas (izkritušu) zobu un augošu ūsu motīvs – kāds tās mēģina noplēst, pielīmēt sev, attopas jau ar ūsām. Vienā brīdī šīs lietas šķiet kļuvušas jau par atsevišķu fenomenu, patstāvīgu vienību autora tēlu pasaulē, kas pārdzīvo īslaicīgo cilvēku. Bet viens no monstrozākajiem tēliem grāmatā ir karūsas šāda paša nosaukuma dzejolī, kas ilustrēts ar naivu Lego tanku:

“[..] līdz atspulgā pamanīja,
ka puikam
jau sākušas augt ūsas,
bet meitenei kūsas.
– abi viņi derīgi karam,
nosprieda karūsas.”

(67. lpp.)

Šī ir ļoti pesimistiska, nikna un bezspēcīga atziņa – mēs varam visādi spēlēties un iztaisīties, vērojot pasauli un mācoties no tās, un pat nenojaust, ka paši tiekam klusi novēroti, ka mums uzglūn absolūtais ļaunums, kuru Žebers personificē kā “karūsas”. Cilvēks pieaug – bumbā, vēderā, saudzējošā laimes čauliņā, tīksmi vērodams savu pieaugšanu un pilnveidošanos, bet izšķiļoties uzzina, ka nepieder sev, ka viņš ir tikai lielgabala vai ataudzes materiāls kādas dzīlēs klusi mītošas “karūsas” plānā. Dzejoļa noskaņa atgādina jau pieminēto vizuālo metaforu Bikibukam, kurā visa cilvēka dzīve attēlota atombumbas izspridzināta cauruma maliņā. Dzīve tur iet juku jukām un ciku cakām, it kā cauruma nebūtu, tomēr centrā esošās iznīcības bailes ir lielākas par šo dzīves garozu. Varbūt šī ir reģionam vai paaudzei raksturīga realitātes izjūta, tomēr tā liekas arī universāla – kaut vai kā apziņa, ka mūs visus kādu dienu ieraus melnais caurums. Ar to ir saistītas arī bailes, kas uznāk piecu gadu vecumā, kad pirmo reizi saproti savu īslaicību, mēģini iztēloties bezgalību un sāc spert pirmos soļus pa ceļu, kurā jāmēģina sevi pieradināt pie domas par beigām.

Vēl pesimistiskāka nolemtība, šķiet, ieskanas tikai dzejolī lietus, kas ilustrēts ar skrūvspīlēs iespiestu balonu – laimes vai ilūziju burbuli, kurš tūlīt, tūlīt sprāgs un sagrābs tevi savās ciešajās tērauda spīlēs –, piesakot dzejolī aprakstīto kontrastu starp absolūto laimi mātes apaļajā vēderā un pasauli, kurā jaundzimušo jau gaida “raupja auduma darba apģērbs”. Tas man atgādina Rolāna Barta raksturotās ilgas – kā mēs visu mūžu meklējam to formu, to māju, kas visvairāk atgādinātu mātes vēderu, laimīgo vietu, no kuras esam aizgājuši uz visiem laikiem un kur nekad nevarēsim atgriezties. Varbūt labākajā gadījumā mēs paši/-as īslaicīgi varam kļūt par šādu vietu kādam citam, no kurienes viņš vēlāk vienalga aizies, jo mūsu skāviens būs pārvērties spīlēs.

Bet kādus variantus piedāvā Žebers, lai turpinātu dzīvot šīs izmisuma pasaules krastā? Ir daži varianti par “košanu” un “šņabi”, kas, šķiet, arī nav gluži panaceja. Vēl arī joki palīdz. Joki par zobiem – puisītim izkrita piena zobi, brālim kokakolas zobi, “tēvam pēdējie šnabja zobi”, bet vectētiņš smējās tā, ka izkrita mākslīgie zobi. Zobi, šķiet, Žebera dzejā dzīvo jau no pirmā dzejas krājuma, kur “zelta zobi sagrauž alumīnija karoti”. Autors mazliet iesmej (labdabīgi) arī par to, cik viegli mainīt cilvēka dzimti – atliek tikai pagriezt trijstūrīti uz tualetes durvīm otrādi. Tomēr šajā skolnieciskajā jociņā ieskanas arī nožēla un protests pret to, cik necilvēcīga ir cilvēka noreducēšana līdz bezdvēseliskam simbolam.

 

Grāmatā, līdzīgi kā skrūvspīlēs nospriegotā balonā, jūtama pielādēta spriedze, bet aiz tās – milzīgs vieglums. No vienas puses ir šī biedējošā īsuma apjausma, bērnu ātrā izaugšana – “hopā, piedzimis, hopā, nomiris” kā dzejolī atsperes –, bet ir vēl arī kaut kas cits… Varbūt atbilde ir dzejolī šūpoles, kur cilvēks “šūpojas un skatās sevī kā tālumā”, ļaujoties pašvērojuma priekam un neskaitāmajām melanholijas formām. Jo neatkarīgi no dzīves satura un neatkarīgi no vecuma mūs visus turpina apburt noteikta veida formas. Mēs atplestām mutēm un aizrautu elpu mēdzam skatīties, kā tālu debesīs aizlido no rokas izsprucis balons. Kā pārsprāgst ziepju bubulis. Kā izšaujas nospriegota atspere. Kā lietus lāses noripo no mātes vēdera “samtainās virsmas”.

Arī šī Žebera grāmata ir tāda gaumīgi nostrādāta, nevainojama forma, veselums, kurā katra lietiņa savā vietā, – tā sākas ar minimālistisko pirmatnējo blīkšķi un beidzas ar viss…, kurā dzejolis ir pats vārds, kurš pasaka, ka tās ir beigas. Grāmata kā ietvars, kurā vieniem ielikt visu, kas vēl tikai būs, otriem visu, kas jau ir bijis, ļaujot saskatīt, cik skaisti un precīzi tas iegulst tev sākotnēji iedotajā formā.