— #EsArī Nr. 10

Es gribu būt laba. Es esmu laba. Esmu mīloša. Es nevēlu ļaunu arī tiem, kas man dara pāri. Viņi ir tikai cilvēki, tā gadās. Es viņus mīlu, saprotiet. Mīlestība ir pārāka par sāpēm. Kad tu mīli pa īstam, tu piedod. Mīlestība ir piedošana. Tu piedod, kad ar tevi runā asi, tu piedod, kad izturas nevērīgi. Tu piedod, kad tev melo, kad tevi lamā, kad tevi krāpj. Mīlestība ir stiprāka par visu, reiz viņš ieraudzīs, cik ļoti esmu viņu mīlējusi. Viņš redzēs manas rētas, redzēs, cik ļoti man tās nerūp, nesāp, nekaiš – jo es esmu mīloša. Esmu svētā marija. Es viņu šķīstīšu atkal un atkal, esmu viņa glābiņš, esmu klēpis, pie kura atgriezties.

Es viņā iemīlējos pēkšņi. Arī viņš manī iemīlējās. Tas bija liktenīgi. Es viņam šķitu kā saule, viņš bija mēness. Man patika viņa asais prāts, viņš mani sauca par sakarīgu. Man patika, ka viņam tīk opozicionēt, tas bija interesanti. Man patika, ka godīgums viņam bija svarīgāks par jūtu saudzēšanu, man tas šķita veselīgāk nekā liekulība. Viņš šķita īsts. Skumjš. Godīgs. Racionāls. Jūtīgs.

Sākumā sekss nebija būtisks. Tas mani nomierināja. Es viņam atklāju savas traumas, stāstīju, cik neveikli jūtos savā miesā, cik neglīti. Es biju jaunava. Nevainīga. Saspringusi. Nervoza. Neveikla. Es nezināju, kas jādara. Viņš bija pacietīgs. Sākumā. Bet pēc dabas viņš bija nepacietīgs. Es lēnām sāku atslābt, katru reizi jo vairāk, līdz kādas priekšspēles vidū no viņa mutes izlauzās neapmierināts: “Nu tu vari, lūdzu, atslābināt to kāju?” Piepeši es sajutos nedroši. Kaila. Saspringta. Kāpēc man pārmet, ka esmu saspringusi? Es to nevaru ietekmēt. Es esmu slikta. Es nevaru atslābināties. Galu galā man ir bijis pietiekami daudz laika. Jau kāds mēnesis vai pat divi. Protams, traumas bija krājušās deviņu gadu garumā, bet vai tad nepietiek ar pāris “viss ir labi” čukstiem pie auss, lai saspringums norimtos? Gultas saspringums nepārgāja. Tas pārgāja uz visiem pārējiem stāvokļiem – nu tas bija stāvus saspringums, sēdus saspringums, kustības saspringums… Arvien biežāk es attapos tur, kur biju pavadījusi visus skolas gadus, – sastingusi savas miesas un vārdu paškontrolē. Ja biju pārāk priecīga, man lūdza nomierināties, ja stāstīju par ko interesantu, man pārmeta, ka runāju haotiski, ja biju aizkaitināta, tas bija pārāk intensīvi, ja pajokoju, tas bija šķērmi.

Arvien retāk es vēlējos mīlēties. Viņš stāstīja par meitenēm, kuras priecātos, ja tām piedāvātu orālo seksu. Es jutos vainīga. Problēma galu galā bija manī, man droši vien bija salūzusi vagīna, kaut kas nestrādāja. Es nevarēju izturēt viņa nomāktību vakaros, kad nācās palikt bešā, tāpēc miera labad arvien biežāk piekritu seksam. Dažkārt piekritu uzreiz, dažkārt viņš mani pierunāja. Viņš centās, masēja mani, viņš nevēlēja ļaunu. Es centos paildzināt priekšspēli, biju saspringusi un gaidīju, kad process būs beidzies. “Jā, jā, protams, tu drīksti beigt tagad!” es smaidot teicu.

Sekss bija patīkams tikai tad, ja nebiju skaidrā. Tad visa mana miesa bija gana atslābusi. Pārējā laikā jutos saspringta, nedroša, es zināju, ka jebkurā brīdī man var pārmest kaut ko nepareizu, kamēr atrodos tik ievainojamā un trauslā pozā. Bieži vien pēc seksa es devos uz vannasistabu un ilgi sēdēju uz grīdas, raudādama halātā, lai nedzirdētu manas elsas. Citkārt es raudāju jau akta laikā, viņš ne reizi nepamanīja. Es nesapratu, kā cilvēks, kurš mani tik ļoti mīl, var nejust, ka man sāp, ka es raudu. Es nesapratu, kādu baudu var gūt no seksa ar cilvēku, kurš to negrib. Un nav jau tā, ka es neteicu “nē”. Es biju teikusi “nē”. Kad teicu “nē”, sekss nenotika, bet atlikušais vakars bija sabojāts. Mans mīļotais bija nelaimīgs, negribēts, īgns, nerunīgs. Es jutos nepilnvērtīga, slikta, nemīloša, negriboša. Kurš gan grib redzēt savu mīļoto tik nomāktu? Es upurējos viņa prieka pēc, mīļā miera labad. Bet ar to nepietika.

Kad pieķēru viņu bāra tualetē ar kādu blondu meiteni ar tādu pašu vārdu kā man, viss, ko viņš teica, bija: “Jā, mēs nolaidām! Un, zini ko, bija zaibis! Kamon – tu man tāpat nekad nedod!” Gaismai austot, es raudādama atvainojos, ka esmu likusi viņam justies tik nemīlētam.