— Nozagtie smiekli

Alherds Baharevičs (Альгерд Бахарэвіч) ir baltkrievu rakstnieks un tulkotājs, dzimis 1975. gadā Minskā. Viņš strādājis par baltkrievu valodas skolotāju un žurnālistu, viņa romāni tulkoti vācu, franču, poļu un krievu valodā. 2021. gadā Baharevičs saņēma Ervīna Piskatora balvu un tika nominēts Apziņas Republikas balvai. Uz “ekstrēmisma” pamata Baltkrievijā aizliegtā Bahareviča romāna Eiropas suņi adaptācija pirmizrādi piedzīvoja Londonā 2022. gadā Baltkrievijas brīvā teātra trupas izpildījumā. Baharevičs un viņa sieva, dzejniece un tulkotāja Jūlija Cimafejeva, 2020. gadā aizbrauca no Baltkrievijas un divus gadus nodzīvoja Austrijā. Šobrīd abi uzturas Šveicē.

Agra Lieģe-Doležko

 

Vai varat nedaudz pastāstīt par apstākļiem, kas lika pamest Baltkrieviju? Kad tas notika, un kā jūsu lēmumu ietekmēja politiskā situācija? Kāda bija jūsu pieredze, dzīvojot un rakstot Baltkrievijā pēdējā posmā pirms aizbraukšanas?

2020. gadā Baltkrievijā tūkstošiem cilvēku izgāja ielās protestēt pret Lukašenko režīmu. Neapbruņoti baltkrievi jau vairākus mēnešus pretojās policijai un armijai. Tas bija miermīlīgs protests pret oficiālajiem “vēlēšanu” rezultātiem, kurās Lukašenko atkal “uzvarēja”, taču bija skaidrs, ka viņš ir zaudējis. Valsts reakcija bija nežēlīgs terors, kādu Baltkrievija nebija piedzīvojusi kopš Otrā pasaules kara. Diemžēl šie nesenie notikumi Rietumu pasaulē ir gandrīz aizmirsti, lai gan 2020. gadā visi starptautiskie plašsaziņas līdzekļi rakstīja par mūsu pretošanos. Mēs ar sievu, baltkrievu dzejnieci un tulkotāju Jūliju Cimafejevu, tolaik dzīvojām Minskā un piedalījāmies protestos. Jūlija lasīja savus dzejoļus laukumos – viņa patiešām aktīvi piedalījās protestos. Mēs kā rakstnieki daudz rakstījām par mūsu revolūciju, centāmies nodot vēstījumu par notiekošo saviem ārvalstu draugiem, kolēģiem un arī žurnālistiem. 2020. gada oktobrī bija skaidrs, ka valsts atriebsies ikvienam, kurš izies protestēt. Mēs esam sabiedrībā pazīstami cilvēki, kas nekad nav slēpuši savus uzskatus. Baltkrievija ātri vien no autoritāras valsts kļuva par totalitāru valsti. Man bija skaidrs, ka ir tikai divi ceļi: pamest valsti vai nokļūt cietumā. 2020. gada beigās mēs pametām Baltkrieviju.
Divus gadus dzīvojām Austrijā kā Grācas pilsētas viesi, pēc tam uz īsu laiku pārcēlāmies uz Vāciju. Tagad dzīvojam Cūgā Šveicē. Manuprāt, lēmums aizbraukt 2020. gadā bija pareizs. Šajā laikā uz robežas tika konfiscēts un vēlāk aizliegts mans romāns Eiropas suņi. Tas bija pirmais literārais darbs, kas Baltkrievijā tika oficiāli aizliegts ar tiesas lēmumu. Šogad tika aizliegts vēl viens mans romāns Pēdējā A. kunga grāmata. Tas tika izdarīts saskaņā ar policijas prasību. Turklāt visas manas grāmatas Baltkrievijā ir izmestas no bibliotēkām un grāmatnīcām.

 

Jums Baltkrievijā vairs nav iespējas rakstīt.

Mūsu valsts ir izvarota un pazemota, faktiski to ir okupējusi Putina impērija. Baltkrievijā ir aizliegta jebkāda politiska, kultūras un sabiedriskā darbība, kas notiktu ārpus valsts kontroles. Baltkrievijā nav iespējams būt rakstniekam. Varbūt tikai pagrīdē, riskējot ar savu brīvību un veselību. Nav iespējams rakstīt bez bailēm, rakstīt par savām sāpēm, ielūkoties tumšajos eksistences kambaros, kuros iepriekš neviens nav ieskatījies. Ir literatūra par to, par ko runā visi, un ir literatūra par to, par ko visi klusē. Mani teksti pieder otrajai kategorijai. Bet Baltkrievijā tagad nav iespējama ne viena, ne otra. Es neesmu politisks rakstnieks, bet tumšos laikos jebkāda veida rakstīšana ir politiska.

Līdz 2020. gadam Baltkrievijā varēja rakstīt brīvi, mums bija savas diskusiju un lasījumu platformas, savi literārie festivāli un neatkarīgas izdevniecības. Mūsu literārā un kultūras dzīve ritēja, tā teikt, līdztekus valsts kultūras dzīvei. Valsts izlikās, ka mēs neeksistējam, bet mēs strādājām, rakstījām un veidojām kontaktus ar starptautisko literatūras pasauli. Valsts vienkārši neuztvēra brīvo baltkrievu literatūru kā draudu savai varai. Diktatūra represēja tikai tos rakstniekus, kuri tieši iesaistījās politiskajā darbībā. Taču pēc 2020. gada 9. augusta viss mainījās. Daudzi baltkrievi pēkšņi aptvēra, ka šī sistēma ir balstīta uz meliem un vardarbību. Pat tie cilvēki, kuri vēl nesen neinteresējās par literatūru un valodu, kuri uzskatīja Baltkrieviju par normālu valsti. Un 2020. gadā šie cilvēki sāka lasīt baltkrievu literatūru, un šodien viņiem ir nepieciešamas atbildes uz sāpīgajiem jautājumiem: kas mēs esam, kāpēc šī katastrofa ir kļuvusi iespējama, kāda ir mūsu pagātne un kurp mēs ejam.

 

Kā šobrīd rit jūsu profesionālā dzīve ārzemēs? Kā atspoguļojat svarīgus politiskus jautājumus un komentējat pašreizējo situāciju savā valstī, esot ārpus tās?

Pašlaik ar Jūliju dzīvojam Cūgā, mazā pilsētiņā Šveicē. Mēs šeit uzturamies rakstnieku rezidencē. Bieži apmeklējam arī Berlīni, mums tur ir daudz lasījumu, daudz draugu un kolēģu, un Berlīnē atrodas mūsu vācu izdevējs. Mums ļoti patīk Berlīne, un manu grāmatu varoņi bieži dzīvo Berlīnē, jo es ļoti labi pazīstu šīs pilsētas ielas, ēnas, smaržas, krāsas. Vislabāk Vācijā es pazīstu Hamburgu, jo tur nodzīvoju sešus gadus – no 2007. līdz 2013. gadam. Bet tas bija manā iepriekšējā dzīvē, sen.

Cūgā mēs ieradāmies no Austrālijas, kur piedalījāmies Adelaidas rakstnieku nedēļā. Pēdējo trīs gadu laikā esam ļoti daudz lasījuši – daudzās valstīs un pilsētās, reizēm kopā, reizēm atsevišķi. Pagājušajā gadā mēs ar Jūliju piedalījāmies aptuveni 60 publiskos pasākumos 40 pilsētās. Tāda ir mūsu dzīve šobrīd. Šis ir laiks lasīt un runāt skaļi.

Šeit, trimdā, man nācās pamest savu ziloņkaula torni un doties pie cilvēkiem. Esmu zaudējis savu augstprātību un īgnumu. Lai gan kaut kādā ziņā pat vēlos tos atgūt. Mūsu trimdas stāsts ir par nozagtiem smiekliem. Baltkrievijā notiek briesmīgas lietas. Tur ir ap 1500 politieslodzīto, katru dienu notiek aizturēšanas un aresti, tā sauktās tiesas – un viņi iesloga cietumā nevainīgus cilvēkus. Mūsu misija šeit ir ne tikai rakstīt, bet arī informēt Rietumu pasauli par to, kas notiek Baltkrievijā. Pretējā gadījumā pasaule domās, ka Baltkrievijā viss ir mierīgi un visi ir uzticīgi Fīreram.

 

Ko jūs rakstāt, esot trimdā?

Izsūtījumā es sāku daudz vairāk rakstīt esejas un dzeju, un sāku rakstīt arī publicistiskus rakstus. Šobrīd ir piemērotākais laiks šiem žanriem. Pēdējos gados trimdā uzrakstīju arī vairākas grāmatas par Baltkrieviju. Autobiogrāfiskā grāmata Zēns un sniegs ir par manu bērnību padomju Minskā, bet šajā grāmatā es daudz ko salīdzinu ar pašreizējo situāciju. Uzvaras laukumā es domāju par patiesību 21. gadsimtā. Savukārt stāstu krājums Šekspīrs muzejā ir mans mēģinājums atrast baltkrievu pretošanās kustības mitoloģisko jēgu.

Šajos trimdas gados Jūlijas un mani darbi ir daudz tulkoti. Manas grāmatas tiek pārpublicētas baltkrievu lasītājiem ārzemēs. Jo ne jau tikai mēs dzīvojam trimdā – trimdā dzīvo arī baltkrievu izdevēji un mūsu lasītāji. Daudzi cilvēki pēdējo divu gadus laikā ir pametuši Baltkrieviju, un mēs visi cenšamies izdzīvot un attīstīt savu kultūru šajos grūtajos apstākļos. Taču šie apstākļi nekad nav bijuši ideāli – mēs zinām, ko nozīmē strādāt nemitīgā tumsā, riskējot zaudēt visu, kas radīts daudzu gadu garumā.

 

Kā situācija mainījusies kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, ņemot vērā to, ka Baltkrievijas valdība tagad vēl atklātāk darbojas kā Kremļa satelīts un rada draudus ne tikai valsts pilsoniskajai sabiedrībai, bet, iespējams, arī NATO valstīm?

Neilgi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā es uzrakstīju atklātu vēstuli Ukrainai, kas tika publicēta vienā no lielākajiem Ukrainas ziņu portāliem. Šajā tekstā es runāju galvenokārt par trīs lietām. Pirmkārt, ka ukraiņiem un baltkrieviem ir kopīgs ienaidnieks – Krievijas Putina imperiālisms. Putins un Lukašenko būtu ļoti priecīgi, ja mēs, baltkrievi un ukraiņi, kļūtu par ienaidniekiem. Otrkārt, es uzsvēru, ka Lukašenko un Baltkrievija nav viens un tas pats. Baltkrievi ir pret karu – bet protesta cena ir ļoti augsta. Tūkstošiem baltkrievu, kuri Baltkrievijā protestēja pret karu, tika arestēti, piekauti un saņēma cietumsodus. Ir naivi cerēt, ka sakautā, sagrautā Baltkrievijas pilsoniskā sabiedrība spēs efektīvi cīnīties pret Lukašenko līdzdalību karā. Šī sabiedrība bija ļoti novājināta jau iepriekš, bet pēc 2020. gada tās vairs nav vispār. Cilvēki Rietumos nespēj iztēloties valsts terora apmērus Baltkrievijā. Cilvēki Baltkrievijā ir nobijušies, viņu galvenais mērķis ir izdzīvot. Treškārt, šis karš izskauda daudzas mūsu ilūzijas. Ukraiņiem bija ilūzijas par Baltkrieviju. Viņi nesaprata, ka Lukašenko valsts nav miermīlīga, brālīga valsts Ukrainas ziemeļos, bet gan no Putina atkarīgs autoritārs režīms, kas ienīst Ukrainas brīvību un baidās, ka tā varētu sasniegt arī baltkrievu sabiedrību. Viņi negribēja zināt par rusifikāciju un politiskajām represijām. Pirms kara sākuma Lukašenko Ukrainā bija salīdzinoši populārs politiķis. No otras puses, daudziem baltkrieviem bija idealizēts priekšstats par Ukrainas demokrātiju un nacionālo identitāti. Šobrīd redzu, ka miljoniem ukraiņu šīs vērtības kļuvušas patiesi svarīgas tikai pēdējā pusotra gada laikā. Mēs viens par otru daudz ko nezinājām, lai gan mums šķita, ka zinām visu.

Pēc kara sākuma daudzi baltkrievi ārzemēs sāka palīdzēt ukraiņu bēgļiem kā brīvprātīgie, viņi atbalstīja Ukrainas armiju, organizēja demonstrācijas un pieprasīja atbalstīt Ukrainu šajā karā. Mēs ar Jūliju visur publiski runājam par to, cik svarīgi ir atbalstīt Ukrainu, mēs to sakām politiķiem, žurnālistiem, vienkāršiem cilvēkiem un vēsturniekiem. Mēs dodamies uz demonstrācijām par Ukrainu Grācā un Berlīnē, dažādās citās pilsētās. Baltkrievijas karavīri šobrīd cīnās par Ukrainu. Bet tas nav divu armiju karš, tas ir divu pasaules uzskatu, vērtību karš. Ukrainas pusē ir brīvība un demokrātija, Ukraina iestājas par labāku Eiropas nākotni un par visu brīvo pasauli tagad. Ukrainas pretošanās ir iespēja Baltkrievijai šo strupceļu atstāt pagātnē.

 

Pirms diviem gadiem mēs redzējām, kā Baltkrievijas pilsoniskā sabiedrība sacēlās pret Lukašenko režīmu. Sākoties plašam karam Ukrainā, daudzi gaidīja un cerēja uz līdzīgu sabiedrības sacelšanos Krievijā, tomēr tā nenotika. Vai jūs saskatāt iespēju, ka Baltkrievijā varētu turpināties plaša mēroga aktīvisms?

Atšķirība starp Putina režīmu un Lukašenko režīmu ir tāda, ka krievus saindējusi imperiālā propaganda. Putina fašisma ideja ir izveidot Lielo krievu reihu. Baltkrieviem nav ilūziju par imperiālu varenību. Cilvēki Baltkrievijā rīkojas vai nerīkojas baiļu, nevis lielas idejas vadīti. Daži cilvēki spīdzina savus līdzpilsoņus, izdod netaisnīgus spriedumus, aizliedz grāmatas, atbalsta karu un kalpo režīmam, jo baidās no soda par nelojalitāti, baidās zaudēt varu un pārtikušu dzīvi. Citi klusē un pasīvi reaģē uz valsts teroru un dalību karā, jo baidās par sevi un saviem tuviniekiem, par savu dzīvību un veselību. Lukašenko vara pastāv, tikai pateicoties šīm bailēm. Ar to vien nepietiek, lai vara būtu spēcīga. Cilvēki dzīvo tukšumā un bailēs – viņi nekam netic. Viņiem nav nekādu pamata ideju vai vērtību. Un tāpēc es neticu, ka Baltkrievijā atbalsts varai ir patiess. Tie, kas šodien kalpo režīmam, rīt var to nodot.

2019. gadā es piedalījos Svetlanas Aleksijevičas intelektuāļu kluba rīkotajā pasākumā un teicu, ka nav vienas “baltkrievu” nācijas. Īstā nācija sāka veidoties 2020. gadā – to vienoja dusmas un vēlme gāzt diktatūru. Tikmēr otrā pusē ir padomju cilvēki, tie paši “sarkanie cilvēciņi”, par kuriem rakstīja mūsu Nobela prēmijas laureāte. “Sarkanie cilvēciņi” sevi saredz ārpus Eiropas, ārpus pasaules, ārpus laika un vēstures. Viņi paši nezina, kas viņi ir. Viņi dzīvo bijušo vadoņu nogāzto pieminekļu pjedestālu plaisās. Viņu dzimtene joprojām ir Padomju Savienība.

Šīs divas cilvēku grupas dzīvo Baltkrievijā, un tās nekad nesapratīs viena otru. Bijušie padomju cilvēki savus senos, tumšos murgus par lielo Padomju Savienību uzskata par realitāti. Diemžēl mēs par šiem murgiem esam daudz maksājuši, un maksās arī mūsu pēcnācēji. Sliktākais ir tas, ka “sarkanajiem cilvēciņiem” ir ieroči. Tikmēr mums ir tikai mūsu valoda, mūsu vārdi, mūsu vērtības, mūsu morālā pretestība.

 

Karš Ukrainā pierādīja, ka Rietumvalstu izpratne par situāciju un riskiem, ar ko sastopas postpadomju valstis, ir vāja. Vai tas, jūsuprāt, attiecas arī uz šībrīža situāciju Baltkrievijā, it sevišķi pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā?

Daudzi Rietumos to nespēj saprast, un šī neizpratne bieži noved pie baltkrievu diskriminācijas ārzemēs. Ikviens, kam ir Baltkrievijas pilsonība, tiek turēts aizdomās par līdzdalību Putina agresijā. Cilvēki, kuri cietuši no režīma, kuriem izdevās izbēgt, kuri visu mūžu mēģināja brīdināt par Krievijas imperiālisma briesmām, ir kļuvuši par otrās šķiras cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņiem ir Baltkrievijas pase. Viņu bankas konti tiek bloķēti, sarunas un konferences atceltas, Rietumu uzņēmumi un pat kultūras organizācijas lepni paziņo: mēs nesadarbojamies ar Baltkrievijas pilsoņiem. Tā ir muļķība. Baltkrievi šodien ir cilvēki ar pasēm, bet bez valsts. Mūsu pašu valsts mums ir pasludinājusi karu.

 

Vienā no saviem ierakstiem Facebook jūs minējāt, ka cilvēki, kuri, aizbildinoties ar “kultūru”, izliekas, ka “viss ir normāli un var dzīvot kā agrāk”, ir pielīdzināmi noziedzniekiem. Vai varat pastāstīt mazliet vairāk par šo novērojumu un to, kā tas attiecas uz rakstnieka, kultūras jomā strādājoša cilvēka dzīvi politisko satricinājumu un demokrātiskai iekārtai katastrofālu situāciju laikā? Kādi, jūsuprāt, ir mūsu pienākumi šādās situācijās?

Jā, par šādiem darboņiem un sadarbībām es runāju arī savā nesenākajā lielajā intervijā lielākajam Baltkrievijas neatkarīgajam ziņu portālam Zerkalo. Manās grāmatās bieži vien ir tādi tēli – dzejnieki, kuri kalpo valstij un attaisno sevi, sakot, ka glābj kultūru. Savās grāmatās nereti esmu viņus izsmējis. Līdz ar Lukašenko nākšanu pie varas Baltkrievijas kultūra ļoti ātri sašķēlās provalstiskajā un neatkarīgajā. Par laimi, visi dzīvīgākie, talantīgākie, interesantākie, pieprasītākie kultūras darbinieki izrādījās brīvības pusē.

Līdz 2020. gadam bija iespējama zināma difūzija – ne vienmēr bija iespējams kādu cilvēku apzīmēt kā Lukašenko atbalstītāju vai kā neatkarīgu mākslinieku. Taču pēc 2020. un 2022. gada notikumiem, pēc terora un kara fona katram bija jāizvēlas, kurā pusē nostāties. Tā rezultātā labākie vai nu sēdēja cietumos, klusēja, kaut ko darīja pagrīdē, vai aizbrauca no Baltkrievijas. Bet tie, kuri izvēlējās kalpot režīmam, izliekas, ka nekas nav noticis. Viņu pasaule ir kā mākslīgo ziedu veikals. Viņi raksta tā, it kā nekas nenotiktu. It kā nebūtu kara, kurā iesaistīta Baltkrievija. It kā nebūtu pusotra tūkstoša politieslodzīto. It kā nevainīgi cilvēki cietumos negrieztu sev vēnas, it kā cilvēki Ukrainā nemirtu no Krievijas raķetēm, kas izšautas no Baltkrievijas. It kā represijas un terors neskartu katru baltkrievu ģimeni. Viņi strādā propagandas izdevumos, kas melo katrā lappusē. Viņi sadarbojas ar Informācijas ministriju, kas jau sen ir kļuvusi par Orvela Patiesības ministriju un aizliedz grāmatas. Viņi nesaskata neko sliktu, ja viņu vārdi tiek izmantoti kā pierādījums cilvēku atbalstam režīmam.

Tāds ir padomju mantojums – rakstnieks vai nu kalpo valstij, vai viņš ir jāiznīcina. Bet, ja rakstnieks ir pret varu, ko viņš no tā gūst? Problēma nav tajā, ka valsts pārvalde dzīvo izdomātā pasaulē, bet gan tas, ka viņi lieliski to apzinās – un turpina melot. Viņi noniecina baltkrievu literatūru, jo, esot tālu no literārās vides, viņi patiešām uzskata, ka mūsu literatūra ir tik prasta.

Es nezinu, kā man pret viņiem izturēties. Es turpinu smieties par viņiem. Smiekli ir vienīgais paņēmiens. Viņu morāle ir atrofējusies, viņi vairs nenošķir labo no ļaunā, viņi aizstāv sevi ar tādiem tekstiem kā: “Mēs nedarām neko sliktu, mēs esam kultūras darbinieki!” It kā kultūra varētu pastāvēt ārpus politikas. Bet es arī zinu, ka brīvās literatūras kvalitāte un tās atbilde laikmeta izaicinājumiem joprojām piesaistīs daudz vairāk lasītāju nekā režīma kalpotāju priecīgā un bezjēdzīgā murmināšana. Mans pienākums ir vienkārši rakstīt.

 

Par jūsu romānu Alindarkas bērni teikts, ka to var lasīt kā filozofisku un psiholoģisku analīzi par to, ko ar nāciju un tautu dara dzimtās valodas atņemšana, kontrole un apspiešana. Vai varat to komentēt un pastāstīt nedaudz vairāk par šo darbu?

Alindarkas bērnus es uzrakstīju un grāmata tika izdota 2014. gadā. Tas ir romāns par baltkrievu valodu – es to saucu par grāmatu par baltkrievu nacionālisma dēmoniem. Tā galvenie varoņi ir divi bērni – Losja un Lociks. Viņi dzīvo valstī, kur baltkrievu valoda tiek uztverta kā slimība. Bērnus tur koncentrācijas nometnē kopā ar citiem līdzīgiem bērniem. Nometnē ir ārsts, kas strādā pie cilvēku dziedināšanas no baltkrievu valodas. Ārsts ir pārliecināts, ka var izārstēt slimību, viņš meklē veidu, kā to izdarīt. Viņa teorija ir tāda, ka baltkrievu valodā runājošajiem cilvēkiem kaklā ir mazs kauliņš, kas ir jādabū ārā. Bet Ļosjas un Ļočika tēvs uzstāj, ka jārunā tikai baltkrievu valodā. Tēvs izglābj savus bērnus no nometnes, viņi aizbēg uz mežu. Viņu mērķis ir “nokļūt kartē”. Citiem vārdiem sakot: kļūt redzamiem un dzirdamiem pasaulē, kur Baltkrievija ir balts plankums kartē.

Šo romānu franču valodā 2019. gadā iztulkojusi Alena Lapatniova. Savukārt 2020. gadā romāns iznāca Džima Dinglija un Petras Rīdas tulkojumā angļu valodā. Taču angļu valoda nebija vienīgā valoda, kurā romāns tika tulkots, – Petra Rīda tulkoja arī skotu angļu valodā. 2022. gadā romānu izdeva izdevniecība New Directions ASV, un es ar lielu prieku lasīju recenzijas laikrakstos New York Times un New York Review of Books.

Romāns ir par valodas varu pār cilvēkiem. Losjas tēvs uztic viņai, bērnam, misiju, kurai viņš stingri tic: glābt valodu un nodot to nākamajai paaudzei. Viņš to dara ar varu, rezultāts viņam attaisno līdzekļus. Kas viņš ir – varonis, kurš upurē savu meitu tautas nākotnes vārdā, vai noziedznieks, kuram bērna laime nav nekas salīdzinājumā ar ideju? Nelaimīgs slimnieks? Es nezinu. Tā ir literatūras stiprā puse – uzdot sarežģītus jautājumus un nesniegt atbildes. Valodas spēks slēpjas tajā, ka atšķirībā no cilvēka tā izvairās no vienkāršiem jautājumiem. Grāmata vēsta, ka valoda ir ļoti sarežģīts dzīvs organisms, nevis svētnīca un mērķis. Valoda sāk mums atriebties, ja mēs to pataisām par dievību, – tā mūs ieved tumšā mežā ar neskaitāmiem ceļiem brīžos, kad šķiet, ka nav nekā vienkāršāka, ka valoda ir tikai līdzeklis mūsu ideju izteikšanai.

 

Baltkrievijā ir aizliegts arī jūsu romāns Eiropas suņi. Teātra izrāde, kura ir balstīta šajā romānā un kurā ir atsauces uz karu Ukrainā, Minskā tika izrādīta slepeni, un visi Baltkrievu brīvā teātra trupas dalībnieki ir pavadījuši laiku cietumā. Tas ir antiutopisks romāns, taču šodienas realitāte un Krievijas rīcība padara to satraucoši pravietisku. Šķiet, ka aizlieguma fakts tikai apliecina šīs grāmatas kā politiska komentāra nozīmi un precizitāti. Vai varat nedaudz pastāstīt par šī romāna saturu, tā nozīmi un vēstījumu?

Eiropas suņi ir mans nozīmīgākais romāns, es to saucu par savu magnum opus. Šo 900 lappušu biezo romānu es uzrakstīju 2016. un 2017. gadā, un tas ir saņēmis balvu Gada grāmata Baltkrievijā. Es pats to tulkoju krievu valodā, un šis tulkojums tika iekļauts Krievijas lielākās literārās balvas Lielā grāmata īsajā sarakstā 2019. gadā. Baltkrievijas Brīvais teātris iestudēja šo romānu Minskā 2020. gadā, vēl pirms sākās protesti. 2022. gada martā notika lugas pasaules pirmizrāde Londonā, Barbikana centrā. Šo gadu laikā izrāde ir izrādīta Luksemburgā, Parīzē, Austrālijas pilsētā Adelaidā un Deutsches Theater Berlīnē.

2021. gada aprīlī uz Baltkrievijas–Lietuvas robežas Baltkrievijas muitas dienests aizturēja romāna jauno tirāžu, lai pārbaudītu to saistībā ar iespējamo “ekstrēmismu”. Tā varas iestādes Baltkrievijā sauc jebkuru vārda brīvības izpausmi un jebkādu disidentismu. Vēlāk romāns tika atzīts par “ekstrēmistu literatūru” un aizliegts.

Eiropas suņi ir grāmata par cilvēka un tautas vientulību, par valodas spēku, par apsēstību, par jaunrades noslēpumu, par Baltkrieviju kā salu Eiropā un par Eiropu kā baltkrievu sapni, par seksu, literatūru, nākotni… Šis romāns sastāv no sešām daļām. Pirmajā daļā es stāstu par kādu Minskas iedzīvotāju, kurš rada Balbutu – konstruētu valodu, slepeno brīvības valodu. Otrajā daļā es rakstu par 2049. gadu, kad Baltkrievijas jau sen vairs nav – to ir kolonizējis Krievijas reihs pēc lielā pasaules kara 2024. gadā, pēc kura Krievija sagrāba lielas teritorijas Āzijā un Austrumeiropā. Trešā daļa ir stāsts par kādu baltkrievu puisi, kurš ir iegādājies salu un uzbūvējis uz tās Jauno Baltkrieviju – utopisku pseidovalsti. Un tam viņam ir vajadzīga veca baltkrieviete, dziedniece no meža. Ceturtā daļa ir hronika par vienu vasaras dienu Minskā 2017. gadā. Piektā daļa ir stāsts par kādu Minskas skolotāju, kurš kopā ar saviem skolēniem nosūta vēstījumu uz nākotni laika kapsulā. Pēdējās daļas darbība norisinās 2050. gadā, tas ir stāsts par aģentu Skimu no Berlīnes, kurš meklē pēdas nezināmam baltkrievu dzejniekam, kurš miris kādā Berlīnes viesnīcā. Romāns Eiropas suņi nākamgad tiks izdots vācu un poļu valodā. Grāmatas tulkojuma angļu valodā liktenis vēl nav skaidrs. Iespējams, New Directions izdos pirmo daļu.

 

Kā šis romāns uztverts ārpus Baltkrievijas? Un kā, jūsuprāt, cilvēki no citām Eiropas valstīm saredz un interpretē notiekošo Krievijā un valstīs, kuras ir bijušas un zināmā mērā joprojām ir Krievijas pakļautībā?

Krievijā romāna tulkojums tika uztverts ļoti atšķirīgi – reakcijas bija sākot no absolūtas sajūsmas līdz absolūtam noraidījumam: “Rokas nost no krievu valodas, Bahareviča kungs!” Runājot par citām valstīm, zinu tikai par to, kā publika uzņēma teātra izrādi, lai gan tas nav viens un tas pats. Teātra publika pilnībā nevar uztvert sižeta smalkumus – romāns ir sarežģītāks un noslēpumu pilns. Taču stāsts par zēnu, kurš vēlas aizbēgt no Krievijas impērijas uz zoss, un reizē arī stāsts par nezināmu dzejnieku no neeksistējošas valsts saviļņo skatītājus arī bez pilnīgas romāna izpratnes. Svarīgākais ir tas, ka skatītāji vienmēr pilnībā uztver lugas antitotalitāro vēstījumu, – viņus interesē, kā baltkrievu autors redz Eiropu, un viņus sajūsmina brīnišķīgais aktieru sniegums. Cilvēki uztver vienu no maniem galvenajiem vēstījumiem: Baltkrievija ir Eiropa, bet tā ir pavisam cita Eiropa.

Es teiktu, ka izrādes uztvere ir atkarīga no valsts, kurā tā tiek rādīta. Lielbritānijā un Austrālijā reakcija bija sajūsma – bija daudz recenziju, izrāde tika atzīta par gada labāko izrādi uz lielās skatuves. Vācijā izrāde nekļuva par lielu notikumu vācu publikai, bet emigranti bija ļoti entuziastiski. Parīzē reakcija bija atturīga, šķiet, tur nevienu neinteresē, kas notiek Austrumeiropā. Viņi ir pieraduši runāt tikai par Krieviju, pāri mūsu galvām. Vislielāko atsaucību izrāde guva Austrālijā. Cilvēki nāca pie manis uz ielas un pateicās. Viņi teica, ka tā bija mežonīga un ekstravaganta pieredze, kas mainīja viņu līdzšinējo skatījumu un daudz pavēstīja par Baltkrieviju, par mūsu laikmetu un brīvību. Ir divas lietas, kuras man ir visgrūtāk izskaidrot cilvēkiem. To, ka es uzrakstīju romānu, nevis lugu. Patiesībā izrāde ir manas grāmatas tulkojums teātra valodā un ka es neesmu politisks rakstnieks. Mani interesē lietas, kas ir lielākas par Putinu vai Lukašenko. Mani interesē valoda, laiks un vara. Es rakstu par erosu un tanatosu. Bet es priecājos, ka šī izrāde, iestudēta ar lielu cieņu pret grāmatu, ir kļuvusi par šādu triumfu.

 

Kāda ir bijusi jūsu sadarbība ar Baltkrievijas Brīvo teātri?

Es zināju, ka tas ir labs, drosmīgs, mūsdienīgs teātris, – mēs ar Jūliju apmeklējām viņu pagrīdes izrādes Minskā, un tas vienmēr bija ļoti forši. Kad mans romāns vēl bija manuskripta formā, mani uzrunāja teātra galvenais režisors Nikolajs Halezins. Viņš izlasīja manuskriptu, bija sajūsmā un lūdza man ekskluzīvas tiesības uz teātra izrādes iestudēšanu. Taču Covid-19 dēļ pasaules pirmizrāde tika atlikta. Suņu pirmizrāde Londonā bija tikai 2022. gada sākumā.

Es nekādā veidā neesmu ietekmējis trupas darbu – viņiem bija pilnīga rīcības brīvība. Man nebija nekādu šaubu, ka viņiem viss izdosies, jo viņi patiešām mīl un novērtē manu darbu. Es neesmu teātra cilvēks, lai gan pēc manu grāmatu motīviem ir iestudētas trīs lugas. Vēl viena izrāde pēc Eiropas suņu motīviem ir vēl vienas trimdas trupas – Kupalauces trupas – darbs. Viņi 2020. gadā protestējot izstājās no Valsts nacionālā teātra un tagad strādā Polijā. Tur viņi iestudēja ļoti labu izrādi pēc romāna otrās daļas motīviem.

 

Kādi ir jūsu plāni tuvākajā nākotnē? Jūs teicāt, ka dosieties lielā turnejā ar lasījumiem, vai ne?

Visa mana un Jūlijas dzīve pēdējo trīs gadu laikā ir kļuvusi par vienu lielu ceļojumu. Mēs esam ļoti bieži lasījuši un runājuši ar publiku, 60 reizes gadā dažādās valstīs un pilsētās. Un pat, kā redzat, dažādos kontinentos. To var saukt par “ceļojošo cirku”, par to Jūlijai ir arī dzejolis. Mūs var dēvēt arī par Brēmenes muzikantiem. Šogad es ceru, ka tiks izdotas vairākas manas grāmatas dažādās valodās. Un pagājušajā gadā vairākas grāmatas publicēja Jūlija. Mēs turpināsim ceļot pa pasauli – domāju, ka tuvākajā nākotnē mums nebūs iespējams atgriezties Baltkrievijā. Turklāt es vispār domāju, ka nekur jau vairs nav iespējams atgriezties. Kamēr esi prom, viss jau ir mainījies. Mana dzimtene ir mana valoda un grāmatas. Kamēr tās ir ar mani, es dzīvoju tālāk.