— Dzīve bez dzīves

Pirmajos mēnešos par tēva nāvi visvairāk es domāju piemājas pirtiņā. Neviena cita vieta nelikās pietiekami tumša vai noslēgta.

Tas sākās nākamajā dienā pēc viņa bērēm. Pārguris no septembra dzestruma ārā, mājā, sevī, es iekūru pirti un devos pie sērām, kurām citur nebija vietas. Aizvērtām acīm sēdēju uz lāviņas, atbalstījis rokas pret ceļiem. Gribēju sakust pikucī, varbūt beidzot aizspiesties līdz tai neaizsniedzamajai smaguma sajūtai, kas gulēja kaut kur vēdera dziļumā, neļāva man pacelties pie vārdiem.

Tur tā bija snaudusi jau no pirmajām stundām, no brīža, kad brīvdienās saņēmu ziņu par tēva nāvi. Pēc tam visu nakti braucu cauri Anglijai, lai lidostā mēģinātu tikt pie pirmās rīta biļetes uz Rīgu, jo internetā tas nebija izdevies. Tad lidojums, tad vēl vairākas stundas līdz ciematam. Kopā diennakti garš brauciens: autobusā pavadīta nakts, kur ekrāns drebošās švīkās rādīja kameras filmēto ceļu; lidostas bezpersoniskā kņada; lidmašīna, kur lasīju Žaumes Kabrē Es atzīstos, ļaujot vārdiem bez mazākās berzes slīdēt cauri prātam; visbeidzot, Rīga–Zaļupe – maršruts, kuru gandrīz divdesmit gadu laikā biju iepazinis kā ceļu pie vecākiem. Tikai tagad tas bija ceļš pie sērām, pie tēva tukšās istabas un mātes asarām, vēl un vēlreiz atkārtotā stāsta par viņa dzīves pēdējo stundu.

Bet tovakar es pirtiņā par to nedomāju. Patiesībā neatceros, vai tajā reizē vispār ko domāju vai vienkārši ļāvu neredzamajam smagumam spiest mani lejup. Biju mēģinājis to izraudāt, bet nesanāca. Reizēm no asarām vieglāk nepaliek. Reizēm vieglāk nepaliek.

Domāšanai bija nākamās reizes. Iešana pirtī kļuva par rituālu – katru reizi, kad atgriezos mājās, Zaļupē, agrāk vai vēlāk ienesu pirtiņā malku, iekūru krāsni un pēc dažām stundām devos sviedrēties. Atkārtojumi jau nav nekas cits kā patvērums prātam, tā es sev teicu. Un pirtī mans prāts bija drošībā. Tur es varēju atgriezties pie senākām atmiņām, kopīgiem brīžiem, nu jau negrozāmā pagātnē sastingušās dzīves. Pa to es klīdu kā pa apsnigušām drupām, uzmanīgi kāpdams pāri tik tikko saskatāmiem gāzbetona blokiem, meklēdams kādu augstāku vietu, no kuras ieraudzīt kaut ko vairāk. Kaut ko, kas izskaidrotu – es pat nezinu, ko tieši. Laikam jau viņu, mani, dzīvi.

 

*          *          *

Nestāstīšu par notikumiem, kas man nāca prātā, par atmiņu ainām un sarunām. Es jau tolaik jutos vainīgs, ka atcerējos cilvēku, ne simbolu. Nevis mīlestību, kuras arī netrūka, bet strīdus, kas beidzās ar iesēšanos Rīgas autobusā, lai nākamajā dienā tomēr brauktu atpakaļ, jo mēs bijām vajadzīgi viens otram – kas zina, kurš vairāk. Nevis kopīgo lauka aršanu, malkas zāģēšanu vai vakarus pie televizora, bet asaras, kad nebija izdevies neko mainīt. Nevis padomus, bet savas skarbās, sāpīgās domas un sirds saraušanos pie negaidītiem zvaniem no mātes, jo man likās, ka tie var nest ziņu, kas beidzot pienāca tajā septembra pēcpusdienā Šefīldas vecpilsētā.

Bet visvairāk tomēr bija dusmu pašam uz sevi. Un tās banālās, tik daudz aprakstītās vainas sajūtas, kas lika man atkal un atkal atgriezties pagātnē, mēģinot atrast kādu krustojumu, kur es būtu varējis palīdzēt viņam nogriezties uz kāda cita ceļa. Lai cik niecīga būtu mūsu vara, reizēm taču pietiek ar nelielu rokas pielikšanu vai pasniegšanu, lai visu izmainītu. Vismaz tā es gribēju cerēt, lai nedomātu par savu bezspēcību ne tikai likteņa, bet arī ikdienas priekšā. Kas gan var būt vēl biedējošāk, nekā atzīt – nav, nav nekāda krustojuma vai sānieliņas, ir tikai viens vienīgs ceļš zem kājām un neaizsniedzamas takas kaut kur tālumā, uz kurām ilgpilni noskatīties, pirms tās atkal pazūd skatienam.

Un tagad šis ceļš bija aprāvies nekurienes vidū – kā jau parasti, kā vienmēr. Var runāt par atzariem vai pēctečiem, bet arī viņu, mūsu gaitas izbeigsies tādā pašā nekurienē. Tāpēc neatlika nekas cits, kā izmantot šos atelpas brīžus pirtiņā, lai mēģinātu salikt viņa, manu dzīvi kādā stāstā, kas piešķirtu tai jēgu vai kontekstu, vai jebko citu bez tās sasodītās smeldzes.

 

*          *          *

Bēru dienā mēs visi stāvējām aukstajā kapličā, nezinādami pareizo uzvedību (un tomēr mēģinādami to simulēt), kad pienāca darbiniece un palūdza mani iziet ārā. Bēru runai bija vajadzīgas papildu ziņas par aizgājēju. Iepriekš sagatavotajam dzīves gājumam trūka personīgās informācijas. Vaļasprieku, interešu, gadskaitļu apslēptā stāsta. Dzīves.

Bet viss, ko es tobrīd spēju pateikt, bija tieši tikpat tukšs kā jebkuri fakti. Jā, viņam patika sekot sporta sacensībām, patika redzēt savu roku nospiedumus mājās, dārzā, saimniecības ēkā. Patika sekot līdzi dēlu gaitām. Nepatika justies bezvērtīgam, liekam. Darbiniece māja ar galvu un visu pierakstīja. Taču bēru runā tas izklausījās vienkārši nejēdzīgi. Viss bija pārtapis tukšās klišejās, vēl vienā dzīvē, kur nebija dzīves.

Iespējams, šī bija tā doma, kas man nelika mieru nākamajos mēnešos, kārtējo reizi ieejot pirtī, lai mēģinātu beidzot tomēr aizsniegties līdz vēderā nogrimušajam smagumam. Nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tieši tā es pusaudža gados biju redzējis vecākus un visus citus pieaugušos. Viņi bija padevušies ikdienai, tās nebeidzamajiem atkārtojumiem, pazaudējuši uguni, kas man dzirksteļoja ikvienā smadzeņu sinapsē. Bet es taču jau sen vairs nebiju pusaudzis. Tagad man taču vajadzēja apzināties banalitāti sevī un vienreizību citos. Kur tad tā atkal bija pazudusi?

Kaut kas līdzīgs malās prātā arī bēru pēcpusdienā, kad pēc mielasta atgriezāmies Zaļupē kopā ar tālajiem radiem, kurus gadās satikt tikai šādos notikumos. Izstaigājām dārzu, parunājām par ģimeni, darbu, biznesu, labāko pīlādžu ēšanas laiku. Manu tēvu laikam pat nepieminējām, taču viņš, protams, bija tepat līdzās. Jo sevišķi dārzā un laukā, ko lielā mērā bija veidojušas viņa rokas. Un arī ikvienā no mums, tajās atmiņu ainās, kuras bijām stāstījuši mielasta laikā vai paturējuši pie sevis. Visas kopā tās bija vismaz daļa no viņa dzīves – tā man šķita tobrīd.

Vēlāk, pirtiņā, es sāku šaubīties. Vai tiešām šīs epizodes bija kas vairāk par kārtējiem vārdiem? Dzīve ir stāsts, kas turpinās, nevis kādas atsevišķas atmiņas vai pat to apvienojums – tā kolektīvā atmiņa, kas veido mūs, kuras tīklojumā mēs pašdefinējamies un tiekam definēti. Arī tas ir process, kuram apraujoties, savienojuma vietas neizbēgami nokalst, tāpat kā stāsts dzīvo tikai tad, ja tiek stāstīts – vai lasīts, kas pa lielam ir viens un tas pats. Citādi dzīves vietā paliek tikai atmiņu lauskas.

Negalvoju, ka pirtiņā es par to domāju tieši šādā veidā, tieši šādiem vārdiem. Tās drīzāk bija abstraktas sajūtas ar atsevišķiem frāžu uzplaiksnījumiem, kas tūlīt arī izgaisa. Bet atvadīties nav iespējams citādi, kā vien atzīstot – neviens stāsts, nekādi vārdi, pat ne atmiņas nespēs aizstāt cilvēku. Jebkāda dzīves saspiešana prātam aptveramā veidā neizbēgami nozīmē tās banalizēšanu.

Tomēr man vajadzēja to mēģināt. Šīs pirtiņā pavadītās stundas man bija nepieciešamas arī tāpēc, lai pārradītu sevi, izveidotu kādu jaunu pasaules modeli, kurā būtu sadziedētas šīs savienojumu vietas, – vienlaikus nezaudējot sajūtu par līdzās esošo tukšumu, jo citādi liktos, ka esmu pievīlis kādu vārdos neizteiktu uzticības solījumu. Lai cik maz manu pieaugušā dzīvi patiesībā bija ietekmējusi viņa klātbūtne, līdz ar tēva nāvi nākotne vienalga bija kļuvusi citāda. Tukšāka. Un šo pastāvīgo tukšuma klātbūtni, kurā prāts nerimst dzīt saknes, līdz kļūst skaidrs, ka nekādus jaunus savienojumus tur izveidot neizdosies, – tieši to es laikam arī saucu par pieaugšanu.

 

*          *          *

Mazpamazām pirtī iešana apsīka. Pārplīsa ūdensvads, parādījās vēl šādi tādi remontdarbi, ar kuriem agrāk bija ticis galā tēvs, bet tagad vajadzēja gaidīt kaimiņu palīdzību. Un arī tajās reizes, kad viss bija kārtībā, uzmanību prasīja jaunas domas, ar katru reizi aizspiežot vecās kaut kur tālāk. Uz brīdi sastingusī dzīve bija atsākusi iepriekšējo gaitu. Laiks atkal izrādījās uzvarējis.

Un nebija jau arī tā, ka es alktu domāt par nāvi. Nedomāšanai vispār ir daudz priekšrocību. Diemžēl domas reti prasa atļauju, lai pārņemtu prātu.

 

Augšāmcelšanās

Tā nebija augšāmcelšanās. Tikai kārtējais seno sapņu atkārtojums.

Es atgriezos Zaļupē neparasti siltā pavasara svētdienā. Spīdēja saule, gaiss bija dzidrs, pat asfalts likās kaut kā īpaši gluds. Es jutos mazliet apskurbis, it kā diennakti nebūtu gulējis, bet tāpēc vēl jo vairāk gaidīju atgriešanos mājās – tēju ar ābolkūkas šķēli, pusaudziski nomurminātās sarunas, tad uzkāpšanu līdz savai istabai. Šķita, ka neesmu tur bijis jau veselu mūžību. Un es biju noguris, man vajadzēja sajūtu, ka nekas nav mainījies.

Māju ieraudzīju vēl pirms nogriešanās mūsu ielā. Gāju garām parkam, skatienu nenolaizdams no tālumā redzamās namu rindas. Nez kāpēc sajutu atvieglojumu, itin kā būtu baidījies pēc ilgās prombūtnes vairs neatrast to iepriekšējā vietā.

Kaut kur tālumā skanēja traktora rūkoņa, debesīs sasaucās pīles. Arī tā bija māju zīme. Tieši skaņas un smaržas taču veido to fonu, uz kā iezīmējas viss pārējais.

Skatīdamies tālumā, pirmajā brīdī tēvu pat nepamanīju. Arī viņš mani ne – pat tad, kad biju jau pienācis pavisam klāt. Viņš vienkārši turpināja sēdēt uz parka soliņa, acis pievērsis zemei. Seju klāja neierasti rugāji, vienmēr kalsnais ķermenis nu šķita izģindis. Viņam blakus uz tā paša soliņa pusčukstus apspriedās divi ciemata saulesbrāļi.

“Papu?” es klusām ieteicos, it kā neuzticēdamies pats savai balsij. Joprojām nekā. Abi pārējie vīrieši turpināja risināt savu nesaklausāmo sarunu. “Papu?” es atkārtoju jau skaļāk. Viņš pacēla galvu, izbrīnīts palūkojās manā virzienā, tomēr skatiens izgāja man cauri, pazuda kaut kur pie apvāršņa.

Vēl brīdi viņu pavērojis, sarauktu pieri devos tālāk. Beidzot nogriezos savā bērnības ielā, pamanīju, ka arī mūsu mājas izskatās savādi nošņurkušas, it kā būtu pamestas jau pirms gadiem. Piebraucamajā ceļā nebija mašīnas, zāle dārzā bija saaugusi bieza un augsta, vietām mētājās nokrituši zari un nesaprotamas izcelsmes metāla loksnes. Māti nekur neredzēju, lai gan bija sestdiena.

To, ka esmu miris, sapratu, vēl pirms biju nonācis līdz vārtiņiem. Apstājos, pagriezos apkārt, roku uzlicis to aukstajam metālam, pasmaidīju. Šī apjauta bija mani nomierinājusi, kā to spēj tikai patiesība. Protams, ka mirušos neviens negaida. Protams, ka viss ir mainījies, tikai es esmu palicis viens savā vakardienā. Izgāju cauri vārtiņiem, cauri durvīm, cauri pamestībai verandā, gaitenī, savā istabā, kur uz galda joprojām stāvēja vecās fotogrāfijas, tikai nu jau saulē izbalējušas.

Tad arī pamodos, atvēru acis, guļamistabas tumsā nespēdams saprast, kāpēc šis sapnis atkal ir piemeklējis mani un ko es varētu darīt, lai nākamnedēļ neatgrieztos Zaļupē augšāmcēlies, visu aizmirsts, pie izpostītām dzīvēm un izzudušas pasaules.

Darba radīšanai ir izmantots AKKA/LAA Autora stipendijas finansējums.