— Izrādīt rūpes

Irina Mirošņikova ir ukraiņu arhitekte un pilsētas attīstības pētniece. Viņa ir plaši novērtēta un progresīvi domājoša biroja FORMA līdzdibinātāja un kuratore starpdisciplinārajā organizācijā Kultūras paviljons, kas rūpējas par arhitektūras pētniecību. Šogad kopā ar arhitektu un partneri Oleksiju Petrovu un neatkarīgo kuratoru Borisu Filonenko veidojusi Ukrainas paviljonu Venēcijas Arhitektūras biennālē.

Sarunu nācās vairākkārt pārcelt, jo maijā pār Kijivu lidoja tik daudz raķešu, ka Irina, slēpjoties bumbu patvertnē vai guļot dzīvokļa koridorā, bieži bija miega badā, citkārt negaidīti devās uz Venēciju, lūdzot interviju pārcelt. Kad saruna beidzot izdodas, Irina stāsta par to, kas viņai rūp.

Elīna Ruka

 

Kāpēc Ukraina nav piedalījusies Arhirektūras biennālē kopš 2014. gada? Un kāpēc bija svarīgi piedalīties šogad?

Agrāk valsts Venēcijas arhitektūras biennālei nepiešķīra pietiekoši daudz uzmanības. Arī profesionālā kopiena nebija gana vienota un tai trūka apņēmīgas rīcības. Kopš pilna mēroga krievijas iebrukuma kultūras diplomātijas nozīme ir nepārprotama. Pasaule seko līdzi notikumiem Ukrainā, taču nevienas ziņas nevar sniegt pilnu pieredzes ainu, kam mēs katru dienu ejam cauri. Tāpēc ir tik svarīgi, ka mēs piedalāmies, lai varam izstāstīt savus stāstus, mainīt izpratni personīgā līmenī. Ļaut pasaulei par mums uzzināt vairāk, saprast, kas mēs esam.

 

Par kādiem svarīgiem jautājumiem jūs domājāt, strādājot pie biennāles idejas Pirms nākotnes?

Mēs domājām par mirkļa, kurā atrodamies, paradoksālo dabu, kad mūsu nākotne pastāv vienlaikus ar nemitīgu pagātnes un tagadnes izpostīšanu. Šis ir mēģinājums notvert mirkli un dalīties pieredzē. Ko nozīmē dzīvot gaidās par nākotni pēc uzvaras? Kā ikdienas rīcības un izaicinājumi veido mūs un iespējamos scenārijus mūsu kopīgajai nākotnei? Kā mēs no jauna atrodam sevi un viens otru šajā laikā? Kā mēs pieredzam fiziskās vietas, cilvēka veidotās un dabiskās ainavas izmaiņas mūsu uztverē? Kā mēs pārdomājam mūsu attiecības ar zemi, kad mēs to aizsargājam un kad tā aizsargā mūs? Kā mainās arhitektūras prakse? Mūsu realitātē viss mainās ļoti ātri. Tas, kas notika pirms mēneša, šķiet kā attāla pagātne. Tvert, piedzīvot un aprakstīt mirkli tagad šķiet daļa no izdzīvošanas stratēģijas.

Arsenālā ir izveidota vispārināta patvertnes ideja. Tā ir bez logiem, noslēgta telpa ar zemiem griestiem. Kad atgriezos Kijivā, sapratu, ka šīs telpas sajūta ir ļoti pazīstama, arī vakarnakt, es neaizgāju uz bumbu patvertni, bet pavadīju nakti koridorā. Pastāv nerakstīts likums: lai izdzīvotu raķešu uzlidojuma laikā, tev jāatrodas starp divām sienām. Mēs centāmies attēlot šo ideju par patvertni, lai runātu par jaunu telpas uztveri. Kas agrāk būtu pilnībā pamesta vieta, šobrīd ir telpa, kurā varam dzīvot un domāt par nākotni.

Otrs darbs ir instalācija āras vidē. Sagaidoša, jauka vieta, kur cilvēki var pavadīt laiku, kur apkārt skraida bērni. Šajā vietā ir redzami uzbērumi, kas ir atsauce uz nocietinājuma struktūrām no 10. gadsimta. Ja neesi arhitekts vai arheologs, visticamāk, nekad neatpazīsi tos kā aizsardzības struktūru, taču pirmajā pilna mēroga iebrukuma dienā šie uzbērumi piebremzēja krievu tankus, un tie neaizgāja līdz Kijivai. Ar šo telpu mēs vēlamies runāt par pieredzes un telpas uztveres atšķirībām, jo cilvēkiem, kas atnāk uz biennāli, tā ir tikai jauks rotaļlaukums. Taču, ja viņi iedziļinās konceptā vai izlasa pavadošo tekstu, viņi, iespējams, sapratīs, ka vienmēr ir kāds vai kaut kas, kas mūs aizsargā, lai varam pastāstīt šos stāstus un pavadīt jaukas dienas zem saules bez bailēm.

 

Vai esat jau saņēmuši kādas skatītāju atsauksmes?

Kamēr bijām Venēcijā, runājām gan ar apmeklētājiem, gan ar kuratoriem. Cilvēki apmeklēja paviljonu, lai izteiktu arī savu atbalstu un saprastu, kā mēs dzīvojam. Salīdzinot ar pagājušo gadu, kad mēs ar ekspozīcijas arhitekti Oleksiju piedalījāmies Venēcijas mākslas biennālē, attieksme pret ukraiņiem ir mainījusies. Toreiz man radās priekšstats, ka cilvēki nemaz nezināja par tik lielu valsti Eiropā. Tagad ir lielāka izpratne un mazāk šaubu. Tagad vairs nav vajadzības kādu pārliecināt, ka krievija ir agresore, teroristu valsts, ka notiek reāls karš, ka mēs nevaram vienkārši padoties un tādējādi sevi un savus mīļotos paglābt no nāves. Tagad ir atbalsts, empātija, cilvēki ir gatavi un vēlas mūs sadzirdēt.

 

Pastāsti par savu komandu!

Esmu ļoti apmierināta ar mūsu komandu. Viņi ir talantīgi, sirsnīgi cilvēki, kurus vieno kopīgs mērķis. Mums trijiem ir ilgstoša draudzība, mēs jau agrāk esam strādājuši kopā pie citām izstādēm. Arī ar Borisu jau esam sastrādājušies. Mēs arī esam labi draugi, kam ir daudz, par ko runāt. Mūsu pirmā sadarbība bija 2019. gadā Harkivas jauno mākslinieku biennālē. Tad mēs turpinājām pagājušajā gadā Venēcijas Mākslas biennālē. Tagad strādājam kopā pie pirmās izstādes Jam Factory Ļvivā.

Kopumā mums ir visai liela komanda, esmu ļoti priecīga par šiem talantīgajiem un aktīvajiem cilvēkiem, kas ir ārkārtīgi motivēti izdarīt visu to labāko un pārstāvēt mūsu valsti. Esmu lepna un laimīga, ka mums ir daudz veidu, kā runāt par Ukrainu – valstiski un kulturāli – lai izstāstītu, kas notiek. Šī ir daļa no mūsu kultūras un valdības kara, kas mums kā arhitektiem ir jāizcīna. Es domāju, ka visa komanda bija fokusējusies šim uzdevumam.

 

Kā tu izvēlējies savu profesiju?

Es gribēju būt arhitekte kopš bērnības. Es neatceros, ka jebkad būtu domājusi par citu profesiju.

 

Ar ko FORMA atšķiras no citiem arhitektūras birojiem?

Mūsu arhitektūras birojs tika dibināts 2007. gadā, esam pārdzīvojuši daudz ko šo 15 gadu laikā – 2008. gada finansiālo krīzi, darbu 2014. gadā, kad sākās sākuma fāze šībrīža pilna mēroga krievu iebrukumam, un turpinājām projektēt ēkas un sabiedriskās vietas pandēmijas gados. Gadu gaitā mums ir izdevies attīstīt noteiktu pretestību, lai pierastu un tiktu galā ar riskiem, kas saistīti ar pastāvīgām un bieži vien radikālām politiskām, sociālām un ekonomiskām izmaiņām.

Sākuma fāze ir ļoti svarīga mūsu darbā. Šajā posmā mēs apkopojam nepieciešamo informāciju, izpētām kontekstu, savācam dažādu sektoru profesionāļu komandu, lai pārliecinātos, ka izpētes priekšmets tiek apskatīts no dažādiem leņķiem, disciplīnām un dažāda gadagājuma cilvēkiem. Tas palīdz izvairīties no aizspriedumainiem, virspusējiem vai nepamatotiem lēmumiem un ļauj mums izveidot pārliecinošu un labi argumentētu piedāvājumu.

 

Tu runā par rūpēm kā integrālu arhitektūras daļu. Vai vari par to pastāstīt?

Ja nestrādā komerciālajā arhitektūrā, var veltīt gana laika un pietiekami daudz uzmanības katram projektam un būt iesaistītam, cik vien iespējams. Tiklīdz varam izvēlēties, ar ko strādāt, mēs varam būt iesaistīti, domāt par projektu ilgāku laiku, piedāvāt jaunas idejas un veikt pētījumu. Pie mums nav konveijera, līdz ar to varam būt pilnībā iesaistīti, varam piesaistīt jaunus speciālistus, dažādas perspektīvas un fokusus par vienu un to pašu tēmu. Mūsu izpratnē tās ir rūpes, jo varam nodrošināt klientu ar citādu perspektīvu vai idejām, kas nav acīmredzamas vai uzreiz saprotamas pamatdomas.

 

Ko tu atceries no 2022. gada 24. februāra?

Visu. Man nav laba atmiņa, bet es šo dienu atcerēšos uz visu mūžu. Dažas nedēļas pirms pilna mēroga iebrukuma mēs ar komandu apspriedām, ko darīsim, ja krievi iebruks. Vai braukt uz Ukrainas rietumiem? Bija dažādi scenāriji un iespējamās darbības, bet 24. februārī viss notika pilnīgi savādāk. Es atceros, kā pamodos no sprādzieniem. Pirmajās minūtēs nebija nekādas informācijas, kas tas ir, bet tad informācija sāka gāzties. Mēs jau bijām sapakojuši ārkārtas gadījuma somas, bet nebijām paspējuši uzpildīt mašīnu ar degvielu, tāpēc aizbraucām uz tuvāko uzpildes staciju. Tas bija kā apokaliptiskā filmā: kasiere nervozi sita čekus, kāda piedzērusies sieviete raudāja un kliedza, ka mūs visus nogalinās, apmulsuši cilvēki grāba visu no plauktiem. Es atceros, ka samaksāju par degvielu, iesēdos mašīnā un sāku raudāt. Es zināju, ka agrāk vai vēlāk tas būtu noticis – ka krievija uzbruks Ukrainai –, taču es nebiju tam gatava.

 

Vai arhitektiem Ukrainā tagad ir darbs?

Pagājušā gada sākums šķita ļoti daudzsološs, mums bija 14 paralēli projekti, mēs izīrējām otru stāvu mūsu birojiem un turpinājām pieņemt cilvēkus darbā. Sākot ar 24. februāri, palika tikai viens projekts – nepielīdzināms izmērā, bet gana svarīgs – Venēcijas Mākslas biennāle. Biennāles projekta centrā bija prominenta ukraiņu mākslinieka Pavela Makova jau iepriekš pabeigts mākslas darbs, bet tajā brīdī tas bija iestrēdzis Kijivā, krievu ielenkumā. To bija pārāk riskanti un loģistiski apgrūtinoši transportēt uz Venēciju. Mēs bijām spiesti sākt no gala un ar itāļu fabrikantu palīdzību mākslas darbu radīt no jauna.

Laimīgā kārtā vēlāk daži no mūsu klientiem varēja atsākt būvniecību. Tagad mūsu komandā ir 10 cilvēku. Mēs esam Ukrainā, strādājam, maksājam nodokļus un atbalstām ekonomiku.

 

Kā saredzi Ukrainas atjaunošanu un kāda tajā varētu būt tava kā profesionāles loma?

Šobrīd diskusija par nākotnes atjaunošanu ir galvenā tēma profesionālajā kopienā. Šis ir sarežģīts un daudzslāņu jautājums. Atjaunot zudušās saiknes un nozīmes ir ne mazāk svarīgi kā no jauna uzcelt iznīcinātās pilsētas. Kā daļu no šīgada Ukrainas paviljona mēs piedāvājam uz šo tematu paraudzīties plašāk. Mēs esam uzaicinājuši cilvēkus, kas pārstāv dažādas kultūras jomas un profesionālās kopienas, domāt par nākotni, pieminēšanu, ekoloģiju, rūpēm un atjaunošanu kā daļu no izaicinājumiem, ar kuriem saskaramies.

 

Kāda ir tava pētnieciskā interese, un kā to piemēro praksē?

Mana disertācija šobrīd ir iepauzēta. Oriģinālā pētniecības tēma bija par monofunkcionālu pilsētu plānošanas specifiku Donbasa reģionā. Kopš kara sākuma esmu mainījusi tēmu vairākkārt, tagad esmu paņēmusi sev laiku, lai pārdomātu. Tagad es varu likt lietā savu interesi par pētniecību caur projektiem, ko veicam mūsu arhitektūras birojā.

 

Tu esi Kultūras paviljona biedre. Vai vari pastāstīt, kas tas ir un kā radās šī ideja?

Lai būtu pavisam precīzi, esmu Kultūras paviljona viena no dibinātājām, kur kopā ar manu partneri Oleksiju kūrējam arhitektūras departamentu. Tā ir visai jauna, starpdisciplināra kuratoriāla institūcija, kurā krustojas mūzika, arhitektūra un laikmetīgā māksla. Fiziski paviljons atrodas Kijivā, padomju modernisma ēkā. Mūsu birojs ir attīstījis arhitektūras projektu, kur atvērta infrastruktūra un dinamiski noderīgi risinājumi ļauj mainīt galvenā paviljona sienu un telpas izkārtojumu un scenogrāfiju, ņemot vērā izstādes, mūzikas un performatīvos scenārijus. Ēkai jābūt atvērtai eksperimentiem un jaunu formu meklēšanai mijiedarbībā ar skatītāju. Tai jākļūst par vietu, kur notiek koncerti, izstādes un lekcijas. Diemžēl plānotās kopīgās aktivitātes ir uz laiku pārtrauktas, bet mēs šajā rudenī plānojam pie tām atgriezties.